Kārlis Streips: pārdomas par dzīvi

Visnotaļ apbrīnojama vienprātība

2012-01-27T17:00:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Šodien gadījās ieskatīties Saeimas mājaslapā, kur cita starpā ir arī informācija par to, ko deputāti vakardienas plenārsēdē labu darīja. Acīs krita lūk, kas:

Likumprojekts par Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta 2009.-2014. gada perioda vadības likumu. Par 87, pret 0, atturas 0.

Grozījumi likumā par nodokļiem un nodevām. Par 83, pret 0, atturas 0.

Grozījumi Detektīvdarbības likumā. Par 87, pret 0, atturas 0.

Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā. Par 87, pret 0, atturas 0.

Grozījumi likumā par Iekšlietu ministrijas darbinieku disciplināratbildību. Par 84, pret 0, atturas 0.

Un tā tālāk. Daudzi no balsojumiem bija par likumu pirmajā lasījumā, tāpēc debates par to var turpināties, bet tomēr minētajos un vēl 14 jautājumos lēmums tika pieņemts bez balsojumiem pret un bez atturēšanās. Tik viegli negāja ar amatpersonu vēlēšanām, Kristīne Brokāne par rajona tiesnesi aizklātā balsojumā kļuva ar tikai 60 balsīm par un 24 pret, lai gan kolēģis Māris Markovs to pašu darbu ieguva ar 84 balsīm par un nevienu pret.

Šāda vienbalsība, ja godīgi, uzmundrina. Skaidrs, ka arī opozīcijas deputāti saprot, ka tāpēc vien, ka viņi ir opozīcijā, nav jābalso pret visu pēc kārtas. Tas liecina par politisku atbildību (lai gan jājautā, kur vakar bija tie 13 līdz 20 deputāti, kuri balsojumā nepiedalījās vispār) un vēl jo vairāk liek pārdomāt, kāpēc citos jautājumos Saeimā notiek tik milzīga klīrēšanās. Protams, specifiski ir jādomā par gaidāmo balsojumu par Lisabonas līguma labojumiem, kura kontekstā "zaļie zemnieki" vispirms pateica, ka tos atbalstīs tikai tad, ja tie iekļūs valdības koalīcijā un pēc tam pateica, ka to vairs neprasīs, bet nebūs nekādi "puišeļi," kuriem var likt par kaut ko balsot. Par to jau rakstīju. Bet jautājums par fiskālo stabilitāti Eiropā un eiro zonā tomēr ir izšķiroši svarīgs jautājums arī Latvijai, jo ko īsti ar savu opozīciju Zaļo un zemnieku savienība vēlas pateikt -- ka fiskāla disciplīna Latvijā nav vajadzīga? Protams, tas ir plašāks jautājums nekā, piemēram, jautājums par amatpersonu disciplinārlietām atsevišķā ministrijā, bet tomēr. Galvenais arguments, kas dzirdēts jautājumā par Lisabonu, ir par to, ka Latvija tādā gadījumā atdos daļu savas suverenitātes, bet tas nav arguments, jo, pirmkārt, Latvija tomēr ir ES dalībvalsts un tāpēc piedalās tās darbā, un, otrkārt, Latvija (tāpat kā visas pārējās pasaules valstis, kuras nav sevi izolējušas pavisam) daļu savas suverenitātes ir atdevusi katrai starptautiskajai organizācijai, kurā tā ir iestājusies. NATO neļauj spriedelēt par to, vai būtu vai nebūtu jānodrošina konkrēts aizsardzības finansējums (lai gan mūsu valsts to nenodrošina), Eiropas Padome neļauj spriedelēt par to, vai cilvēka tiesības ir vai nav ievērojamas, tā pati Eiropas Savienība neļauj spriedelēt par to, vai direktīvas būtu uzskatāmas vienkārši par rekomendācijām. Protams, ir latvieši, kuri uzskata, ka Latvijai nevajadzētu būt nevienā no minētajām organizācijām, bet tas ir pagalam muļķīgi, jo būt pie galda vienmēr ir labāk nekā tur nebūt.

Vienu vārdu sakot -- ja Saeimas "gudrās galvas" var būt vienotas dažos jautājumos, tad bez pietiekami nopietniem argumentiem pret, tām vajadzētu būt vienotām arī citos.

***

Un vēl viena doma. Laikrakstā Diena katru dienu 4. lappusē ir rubrika "spilgti citāti." Neviens šajā rubrikā ar "spilgtu citātu" neparādās biežāk kā Viktors Avotiņš, un tas nu ir visnotaļ dīvaini, ja ņemam vērā to, ka viņš strādā laikrakstā, kurš ar Dienu konkurē pavisam specifiski. Vai nebūtu vieglāk viņu vienkārši pieņemt darbā?

Jauku visiem atlikušo dienu!

Par puišeļiem un mājdzīvniekiem Saeimā

2012-01-25T12:51:00.003+02:00

Labdien, lasītāji!

Viņdien mūsu valsts un politiskās iekārtas "zaļie zemnieki" devās viesos pie Valsts prezidenta, lai aprunātos par dažādām politiskām lietām. Prezidents šajās dienās naski ticies ar visu Saeimā pārstāvēto spēku pārstāvjiem, it īpaši runājot par gaidāmajiem grozījumiem Eiropas Savienības tā dēvētajā Lisabonas līgumā. Lasītāji atcerēsies, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) šajā kontekstā bija sacerējusies, ka apmaiņā pret atbalstu līguma grozījumiem valdība savienībai piešķirs pāris ministru portfeļu. Valdība būtība pateica, ka nekādas maiņas koalīcijā patlaban nav darba kārtībā un, kad ZZS ļaudis iznāca no Valsts prezidenta kabineta, tie atzina, ka šīs divas lietas -- līguma grozījumus un MK sastāvu -- tie vairs nesaistīs kopā. ZZS ilggadējais frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pēc tam paskaidroja, ka ne jau doma bijusi "veikt kādus politiskus barterus vai tamlīdzīgas lietas, bet gan noskaidrot, vai esam vēlami pašreizējā valdībā." Acīmredzot nav gan vēlami, un Brigmanis zina, kāpēc: "Zatlera reformu partija atzina, ka, lai strādātu kopā ar ZZS, tam vispirms jākļūst par mājdzīvnieku."

Nav skaidrs, kāds mājdzīvnieks Brigmanim bija padomā. Ja suns, tad, jā, suns mēdz naski izpildīt saimnieka pavēles. Ja kaķis, tad ne tik. Kaķis dara, kā viņam pašam patīk. Varbūt Brigmanim padomā bija kāmītis, kas skraida pa riteni un neko citu nedomā. Ja padomā bija čūska, tad, jā, tādu var turēt azotē, bet tas ir liels jo liels risks. Bet, ja nopietni, skaidrs ir tas, ka ZRP joprojām nav mierā ar vienu vienīgu apstākli, proti -- ZZS tomēr visnotaļ ciešajām saitēm ar Puzes ķeizaru. Lembergs "zaļajiem zemniekiem" ir apmēram tas pats, kas vārds "okupācija" Saskaņas centram. Visi zina, ka Latvija bija okupēta, bet SC sava īstā vai iedomātā elektorāta kontekstā vārdu "okupācija" pār lūpām pārspļaut lielākoties nevar. Līdzīgi, visi tomēr zina, ka ne jau kaut kādas kaprīzes dēļ Ģenerālprokuratūra pret Lembergu ir cēlusi bezgala nopietnas apsūdzības, kā arī to, ka ne jau tikai Latvijā vien šis cilvēks tiek izmeklēts sakarā ar dažādiem nedarbiem. Bet, tā kā cilvēks kaut kāda iemesla dēļ par spīti tam visam vienā sabiedrības daļā ir populārs, no ZZS cilvēkiem un viņu āmen stūrim Ventspils trubas avīzē nekad un nemūžam nedzirdēt domu, ka varbūt Puzes ķeizars tomēr nav nevainīgs jēriņš, kuram uzbrūk ļaunprātīgi nelieši no Ģenerālprokuratūras, Sorosa fonda, Lielbritānijas tiesas, Luksemburgas varas iestādēm un ļaunās fejas pils Smaragdu pilsētas ziemeļos. Un tāpēc, lūk, tiesiskuma koalīcijā tomēr nav pārliecības, ka savienībai ir vieta pie valdības galda, iespējams, it īpaši ne Satiksmes ministrijā.

Kolēģis Aidis Tomsons Tviterī par šo lietu ir paironizējis: "Prezidentam gan ir harismātiska ietekme uz ZZS. Šis parunāja, un ZZS vairs negrib ministru portfeļus. Šādas prezidenta spējas vajag izmantot." Taču jautājums tomēr ir gana nopietns. Paredzētie Lisabonas līguma grozījumi ir par fiskālu disciplīnu ES dalībvalstīs, un tas ir būtiski arī Latvijai, ja jau tā joprojām domā par eiro ieviešanu 2014. gadā. Šī nav tā joma, kurā klīrēties. ZZS diez vai to saprot. Dienai Brigmanis apgalvoja, ka koalīcijai nebūtu jācer, ka ZZS to atbalstīs, jo "mēs vairs sen neesam puišeļi, kurus kāds atnāks un mācīs, kā dzīvot." Tiesa, vienā jomā "zaļajiem zemniekiem" ir taisnība, proti -- valdība kārtējo reizi ir nolēmusi, ka līguma grozījumi uzskatāmi par slepeniem. Tie ir atrodami internetā. Saeimas deputāte Iveta Grigule tos atrada Lielbritānijā. Es pats tos redzēju, kad tos uz manu radio raidījumu atveda premjerministra padomnieks Pēteris Viņķelis. Te ir tas pats, kas ar kādreizējo līgumu ar Starptautisko valūtas fondu -- valdība centās noslepenot kaut ko, kas nebūt nebija slepens. Tas ir muļķīgi. Bet ārpus tā tomēr te ir valstisks jautājums, kura kontekstā būtu gaidāms, ka politikāņi uzvedīsies valstiski, nevis atbilstoši savām šaurajām interesēm.

Valsts prezidenta "harizma" šonedēļ ir nodrošinājusi arī ko citu. Pēc tikšanās ar prezidentu, Nacionālās apvienības vadonis Dzintars paziņoja, ka ir gatavs apsēsties pie galda ar to pašu Saskaņas centru un, kā to ir interpretējusi Latvijas Avīze, "vienoties ar saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem 'SC' par politisko minimumu savstarpējai sadzīvošanai." Dzintars ir paziņojis, ka politiskie uzskati starp NA un SC ir "diametrāli pretēji un savstarpēji izslēdzoši," bet "visiem politiķiem vajadzētu būt vienisprātis vismaz par to, ka politiskās uzskatu atšķirības un pārliecības aizstāvēšana nedrīkstētu veicināt naidu, pāraugt sadzīviskos konfliktos vai pat vardarbības uzliesmojumos." Uz to SC boss Urbanovičs ir atbildējis ar ironiju: "Mēs vienmēr esam gatavi dialogiem. Gan jau kaut kā saskriesimies -- vienā mājā dzīvojam, tepat vien strādājam." Savukārt, viņa partijas biedrs Valērijs Agešins ir atzinis, ka Saeimas komisiju darbā abām frakcijām ir izdevies rast kopīgu valodu, jo "šajā jomā arī NA ir diezgan kreisa."

Te nu ir būtisks jautājums. Jezga ap krievu valodas tiesībām Latvijā ir politiski izdevīga i SC, kurš tādā veidā var mobilizēt savu elektorātu, i NA, kurš var darīt to pašu (ne velti Latvijas Avīze, nevienu vārdā nenosaucot, apgalvo, ka Dzintara paziņojums "vairākos NAV atbalstītājos raisījis bažas, par ko īsti abas partijas gatavojas vienoties un vai NA ir uzklausījusi savu vēlētāju viedokli"). Šiem "atbalstītājiem" derētu atcerēties, ka būtiskākais Saeimas darba kārtībā patlaban ir ekonomiskā krīze, iespēja, ka tā atjaunosies ar jaunu sparu, budžeta konsolidācija u.tml. Gaidāmais referendums ir izdevīga iespēja, par to nerunāt, un tas ir visnotaļ nožēlojami.

Savukārt, Urbanovičs, tiekoties ar Valsts prezidentu, ir nācis ar domu, ka Eiropas fondi turpmāk jāskata kontekstā ar jaunām darba vietām ilgtermiņā, nevis ieguldījumiem sporta hallēs un izklaides objektos. Te acīmredzot cilvēks nav aprunājies ar savu partijas biedru Rēzeknes mēru Aleksandru Bartaševiču, kurš nesen manā radio raidījumā tieši lielījās par "sporta hallēm un izklaides objektiem," tajā skaitā paredzēts Rēzeknē būvēt "Olimpisko centru." Savukārt, par "darba vietām ilgtermiņā" mērs teica, ka paši labākie Rēzeknes cilvēki jau ir pārcēlušies uz ārzemēm, tāpēc par spīti iedzīvotāju skaita visnotaļ krasajam samazinājumam Latgales pusē bezdarba līmenis joprojām ir augstāks nekā citur Latvijā. To apliecināja kāds klausītājs: Viņa firma Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes rajonā meklēja vienkāršu mehāniķi, darba vietu izreklamēja pa labi un pa kreisi. Cik cilvēku pieteicās? Neviens. Arī mehāniķi strādā Londonā vai Dublinā. Un tāpēc jākonstatē, ka darba vietas jau var radīt, bet, ja nav neviena, kas tās vēlas aizpildīt, tad arī tā ir problēma, kura ir krietni vien būtiskāka par puišeļiem, mājdzīvniekiem un referendumiem.

Jauku visiem dienu!

Arvien trakāk ar krieviem un viņu atbalstītājiem

2012-01-24T13:51:00.003+02:00

Labdien, lasītāji!

Nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas vēl ir patālu (2014. gadā), bet viena no mūsu brašajām EP deputātēm jau tagad cenšas sev pievērst uzmanību ar domu, kura kārtējo reizi pierāda, ka viņa nav nekāda Latvijas draudzene un par viņas klātbūtni Eiropas Savienības centrālajā likumdošanas iestādē valsts iedzīvotājiem būtu jājūt ievērojams kauns. Vismaz tiem iedzīvotājiem, kuri Latviju uztver kā vietu, kur var dzīvot un attīstīties latvieši.

Runa, protams, ir par deputāti Tatjanu Ždanoku. Viņas jaunākā domu "pērle" ir par to, ka Eiropā vajag sākt vākt parakstus, lai krievu valoda kļūtu par oficiālu ES valodu. Viņa domā par jaunu ES regulu, kura stāsies spēkā š.g. 1. aprīlī un ļaus miljonam ES pilsoņu no vairākām ES dalībvalstīm nākt ar likumdošanas iniciatīvu, kura tad Eiropas Parlamentam būs jāapspriež. Lai tā neliktos gluži kā krievu un krievu vien iniciatīva, Ždanoka ir skaidrojusi, ka līdzīgu statusu varētu nodrošināt arī citām minoritāšu valodām Eiropā, piemēram, katalāņu, korsikāņu, galīciešu, basku u.c. valodai. Taču āža kāja ir redzama. Pati censone par savu domu ir skaidrojusi lūk, ko: "Panākt, ka visa informācija, kas nāk no ES, būs pieejama arī krievu valodā, kā arī, lai paši cilvēki ar ES institūcijām varētu sazināties savā dzimtajā valodā, to skaitā iesniegt pieteikumus projektiem, kas tiek finansēti no ES fondiem." Par katalāņiem un korsikāņiem šajā tekstā, protams, nav ne vārda.

Nav absolūti nekādu šaubu, ka šī procesa pamatā nav absolūti nekā cita, kā Ždanokas vēlme, sev pievērst uzmanību laikā, kad viņas pārstāvētā PCTVL ir ieslaucīta vēstures mēslainē (pērn Saeimas vēlēšanās -- knapi 7 tūkst. balsu). Pirmkārt, valodas jautājumi nav risināmi Eiropas līmenī un, kā persona, kura EP ir darbojusies jau pasen, Ždanoka to noteikti zina. Otrkārt, krievi Latvijā nu nekādi nav uzskatāmi par tādu vēsturisku minoritāti, kādi ir katalāņi un baski Spānijā un Francijā vai velsieši Lielbritānijā. Lielākoties mūsdienu krievu tautības cilvēki mūsu valstī tomēr ir "pateicoties" padomju okupācijai. Treškārt, Eiropas Parlamentā domai ir pat ļoti maz atbalstītāju. Ždanokas pārstāvētajai Eiropas Brīvajā aliansē no 753 Eiroparlamenta deputātiem ir tikai septiņi. Pat mūsu valsts vienīgais valsts nodevējs, EP deputāts Alfrēds Rubiks, ir teicis, ka gribēt jau var visu ko, bet to realizēt būs ļoti grūti." Lai neteiktu vairāk.

Ždanokas doma par parakstu vākšanu ir liekama tajā pašā maisā ar PCTVL pašreizējiem centieniem, Latvijā forsēt referendumu par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem (tātad -- lielākoties "krievvalodīgajiem") jau rīt uz brokastu laiku, nemaz nerunājot par 18. februārī paredzamo referendumu par krievu valodas statusu mūsu valstī. Zem visām šīm iniciatīvām ir tikai viena vienīga lieta: ievērojama skaita krievu nevēlēšanās iemācīties un lietot latviešu valodu. Saskaņas centrs var gvelzt cik grib par to, ka šis ir "pašcieņas" jautājums, bet, nē -- runa ir par cilvēkiem, kuri Latvijas Republikā nevēlas iemācīties un lietot valsts valodu, punkts un āmen. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc krievu valodai būtu jābūt oficiālai valodai organizācijā, kurā Krievija nav un droši vien nekad nebūs pārstāvēta. Arī Eiropas Padomē, kurā Krievija ir darbojusies jau sen, oficiālās valodas ir tikai angļu un franču valoda.

Un, ja par gaidāmo referendumu. Man vakar radio raidījumā bija Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs (SC), un viņš nu visādi apgalvoja, ka SC ar referendumu neesot absolūti nekāda sakara, tas viss esot Lindermana un tikai Lindermana projekts. Kad aizrādīju, ka SC viens no vadītājiem Urbanovičs Lindermanu un Osipovu ir aprakstījis ar vārdiem "sirdsapziņas bruņinieki," Klementjevs paraustīja plecus un teica, ka tas ir jautājums, kas jāuzdod Urbanovičam, viņš pats vēl nemaz nezinot, ko 18. februāri darīs, un SC par to esot lielas domstarpības. Ņemot vērā to, ka tas pats Urbanovičs arī ir teicis, ka patiesībā referendums ir par atbalstu Saskaņas centram, par to var arī būt šaubas. Tas pats sakāms par no vairākiem SC cilvēkiem dzirdētā apgalvojuma, ka referendums esot arī par to, ka SC nav valdībā. Šodien laikrakstā Diena ir intervija ar vienu no SC latviešiem Andreju Elksniņu, kurā viņš saka, ka ir nolēmis referendumā nepiedalīties, bet, "ja nicināšana pret 180 tūkstošiem pilsoņu ies pāri strīpai, savu lēmumu es varētu arī mainīt." Kā to saprast? Ja līdz 18. februārim SC neuzņems valdībā, šis latvietis balsos par oficiālas valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Un būs cienīgs turpināt darbu iestādē, kurai viņš ir zvērējis, ka darīs visu iespējamo, lai sargātu latviešu kā vienīgo valsts valodu Latvijā? Protams, vēlēšanās balsojums ir slepens, mēs nekad nezināsim, kā ir balsojuši SC deputāti, bet tomēr.

Un, starp citu, ja par Urbanoviča attieksmi pret iestādi, kurā viņš strādā, šodien sabiedriskā organizācija Delna ir izplatījusi tekstu par tiem deputātiem, kuri visvairāk un vismazāk ir piedalījušies Saeimas komisiju darbā. Pieci deputāti ir apmeklējuši pilnīgi visas komisiju un apakškomisiju sēdes, par ko varētu teikt "malači," ja vien tas nebūtu viņu pamatdarbs. Taču ir viens deputāts, kurš ir atradis laiku apmeklēt krietni, krietni, krietni mazāk sēžu, vien 31 procentu. Jā, tas ir tas pats Urbanovičs. Vien trīs no katrām desmit sēdēm. Tas būtu uzskatāms par kārtīgu tautas priekšstāvja darbu? Nē, nebūtu vis. Urbanovičs ir bijis visos Saeimas sasaukumos kopš 1993. gada. Varbūt darbs cilvēkam ir apnicis. Bet tādā gadījumā, ko viņš tur meklē? Lasītāj, ja Tavā uzņēmumā strādātu cilvēks, kurš darbu kavētu 70 procentus no visa iespējamā darba laika, vai Tu viņu paturētu darbā vai tomēr arī padzītu? Acīmredzot SC vēlētāji tik prasīgi nav, bet kāds labums Latvijai no tik slinka deputāta?

Jauku visiem dienu!

Par Republikāņu partijas statusu Amerikā

2012-01-23T18:52:00.003+02:00

Labvakar, lasītāji!

Nezinu, cik daudz Latvijas iedzīvotāji seko politiskiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, tā kā viens bloga lasītājs lūdza par to parakstīt, tad te arī ir mans sakāmais.

Par to, ka Demokrātu partijas kandidāts novembrī gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās būs pašreizējais prezidents Baraks Obama, nekādu šaubu nav. Jautājumi ir divi. Pirmkārt, ko Republikāņu partija viņam liks pretī un, otrkārt, vai Demokrātu partijai izdosies saglabāt vairākumu ASV Senātā un vismaz palielināt savu pārstāvju skaitu Tautas vietnieku namā. Senāta gadījumā lieta tāda, ka pensionēties nolēmuši vai atkārtoti kandidē lielāks skaits Demokrātu nekā Republikāņu partijas senatoru. Republikāņiem vajadzīgi tikai četri papildu mandāti, lai ASV Kongresa augšpalātā ieņemtu vairākumu (vai tikai trīs, ja gadījumā partijai izdosies uzvarēt arī prezidenta vēlēšanās, jo ASV viceprezidents ir arī Senāta priekšsēdētājs un balso tajos gadījumos, kad citādi balsojums ir 50:50). Tautas vietnieku namā patlaban republikāņiem ir 49 mandātu vairākums, demokrātiem grūti klāsies, ne mazums tāpēc, ka daudzos štatos deputātu pārstāvētie rajoni ir iekārtoti tā, lai gandrīz automātiski uzvar vienas vai otras partijas pārstāvis. Ja vien politikā nenotiek kaut kas ārkārtējs (ASV prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanās no amata, prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā masīvā nepopularitāte), atkārtotu mandātu Tautas vietnieku namā iegūst vairāk nekā 90 procenti to, kuri tajā ir dienējuši iepriekšējā sasaukumā.

Kas attiecas uz prezidenta vēlēšanām, patlaban nu vairs no sava duča Republikāņu partijas kandidātu ir palikuši tikai četri -- kādreizējais Tautas vietnieku nama spīkers Ņūts Gingričs, kādreizējais Masačusetsas štata gubernators Mits Romnijs, kādreizējais ASV senators no Pensilvānijas štata Riks Santorums, un pašreizējais Tautas vietnieku nama deputāts Rons Pauls. Pēdējam izredžu tikpat kā nav, viņš ir nosacīti liberāls dažādos jautājumos un sevi uzskata par libertariāni, tātad, par cilvēku, kurš atbalsta valdības neiejaukšanos iedzīvotāju dzīvē tādās jomās, kā seksuālā orientācija un narkotiku lietošana. Republikāņu partijai tās nav pieņemamas domas, tāpēc R. Paulu varam norakstīt. Atlikušie trīs kandidāti sacenšas par to, kurš var būt viskonservatīvākais no visiem, jo fakts ir tāds, ka Republikāņu partiju mūsdienās ļoti lielā mērā kontrolē tā dēvētie "evaņģēliskie kristieši" un tā dēvētā "tējas dzērāju" kustība. Abos gadījumos runa ir par izteikti konservatīviem vēlētājiem. Te gan jāpaskaidro, ka vārds "konservatīvs" mūsdienu Amerikā nozīmē cilvēkus ar masīviem aizspriedumiem, pirmkārt pret gejiem, bet arī pret imigrantiem, sievietēm (it īpaši tām, kuras vēlas veikt vai ir veikušas abortu), u.tml. Tāpēc visiem kandidātiem šajā virzienā ir jāklanās, cik vien prot.

Taču vienīgais no minētajiem kandidātiem, kurš pārliecinoši var apgalvot, ka ir atbilstoši konservatīvs ir Santorums. Senātā viņš bija viens no konservatīvākajiem senatoriem līdz brīdim, kad 2006. gadā viņš zaudēja vēlēšanās. Savukārt, Gingričam ir tā problēma, ka viņš ir divreiz šķīries un trīsreiz precējies. Piedevām, pirmajai sievai par šķiršanos viņš paziņoja, kamēr viņa gulēja slimnīcas gultā, bet otrai piedāvāja "atvērtas laulības," lai viņš varētu vienlaikus būt precēts, bet arī lakstoties ar sievieti, kura ar laiku kļuva par viņa trešo sievu. Šķiet, daudzi republikāņi šajā ziņā ir gatavi aizspiest degunu un vienalga par viņu balsot, bet par konservatīvu vai "kristīgu" šādu uzvedību neuzskatīt vis. Vistrakāk ir ar Romniju. Masačusetsā viņš bija izteikti liberāls gubernators, jo Masačusetsa ir liberāli noskaņots štats. Kādreiz viņš atbalstīja geju tiesības, sievietes tiesības veikt abortu u.tml. Viņš savā štatā ieviesa gandrīz precīzi to pašu veselības aprūpes sistēmu, kuru pēc milzīgas šķēpu lauzšanas Amerikā izdevās ieviest Obamam. Tagad viņš savu "viedokli" par šīm lietām ir mainījis par visiem 180 grādiem. Protams, šāda lēkāšana no viena grāvja uz otru Amerikas (un ne tikai) politikā nav nekas neparasts, taču Romnija gadījumā tā ir tik ļoti uzkrītoša, ka gluži vai mati stāvus ceļas.

Patlaban vēl ir pāragri spriest, kurš no minētajiem cilvēkiem kļūs par Republikāņu partijas kandidātu, bet viens gan ir skaidrs -- viņi visi trīs ir tik ļoti traki, ka Obamam visticamāk nebūs absolūti nekādu problēmu, Baltajā namā iegūt vēl četrus gadus. Par to, cik apdauzīts ir Republikāņu partijas elektorāts, varam spriest pēc tā, ka republikāņi, kuri ir apmeklējuši vienu no ļoti daudzām partijas priekšvēlēšanu debatēm, ir aplaudējuši, kad nu jau izbijušais kandidāts, Teksasas štata gubernators Riks Perijs, palielījās par to, cik daudz cilvēkiem viņa štatā ir izpildīts nāves sods, aplaudējuši, kad Gingričs ir teicis, ka ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem būtu jāmeklē darbs, nevis jāpaļaujas uz valsts subsīdijām, aplaudējuši, kad Gingričs ir teicis, ka arī bērniem būtu jāstrādā, aplaudējuši, kad kandidāti ir apgalvojuši, ka viņi nekavējoties sāktu bombardēt Irānu, bet aurojuši tad, kad jautājumu uzdeva gejs, kurš vēlējās zināt, vai kandidāti atceltu viņam nesen piešķirtās tiesības, bruņotajos spēkos būt atklātam par savu dzīvi. Obamam, kurš priekšvēlēšanu kampaņai jau ir savācis miljardu (!!!) dolāru, nekas daudz nebūs jādara, jo Republikāņu kandidāti viens otru ir tik ļoti kritizējuši, ka viņam atliks pateikt, ka pašos republikāņos par eventuālo uzvarētāju ir pārāk lielas domstarpības un kašķi, kā gan kāds varētu par viņu balsot novembra vēlēšanās?

Zinu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri atbalsta domu, ka nākamajam ASV prezidentam būtu jābūt no Republikāņu partijas. Nepiekrītu. Pirmkārt, Amerikas attiecības ar Latviju nav atkarīgas no tā, kas sēd Baltajā namā. Esam NATO dalībvalsts, tādas arī mums ir galvenās saites ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Var jau būt, ka republikānis pret Krieviju izturētos skarbāk nekā demokrāts, bet reālpolitika ir tāda, kāda tā ir, un Amerikai ar Krieviju uzturēt labas attiecības ir būtiski. Un, otrkārt, pašai Amerikai ir svarīgi, lai arī nākamos četrus gadus Vašingtonā saimniekotu demokrāts, tātad Obama, kaut vai tāpēc, ka prezidentam ir tiesības izvirzīt Augstākās tiesas tiesnešus un būtu pēdējais laiks tiesā atjaunot liberālu vairākumu, jo pašreizējā tiesa, kurā vairākumu tiesnešu iecēla republikāņi, cita starpā ir spriedusi, ka uzņēmumi ir "cilvēki" un tiem ir tiesības politiskajā procesā ziedot tik vien daudz naudas, cik tie vēlas. Tas ir tik kliedzoši absurdi, ka galva gluži griežas, un jācer, ka kaut kad drīz AT vairākums lems, ka tā nu nevajadzēja gan.

Iespējams, ka kāds no izkritušajiem Republikāņu partijas kandidātiem veidos trešo partiju, bet tādā gadījumā viņš vai viņa atņemtu balsis republikānim un ne Obamam. Piedevām, trešo partiju pārstāvjiem pēdējā gadsimtā prezidenta vēlēšanās ir skarbi gājis, neviens ne tuvu nav ticis Baltajam namam. Tiesa, 2000. gadā Zaļo partijas pārstāvis ieguva pietiekami daudz balsu, lai Floridas štatā nodrošinātu Buša jaunākā un dumjākā uzvaru, tādā nozīmē ietekme var būt. Bet šogad gan ne, jo sadalījums starp Obamas atbalstītājiem un Republikāņu partijas izvirzītā kandidāta atbalstītājiem ir pietiekami konkrēts un, kā teicu, balsis trešās partijas kandidāts atņemtu pēdējam, ne pirmajam. Saku vēlreiz -- par vismaz 90 procentiem varam būt droši, ka arī pēc 2012. gada ASV prezidents būs Baraks Obama. Nekas perfekts viņš nav bijis, viņā ir vīlušies daudzi kādreizējie atbalstītāji, bet alternatīva būtu šausminoša, tāpēc labi vien ir, ka viņam izredzes ir lieliskas.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

Par muļķīgo Krieviju un labu lēmumu Saeimā

2012-01-20T13:14:00.003+02:00

Labdien, lasītāji!

Cik tālu Krievija var iet dažādu muļķību virzienā? Nupat ziņots, ka atsevišķi Kremļa diktatoru pārstāvji sākuši gruzīties par Amerikas Savienoto Valstu jauno vēstnieku minētajā valstī Maiklu Makfolu. Kremļa pilnīgi kontrolētajā Pirmajā kanālā raidījuma "Odnako" vadītājs Mihails Ļeontjevs paziņojis, ka M. Makfols "nav Krievijas eksperts, viņš ir demokrātijas eksperts," kura mērķis esot "pabeigt revolūciju." Ar jēdzienu "revolūcija" Ļeontjevs saprot pieaugošo nemieru pret cara Vladimira V patvaļu, savukārt kā izprast apgalvojumu par "demokrātijas ekspertu"? Tā Ļeontjevs acīmredzot atzīst, ka tas, kas darās Krievijā, par demokrātiju nu nekādi nav uzskatāms, ja reiz vēstnieks nav pieņemams. Piedevām, jaunais vēstnieks ilgstoši ir darbojies ASV Nacionālās demokrātijas institūtā Maskavā un ir sacerējis vairākas publikācijas, kuras caram Vladimiram nekādi nav glaimojošas. Tajā skaitā M. Makfols ir autors grāmatai "Nepabeigtā revolūcija Krievijā. Politiskās pārmaiņas no Gorbačova līdz Putinam." Kur grāmata izdota? Maskavā. Un tādā gadījumā, ja Mihails Ļeontjevs uzskata, ka cilvēks nav "Krievijas eksperts," tad acīmredzot tas attiecas tikai uz cara Vladimira ieviesto "suverenās demokrātijas" un varas vertikāles modeli, jo tā Kremlim un tā pakalpiņiem ir vienīgā un īstā "Krievija." Jau pirmajā darba nedēļā jaunais ASV vēstnieks paguvis tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem, pretkorupcijas aktīvistiem, opozīcijas partiju pārstāvjiem u.c. Malacis! ASV Valsts departaments ir teicis, ka Makfola galvenais darbs būs meklēt jaunas starpvalstu sadarbības formas, bet arī to, ka vēstnieks runās "skaidrā valodā" par to, ko viņš Krievijā redz un dzird. Labi, ka tā, jo rožainas brilles attiecībās ar Maskavu tomēr nav pieņemamas.

To saprot arī citi. Šodien Latvijā viesojas NATO ģenerālsekretārs Anderss Rasmusens, vakar viņš bija Lietuvā un pateica, ka Krievijas plāni, uz robežas ar NATO valstīm izvietot lielu kaudzi bruņojuma, ir muļķīgi. Tā gluži, protams, diplomātiskais Rasmusens neteica, bet šo gan viņš pateica: "Tā ir bruņošanās pret mākslīgu ienaidnieku, kas neeksistē." Tas pats vien sanāk.

Krievijas nespēja izveidot kaut ko pat mazliet analogu patiesai demokrātijai, ir nožēlojama, bet, protams, tā nav viena. Raugi, arī mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā dīvainais diktators Lukašenko ir paziņojis, ka viņš savā valstī ieviesīšot politikas reformas. "Mēs pētām zināmas tendences, kas pasaulē patlaban izvēršas, un, protams, mēs mūsu politisko sistēmu pielāgosim un modernizēsim" -- tā Eiropas pēdējais diktators. Viņējā -- valsts, kurā būtībā ir tikai viena partija, tā ir valsts, kurā patiesi godīgas un atklātas vēlēšanas nav notikušas nekad, un tā ir valsts, kurā pēc 2010. gada negodīgajām prezidenta vēlēšanām visi Lukašenko konkurenti tika sabāzti cietumā, kur divi no viņiem atrodas joprojām. Grūti spriest, kādas "tendences" Lukašenko un viņa līdzskrējēji ir pētījuši. Katrā gadījumā tās nav un nevar būt "tendences," kas saistāmas ar demokrātijas attīstību. Varbūt cilvēks ir pētījis "tendences," piemēram, Zimbabvē.

***

Savukārt tepat mūsmājās politiķi beidzot izdarījuši ļoti labu darbu -- Saeima ir atteikusies no slepeniem balsojumiem vairumā amatpersonu ievēlēšanā, tajā skaitā drīz atklāti tiks ievēlēti nākamie Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļi. Kā esmu rakstījis citreiz, nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc šādām vēlēšanām būtu jābūt slepenām, jo Latvijas politiskās "kultūras" kontekstā šī slepenība vienmēr ir saistījusies ar politisku tirgošanos aizkulisēs un pietiekami bieži arī ar deputātu vienkārši prastu melošanu, kā tas bija Jāņa Maizīša gadījumā. Saku vēlreiz -- demokrātiskā parlamentārā iekārtā nav absolūti neviena iemesla, kāpēc ievēlētiem tautas pārstāvjiem būtu jāslēpj savs viedoklis no cilvēkiem, kuri viņiem ir uzticējuši pārstāvniecības tiesības.

Jauku visiem dienu!

Tik nu mūsu ir

2012-01-19T12:11:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Šodien presē lasāma reakcija uz Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) paziņojumu par pērn notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem. Reakcijas bijušas dažādas: Vienmēr dzīvespriecīgā Latvijas Avīze: "Mūsu ir vairāk par diviem miljoniem." Vienmēr un par visu īgnā un skeptiskā Ventspils trubas avīze: "Tautas skaitīšana skaidrību nerada." Vienmēr par uzņēmējdarbību domājošais Dienas Bizness: "Pensionāru valsts, no kuras pārējie laižas prom." Un tad vēl Diena, kur uz vāka vēstīts: "Puse Latvijas dzīvo Rīgā un Pierīgā. Tas ir nopietni." Allaž priecājos, ja laikraksts man pastāsta priekšā, kas būt uztverams nopietni vai nenopietni.

Bet, ja nopietni. Tālāk laikraksts kļūst mazliet ironisks. Virsraksts 6. lappusē ir "Divus miljonus sameklēja." Vienīgais, kas tur iztrūkst, ir vārdiņš "tomēr," jo labu laiku likās, ka ar tiem diviem miljoniem tomēr tā būs, kā būs. Jācer, ka CSP nenodarbojās ar datu "masēšanu," lai pievilktos klāt tiem diviem miljoniem, bet pieņemsim, ka tā nebija. Cita lieta, ko par šo visu lietu Dienā ir teikuši aptaujātie eksperti. Profesors Mihails Hazans uzslavē pats sevi -- CSP ir konstatējusi apmēram tos pašus datus, kā pats profesors. Bet tad ir citāts no Swedbank vecākās ekonomistes Lijas Strašunas (man vienmēr ir paticis jēdziens "vecākais" šajā kontekstā -- fotogrāfijā kundze nemaz tik veca neizskatās; bet ne par to šis stāsts). Viņa saka lūk, ko: "Ja līdzšinējās tendences turpinās, jau divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits būs mazāks par diviem miljoniem. Tas prasa steidzamu un izlēmīgu rīcību no valsts puses. Vai nu tagad, vai būs par vēlu." Vēl apokaliptiskāk runā sociologs Arnis Kaktiņš: "Svarīgi ir saprast, ka pārskatāmā laika posmā Latvija tāda, kāda tā ir tagad, nevarēs pastāvēt. Mēs lēnam sabrūkam no iekšienes."

Protams, var teikt, ka Latvija arī rīt nebūs tāda, kāda tā ir tagad. Kāds piedzims (cita starpā manas Eirovīzijas dziesmas "You are a Star" komponista Auzāna ģimenē jau šodien gaidāma jauna latvieša piedzimšana -- sveicu!), kāds nomirs, kāds aizbrauks, vispār laika apstākļi droši vien būs citādi. Bet par to pastāvēšanu. Luksemburga kaut kā iztiek ar pusmiljonu iedzīvotāju un nebūt nebrūk. Ļoti, ļoti bagātajā Lihtenšteinā un Monako attiecīgi ir vien 36 un 33 tūkstoši iedzīvotāju. Kaimiņvalstī Igaunijā ir par 35 procentiem mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, un tur daudzējādā ziņā ar ekonomiskām lietām iet krietni labāk, tajā skaitā, kā visi zinām, Igaunija eiro ieviesa jau pērn. Iedzīvotāju skaits tomēr nav tas galvenais rādītājs.

Galvenie rādītāji ir divi: tā rupji sakot, iedzīvotāju sastāva kvalitāte, kā arī pati valsts un tā tautsaimniecība. Te ir tā vieta, kur Latvija pamatīgi klibo. Vakar man radio raidījumā bija Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs, un es viņam jautāju, kā tas var būt, ka Latgalē iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 20 un vairāk procentiem, bet bezdarbs tur vienalga ir visaugstākais. Mērs teica, ka emigrējuši ir spējīgākie cilvēki un palikuši ir pensionāri un tie, kuriem nav īpaši laba izglītība vai lieli talanti. To apstiprināja e-pasts no kāda uzņēmuma, kurš vēstīja, ka ilgi un dikti meklēts mehāniķis no Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas rajona, bet nav pieteicies neviens (!!!) -- neviens pats kandidāts. Arī mehāniķi acīmredzot sev labāku dzīvi saskata kaut kur citur, bet ne Latgalē un, ļoti iespējams, arī ne Latvijā.

Un te nu reiz Swedbank vecākajai ekonomistei ir taisnība: "Jau ilgstoši esam runājuši par reformu nepieciešamību, bet darīts vēl ir maz." Un "Novadi ar pusotru tūkstoti iedzīvotāju vairumā gadījumu nevar būt pietiekami efektīvi resursu izlietošanas ziņā un piesaistīt investorus darba vietu radīšana." Un "Pensijas vecuma palielināšana no 2014. gada ir neizbēgama." Un "Ir veiksmīgāk jāatbalsta jaunu darba vietu radīšana un tādējādi, iespējams, arī daļas emigrējušo atgriešanās, jāuzlabo izglītības sistēmas kvalitāte un efektivitāte (t.sk. veicinot arī bezdarbnieku pārkvalifikāciju)." Savukārt, tālāk jautājums ir par politiķu un politikāņu drosmi vai tās trūkumu. Nezinu, cik ļoti Saeimas deputāti priecātos par domu, ka vēl salīdzinoši nesen izveidotā administratīvi teritoriālā sistēma būtu atkal verama vaļā, jau pašreizējās sistēmas izveidošana prasīja daudzus gadus un daudz puņķu un asaru. Tāpat nezinu, vai politiķi uzdrīkstēsies paaugstināt pensijas vecumu 2014. gadā, ja tajā pat gadā būs arī nākamās Saeimas vēlēšanas (protams, pie nosacījuma, ka 11. Saeima netiks priekšlaikus atlaista, par ko nekādu garantiju mūsu jaunajā "vāksim visi parakstus" pasaulē nav). Taču tas, ka valdība varētu darīt krietni daudz vairāk, lai vairotu darba vietu skaitu (piedevām domājot par legālām darba vietām, kuru kontekstā tiek arī maksāti nodokļi), tas nu reiz ir fakts. Ekonomistiem vienmēr ir skaitļos pamatotas domas par to, kas darāms, vajag tikai ieklausīties.

Saku vēlreiz: Mazliet pāri vai mazliet zem diviem miljoniem, tas nav būtiski (ja arī sirds drusku iesmeldzas par ziņu, ka Latvijā patlaban dzīvo mazāk cilvēku nekā te dzīvoja tālajā 1959. gadā). Būtiska ir pati valsts -- kāda tā ir, ko tās iedzīvotāji prot darīt u.tml.

Jauku visiem dienu!

Nu, bet tad ko viņi īsti grib?!

2012-01-18T14:42:00.003+02:00

Labdien, lasītāji!

Šodien Ventspils trubas avīzē ir gara intervija ar tā dēvētā Saskaņas centra Saeimas frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču. Diskusija cita starpā ir par to, kāpēc ļaudis atbalsta domu, ka krievu valodai būtu jākļūst par otru valsts valodu mūsu republikā. Un šajā sakarā cilvēks ir nācis ar lūk, kādu domu:

"Krievi grib atņemt Latvijai un latviešiem latviešu valodas valsts valodas statusu? Nē. Krievi grib, lai latviešu valoda iznīkst? Nē. Viņi grib nemācīties latviešu valodu? Nē. Viņi grib, lai viņu bērni nemācās latviešu valodu un nav konkurētspējīgi Latvijā? Nē." Un ko tad "krievi" grib? "Viņi grib būt šeit partneri. Viņi grib sajust, ka viņi ir šeit savējie, nevis valsts pamatu grāvēji, kā prezidents teica."

Lūk, kā. Pirmkārt, kādreizējais Biškekas piesolītājs te vienā maisā ir sabāzis veselu strīpu cilvēku. Jēdziens "krievi" nav attiecināms ne uz referenduma atbalstītājiem, ne arī uz tā pretiniekiem. Ne visi "krievi" domā tāpat, ne visi "krievi" tāpat rīkojas. Pats pazīstu vairākus krievu tautības cilvēkus, kuri referendumā balsos pret krievu valodas statusa paaugstināšanu. Piedevām, ja reiz referenduma lielie balsti ir "krievi," tad būtu jākonstatē, ka tā galvenais runasvīrs Lindermans ir ebrejs.

Bet tas te nav no nozīmes. Parunāsim labāk, pirmkārt, par apgalvojumu, ka "krievi" grib mācīties latviešu valodu. Ja tas tā ir un ir bijis jau sen, tad diez vai pie mums joprojām būtu tik daudz ļaužu, kuriem "labrīt" ir eksotisks svešvārds. Piedevām, ja visi "krievi" grib mācīties latviešu valodu, tad kāda būtu jēga krievu valodu padarīt par oficiālu valodu? Urbanovičs intervijā apgalvo, ka "patiesībā līdzšinējā integrācija ir bijusi slēptas asimilācijas mēģinājumi. To pierāda arī valdošās koalīcijas politiķu uzbrukumi nacionālo minoritāšu izglītībai." Ja nu reiz doma ir tāda, ka visi grib iemācīties latviešu valodu, tad nav nozīmes, vai vārds ir integrācija vai asimilācija, doma taču ir, ka visi apvienosimies uz valsts valodas pamata. Un, ja pašreizējā minoritāšu izglītības sistēma ir tāda, kāda tā ir tāpēc, ka "valdošās koalīcijas politiķi" tai ir uzbrukuši, tad ko grib pats Urbanovičs? Atgriezties pie sistēmas pirms reformām, kad pietiekami daudzās skolās latviešu valodu mācīja negribīgi vai vispār ne? Tā būtu viņa izpratne par "integrāciju"?

Un vēl par to partneru būšanu. Ir taisnība, ka krievu tautības cilvēki Ministru kabinetā laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas nav bijuši īpaši pārstāvēti, bet man jāsaka, ka man godīgi sakot ir tīri vienalga, vai ministrs ir latvietis, krievs, karēlis vai čukča ja tik darbu dara tā, kā tas ir vajadzīgs. Runājot par nekompetentiem ministriem, tādiem, kā Slakteris un Veldre, teikšu atkal, man nav no mazākās nozīmes tas, ka viņi ir latvieši. Toties, piemēram, Saeimā ir visai kupls pulks krievu tautības pārstāvju, Centrālā statistikas pārvalde vēstī, ka 11. Saeimā viņu ir 13, bet ir arī tas apstāklis, ka Centrālās vēlēšanu komisijas statistikā tautība nav obligāti jānorāda, tāpēc viņu ir vairāk. Eiropas Parlamentā Latviju pārstāv arī persona, kura sevi EP mājaslapā sauc "Alexander Mirsky" un kurš 9. Saeimas vēlēšanu veidlapā tautību nenorādīja, bet visticamāk arī viņš ir krievs (cits Mirskis, Sergejs, kurš patlaban ir Saeimas deputāts, apgalvo, ka esot vācietis). Rīgas pašvaldībā ir krievi, Daugavpils pašvaldībā ir krievi, daudzās pašvaldībās ir krievi. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs ir krievs un vaļsirdīgi atzīst, ka ģimenē valoda ir krievu valoda. Vienu vārdu sakot, te tomēr ir runa par gribēšanu piedalīties. Krievu tautības cilvēki strādā citur valsts pārvaldē, kā arī ļoti daudzās privātās struktūrās. Dažās latviešu valoda nav, bet ļoti daudz citās -- ir vajadzīga. Un tāpēc nav absolūti nekāda iemesla apgalvot, ka par "partneriem" grib būt tie, kuri valodas jautājumā ir iecirtušies. Viņi negrib būt partneri, viņi grib būt savrup. Un, lai arī kas netiktu apgalvots par to, ka cilvēki referendumā piedalīsies "pašcieņas" vai jebkura cita iemesla dēļ, fakts tomēr ir tāds, ka referendums nav par pašcieņu, par neapmierinošiem valdības lēmumiem vai par jebko citu, kā par krievu valodas statusa pacelšanu valsts valodas līmenī. Punkts un āmen.

Bet citā intervijas daļā Urbanovičam no maisa izsprūk āža kāja: "Es un mūsu vēlētāji [referendumu] uztver kā apvainojumu par mūsu rupjo atstumšanu, kā pēdējo pilienu, kādēļ viņi ir gatavi protestēt. Un tādi ir ļoti daudzi. Es domāju, ka šis ir referendums par atbalstu Saskaņas centram."

Ak tā gan! Nekas par to, ka SC patlaban nav valdošajā koalīcijā, nav "rupjš." SC koalīcijā nav pirmkārt tāpēc, ka tā līderi joprojām tik ļoti minstinās par Latvijas vēsturi, it īpaši okupācijas kontekstā, otrkārt tāpēc, ka partijai ir sadarbības līgums ar diktatoru partiju Krevijā un, treškārt un galvenokārt tāpēc, ka tās politiskie uzskati nesaskan ar pašreizējā Saeimas vairākuma uzskatiem. Lasītāji atcerēsies, ka laikā pēc 11. Saeimas vēlēšanām es rakstīju, ka varbūt SC tomēr vajadzētu uzņemt koalīcijā, lai rāda, vai prot būt konstruktīvs un nevis destruktīvs spēks. Taču kārtis izrādījās citādi saliktas, un parlamentārā iekārtā tomēr tas ir pilnīgi normāli, ka ir pozīcija un opozīcija. Un, ja partija visu laiku un nepārtraukti ir bijusi opozīcijā, tad tai vajag paskatīties spogulī un nolemt, kāpēc tā. Otra alternatīva -- darboties tā, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās iegūtu 50%+1 balsi. Tad par opozīciju vairs nebūtu runas. Bet kas to dos? SC pašreizējā veidola elektorāts ir tāds, kāds tas ir, nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka tas piepeši varētu izplesties līdz vairākumam. Protams, ja izdotos visiem Latvijas nepilsoņiem momentā piešķirt automātisku pilsonību, kā to paredz petīcija, kuru patlaban naski cirkulē vēstures mēslainē pa lielam ieslaucītais PCTVL, situācija būtu citāda, bet tas ir apmēram tikpat ticami, kā doma, ka rīt saule ausīs rietumos, un tāpēc joprojām elektorāts ir un paliks tāds, kāds tas ir.

Ja SC nudien vēlas integrāciju, tad lai tas darbos pierāda to, kas ir rakstīts partijas programmā -- ka valsts valoda Latvijā ir tikai viena vienīga. Lai mudina tos, kuri varētu būt tās elektorāts, iemācīties latviešu valodu un kļūt par pilsoņiem. Lai vairs neizvirza kandidātus, kuri latviešu valodu vispār neprot, kā tas pagājušajā Saeimā bija ar deputātu Kravcovu. "Es pūlos, lai šajā referendumā tie, kas balsos par grozījumiem, to nedarītu ar domu rīkoties pret Latviju, pret latviešiem un latviešu valodu" -- tik svētulīgs ir Urbanoviča apgalvojums minētajā intervijā. Bet vai tiešām?

Jauku visiem dienu!

Par referenduma jautājumu

2012-01-06T09:13:00.002+02:00

Labrīt, lasītāji!

Visi zinām, ka 18. februārī Latvijas pilsoņus atkal gaida došanās uz iecirkņiem, lai piedalītos referendumā par krievu valodas statusu Latvijas Republikā. Zināms arī jautājums, kāds referendumā taps uzdots: "Vai jūs esat par likumprojekta 'Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē' pieņemšanu?" Tieši par šo jautājumu šajās dienās izcēlušās diskusijas.

Sliecos piekrist tiem, kuri uzskata, ka jautājums tomēr nav pietiekami informatīvs. Specifiski runājot, Saeimas Neatkarīgo deputātu grupa (tā dēvētie Olšteinieši) ir nākuši ar domu, ka jautājumam būtu jābūt šādam: "Vai jūs esat par likumprojekta 'Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē' pieņemšanu, kas paredz noteikt krievu valodai otras valsts valodas statusu?" Uz to CVK atbild, ka tas nebūtu gana precīzi, jo valsts valodas statuss ir tikai viens no jautājumiem, kāds pieteiktajos grozījumos ir paredzēts. Tur runa ir arī par krievu valodas statusa nodrošināšanu Saeimā (papildinot Satversmes tekstu, kurā teikts, ka "Saeimas darba valoda ir latviešu valoda")un pašvaldībās, par Saeimas deputātu zvērestu (mainot tekstu ar vārdiem "stiprināt tās suverenitāti un kā latviešu tā krievu valodu kā vienīgās valsts valodas"), un par to, ka darba ļaudīm no valsts un pašvaldību iestādēm ir tiesības informāciju saņemt arī krievu valodā. Šie pēdējie ir jautājumi, kas izriet no krievu valodas oficiālā statusa, bet precīzi par šo statusu tomēr nav.

Manuprāt, te sakāmas pāris lietas. Pirmkārt, jautājumu varētu paplašināt citādi -- "Vai jūs esat par likumprojekta 'Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē' pieņemšanu, kas ir par krievu valodas statusu Latvijā?", vai "... par krievu valodas statusa mainīšanu (vai pilnveidošanu) Latvijā?" Taču, otrkārt, ja jautājuma teksts netiks mainīts (CVK šefs Arnis Cimdars ir teicis, ka laikā pirms referenduma zīmju drukāšanas komisija ir atvērta ieteikumiem par jautājuma saturu), tad pilnīgi noteikti būs vajadzīgi cita veida skaidrojumi. Pozitīvi ir tas, ka CVK visās balsošanas kabīnēs paredz izvietot plakātus, uz kuriem paskaidrots, par ko tad īsti tiek balsots, kā arī salīdzinošu tabulu, kurā redzams pašreizējais attiecīgo Satversmes pantu teksts kopā ar piedāvātajām pārmaiņām (šo tabulu jau tagad varat atrast CVK mājas lapā www.cvk.lv). Taču jājautā, vai visi vēlētāji, reiz iecirknī ieradušies, rūpīgi izpētīs visu, kas piestiprināts pie kabīnes sienas. Un tāpēc pilnībā atbalstu valdošās koalīcijas domu par informatīvas kampaņas rīkošanu. Šodien kādā intervijā Premjerministrs Valdis Dombrovskis stāsta, ka, viņaprāt, kampaņai būtu jābūt plašākai un par "valsts konstitucionālo pamatu skaidrošanu un tādu pilsoniskās sabiedrības veidošanu," bet vienādi vai otrādi, nepieciešams ļoti skaidri pateikt tiem, kuri to vēl nav sajēguši, ka referendumā galvenais jautājums tomēr ir un paliek jautājums par krievu valodas oficiālo statusu. Punkts un āmen.

No savas puses vēlos mudināt visus lasītājus 18. februārī doties uz iecirkni un balsot "pret." Kā esmu rakstījis citreiz, ir pat ļoti stipri ticams, ka kvorums referendumā nesanāks un tāpēc rezultāts nebūs noteicošs, taču gadījumā, ja latvieši, kuri ir tendēti pret krievu valodas statusa maiņu, sēdēs uz rokām un nepiedalīsies, tad to balsotāju procents, kuri ir par statusa maiņu, būs lielāks. Un, jo lielāks šis procents, jo "labāks" propagandas ierocis tas būs mūsu dārgās kaimiņvalsts autoritāro vadītāju rokās. Tas nu gan Latvijas un latviešu valodas interesēm nekalpotu nemaz.

Jauku visiem dienu!

Grausta stāsts turpinās

2012-01-05T13:15:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka kārtējo reizi grausts, kas atrodas Marijas ielā 6, ir sācis apdraudēt garāmgājēju drošību. LETA novēroja, ka vētras ietekmē ir saplēsts celtnes dekoratīvais pārvalks un no kāda no logiem karājas vairāki koka gabali, tajā skaitā viens nokrita ar blīkšķi un teju, teju uzkrita kādai garāmgājējai uz galvas. Labi, ka kundze tika cauri ar izbīli, bet te nu reiz atkal ir jāsaka tas pats, ko teicu pirms pāris gadiem, kad graustā izcēlās ugunsgrēks: Vai nepietiek?

Manuprāt, ir acīmredzamas divas lietas. Pirmkārt, celtnes īpašnieki ar to netiek galā. It kā pirms diviem gadiem jūnijā viņi celtni esot "iekonservējuši," bet te nu ir rezultāts. Turpinu uzskatīt, ka pilsētai ir jādod tiesības ēku konfiscēt pavisam. Taču, otrkārt, ir pat ļoti, ļoti maz ticams, ka no tās kādreiz vairs būs kāds labums. Laika zobs tomēr ir darījis savu, pie tam pamatīgi. Saprotu, ēka ir arhitektūras piemineklis, bet kas tas par pieminekli, ja palikušas vien četras sienas un ne pašā labākajā stāvoklī? Šķiet, ēka būtu vispirms konfiscējama un tad nojaucama, tās vietā ceļot kaut ko citu. Var, protams, būt visādi noteikumi par šī kaut kā cita augstumu, apmēriem, izskatu un visu pārējo, bet nudien neliekas, ka pašreizējā celtne vairs ir kam derīga.

Jauku visiem dienu, un iesaku tā nodrošināšanai garām minētajai celtnei šodien neiet.

Traģēdija laukos

2012-01-03T11:42:00.003+02:00

Labdien, lasītāji, un laimīgu visiem šo jauno 2012. gadu! Lai visiem laba veselība, labs darbs, laba dzīve. Viss, ko varat vēlēties.

Protams, ne visiem jaunais gads sākās pozitīvi. Lasītāji atcerēsies, ka īsi pēc pusnakts jaunā gada pirmajā dienā Krāslavas pusē gāja bojā septiņi jaunieši, viens no kuriem acīmredzot nespēja noturēt spēkratus uz ceļa, tas ieslīdēja grāvī, apgāzās, un visi septiņi jaunieši, tajā skaitā viens, kas atradās mašīnas bagāžniekā, noslīka. Šodien laikrakstā Diena uz vāka ir visu bojā gājušo jauniešu fotogrāfijas, citur laikrakstā stāstīts par briesmīgajām sērām, kādas pārņēmušas viņu ģimenes, draugus un skolasbiedrus. Parīt būs sēru diena. Ceru, ka visi pulksten desmitos, kad Krāslavas katoļu baznīcā sāksies aizlūgums, nolieksim galvu un aizlūgsim par mirušo dvēselēm.

Taču vienlaikus te ir pāris lietas, ko teikt par to, kā tas īsti notika. Man vakar radio raidījumā bija Valsts policijas Prevencijas nodaļas vadītājs Edmunds Zivtiņš, un cita starpā viņš teica, ka nevienam no jauniešiem, kuri tobrīd atradās mašīnā, nebija auto vadīšanas tiesību -- nevienam. Zināms arī tas, ka mašīnai, kura brauca uz sniegota un ledaina ceļa, bija vasaras riepas, jo tā pieder kādam, kas to izmanto ļoti reti un tāpēc nesaskatīja vajadzību, uzlikt likumā paredzētās ziemas riepas. Te nu ir mācība visiem, visiem pēc kārtas. Protams, negribu patlaban braukt augumā cilvēkiem, kuri ir sēru nomākti, bet vai brīdī, kad šie septiņi jaunieši sakāpa liktenīgajā mašīnā, neviena pieaugušā klāt nebija, kurš būtu varējis pateikt "nē"? Acīmredzot ne, piedevām vecākais no bojā gājušajiem bija 19 gadus vecs, tātad -- ne vairs bērns. Te jārunā, kā radio teica E. Zivtiņš, par "neuzmanību, neprofesionalitāti vai pārgalvību." Policijas speciālists teica, ka 70 procenti visu bojā gājušo uz Latvijas ceļiem ir jaunieši, te acīmredzot vajadzīgs ļoti konkrēts izglītojošs darbs. Protams, ne katram pie rokas nestāvēsi, jādomā, ka arī bojā gājušo starpā bija tie, kuri zināja, ka uz sniega ar vasaras riepām nav prātīgi braukt, kur nu vēl pie stūres laist kādu, kam vispār nav tiesību. Bet acīmredzot šoreiz tas aizmirsās. Lai tā būtu mācība visiem pārējiem.

Bet ir arī otra lieta, par kuru man vakar uz radio kāds klausītājs atrakstīja e-pastā. E. Zivtiņam jautājumu neuzdevu, jo tā nav viņa kompetence, bet klausītājs aizrādīja, ka Latvijā ir gana daudz vietu, kur ceļi ir ļoti līkumaini un no tiem viegli var nokļūt grāvī vai, kā šajā gadījumā, upē (un ļauns likteņa pavērsiens ir tas, ka attiecīgā upe parasti ir ļoti, ļoti sekla, vien šogad bebri uz tās ir sacēluši aizsprostu un tāpēc liktenīgajā naktī upe bija tik dziļa). Šodien medijos ziņots, ka vietējā pašvaldība apspriedīs jautājumu par barjeras uzlikšanu traģēdijas vietā. Minētajiem jauniešiem tā būs ūdens šļūtenes atritināšana tad, kad māja jau nodegusi, bet pilnīgi noteikti nenāktu par sliktu visām pašvaldībām tomēr apsekot tās vietas, kur šādas traģēdijas var notikt un, jā, uzlikt arī barjeras. Lēts prieks tas nebūs, bet vai tomēr tas nebūs tā vērts, ja nākotnē no šādām katastrofām varēsim izvairīties?

Par ceļu drošību kopumā E. Zivtiņam bija arī pozitīvas lietas sakāmas. Ne bez diskusijām ieviestie fotoradāri savu ir paveikuši, katru dienu vidēji sistēma saņem datus par 200 vai pat līdz 600 (!) šoferīšiem, kuri ir pārkāpuši ātruma noteikumus. Policijas pārstāvis teica, ka nākotnē fotoradāru skaits uz Latvijas ceļiem tikai pieaugs, un tas ir lieliski. Tāpat svētku laikā negāja bojā neviens kājāmgājējs, cita starpā tas ir tāpēc, ka policija ir darījusi lielisku darbu, izplatot atstarotājus. Riteņbraucējiem varu pateikt, ka šogad policija sevišķu vērību pievērsīs mums -- jauns likums nosaka, ka dienas tumšajās stundās visiem riteņbraucējiem ir jābūt atstarojošai vestei. Man tāda ir, noteikti to vilkšu katru dienu. Jo drošība tomēr pirmkārt mums katram ir tikai un vienīgi savās rokās.

Lai vieglas smiltis jauniešiem, kuriem jaunā gada pirmā bija mūža pēdējā diena. Un, kā teicu, lai tā ir mācība mums visiem pārējiem.

Jauku visiem dienu!

Pāris pārsteigumu svētku nedēļā

2011-12-20T16:47:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Šodien esmu lasījis divas lietas, kas rādās itin pārsteidzošas esam, viena pavisam negatīvā un otra tā īsti neizprotamā nozīmē.

Negatīvais pārsteigums saistāms ar interviju, kāda šodien laikrakstā Dienas Bizness bija ar Rīgas Piena kombināta padomes priekšsēdētāju Ivaru Strautiņu, kurā saruna bija par to, kāpēc no uzņēmuma ir nolēmusi aiziet līdzšinējā valdes priekšsēdētāja Ināra Drīksna. I. Strautiņa skaidrojums? "Ir saprotams, ka sievietei šo darbu veikt ir grūtāk nekā vīrietim." Un, ja ar to nepietika: "I. Drīksna ir ļoti laba finansiste, bet, strādājot šajā uzņēmumā, ir ļoti daudz darba saistībā ar tehnoloģijām, kas viņai, kā jau minēju, esot sievietei, bija pārāk grūti."

Nezinu, ko par to domā pati I. Drīksna, jo nekur neesmu redzējis viņas skaidrojumu, bet šis ir vienkārši elpu aizraujošs dzimuma diskriminācijas piemērs (tā dēvētais seksisms). Tātad sievietēm vienkārši ir grūtāk tikt galā ar tehnoloģijām nekā vīriešiem? Ārstes un zobārstes strādā ar tehnoloģijām. Trolejbusa vadītāja strādā ar tehnoloģijām. Ja kas, tad slaucējas, kuras Rīgas Piena kombinātam piegādā pienu, strādā ar tehnoloģijām. Doma, ka jebkuram vīrietim ar "tehnoloģijām" būs vieglāk nekā jebkurai sievietei -- tas nu reiz ir absolūtākais murgs, un 21. gadsimta pasaulē tādi aizspriedumi ir pavisam garām.

Savukārt, ja runa ir par neizprotamo pārsteigumu, tad Delfos patlaban tiek veikta aptauja par aizejošā gada vissvarīgāko notikumu. Piedāvāti ir 15 varianti, tajā skaitā tas, kurš Latvijā pilnīgi bez šaubām bija pats svarīgākais notikums -- Valsts prezidenta tā dēvētais Rīkojums nr. 2, kura rezultātā notika referendums, iepriekšējās Saeimas padzīšana ar mietu (par tās atlaišanu balsoja gandrīz 95 procenti to, kuri tur piedalījās), kā arī jaunas Saeimas ievēlēšana. Pats par to nobalsoju. Bet kurš gadījums kā svarīgākais ir saņēmis visvairāk balsu, piedevām gandrīz piecas reizes vairāk nekā minētais rīkojums? Hokeja komandas Lokomotiv traģēdija aviokatastrofā! Ja būtu jautāts par gada lielākajām traģēdijām, tad to vēl varētu saprast, bet to uzskatīt par pašu svarīgāko gada notikumu?! Salīdzinājumā ar milzīgo rokādi valsts politiskajā dzīvē, kādu radīja Rīkojums nr. 2 un kāda tomēr bija būtiska absolūti katram valsts iedzīvotājam, Lokomotiv katastrofa, lai arī briesmīga, ne tuvu nestāv. Te jābrīnās par balsotāju veselo saprātu.

Jauku visiem atlikušo dienu!

Par ārpolitiku un iekšpolitiku - pārdomas piektdienā

2011-12-16T14:25:00.002+02:00

Labdien, lasītāji! Šodien pārdomas par vairākām lietām.

Pirmkārt, šodien laikrakstā Diena ir interesanta intervija ar ASV Valsts departamenta pārstāvi Mariju Jovanoviču, kurā viņa uzslavē mūsu valsti par tās sasniegumiem pēdējo 20 gadu laikā, saka, ka tirdzniecības attiecības starp Latviju un Ameriku varētu paplašināties, bet tad nāk arī ar brīdinājumu: "Viena lieta, ko tomēr gribētu teikt - daudz ko nozīmē investīciju vide. Kompānijām ir izvēle, un svarīga ir vide, kurā valda likuma vara, taisnīgi un ātri tiesas lēmumi, transparence." Pēdējais, protams, nav vārds latviešu valodā, labāk būtu rakstīt "atklātība," bet tā nu tur bija rakstīts.

Šis nu tomēr ir brīdinājums tiem, kuriem ir ierasts domāt, ka ar Latvijas ekonomisko vidi viss ir vislabākajā kārtībā. Protams, nav M. Jovanoviča pirmā, kas par šādām lietām ir runājusi, bet, tā kā Amerika joprojām skaitās Latvijas stratēģiskais partneris esam, to tomēr ir vērts likt aiz auss. Nav nekādu šaubu, piemēram, ka pasaules investori aplūko jautājumu par AS Pasažieru vilciens un jaunu vilcienu būvi - notika iepirkuma konkurss, uzņēmums izvēlējās uzvarētāju, bet tad tikai sākās - jautājumā iejaucās (un turpina iejaukties) Ministru kabinets. Iepirkumi vispār mūsu valstī mēdz būt visnotaļ sarežģīti, jo pārsūdzēšana notiek regulāri, un te nu mēs nonākam pie otra Valsts departamenta pārstāves minētā jautājuma - neiedomājamā gausuma, ar kādu mūsu valstī risinās tiesas procesi. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet šis ir iemesls, kāpēc dažs labs investors mūsu valstij ir atmetis ar roku. Arī atklātība var būt pietiekami problemātiska, ir arī dzirdēts par pietiekami daudziem gadījumiem, kad "atklāts" iepirkuma process tomēr ir ar dokumentiem, kuros ir skaidri redzams, ka noteikumi ir domāti kādam specifiskam uzņēmējam, nevis tam, kurš var piedāvāt vislabākos risinājumus.

Nav gluži tā, ka valstī neviens par šīm lietām nedomā, citā starpā šajās dienās minēts, ka tiesās varētu izvietot video konferenču sistēmas, lai viena procesa dalībnieka prombūtne nekavētu visu procesu un dalībnieks varētu piedalīties, tā teikt, no citurienes. Protams, tas būs dārgs prieks, momentā tas nenotiks, bet tas ļoti lielā mērā palīdzētu risināt situāciju, kurā viens no daudziem juristiem vai lieciniekiem ir slims vai aizņemts, un tāpēc visa lieta tiek atlikta, nereti daudzus mēnešus uz priekšu. Par atklātību iepirkumos domā Iepirkumu uzraudzības birojs, tas apšaubāmiem darījumiem var uzlikt ķepu. Taču, kā minētajā intervija teica M. Jovanoviča, "daudz vēl kas izdarāms." Un, protams, tas neattiecas tikai uz amerikāņu investoriem.

***

Savukārt, iekšzemes politikā pienākusi vēsts, ka tiesa nu ir uzsākusi vēstures mēslainē ieslaucītās "Tautas" partijas maksātnespējas procesu. Kreditoru pieteikums trīs mēnešu laikā pēc tam, kad partijas atlikušie biedri nolēma mest plinti krūmos, pienācis tikai viens - no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB). Lasītāji atcerēsies, ka laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām TP rupji krāpās ar tā dēvētajām "neatkarīgajām trešās personas kampaņām," un KNAB partijai uzlika ievērojamu sodu - vairāk nekā miljons latu. TP lēmumu pārsūdzēja, un diez vai pašlikvidācijas lēmuma pamatā bija jebkas cits, kā Augstākās tiesas nepārsūdzamais spriedums par labu KNAB. To ļoti noteikti var traktēt kā izvairīšanos no soda maksāšanas, un man jau nebūtu žēl, ja prasību vērstu pret tiem cilvēkiem, kuri organizēja nelegālo kampaņu. Taču vienalga labi, ka TP nu ir norakstīts veidojums, jo sākumā daudzsološā partija, ja ne gluži viena, tad tomēr vairāk nekā citas bija atbildīga par krahu, kurš piemeklēja mūsu valsts tautsaimniecību. Šajā kontekstā arī vērts pieminēt kādreizējo Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci, kura ir apsūdzēta dienesta viltojumā. Fabula šim stāstam ir labi zināma un pietiekami konkrēta, un jācer divas lietas. Pirmkārt, ka notiesāšanas gadījumā tiesa pret V. Muižnieci vērsies ar visu likuma bardzību, jo likumprojekta par partiju finanšu pārkāpumu kriminalizēšanu nobēdzināšana tomēr ir pietiekami nozīmīgs pārkāpums, kas kārtējo reizi liecināja, ka TP ļaudis sevi uzskatīja par nesodāmiem. Lai Temīda darbojas!

Jauku visiem dienu!

Pabriesmīga neizdarība

2011-12-10T14:25:00.003+02:00

Labdien, lasītāji!

Vakar Rīgas domes Vienotības frakcija izplatīja visnotaļ baisu paziņojumu par domes vadības absolūto neizdarību jautājumā par ētikas nodrošināšanu. "Jau ilgstoši Rīgas domes vadība nesasauc Ētikas komisijas sēdi, tādējādi bez izskatīšanas atstāti jau vairāki Rīgas domes opozīcijas deputātu iesniegumi" -- tā vēstījusi frakcija.

Ko tas nozīmējis konkrēti? "Kopš 2009. gada, kad darbu uzsāka Nila Ušakova vadītā dome, notikusi tikai viena Ētikas komisijas sēde, kurā tika ievēlēts tās vadītājs Sergejs Dolgopolovs. Nu jau vairāk kā gadu S. Dolgopolovs vairs nav RD deputāts, tomēr domes vadība nav spējusi nodrošināt šīs komisijas turpmāko darbu." Frakcija vēsta, ka viens jautājums, kurš šādi tiek ignorēts, ir par Ušakova parakstu par labu referendumam par krievu valodas statusu Latvijā. Domes noteikumos teikts, ka iesniegumi par šādām lietām izskatāmi septiņu dienu laikā, bet vienalga vadība nav sasaukusi komisijas sēdi. "Acīmredzot ētiskas dabas jautājumi nav domes vadības darba aktualitāte -- ne par to naudu maksā, ne kā citādi saistošs šāds jautājums" -- tā frakcijas deputāti.

Nav jau pārsteigums. Jāatceras, ka domes vairākumu veido "Saskaņas" centrs un nu jau vēstures mēslainē ieslaucītais Šlesera biznesa projekts. Abos gadījumos ir skaidrs, ka ētika nu nav tā lieta, par kuru deputāti īpaši gribētu domāt. Tas, savukārt, liecina, ka nepietiekama uzmanība tiek pievērsta arī korupcijai, kura noteikti ir ētiskas dabas lieta. Tā, piemēram, nu jau ir visnotaļ skaidri zināms, ka eiropeiskais un pat globālais firmas Daimler kukuļdošanas skandāls arī ir skāris mūsu valsts galvaspilsētu, bet no domes vadības ne bū, ne bē. Nožēlojami.

***

Savukārt ne vien nožēlojama, bet arī visnotaļ šokējoša ir ziņa, ka Centrālā Statistikas pārvalde uzskata, ka no Latvijas pēdējo gadu laikā ir emigrējuši (kā šodien laikrakstā Diena rakstīja komentētājs Sandris Točs -- nenokrītiet no krēsla!) ... 33 tūkstoši cilvēku! Te nu ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, kur gan CSP ļaudis ir skatījušies, kā viņi šos cilvēkus ir skaitījuši? Neteikšu, ka personīgi pazīstu vairāk nekā 33 tūkstošus emigrantu, bet nepārprotams fakts ir tāds, ka nesen veiktā tautas skaitīšana rāda, ka pēdējo 10 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par kādiem 450 tūkstošiem cilvēku. Pat pie vislabākās gribēšanas dzimšanas un mirstības rādītāji šo ciparu nenodrošina, ne tuvu ne. Pēdējās dienās Latvijas banka ir teikusi, ka emigrantu skaits ir ap 180, bet Spīdolas balvu saņēmušais ekonomists Hazans -- ap 200 tūkstošiem ļaužu. Man personīgi liekas, ka skaitlis varētu būt vēl lielāks, ja jau iedzīvotāju skaits samazinājies par teju vai pusmiljonu cilvēku.

Otrkārt, ko tas saka par CSP kā tādu? Ierasts paļauties uz pārvaldes datiem, kurus tā laiž klajā regulāri un ļoti lielos daudzumos. Ja "statistika" par emigrantu skaitu ir tik ļoti, ļoti kļūdaina, vai ir iemesls ticēt citiem pārvaldes izplatītajiem datiem? Jācer, ka šī ir tikai viena izņēmuma kļūda, jo citādi ar statistikas lietām mūsu valstī ir pagalam skumji.

Jauku visiem dienu!

Par valodas lietām un kaimiņvalsts vēlēšanām

2011-12-06T17:36:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Latvijas tā dēvētās "labējās" partijas visas sadevušās rociņās un aicina mūs visus parakstīt papīru par to, ka latviešu valoda mūsu valstī ir viena un vienīgā valsts valoda. Te acīmredzot ir domāta reakcija pret to petīciju par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kuru pagājušā mēneša un vairāk laikā ir parakstījuši kādi 180 tūkstoši Latvijas pilsoņu.

Ja par pēdējo no šiem jautājumiem galu galā notiks referendums, tad iešu un balsošu "pret," jo balsot vēlēšanās un referendumos tomēr ir pilsoņa pienākums. Taču nebūt neesmu pārliecināts par to, vai ir vajadzīgs miljonam cilvēku parakstīties par kaut ko tādu, kas jau tagad ir pilnīgi konkrēti noteikts, proti -- ka mūsu valstī ir tikai viena valsts valoda. Manuprāt, te ir tas pats, kas bija sakāms par Amerikas Kongresu pirms kāda brīža, kad deputāti pavadīja vairākas stundas diskutējot to, vai Amerikas oficiālais lozungs joprojām ir "Mēs ticam Dievam." Politikāņiem acīmredzot nav nekā labāka, ko darīt, un, ņemot vērā visu to, kas patlaban ir Saeimas darba kārtībā (tajā skaitā nākamā gada valsts budžets, par kuru laikraksts Dienas bizness šorīt pamatoti rakstīja, ka tas ir pārpilns ar pārlieku optimismu par ekonomisko nākotni), tas nekas labs nav.

Un par visu vairāk, vai nav laiks šim jautājumam mest mieru? Daudz ir rakstīts un runāts par to, ka "uz ielas" šī nebūt nav problēma. Pie tam, tā ir pseidoproblēma. Tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem latviešu valoda ir vajadzīga, tomēr to tādā vai citādā kvalitātē ir iemācījušies. Tiesa, daudzi labprāt joprojām runā krievu valodā (par to šodien laikrakstā Diena ir interesants eksperiments -- iesaku izlasīt), taču tas lietas būtību nemaina. Patlaban aug jau otra paaudze, kurai krievu valoda nav automātiska un, lai gan, protams, katra valoda ir svēta lieta, krievu valodai Latvijā jābūt svešvalodai tieši tāpat, kā angļu (kura tomēr pasaulē ir daudz, daudz nozīmīgāka par krievu valodu), franču, zviedru un visām citām valodām. Un, kas attiecas uz valsts valodu -- tas ir ierakstīts Satversmē, un Satversmi grozīt, lai no šī principa atteiktos? Vismaz šajā Saeimā tas ir pavisam neticami. Te nu reiz ir jautājums, par kuru radikāļiem abos galos derētu vienkārši nomierināties. Galu galā, pat "Saskaņas" centrā ir deputāti, kuri iebilst pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

***

Kas attiecas uz vēlēšanām Krievijā, man personīgi ir prieks, ka diktatoru partija mazliet dabūja pa biksēm, gurdeni nepārsteidz tas, ka kārtējo reizi diktatoru partija atrada par vajadzīgu krāpties, lai arī tā varēja gluži viegli rēķināties ar lielāko balsu skaitu (internetā, it īpaši YouTube saitā, ir daudz pierādījumu par krāpšanos -- internets mūsdienās ir lielisks līdzeklis pret Kremļa centieniem monopolizēt visus elektroniskos masu informācijas līdzekļus pēc kārtas), bet par visu vairāk prātu nodarbina lūk, kāds jautājums: Kur ir palikuši tie Krievijas iedzīvotāji, kuri tomēr nevēlas dzīvot "suverēnas demokrātijas" un "varas vertikāles" apstākļos? Vienīgā patiesi rietumnieciski orientētā partija, kurai Kremlis ļāva piedalīties vēlēšanās, bija Jabloko, tā saņēma knapi trīs procentus balsu. Protams, tas, ka 40 procenti vēlētāju "balsoja ar kājām" un vēlēšanās nepiedalījās vispār, ir sava veida rādītājs -- droši vien Krievijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nav nekādu ilūziju par to, ka viņu valstī kaut kas īpaši varētu mainīties tiesiskuma un modernizācijas virzienā. Ir arī tas apstāklis, ka emigrācija no Krievijas ir situsi pat augstāku vilni nekā emigrācija no Latvijas. (Šajā kontekstā, starp citu, mulsina šodien no Latvijas bankas nākušais ziņojums -- ka izceļojošo Latvijas iedzīvotāju skaits esot krietni zem 200 tūkstošiem; ja tā, tad rodas ļoti lieli jautājumi par šogad tautas skaitīšanā saskaitīto iedzīvotāju skaitu, jo man dati rāda, ka aizbraucēju skaits tomēr šķiet esam krietni, krietni lielāks). Un ir arī tas, ka Kremlis nudien ir meklējis un atradis visvisādus "iemeslus," kāpēc lielam skaitam partiju un indivīdu liegtu tiesības piedalīties vēlēšanās. Tāda nu tā "suverēnā demokrātija" mūsu kaimiņvalstī ir. Taču vienalga rodas jautājums par to, kurā brīdī Krievija pievienosies civilizētajai pasaulei, jo lai vai kā, bet pēc svētdien notikušajām vēlēšanām var rasties vēlme kļūt mazliet optimistiskākam par to, ka vismaz Putins mazliet ir dabūjis, tā teikt, ka ņuņņām, taču nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka kaimiņvalstī kaut kas īpaši mainīsies. Tiesa, Latvijai pret šo situāciju ir jāizturas ar vēsu mieru, bet kaimiņvalsts tautas žēl ir vienalga.

Jauku visiem dienu!

Viena persona, vairākas personas

2011-12-02T13:16:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Reizēm gadās tā, ka viena persona var vienpersoniski izdarīt kaut ko tādu, kas ietekmē ne jau viņu vien, bet gan daudzus cilvēkus. Tā, piemēram, šodien laikrakstos ziņots, ka Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir nolēmis, ka skolas gadam jābūt garākam. Citur pasaulē, tā ministrs, skolas gads esot 181 līdz 184 dienām garš, kamēr pie mums bērni solus deldējot tikai 169 dienu garumā. Konkrētā doma -- jau 2013./2014. mācību gadā skolas gadam būtu jāsākas jau augustā un jābeidzas īsi pirms Jāņiem.

Organizācijas "Vecāki par izglītību" pārstāve šo domu jau paguvusi nodēvēt par "vienkāršu tautas tracināšanu -- bērnu, vecāku un skolotāju." Skolotāju arodbiedrības pārstāve to nosaukusi par "pēkšņu un neskaidru." Ministrs sola konsultācijas un pārdomas, bet ir visnotaļ apņēmības pilns par skolas gada pagarināšanu. Man bērnu nav, mani šī lieta tieši neietekmētu, bet liekas, ja valstī ir pārdomas par kvalificētu kadru sagatavošanu tautsaimniecības vajadzībām, tad ir loģiski parunāt arī par to, kāpēc Latvijā skolas gads ir pat par divām nedēļām īsāks nekā citur pasaulē. Protams, bērns jau gribēs pēc iespējas īsāku skolas gadu, bet tas nu reiz nav arguments. Galu galā, darbinieks jau nepasaka, ka viņš, lūk, dienā strādās nevis astoņas, bet gan tikai sešarpus stundas. Taču nav šī lieta, kuru vajadzētu izdomāt ministram vienam pašam, tas gan ir skaidrs. Vēl jo vairāk, ja jēdziens "1. septembris" tomēr mūsu valstī (un ne tikai) ir visnotaļ konkrēts jēdziens.

Savukārt, domājot par vēstures mēslainē ieslaucīto Šlesera reformu partiju, interesantu domu par tās likvidēšanu paudis viens no kādreizējiem buldozera domu biedriem Ivars Kalvišķis: "Ja Ainārs ir nolēmis atpūsties, vai tāpēc mēs likvidēsim partiju, tā parādot, ka esam viena cilvēka partija?" Nu, ko. Partija nu ir likvidēta, un nekad tomēr nav bijis neskaidrs tas, ka Šlesera politbiznesa projekti galvenokārt ir bijuši viena cilvēka orķestris. Atcerēsimies pēdējās Rīgas domes vēlēšanas, kurās LPP/LC bija ļoti daudz mazāk svarīgs reklāmas elements nekā pats buldozders, kura ģīmis rēgojās no lieliem transparentiem pie Centrālās stacijas un citur. Savukārt, kas attiecas uz Kalvišķa teikto, ka svarīgāka par vienu cilvēku Šleseru ir LPP/LC politika, tad par kādu politiku ir runa? Partijas ļaudis vienmēr ir runājuši par it kā "kristīgām vērtībām," kuras lielākoties ir reducētas uz aizspriedumiem pret vienu sabiedrības daļu, it kā tas būtu ļoti "kristīgi," bet Kalvišķis ir piesaucis arī "liberālas" vērtības. "Kristīgās vērtības" būtu "liberālas," ja LPP/LC un tā dažādie paveidi atzītu Bībeles galveno vēstījumu -- izturieties labi cits pret citu, kā arī atcerētos, ka Jēzus tieši nepriecājās par otru Šlesera postulātu -- ka visiem vajag būt pēc iespējas bagātākiem. Citādi par "liberālām" Šlesera politveidojumu vērtības nebūt nevar saukt, un tomēr ir taisnība, ka viņa dažādās partijas un apvienības tomēr ir un paliek vienas personas lieta.

Savukārt, ja runa ir par vairākām personām, tad nākusi arī ziņa, ka Saeimas opozīcija ir savākusi nepieciešamo parakstu skaitu, lai veidotu komisiju, kura izpētīs, kas tad īsti ir noticis ar Latvijas krājbanku. Pirmkārt, par to nekāda milzīga noslēpuma nav -- pa burbuli aizgāja Snoras banka Lietuvā, Lietuvas prezidente ir teikusi, ka nebija iespējams to glābt, un tāpēc problēmas radās arī Krājbankai. Kādi vēl jautājumi? Bet vēl vairāk, Saeimā ar izmeklēšanas komisijām nekad nav labi veicies. Deputāti tiekas (un par to saņem naudu -- tas acīmredzot nav mazsvarīgi), bet sausais atlikums mēdz būt visnotaļ sauss. Atceramies kaut vai ar lielu pompu izveidoto komisiju, kura "pētīja" faktus, kas minēti kolēģa Lato Lapsas grāmatā par tiesām un ķēķiem. Visticamāk, te būs vairāku personu nodrošināta velta naudas šķērdēšana.

Un, pēdīgi, vairākas personas (daudzas personas) ir nodrošinājušas, ka kaut kad paredzamajā nākotnē mums būs referendums par oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai. Citādi, kā par politisku provokāciju, to nenosaukt. Pat referenduma organizētāji noteikti labi zina, ka nekādā gadījumā valsts balsstiesīgo pilsoņu vairākums par šādu domu nenobalsotu, un tāpēc ļoti svarīgi tagad būs nodrošināt, ka mūsu valsts latviskie nacionālisti neuzķeras uz ēsmas un nedod iemeslu lielākam konfliktam. Labi, ka viens vislatviešu aktīvists jau ir pateicis, ka nekādas kampaņas neesot paredzētas, jautājumu labāk būtu ignorēt. Tieši tā. Parakstu vākšanas veiksme būtībā atkal ir pierakstāma vienai personai Nilam Ušakovam, piekrītu, ka ir iemesls ļoti skarbi atteikties pret Saeimas deputātu Nikolaju Kabanovu, kurš petīciju parakstot ir pilnīgi noteikti pārkāpis deputāta zvēresta saturu par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas sargāšanu, bet ārpus tā šim jautājumam jāļauj nomirt dabiskā nāvē. Krievu valoda oficiāla valoda mūsu valstī nebūs, tas ir skaidrs, un ar to arī viss ir pateikts.

Jauku visiem dienu!

Politika pie mums un kaimiņos

2011-11-30T10:57:00.002+02:00

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Pabiju Amerikā. Ļoti jauki bija. Manas dzimtās pilsētas Čikāgas ļaudis mani ielūdza uz 18. novembra svinībām, kur teicu svētku runu. Uzstājās leģendārie Čikāgas Piecīši. Nākamajā dienā tikos ar latviešiem, kuri vēlējās runāt par Latvijas sabiedriski politiskajiem notikumiem. Tas bija interesanti. Tikos ar klasesbiedriem no vidusskolas -- nākamgad mums būs apjomīgs salidojums (manā klasē, atšķirībā no klasēm Latvijā, bija gandrīz 700 skolēnu). Tikos ar ASV Apelācijas tiesas tiesnesi Ilonu Rovneri, viņa ir Latvijā dzimusi ebrejiete, kura pirms pāris mēnešiem pirmo reizi apmeklēja savu dzimto zemi, man bija tas gods viņu intervēt Amerikas latviešu laikraksta Laiks vajadzībām. Mums, tā teikt, labi klapēja, un pagājušajā pirmdienā tiesnese mani un māsu Žubīti uzcienāja uz vakariņām viņas sabiedriskajā klubā, kur cita starpā bija elpu aizraujoša mākslas darbu kolekcija (tiesnese stāstīja -- vērtīgākā kolekcija, kāda ir jebkuram sabiedriskajam klubam Amerikā). Tikos ar dāmām no E-pastos pamatota kulinārijas kluba, kura vajadzībām rakstu sleju par kulinārijas vēsturi. Protams, nosvinēju amerikāņu Pateicības dienu, māsa Andārte sarūpēja lielisku maltīti. Vārdu sakot, atvaļinājums lielisks.

Savukārt, kad pārbraucu mājās, laikraksti, protams, bija pilni ar ziņām par Latvijas krājbankas nedienām. Atzīstos, atviegloti nopūtos -- es jau šādam procesam reiz izgāju cauri Pareksa bankas kraha gadījumā. Šķiet, laiks parunāt par stingrākiem noteikumiem jautājumā par to, kam mūsu valstī pieder bankas, lai arī piekrītu šorīt kādā laikraksta intervijā teiktajam par to, ka gadījumā, ja krīzes apstākļos bankām rodas problēmas Francijā, Anglijā un citās lielvalstīs, nav iemesla domāt, ka mazajā Latvijā nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Liekas, ka lielākoties ļaudis savu Krājbankā turēto naudiņu atgūs, tajā skaitā vakar ārpus Citadeles bankas durvīm veidojās garas jo garas rindas. Protams, var pārdomāt, ka patlaban, kad valsts budžets joprojām "jākonsolidē" par 100 miljoniem latu un vairāk, tas nav tas pats labākais brīdis, kad valstij jāatrod nauda garantiju izmaksāšanai, bet labāk jau, ka izmaksā nekā pieļaut, piemēram, banka Baltija epopejas atkārtošanos.

Taču manas prombūtnes laikā notika arī kas tāds, kas liecina, ka mūsu jaunā Saeima nudien ir kvalitatīvi citādāka nekā iepriekšējā, pie tam pozitīvā virzienā. Nudien uzmundrina tas, ka "gudrās galvas" vienbalsīgi (!!!) apstiprināja jauno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Jaroslavu Streļčenoku! Grūti atcerēties, kad amatpersonu vēlēšanās deputāti būtu demonstrējuši tik lielu vienprātību, pat Vairas Vīķes-Freibergas atkārtotas ievēlēšanas gadījumā daži deputāti balsoja pret. Neesmu tik liels optimists, lai sacerētos, ka tagad visi 100 Saeimas deputāti aktīvi atbalsta cīņu pret korupciju, bet labs rādītājs tas ir vienalga. Šodien Ventspils trubas kabatas avīzē kārtējo reizi ir ķengu raksts par KNAB no skribenta Paidera, bet tas nekas -- vēlēsim knābim vislielāko veiksmi, jo korupcija joprojām mūsu valstī sit daudz, daudz, daudz par augstu vilni.

Savukārt, kaimiņos ar politiku kārtējo reizi iet kā pa brikšņiem. Ziņots, ka Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs (!) vienpersoniski (!!) esot nolēmis, ka opozīcijas partijām gaidāmajās parlamenta vēlēšanās nebūs tiesības savas reklāmas demonstrēt televīzijā, jo tās varot "uzbrukt citām partijām." Tā skaitās demokrātija? Šī lieta skatāma kontekstā ar interviju, kura viņdien vienā no laikrakstiem bija ar Novgorodas apgabala gubernatoru, kurš stāstīja, ka Latvijas iedzīvotājiem vajagot braukt uz viņa apgabalu, jo tur būšot lielisks pārcelšanās pabalsts plus vēl visādi labumi. Var jau saprast. No Krievijas emigrācija laikā kopš cars Vladimirs V tur atjaunoja kvazidiktatūru bijusi pat aktīvāka nekā tepat pie mums, droši vien šur tur kadru trūkst. Bet vai ir īpaši ticams, ka Eiropas Savienības dalībvalsts iedzīvotāji metīsies uz valsti, kurā būtībā atkal ir diktatoriska vienpartijas sistēma ar visu no tā izrietošo? Diez vai. Nezinu, kam ir jānotiek, lai Krievija pirmo reizi savā vēsturē kļūtu par patiesi civilizētu valsti. Pagaidām tā joprojām ir tālu no šāda statusa, domājot arī par to, ka tā tagad ir izvietojusi pretraķešu aizsardzības sistēmu Kaļiningradā, lai "pasargātu" sevi no Rietumu ... pretraķešu aizsardzības sistēmas. Vai dieniņ!

Jauku visiem dienu!

Žēlabas par kaimiņiem -- bet vai vajag?

2011-11-09T14:13:00.003+02:00

Labdien, lasītāji!

Nezinu, cik no Jums lasāt laikrakstu Latvijas Avīze, bet man vienmēr viena no interesantākajām lapām ir pati pēdējā -- tā, kur laikraksta lasītāji zvana vai raksta ar savām pārdomām par dzīvi. Reizēm tiem top uzdots konkrēts jautājums, citreiz tie var rakstīt vai runāt par visu ko pēc kārtas.

Šodien manu uzmanību piesaistīja paziņojums no kādas Veltas Purlīces Tukumā. Žurnālists Jānis Krēķis konstatējis, ka kundze ir satraukta par dažādiem jautājumiem, taču pirmkārt viņa esot sašutusi par to, ka "Latvijas zemes gabali tiek iztirgoti ārzemniekiem." Kolēģis raksta, ka V. Purlīce esot nopūtusies: "Man kaimiņos ir dāņi un vācieši."

Te nu ir jākonstatē, ka acīmredzot Purlīces kundze nav pamanījusi, ka jau labu laiciņu mēs esam tāda iestādījuma biedri, kā Eiropas Savienība, un tās ietvaros iedzīvotājiem ir brīv dzīvot un strādāt, kur vien viņi vēlas tā darīt. Tiesa, brīdī, kad 2004. gadā ES iestājās strīpa Austrumeiropas valstu, tika noteikts pārejas posms, bet Latvijas likumā melns uz balta ir rakstīts, ka zemi Latvijā drīkst pirkt "Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, ja viņi vēlas veikt uzņēmējdarbību Latvijā kā pašnodarbinātie zemnieki un vismaz trīs gadus nepārtraukti dzīvo Latvijā, kā arī vismaz trīs gadus pēc kārtas Latvijā aktīvi nodarbojušies ar lauksaimniecību." Acīmredzot tie dāņi un vācieši, kādi darbojas V. Purlīces kaimiņos, ir apmierinājuši attiecīgās prasības un, ja reiz mēs latvieši tik ārkārtīgi aktīvi izmantojam savas tiesības dzīvot un strādāt citur Eiropas Savienības ietvaros, tad nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc tās pašas tiesības būtu liedzamas citu dalībvalstu pilsoņiem. Protams, ir taisnība, ka vidējā dāņu vai vāciešu lauksaimnieka rocība var būt krietni lielāka nekā vidējā latvieša, bet tas nu reiz nav arguments, ja runa ir par atklātu kopējo tirgu.

Otrkārt, nevaru to zināt konkrēti, bet būtu ar mieru derēt ar visnotaļ lielu pārliecību, ka dāņi un vācieši, kas dzīvo Latvijas Avīzes lasītājai kaimiņos, savu īpašumu uztur labā kārtībā. Ne jau kāds šurpu brauc, lai laukus iznīcinātu vai atstātu bojāejai, ļaudis šurpu brauc, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību. Protams, ne vienmēr tas ir gluds process, nesenais stāsts par dāni, kura lauku smidzināšana noveda pie bišu saimes bojāejas, rāda, ka ne vienmēr viss ir labi. Taču, vai V. Purlīce būtu laimīgāka, ja viņai kaimiņos būtu pagalam nolaisti un ar krūmiem apauguši lauki? Diez vai.

Un ir arī trešā lieta -- minētā latviešu migrācija uz ārzemēm. Nebūt nav teikts, ja kundzes kaimiņos laukus nebūtu nopirkuši dāņi un vācieši, to būtu izdarījis kāds latvietis. Daudzviet lauki stāv visnotaļ tukši un pamesti. Tajā pat Tukumā -- man viņdien radio raidījumā bija tieši Tukuma novada domes priekšsēdētājs Šulcs, un viņš stāstīja, ka, lai arī paredzams, ka līdz nākamā gada vidum viņa novadā būs izveidotas pat 500 jaunas darba vietas, lielas grūtības būs ar visu štata vietu nokomplektēšanu. Tā, piemēram, viens no Skonto uzņēmumiem Tukumā meklēja darbiniekus un pēc tam vēstīja, ka no tā vairāk nekā tūkstoša cilvēku, kuri bija pieteikušies, bija pat ļoti sarežģīti nokomplektēt komandu ar ... vien 30 cilvēkiem. Tas, protams, ir plašs jautājums, tajā skaitā arī par to, kā izglītības sistēma tautsaimniecībai nodrošina nepieciešamos kadrus, it īpaši domājot par profesionālo vidusskolu ne vienmēr ļoti gaišo likteni. Taču darba tirgus tomēr vakuumu necieš un, ja no tūkstoša knapi varēja sagrabināt pāris desmitus, tad ir skaidrs, ka darbs būs jādara kādam citam. Un, ja tie nebūs vācieši un dāņi, tie, ļoti iespējams, būs cilvēki no krietni vien attālākām vietām, par kuriem V. Purlīce un viņai līdzīgi domājoši diez vai priecātos vairāk.

Jauku visiem dienu!

Ušakova grēks

2011-11-08T17:06:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Kā jau droši vien būsit pamanījuši, Rīgas mērs Nils Ušakovs šodien ir paziņojis, ka viņš ir kļuvis par vienu no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir parakstījuši petīciju par krievu valodas statusu Latvijā. Teksts, kurā viņš to paziņoja, šorīt bija publicēts Ventspils trubas avīzē, bet zibenīgi to pārtvēra dažādi portāli, un tas noteikti ir paplašinājis to ļaužu loku, kuri to ir izlasījuši.

Mēram ir taisnība vienā lietā. Ja reiz likums pasaka, ka valdībai ir jāfinansē parakstu vākšana tad, kad attiecīgajā jautājumā jau ir savākti 10 tūkstoši parakstu, tad valdībai tā arī ir jādara, un nav pareizi atsevišķiem ministriem sava īsta vai iedomāta nacionālisma dēļ balsot pret. Likums tomēr ir likums.

Taču citā ziņā Ušakovs tomēr ir nodemonstrējis visai ievērojamu liekulību. Viņš kārtējo reizi apzvēr, ka viņš un viņa pārstāvētais Saskaņas centrs stāv un krīt par vienu vienīgu valsts valodu, taču petīciju viņš ir parakstījis vienalga. Tas nozīmē teikt vienu un darīt otru, jo parakstu vākšanas mērķis tomēr ir krievu valodai nodrošināt līdzīgu statusu. "Saskaņiešiem" tā allaž bijusi problēma -- kā vienlaikus sev piesaistīt latviešu balsis, bet tomēr saglabāt to Latvijas "krievvalodīgo" atbalstu, kuriem par latviešu valodu vienkārši nospļauties. Citādi, kā par liekulību, to ir grūti saukt.

Ušakovs savā komentārā apgalvo, ka patiesībā jautājums nemaz nav par krievu valodu kā tādu, tas esot par krievu tautības "latvijiešu" (viņa vārds) pašcieņu. "Latvijieši" mīl šo valsti tikpat daudz, cik latvieši -- tā pilsētas pirmā persona. 18. novembrī viņš viņus visus aicinās pulcēties krastmalā un dziedāt Latvijas valsts himnu. Vai dieniņ, cik ļoti cēli!

Jo cilvēks, kuram joprojām vārds "labrīt" ir eksotisks svešvārds, diez vai prot himnas vārdus un grib piedalīties valsts neatkarības dienas procesos. Tas ir tāpēc, ka cilvēks, kurš visu mūžu ir nodzīvojis Latvijā, bet nav vīžojis iemācīties latviešu valodu, tomēr nav Latvijas draugs. Protams, viena lieta ir gados vecs tantuks, kurš gados vecs bija jau tad, kad sabruka brālīgā Padumjā savienība, taču mēs visi zinām, ka ir arī pietiekami daudz gados jaunu cilvēku, kuri latviešu valodu neprot nemaz. Par kādu "pašcieņu" Latvijā varam runāt, ja cilvēks sevi uzskata tikai un vienīgi par krievu, kuram visas saites ir nevis ar Latviju bet ar Krieviju?

Ušakovs komentārā raksta, ka viņš nebūs satraukts par to, ka nu latviešu politiķi viņam pierakstīs visādus grēkus, piedevām viņš nerunāšot ar tiem, kuri cenšas izmantot jēdzienu "Krievi nāk!", lai iebaidītu latviešus. Te nu ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, parakstīt petīciju, kuras mērķis tomēr ir valstī nodrošināt divas oficiālas valodas -- tas ir grēks. Un, otrkārt, derētu atcerēties, ka lozungu "Krievi nāk!", iespējams, iedibināja latviešu nacionālisti, bet pēc tam to kāri pārtvēra Tatjana Ždanoka un viņas biedri un biedrenes, un tie nu nav nekādi Latvijas un latviešu draugi, nebūt ne.

Vēl mērs raksta, ka viņš esot dikti "pragmātisks" un saprot, ka referendums droši vien nebūtu veiksmīgs. Var jautāt, kāpēc tādā gadījumā viņš velti tērēja laiku, dodoties uz parakstu vākšanas punktu; vai Rīgas pirmajai personai nudien nav nekā labāka, ko darīt ar savu laiku? Taču te nu reiz mēram reiz ir taisnība. Nu, neatradīsies Latvijā pilsoņu vairākums, kurš referendumā nobalsos par krievu valodas oficiālo statusu Latvijā un, tātad, arī Eiropas Savienībā. Neatradīsies. Jo tie cilvēki, kuri pēc visa mūža pavadīšanas Latvijā, joprojām neprot ne vārda latviešu valodas, ir vai nu slinki vai stulbi vai vienkārši pretīgi radījumi. Ja kāds grib piedalīties valsts politiskajos procesos, tad lai iemācās latviešu valodu un kļūst par pilsoni. Aizbildinājums, ka cilvēks jūtas "apvainojies" par to, ka valstī ir naturalizācijas process, ir vienkārši muļķīgs. Un, ja cilvēks negrib iemācīties valsts valodu, tad lai paliek nepilsonis ar visu no tā izrietošo. Cita starpā, vilciens no Rīgas uz Maskavu kursē vairākas reizes dienā. Jā, reti kurš grib pamest ES dalībvalsti un dzīvot līdz kliņķim korumpētajā kvazidiktatūrā, kāda ir mūsdienu kaimiņvalsts, taču, ja reiz cilvēks ir nolēmis uz mūžu palikt Latvijā, tad ja ne pašcieņa, tad tomēr elementāra cieņa pret savu valsti prasa iemācīties valodu.

Kauns par mēru! Liels kauns!

Jauku visiem dienu.

Par Dievu, politiku un radikālismu

2011-11-07T11:47:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Mūsdienās Amerikas Savienoto Valstu politiskā sistēma ir stipri šķelta. Lasītāji, iespējams, būs dzirdējuši par to, ka tur ir "zilie" un "sarkanie" štati - vienos it kā dzīvo liberālāk, bet otros - it kā konservatīvāk noskaņoti ļautiņi. Kad radikāli labēji cilvēki izveidoja tā dēvēto Tējas dzērāju kustību, Republikāņu partijas propagandas birojs, kas maskējas zem falšā nosaukuma "Fox News," viņus slavināja līdz pat debesīm. Savukārt, kad citi cilvēki uzsāka tā dēvēto "Okupēsim Volstrītu" kustību, tas pats propagandas birojs viņus nolādēja līdz ar zemi. Ironija nav šī biroja darbinieku stiprā puse, tas pats sakāms arī par atsevišķiem radio raidījumu vadītājiem. Amerikā ir tāds Rašs Limbo, kurš ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā laikā nepārtraukti kā vista kladzināja, ka jebkurš, kas pretojas Buša politikai, nav kārtīgs amerikānis, jo Valsts prezidents ir jāatbalsta vienmēr un visur un visiem. Pienāca diena, kad ievēlēts tika Baraks Obama, un pats pirmais, kas nāca no Limbo mutes bija vārdi "Es ceru, ka viņam nekas neizdosies." Saku atkal -- ironija nav šo ļaužu stiprā puse. Un katrā gadījumā Republikāņu partijai patlaban ir tikai viens vienīgs princips: Teikt nē absolūti jebkam, ko iesaka B. Obama, tajā skaitā arī tādām lietām, kuras viņi paši kādreiz bija atbalstījuši. Varu teikt trešo reizi, ka ironija ... nu, paši sapratīsit.

Taču pagājušajā nedēļā ASV Kongresā notika kas neierasts. Kongresa apakšpalātā tapa pieņemts lēmums ar masīvu balsu vairākumu, vien deviņi deputāti balsoja pret. Kas bija jautājums, kurā bija iespējama tik liela vienbalsība? Tas bija priekšlikums no kāda Republikāņu partijas deputāta - no jauna apstiprināt, ka Amerikas Savienoto Valstu moto ir "Mēs uzticamies Dievam." Šis jēdziens Amerikas moto ir bijis kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, pirms tam moto bija "No daudziem viens" (E pluribus unum). Nu Kongress ir apstiprinājis, ka, jā, "Mēs uzticamies Dievam" joprojām ir valsts lozungs.

Te nu sakāmas divas lietas. Pirmkārt, tikpat labi Kongress varētu sākt apstiprināt apliecinājumus, ka, jā, Amerikas nauda joprojām ir dolārs, Amerikas galvaspilsēta joprojām ir Vašingtona, saule joprojām lec austrumos un riet rietumos u.tml. Un tas, savukārt, noved pie otra jautājuma: Vai tik tiešām patlaban Amerikas politikāņiem nav nekā labāka, ar ko nodarboties? Piemēram, ar Valsts prezidenta iesniegtu likumprojektu, kurā paredzēta jaunu darba vietu radīšana? Ar valsts parāda krīzi? Ar starptautiskām lietām? Bet, nē. Tā vietā deputātiem jānodarbojas ar absolūti lieku procesu.

Te redzams tas, kā atsevišķi politikāņi kārtējo reizi ir centušies privatizēt Dievu. Liels Republikāņu partijas balsts ir tā dēvētie "evaņģēliskie kristieši," kuri pēdējo gadu laikā ir zaudējuši pēdējo kripatiņu no veselā saprāta. Šie ir tie cilvēki, kuri apgalvo, ka Zeme ir 7000 gadu veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts. Viņi ir tie, kuri visaktīvāk atbalsta domu, ka Baraks Obama ir ārzemēs dzimis musulmaņu terorists. Un viņi ir tie, kuru dēļ pagājušajā nedēļā ASV Kongress nodarbojās ar nevajadzīgām muļķībām. Apdauzīto "kristiešu" efekts redzams arī priekšvēlēšanu kampaņā, kura Republikāņu pusē jau sākusies domājot par pēc gada gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Citādi, kā par lielu klaunu un ākstu baru, šos kandidātus nenosaukt, un tas ir vismaz daļēji tāpēc, ka viņiem visiem ir jāizpatīk tieši "evaņģēliskajiem kristiešiem," kuri Republikāņu partijā varbūt neveido vairākumu, bet nozīmīgi ir vienalga. Tas rada lielas problēmas jebkuram kandidātam, kuram joprojām ir saglabāts veselais saprāts. Tā, piemēram, kādreizējais Masačusetas štata gubernators Mits Romnijs savulaik savā štatā ieviesa precīzi to pašu veselības aprūpes programmu, kuru vēlāk valsts līmenī ieviesa Baraks Obama, un nu viņam jāskaidro, kā tas var būt, ka viņa programma ir laba, bet prezidenta identiskā programma ir slikta. Tāpat Romnijs kādreiz bija liberāls jautājumos par abortu, cilvēka seksualitāti, cilmes šūnu izmantošanu ārstniecībā u.tml., tagad viņš ir pilnīgi apsviedis kažoku uz otru pusi, jo "evaņģēliskajiem kristiešiem" šie jautājumi ir kā sarkana lupata vērša priekšā. Vārdu sakot, sacīkstes Republikāņu partijas pusē nav par to, kurš kandidāts vislabāk vadīs valsti, tās ir par to, kurš vislabāk spēs kļūt par pietiekami lielu demagogu, lai dziedātu "evaņģēlisko kristiešu" kopkorī. Slikti jau tas nav, jo trakāki Republikāņi, jo lielākas izredzes Barakam Obamam ir iegūt vēl četrus gadus Baltajā namā, piedevām, satrakosies Republikāņi pārāk ļoti, pilnīgi iespējams, ka Demokrātu partija paplašinās vairākumu Senātā un pat atgūs vairākumu Tautas vietnieku namā. Taču šī Dieva privatizēšana vienalga ir muļķīgs process, jo diez vai Dievs savās debesīs galvenokārt domā par to, kuru partiju atbalstīt ASV prezidenta vēlēšanās.

Un par visu vairāk šis process Amerikā, kā arī mūsu pašu republikā, kur arī netrūkst "ģimenes vērtību" aizstāvju, liecina par drausmīgu liekulību. Jo, pirmkārt, nekur Bībelē neatrast tekstu, kurā Dievs liek saviem bērniem kļūt pēc iespējas stulbākiem (tas jautājumā par zemes lodes vecumu), savukārt, Bībelē pietiekami konkrēti ir pateikts, ka laulību šķirt nedrīkst un, vēl vairāk, viens no desmit baušļiem liek arī nemelot. Cilvēks, kurš apgalvo, ka zemes lode ir 7000 gadu veca, melo. Cilvēks, kurš apgalvo, ka viendzimuma pāri apdraud visu cilvēces nākotni, melo. Cilvēks, kurš apgalvo, ka ir "ģimenes vērtību" aizstāvis, bet lakstojas ar blondīnēm, kad sieva ir laukos, melo. Tas ir slikti Latvijā. Tas ir slikti Amerikā.

***

Un vēl par radikālismu. Šodien Ventspils trubas kabatas avīzē ir visnotaļ kareivīga intervija ar "nacionālboļševiku" Vladimiru Lindermanu. Kareivīga tā ir tāpēc, ka intervētāja ir kādreizējā Tautas frontes aktīviste, dzeltenās preses varone un visu puišu aplidotāja Veidemane, un Ventspils trubas kabatas avīzē viņa kārtējo reizi ir pārkvalificējusies un kļuvusi par visa tautiskā un latviskā aizstāvi. Taču iesaku interviju izlasīt, jo tajā Lindermans visnotaļ atklātā tekstā runā par saviem plāniem, tajā skaitā krievu valodas statusa nostiprināšanā, un tomēr der arī zināt, kas pretējās nometnes lācītim ir vēderā.

Jauku visiem dienu!

Par KNAB, par zudušu žurnālisti un par neapzinīgiem šoferiem

2011-10-31T14:19:00.002+02:00

Labdien, lasītāji!

Darbiņš padarīts, šodien komisija, kas veidota, lai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) atrastu jaunu direktoru, paziņoja, ka amatam izvirzīts tiks KNAB Valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļas direktores vietnieks Jaroslavs Streļčenoks. Komisija kopumā izvērtēja četrus finālistus -- vēl divus KNAB darbiniekus, kā arī kādreizējo iekšlietu ministru Māri Gulbi. Streļčenoks guva virsroku.

Galvenais, kas šajā lietā ir apsveicami, ir tas, ka kandidātu vērtēšanas komisija šoreiz absolūti nebija politizēta kā tas bija tad, kad dažādas komisijas vērtēja Alekseja Loskutova atstādināšanu un nākamā KNAB direktora iecelšanu. Šoreiz procesu vadīja Valsts kancelejas direktore, komisijā bija arī Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas pārstāvji, kā arī Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas vadītāji. Protams, komisijai nepieder pēdējais vārds, Streļčenoka kandidatūra vēl jāizvērtē Ministru kabinetam un Saeimai. Te nu būs pirmais lielais pārbaudījums pašpasludinātās "tiesiskuma un reformu koalīcijas" disciplīnai, jo visticamāk viņdien Saeimas Juridiskās komisijas vienbalsīgi (!) apstiprinātais likumprojekts par atteikšanos no slepeniem balsojumiem netiks pieņemts un izsludināts pirms pienāks brīdis balsot par Streļčenoku. Ja slepenā balsojumā "gudrās galvas" viņu noraidīs, tad būs skaidri redzams, ka politiskā "kultūra" mūsu deputātu vidē nav mainījusies.

Bet pieņemsim, ka koalīcija pratīsies un cilvēku apstiprinās amatā. Galvenais pēc tam būs nodrošināt, ka valsts pārvalde "knābja" darbā neiejaucas tik groteski, kā kādreiz to darīja "stabilitātes garants" Kalvītis. Jo KNAB tomēr ir izmisīgi svarīgs darbs darāms tādos jautājumos, kā valsts amatpersonu lieta, digitalizācijas skandāls, Šlesera telefonsarunas par īpašumtiesībām un, iespējams, to slēpšanu u.tml. Tikai un vienīgi tiem, kuri ir iesaistīti koruptīvās shēmās, ir iemesls cerēt, ka arī šoreiz KNAB vadībai tiks izraudzīts "pareizais" cilvēks, kurš biroja darbu tieši traucēs, nevis veicinās, ka to darīja jūnijā no amata atstādinātais Normunds Vilnītis. Mēs visi pārējie varam turēt īkšķus par to, lai KNAB kļūtu arvien spēcīgāks un aktīvāks.

***

Žēl par vēl vienu nebūtībā aizgājuši kolēģi. Man personīgi ziņa, ka kādreizējā raidījuma "De facto" vadītāja Ilze Nagla ir kļuvusi par uzņēmuma Ventspils nafta korporatīvās komunikācijas un sabiedrisko attiecību vadītāju, bija visnotaļ šokējoša. Lai vai kā, bet tā dēvētas "Ventspils intereses" allaž bijušas tādu raidījumu, kā "De facto," redzes lokā, un te nu reiz ir absolūti tas pats, kas savulaik ar Intu Lasi, kura vakarā kritizēja Valsts prezidenta Valda Zatlera ievēlēšanu, un nākamā rītā kļuva par viņa preses sekretāri. Naglas gadījumā situācija ir vēl smagāka, jo Valsts prezidenta institūcija ir viena lieta, bet ārkārtīgi miglainās "Ventspils intereses" ir pavisam kas cits. Naglas sabiedrisko attiecību jomā būs arī pagalam strīdīgais uzņēmums Latvijas kuģniecība. Būs skumji vērot, ka viņa tagad locīsies jautājumos par to, kas īsti kam tur pieder un kas īsti tur notiek. Tāpat, kā toreiz ar Intu Lasi, arī šoreiz man jāsaka, ka žurnālistikas durvīm Naglas gadījumā tagad jābūt pavisam slēgtām -- ja reiz viņa ir izlēmusi kļūt par korporatīvo interešu runas sievu, tad tas nav žurnālistes cienīgs lēmums, un par žurnālisti, diemžēl, Ilzi Naglu vairs uzskatīt nevaram.

***

Un, pēdīgi, šodien vienā no Latvijas laikrakstiem Valsts tiesībsargs Juris Jansons ir nācis ar domu, ka ne tur noliktu automobiļu riepu bloķēšana esot "prettiesiska īpašuma aizturēšana, kas ir pretrunā ar Civillikumu un Satversmi." Tiesībsarga birojs, tā tiesībsargs, pats šo procesu varētu apelēt Satversmes tiesā.

Ļoti ceru, ja tā, tad Satversmes tiesa lūgumu noraidīs. Riepu bloķēšana taču nav nekas tāds, ko kāds ir izdomājis tikai Latvijā vien, arī manā dzimtajā Amerikā tā nav neparasta lieta. Taču riepas taču netiek bloķētas tāpat vien. Runa ir tikai un vienīgi par neapzinīgiem šoferiem, kuriem ir pārliecība, ka spēkratus var likt da jebkur. Mašīnas likšana ne tajā vietā un tarifa nemaksāšana tomēr ir likumpārkāpums, un uzskatīt riepu bloķēšanu par "prettiesisku īpašuma aizturēšanu" -- tādā gadījumā laikam tas pats būtu jāsaka par finanšu kontu arestēšanu koruptīvu darījumu izmeklēšanas laikā. Abos gadījumos sakāms pilnīgi viens un tas pats -- negribi savas mašīnas riepu bloķēšanu (savu kontu arestēšanu), nedari neko tādu, kas pie tā novestu. Tas nav sarežģīts reizes rēķins.

Jauku visiem dienu!

Par pulksteņiem

2011-10-29T13:36:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Kā zināms, šonakt mēs visi varēsim pagulēt vēl vienu stundiņu ilgāk, jo šonakt mēs grozīsim pulksteņus. Tas ir jaukāk nekā pavasarī, kad viena stunda tiek zaudēta, taču mulsina tracis, kādu šis process izraisa vienā sabiedrības daļā.

Šodien šim korim pievienojies laikraksts Diena, kur ievadrakstā teikts, ka "pulksteņa grozīšana divreiz gadā pilnīgi noteikti rada lieku stresu, savukārt ekonomiskais labums ar kuru pamatojot pulksteņa griešanu, tā savulaik tika ieviesta, ir nevienam tā īsti nezināms." Nu, Dienas komentāri mūsdienās ir tādi pagalam īsiņi, tāpēc varbūt šī komentāra vārdā nenosauktais autors nejuta nepieciešamību izpētīt, kāpēc pulksteņa grozīšana "savulaik" tika ieviesta, taču informācijas par to netrūkst. Pavasarī pabīdot pulksteni par vienu stundu uz priekšu, vakars ir garāks, tāpēc ilgāk var darboties tie, kuri strādā ārpus telpām, piemēram, zemnieki. Tāpat garāka saules gaisma vakarā ļauj ietaupīt energoresursus, jo nav nepieciešams izmantot elektriskās spuldzes. Tieši šī ekonomiskā pamatojuma dēļ pulksteņa grozīšanu Lielbritānija ieviesa 1916., bet Amerikas Savienotās Valstis -- 1918. gadā. Protams, Latvija ir pietiekami tālu uz ziemeļiem, ka būtībā vasaras saulgriežu laikā ir viens pīpis, vai saule noriet pusnaktī vai stundu ātrāk, bet tāds nu tas pamatojums ir.

Savukārt, pulksteņa grozīšana rudenī nodrošina, ka rīts ir par stundu garāks, un tas it īpaši ir svarīgi skolēniem, kuriem nav jādodas uz skolu tumsā. Arī šajā gadījumā, protams, šī priekšrocība Latvijā ir nosacīta, jo dziļākajā ziemas posmā saule tāpat nelec ļoti agri no rīta, bet tomēr. Pulksteņu grozīšana Eiropas Savienībā ir ar direktīvu palīdzību noteikts process, visās ES dalībvalstīs tas notiek marta un oktobra pēdējā svētdienā.

Protams, biznesam sarežģījumus šogad var radīt tas, ka Krievija un Baltkrievija pirmoreiz pulksteņus negrozīs, tāpēc atšķirība starp Rīgu un Maskavu būs nevis viena, bet divas stundas. Taču jādomā, ka gabals tāpēc nevienam nenokritīs. Cits jautājums ir par to, vai šis process ietekmē cilvēka veselību. Dienā šodien apgalvots, ka "tā saucamie speciālisti" (tātad -- ja viedoklis ir atšķirīgs, tad cilvēks ir tikai "tā saucams"), kuri uzskata, ka pulksteņa grozīšana neietekmē veselību, "aizmirst, ka daudzu, pat nopietnu, slimību cēlonis ir emocionāls. Kopš trīsdesmitajiem gadiem zināms, ka pat kuņģa čūlas cēlonis var būt emocionālas dabas." Jā, tā tas ir, bet mani vienmēr ir mulsinājuši apgalvojumi, ka pulksteņa grozīšana par vienu stundu turp vai atpakaļ rada nepārvaramas problēmas. Šonakt stundu ilgāk gulēt -- tas kādam kaitēs? Martā zaudēt vienu stundu -- tas pats? Šķiet, tam jābūt visnotaļ vārīgam organismam, kuru tas ietekmē tik ļoti, ka rodas nozīmīgas problēmas. Katrā gadījumā es šonakt laimīgs iešu gulēt ar apziņu, ka patiesībā eju gulēt stundu agrāk.

Un par Dienu vēl viena lieta -- nezinu, vai laikrakstā vispār vairs strādā lapu redaktori, bet šodien SestDienā ir kliedzoša kļūda. Fotogrāfija, kurā redzamas divas personas Jānis Urbanovičs un Latvijas jaunais satiksmes ministrs. Kā identificēts viņš? "Pie partijām nepiederošais Indulis Ronis." Vai tiešām neviens to nepamanīja? Indulis Ronis ir vēsturnieks. Satiksmes ministra vārds ir Aivis. Diez kas nav.

Jauku visiem (šo pagarināto) dienu!

Par jauno valdību

2011-10-25T13:21:00.003+03:00

Labdien, lasītāji!

Teju trīs stundas debatēja, bet rezultāts bija paredzams, ar vienu maziņu pārsteigumu. Šodien Saeima apstiprināja jaunu valdību ar Valdi Dombrovski priekšgalā. Debatēs piedalījās vien 27 no tautas kalpiem, daži no viņiem -- vairākkārt. Lielākoties runāja opozīcijas pārstāvji, tajā skaitā Jānis Tutins no Saskaņas centra tādā pa pusei latgaliskā, pa pusei latviskā valodā ar krievu valodas piešprici ("nu vot," "davai"), par ko viņš saņēma aizrādījumu no Saeimas priekšsēdētājas. Divreiz runāja arī "zaļo zemnieku" pārstāvis Kārlis Seržants, bet pašā balsojumā viņš nepiedalījās, jo "neesot paguvis" -- tā viņš pats to pēc tam skaidroja. Toties (un te ir maziņais pārsteigums), par valdību balsoja cits "zaļais zemnieks" Ingmārs Līdaka. Malacis! Bet tomēr nē -- pēcāk Līdaka paziņoja, ka ir kļūdījies un Saeimas Prezidijam lūgs mainīt protokolu, lai norādītu, ka viņš balsojis "nē." Nav malacis, nav.

Protams, par dažiem no tiem, kuri tagad ir tapuši par ministriem, bijuši jautājumi. Kāds tad īsti ir Edmunda Sprūdža izglītības līmenis? Vai Rihards Kozlovskis tik tiešām pazīst drēbi Iekšlietu ministrijā? Danielam Pavļutam izglītība ir kultūras jomā, ko viņš sajēgs Ekonomikas ministrijā? Un vai tiešām parlamentārā republikā ir pareizi, ka viņš, kā arī Roberts Ķīlis un Aivis Ronis, nav nevienā partijā? Tiesa, Ministru kabinetā nebūs tikai un vienīgi jaunu seju. Par Dombrovski varētu rakstīt atsevišķu stāstu, viņa atkārtota ievēlēšana pēc ļoti smagajiem un sāpīgajiem lēmumiem, kādi bijuši vajadzīgi pēdējo gadu laikā, ir ievērojams sasniegums. Finanšu un aizsardzības ministra krēslus attiecīgi saglabās Andris Vilks un Artis Pabriks. Tieslietu ministrijā atgriezīsies Gaidis Bērziņš, kurš tur jau ir sabijis, kā arī Veselības ministriju kūrēs Ingrīda Circene, arī viņa veselības ministra portfeli ir turējusi, gan senāk nekā Bērziņš bija tieslietu ministrs.

Jaunās valdības apstiprināšana nozīmēs "mīkstos mandātus" savam pusducim cilvēku -- Lolitai Čigānei, Rasmai Kārkliņai, Arvilam Ašerādenam un Ingmāram Čaklajam no Vienotības, savukārt vismaz man nemaz nezināmajai Dainai Kazākai un Raivim Blumfeldam attiecīgi no ZRP un Nacionālās apvienības. Tas, ka "mīksto mandātu" skaits ir tik mazs, arī ir saistāms ar visnotaļ lielo bezpartejisko cilvēku skaitu, kuri kļuvuši par ministriem, savukārt Circene par ministri kļuvusi lai gan viņa vēlēšanās palika aiz svītras, bet jaunā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende pat nekandidēja, piedevām viņa vislabāk ir pazīstama kā kādreizējā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, un tas nu reiz nav darbs, kuram šķiet esam īpaši lielas saites ar kultūras lietām.

Redzēsim, kā jaunajai valdībai klāsies. Viegli nebūs. Budžets jāpieņem, ar Eiropu jārunā par patlaban bezgalīgi negodīgajām subsīdijām (šajā kontekstā sevišķi būtiska loma būs jaunajai zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai, kurai vispirms būs jāizcīna valsts zemnieku uzticība), Māstrihtas kritēriji jāapmierina, jāizdomā, ko iesākt ar airBaltic, Citadeles banku u.c. valsts aktīviem. Saeimā opozīcija būs rūdīta un viltīga, nepārtraukti tā centīsies mest sprunguļus valdības ceļā un tas, savukārt, nozīmēs ļoti nopietnu koalīcijas disciplīnu būtiskos balsojumos. Tas sevišķi interesanti tāpēc, ka koalīcijai kā tādai ir tikai 50 balsu Saeimā, plus vēl seši "neatkarīgie" deputāti, kuri savā neatkarībā var justies pagalam brīvi.

Taču ir visas iespējas cerēt, ka vismaz mēs vairs nepiedzīvosim to, ko piedzīvojām 10. Saeimas laikā -- nepārtrauktu vienas koalīcijas partijas bloķēšanos ar opozīciju, it īpaši jautājumos par tiesiskumu. Tas priecē. Latvijā ir pietiekami daudz skeptiķu par šīs valdības ilgtspēju, taču es neredzu iemesla, kāpēc tā nevarētu palikt vietā līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām 2014. gadā. Kā teicu, tas prasīs disciplīnu, bet, ja koalīcijas partiju pārstāvji pratīs sadarboties un draudzēties, tad rezultātam nav jābūt negatīvam. Protams, politikāņi ir politikāņi, grūtos jautājumos vienam otram varētu niezēt nagi par domu, ka varbūt būtu jāpieņem populistisks, nevis valstisks lēmums jautājumos, piemēram, par pensijām, par izglītības un veselības reformām, par nodokļiem. Taču, gribu tomēr šajā jomā būt optimists. Jā, dzīvosim, redzēsim, bet šoreiz nudien man ir lielākas cerības nekā iepriekš, it īpaši tādā nozīmē, ka premjerministra un finanšu ministra amatu saglabā tie paši cilvēki, kas iepriekš, tātad -- tie ir cilvēki, kuri pazīst drēbi. Dombrovskis pakāpeniski ir atkratījies no sava "grāmatveža" imidža, lai viņam veicas.

Vēl pāris domu par jauno Saeimu. Minētie "mīkstie mandāti" šajā sasaukumā nebūs pirmie, jau tagad bērna kopšanas atvaļinājuma laikā mandātu nolikusi "zaļā zemniece" un šahiste Dana Reizniece-Ozola. Saeimā ir trīs Andreji, trīs Andri, četri Dzintari, divi Edmundi, divi Gunāri, trīs Igori, divas Ineses, divas Ingas, divi Ivani, veseli 10 Jāņi, trīs Kārļi, divi Raimondi, trīs Sergeji, trīs Valdi, divi Viktori un divi Vladimiri. No dzīvnieku pasaules Saeimā ir Līdaka, Zaķis un Bite. Kā esmu rakstījis citreiz, ir palicis vairs tikai viens deputāts, kurš sabijis visās Saeimās plus vēl Augstākajā padomē, tas ir Dzintars Ābiķis. Vēl visās Saeimās, bet ne Augstākajā padomē, bijis Jānis Urbanovičs. Kopā mūsu valsts parlamentā laikā kopš Augstākās padomes vēlēšanām sabijis 643 mūsu valsts iedzīvotāju. Rekordiste deputātu skaita ziņā bija 8. Saeima, kuras laikā deputātu krēslā sēdējuši veseli 132 cilvēki (salīdzinoši 10. Saeimā -- 118, bet 9. Saeimā-- 128 deputātu). Un cik no visām tām 643 personām bijušas sievietes? Mazāk par 100. Arī tas ir sava veida rādītājs.

Saku vēlreiz -- veiksmes jaunajai valdībai un Saeimai!

Jauku visiem dienu!

Bīstama doma no Valsts kontrolieres

2011-10-24T17:49:00.002+03:00

Labvakar, lasītāji!

Šodien Ventspils trubas laikrakstā ir plaša intervija ar Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, kurā viņai top vaicāts par pašreizējām politikas aktualitātēm. Neraksturīgi, ka laikraksts neko nevaicāja par "sorosīdiem," taču interviju veica viena no tā profesionālajām žurnālistēm (atšķirībā no demagogiem, kas tur strādā), Baiba Lulle.

Intervijas laikā I. Sudraba pamatīgi nostrostē politikāņus par viņu vājumu un mazspēju, paužot pārliecību, ka joprojām viņi ir pārāk ieinteresēti savtīgās interesēs un krēslos, lai būtu spējīgi domāt par valsts un sabiedrības interesēm. It īpaši viņa runā par to, cik viegli politikāņi zīmē dažādas "sarkanās līnijas" un nodarbojas ar etnisku konfliktu veicināšanu, tā slēpjoties aiz savu vēlētāju muguras. Pirmajā gadījumā, protams, runa pirmkārt ir par Zatlera Reformu partiju, bet pēdējā -- par Saskaņas centru un Nacionālistu apvienību (lai gan pēdējo I. Sudraba vārdā nemin). Kontrolierei, lieki teikt, ir taisnība, ka uzspēlētas intereses par "latviešiem" vai "krievvalodīgajiem" traucē atrast kopsaucēju par valsts un sabiedrības interesēm, jo nudien, "nacionālistu" teiktais, ka ar SC nekad un nekādā gadījumā (un otrādi) neliecina, ka politiķiem pat minimāli interesē, piemēram, ko otra puse domā par valsts budžeta konsolidāciju vai izglītības un veselības reformām. Protams, daudz vieglāk ir rīdīt latviešus un nelatviešus nekā domāt par nopietnām lietām, taču tas ir nudien nožēlojami, lai neteiktu vairāk.

Taču jautāta par iespējamiem risinājumiem, Valsts kontroliere nākusi ar vienu diskutablu un vienu pagalam bīstamu domu. Diskutablā doma ir par to, ka Latvijai ir jākļūst par prezidentālu republiku, kurā "var ar prezidentālas varas palīdzību veidot profesionālu valdību, jo, manuprāt, jāmeklē ceļi, kā sabiedrību saliedēt. Caur partiju sistēmu pārsvarā notiek savtīgu interešu realizācija un sabiedrības šķelšana." Jā, tas tā ir, bet vai plašākas pilnvaras Valsts prezidenta uz likumdevēja un izpildvaras rēķina nodrošinātu, ka tas tā vairs nav? Tas būtu ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kas kļūst par prezidentu. Ja, piemēram, notiktu neiedomājamais un par prezidentu kļūtu nesaprotami populārais Puzes ķeizars, tad pilnīgi noteikti Valsts prezidentam pirmajā vietā būtu "savtīgu interešu realizācija." Šis nu reiz nav tas jautājums, kuru vajag ieviest bez ļoti plašām debatēm par tā rezultātiem.

Savukārt, bīstamā doma ir par to, ka Valdim Dombrovskim būtu jāveido koalīcija, kurā ir visas Saeimā ievēlētās partijas. Šī ir noraidāma doma divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās partijas, kuras būs opozīcijā, ja Saeima apstiprinās Dombrovska "50+6" koalīciju, ir pelnījušas būt opozīcijā, jo abas 10. Saeimā bija uzskatāmi bezatbildīgas par valsti un tās attīstību. Un, otrkārt, ja visas valdības ir koalīcijā, tad nav neviena, kas valdībai skatās pirkstos, nav neviena, kas oponē. Piedevām, tas arī nozīmē, ka vara pieder visiem un tātad nevienam, gluži kā tas bija ar īpašumiem Padomju savienībā. Vai tas, ka dzīvojamais nams "piederēja" visiem tā iemītniekiem, nodrošināja nama apkopi un uzlabošanu? Protams, ka ne. Jo, ja kāpņu telpa piederēja visiem, tad tā noteikti nepiederēja jebkuram individuālam iedzīvotājam. Parlamentārās valstīs opozīcija, ja vien tā ir atbildīga opozīcija, spēlē būtisku lomu, revidējot koalīcijas darīto un oponējot tam, ja ir labs iemesls tā darīt. Turpinu uzskatīt, ka Dombrovskim vajadzēja koalīcijā paņemt arī "zaļos zemniekus" Jāņa Dūklava personā, jo viņiem šajā Saeimā vairs nav pietiekami lielas teikšanas, lai apkalpotu sava elka intereses un ne par ko citu nedomātu, taču pilnīgi bez opozīcijas Saeima tomēr nedrīkst būt.

Vēl šodien topošais premjerministrs ir paziņojis sava kabineta sastāvu. Tajā būs četri ļaudis no Vienotības, trīs no ZRP un divi no Nacionālistu apvienības. Kopā -- deviņi ministri. Kā ar pārējiem? Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts vēl tikai paredz iestāties ZRP. Par izglītības ministru Robertu Ķīli ZRP vien ņems "atbildību," savukārt par bezpartejisko satiksmes ministru Aivi Roni un bezpartejisko zemkopības ministri Laimdotu Straujumu attiecīgi "atbildību" uzņemsies Vienotība un ZRP pirmajā, un tikai Vienotība otrā gadījumā. Var, protams, runāt par attiecīgo cilvēku profesionalitāti, taču labāk tomēr ir veidot valdību no ļaudīm, kuri ir attiecīgajās partijās, jo tas vēl jo vairāk ļauj nodrošināt minēto "atbildību."

Jauku visiem dienu!

Mūzika, mūzika

2011-10-23T16:18:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Vakar vadīju vienu uzņēmuma pasākumu, kurā cita starpā uz skatuves kāpa četri muzikāli priekšnesumi. Rindas kārtībā tie bija Latvijas Simfoniskā orķestra pirmā vijole Raimonds Ozols tandēmā ar taustiņinstrumentālistu Raimondu Macatu, grupa Instrumenti, lieliskais Džordžs Siksna ar sešiem cilvēkiem no viņa tirkīza kora no Koru kariem, un Māra Briežkalna kvintets ar tikpat lielisko Intaru Busuli priekšgalā.

Stāvēju, klausījos un priecājos. Instrumenti ir grupa, ko veidojuši divi Cosmos puiši Jānis Šipkēvics jaunākais un Reinis Sējāns. Cita starpā puiši ir uzstājušies pandu maskās, taču šoreiz viņi bija tērpti smalkos tērpos, kas lika domāt par kategoriju "glam rock" -- tātad, glamūra roks. Instrumenti nule laiduši klajā jaunu disku "TRU," arī man viņi uzdāvināja eksemplāru, un paldies par to. Šipsim, kā viņš pats sevi sauc, ir vienkārši elpu aizraujoša balss. Savukārt, Raimonds Ozols spēlēja elektronisku instrumentu, kurš vijoli kā tādu atgādināja tikai nosacīti, taču tas nenozīmēja kvalitātes zudumu. Tieši pretējais, skaņa bija lieliska. Džordžam Siksnam ir operas kvalitātes tenora balss, arī kora dalībnieki -- super! Un arī par Intaru Busuli var teikt tikai to labāko, viņam ir balss, kas var dziedāt visu no džeza un bibopa līdz rokam.

Grāmatu sērijā par Hariju Poteru ir aina, kurā visi skolēni dzied skolas dziesmu, un pēc tam skolas direktors Dumidors nopūšas, "Ak, mūzika -- tas ir lielāks brīnums par visu to, ko mēs burvji darām." Piekrītu. Bez mūzikas dzīve būtu daudz pliekanāka. Vienmēr esmu nožēlojis, ka man nav tādas balss, kuru ārpus liturģijas dziedāšanai baznīcā un atsevišķiem karaoke priekšnesumiem kāds īpaši gribētu klausīties. Taču mūziku klausos vienmēr un ar lielu baudu. Man tīk gandrīz visi mūzikas paveidi izņemot tā dēvēto tehno, ko patlaban spēlē klubos. Manā uztverē divas notis un trīs vārdi nav īsti mūzika, piedevām mūsdienās elektronika nereti cilvēka balsi pārvērš tā, ka pašu balsi vairs nevar uztvert nemaz. Taču citādi klausos visu no klasikas līdz roka mūzikai, un teikšu vēlreiz -- bez mūzikas dzīve būtu neiedomājama.

Jauku un skanīgu visiem dienu!

Vēl viena tirāna nāve

2011-10-21T14:58:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Tāpat, kā Sadāms Huseins un Osama Binladens pirms viņa, viņš slēpās. Sadāmu izcēla no pazemes bedres, viņš bija paslēpies kanalizācijas šahtā. Sākotnēji vēstīts, ka viņš sašauts kājās, vēlāk izrādījies, ka viņš nošauts. Internetā var atrast video, kurā redzams attiecīgais mirklis. "Nešaujiet!", lūdzas diktators. Un tad atskan šāviens.

Protams, runa ir par Lībijas ilggadīgo diktatoru Muamaru Kadafi. Sacelšanās "arābu pavasara" kontekstā sākās jau pirms vairākiem mēnešiem, ar NATO gaisa spēku palīdzību režīma pretnieki pakāpeniski pārņēma visu valsti. Kadafi slēpās pēdējā pilsētā, kuru vēl savās rokās turēja viņa atbalstītāji, bet tas bija tikai pagaidu slēpnis. Nu viņa vairs nav.

Muamars Kadafi bija tīrradnis, viņš te nolādēja visu Rietumu pasauli, te atkal līda tai klāt. Sešas dienas pēc tam, kad tika sagūstīts Huseins, Kadafi atteicās no masu iznīcināšanas ieroču programmas un aicināja Lībijā ierasties starptautiskus inspektorus, lai pārliecinātos, ka viņš tik tiešām tā bija izdarījis. Kad teroristi iznīcināja lidmašīnu virs Lokerbijas, Kadafi ilgi tielējās, bet galu galā izdeva apsūdzētos, un Lielbritānijā viņi tika notiesāti. Savā valstī viņam bija Staļina un Mao tipa personības kults. Viņš pats sevi sauca par "brāli vadoni" un "revolūcijas vadītāju," kā arī par "visu karaļu karali." Viņš savu valsti pārvaldīja ar dzelzs dūri jau kopš tālā 1969. gada, neviens cits arābu valstu vadonis tik ilgi pie varas nenoturējās. Viņam bija pašam sava pārvaldes filozofija, t.s. "Trešā starptautiskā teorija," tā izdota "Zaļajā grāmatā" analogi Mao "Sarkanajai grāmatai." Lībija ir bagāta valsts, tai ir naftas un gāzes resursi, bet valsts vienkāršie iedzīvotāji neko no šīs bagātības neredzēja, tautsaimniecība būtībā bija Kadafi un viņa ģimenes rokās. Kad viņš ceļoja, tas allaž bija ar savu telti, viesnīcās viņš neuzturējās. Š.g. jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa viņu apsūdzēja noziegumos pret cilvēci. Nu tiesas priekšā viņam nenāksies stāties.

Jautājums par "arābu pavasari" nav viennozīmīgs, jo tajās valstīs, kurās gāzti diktatori vai kvazi-diktatori, lielākoties nav skaidrs, kas notiks tālāk. Ēģiptē notiek ņurdēšana par to, ka militāristi, kuri pārņēma varu pēc Valsts prezidenta Mubaraka ēras beigām, nebūt tik ļoti nesteidzas ar solīto pārvaldes tiesību atdošanu civilpersonām. Tālāk tikusi Tunisija, tur parīt paredzētas Konstitucionālās asamblejas vēlēšanas, lai pēc tam rīkotu vispārējas vēlēšanas. Taču visumā pieredze liecina, ka diktatoru gāzšana Tuvajos austrumos un Āfrikas ziemeļos nebūt nenozīmē automātisku demokrātijas ieviešanu. Arī Irākā ar to iet kā pa brikšņiem, ļaudis vienkārši nav pieraduši pie pašnoteikšanās. Ir arī tas apstāklis, ka daudzviet minētajā teritorijā diktatori apspieda musulmaņu kustības, kuras tagad kāri raugās varas virzienā. To starpā ir arī tādi musulmaņi, kuri savā valstī vēlas izveidot kalifātu ar viduslaiku likumiem. Tas nu nebūtu nekas jauks.

Taču "arābu pavasaris" arī ir apliecinājis pārējās pasaules divkosību. Lībijas iedzīvotājiem NATO un Apvienoto Nāciju organizācija steidzās palīgā sakarā ar minēto apgalvojumu par noziegumiem pret cilvēci. Taču Sīrijā, kur diktatora režīms pēdējo mēnešu laikā ir nogalinājis burtiski tūkstošiem civiliedzīvotāju, nekas tamlīdzīgs netiek darīts. Pat nosodošu rezolūciju ANO Drošības padome nevarēja pieņemt, jo Krievija un Ķīna tai uzlika savu veto. Pieņēmums, ka visur pasaulē ļaudis vēlas brīvību, ir pamatots, bet pieņēmums, ka valstis, kurās demokrātija Rietumu izpratnē nav bijusi nekad, automātiski to pieņems tiklīdz tas būs iespējams, nebūt nav pamatots. Tas, starp citu, labi redzams mūsu kaimiņvalstī Krievijā, kur demokrātija lielākoties ir tikai imitācija. Savukārt, Tuvajos austrumos un Ziemeļāfrikā sabiedriski politiskās tradīcijas veidojušās krietni citādā veidā nekā Rietumos. Grūti spriest, kas tur notiks tālāk.

Taču viens ir skaidrs. Lībijas diktators ir saņēmis pelnītu sodu pats no savas tautas, un nav iemesla par to nepriecāties. Protams, diktatori arī mūsdienās nav nekas neparasts, tajā skaitā mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā. Tomēr gribas domāt, ka viņu laiks tuvojas beigām. Ne velti Ķīna tik ļoti paniski cenzē visu informāciju par "arābu pavasari" -- vecie buki, kas pārvalda milzīgo un bagāto valsti, negrib, lai ķīniešiem rastos ne tādas domas. Mums Latvijā ir viss iemesls atbalstīt jebkurus centienus demokrātijas virzienā. Mūsu pašu demokrātija varbūt ir ne pašā labākajā līmenī, kā tas bijis redzams cirkā, kas saistāms ar valdības veidošanu, taču no totalitārisma jūga mūsu tauta atbrīvojās itin naski un veiksmīgi. Tas ir veiksmes stāsts, un nav iemesla kaut ko citu vēlēt lībiešiem, tunisiešiem, irākiešiem vai jebkuriem citiem cilvēkiem pasaulē.

Jauku visiem dienu!

Šoreiz come oooooooooooooooon domāts Zatleram

2011-10-20T14:53:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Pirms kāda brīža blogā rakstīju par Vienotības nevēlēšanos akceptēt Zatlera Reformu Partijas (ZRP) domu par koalīciju ar Saskaņas centru (SC) un rakstīju "come oooooooooooooooon", tā aicinot Vienotību beigt ākstīties un ķerties pie darba.

Šodien tas pats man jāsaka Valdim Zatleram. Vakar Rīgas pilī viņš kopā ar Valdi Dombrovski (Vienotība) un Raivi Dzintaru (Nacionālā apvienība, NA) tikās ar pēcteci Valsts prezidenta amatā Andri Bērziņu, tapa aicināts padomāt par plašāku koalīciju nekā piedāvāto "50+6" variantu, un paziņoja, ka nē, nekāda paplašināšana nebūs, jo Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) bezpartejiskā pārstāvja Jāņa Dūklava atstāšana zemkopības ministra amatā nozīmētu "tārpu" klātbūtni valdībā. Nekas īpaši ātrs šajā procesā nenotiks, jo Bērziņš Saeimas balsojumu par valdību pieļaus tikai tad, kad visas attiecīgās institūcijas būs sniegušas savu viedokli par izvirzītajiem ministru kandidātiem un Dombrovskis būs iesniedzis valdības deklarācijas projektu. Tāpēc ir vēl laiks pārdomāšanai.

Valsts prezidentam nepārprotami ir taisnība, ka proponētā 50+6 koalīcija nevar būt pati stabilākā, jo neatkarīgi deputāti ir citā statusā nekā partiju pārstāvji. Nevaru piekrist šīs domas ekstrēmajam variantam -- valdība ar visu Saeimā pārstāvēto politisko spēku pārstāvniecību, jo opozīcija parlamentārā iekārtā tomēr ir būtiska. Taču jautājumā par Dūklavu ir konstatējams tas, ka lauksaimnieku organizācijas visai vokāli ir pieprasījušas viņa atstāšanu amatā, jo viņi uzskata, ka viņš darbu ir veicis godam un nebūtu nomaināms tieši tagad, kad notiek diskusijas par Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada beigām. Tas ir viedoklis, kuru ir vērts ņemt vērā, jo lauksaimnieki protams drēbi pazīst labāk nekā citi.

Zatlers acīmredzot baidās par to, ka "zaļo zemnieku" klātbūtne koalīcijā nozīmētu Puzes ķeizara klātbūtni un leģitimēšanu. Taču situācija ar ZZS patlaban ir ļoti citādāka nekā tā bija 10. Saeimā. Šoreiz apvienība būtu viena no četrām, nevis viena no tikai divām koalīcijas partnerēm. Tas, savukārt, nozīmē, ka jebkādus centienus, piemēram, mīkstināt noteikumus par naudas atmazgāšanu, kā tas bija 9. Saeimas laikā, valdība viegli varētu apturēt. Zatlera vēlmi atbrīvot Latvijas politiku no oligarhiem var saprast un atbalstīt, taču, ja šoreiz tas notiek upurējot valdības stabilitāti, tad tas nav pats labākais variants. Piedevām, 50+6 koalīcijai būs jārēķinās ar ārkārtīgi rūdītu un viltīgu opozīciju, ja tajā būs gan "zaļie zemnieki," gan arī Kremļa partneri no SC. Neesmu nekāds ZZS fans, uzskatu, ka apvienībai nāktu tikai par labu atteikšanās no Ventspils partijas, taču šajā gadījumā "zaļajiem zemniekiem" Saeimā nav pietiekami lielas teikšanas, lai bezrūpīgi nodarbotos ar nedarbiem, kā tas bija 10. Saeimā. Arī tad, ja tā balsos kopā ar SC, 50+6 koalīcijai ir pietiekami daudz balsu, lai novērstu nepareizu lēmumu pieņemšanu. Protams, ar nosacījumu, ka pati koalīcija ir vienota, un ņemot vērā notikumus pirmdien un otrdien, par to nu īpaši droši nevaram būt. Taču mēģināts nav zaudēts, un šoreiz tomēr būtu ļoti labi, ja Zatlers atteiktos no savas "sarkanās līnijas." Latvijas problēmas patlaban ir pārāk būtiskas, lai vienam cilvēkam ļautu nodarboties ar spēlītēm.

Pats Zatlers būtībā ir zaudējis visu cieņu. Manuprāt, viņš patlaban ir tādā pat situācijā, kādā bija pirms četriem gadiem, kad kļuva par Valsts prezidentu. Tāpat, kā toreiz ("Es esmu ... jā, kas es esmu?), viņš īsti nesaprot vidi, kurā atrodas. No Rīgas pils, kur viņu apčubināja, no kuras un uz kuru viņš devās konvojā ar policijas eskortu, un kurā viņš bija galvenais teicējs ar nudien elegantu dzīvi, viņš ir nonācis tajā vircas bedrē, kāda ir parlamentārā politika mūsu valstī. Pēc kaunpilnās sakāves Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanās, kur par viņu nebalsoja 11 no viņa paša koalīcijas pārstāvjiem, cilvēkam vajag saprast, ka viņš vairs nav lielākais puika smilšu kastē. Ja viņš to nespēj pieņemt, tad droši vien ir laiks nolikt mandātu un atgriezties medicīnā. Jo, saku vēlreiz, spēle patlaban ir pārāk nopietna, lai viens cilvēks varētu to apgāzt. Vismaz eksperimentālā kārtā, lai Dūklavs paliek Zemkopības ministrijā un lai Latvijai ir koalīcija, kas nevis 50+6, bet gan 63+6 ... cita starpā tāpēc, ka tas nodrošina konstitucionālo vairākumu Satversmes grozīšanai, ja tas kļūst nepieciešams.

Jauku visiem dienu!

Jaunās Saeimas trešā diena (un arī par zaķiem)

2011-10-19T10:03:00.004+03:00

Labrīt, lasītāji!

Vakar vakarā radio raidījumā intervēju jaunievēlēto Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, un intervijas laikā viņa pateica pāris interesantu lietu. Jautāta par to, kāpēc no teorētiskām 56 balsīm spīkera vēlēšanās Valdis Zatlers iepriekšējā dienā ieguva tikai 46 un pēc tam 45, spīkere teica, ka visticamāk "nē" balsis nākušas no visiem blokiem. Šorīt izrādās, ka tā tas visticamāk tomēr nebija. Tā dēvētā "olšteiniešu" grupa uzrādīja ar mobilo telefonu fotografētas balsošanas lapas, lai pierādītu, ka visi seši balsoja "par." Zatlera Reformu partijas (ZRP) pārstāvji laikrakstam Diena liecināja, ka protams ir balsojuši par savas partijas līderi. Savukārt tajā pašā Vienotībā atradās divi deputāti, kuriem vismaz pietika godaprāta atzīt, ka jā, viņi balsojuši "nē" (viens teica, ka tas bija pateicoties "svētdienas notikumiem," otra atteicās atklāt savu motivāciju) un strīpiņa deputātu, kuri atteicās atklāt balsojumu kā tādu. Taču kopumā Dienas aptaujā izrādījās, ka Zatlera atbalstīšanu esot apliecinājuši 49 deputāti. Tātad -- vismaz trīs no "gudrajām galvām" kārtējo reizi vienkārši un rupji meloja. Tas pats stāsts, kā ar Maizīša noraidīšanu, būtībā tas pats stāsts, kā ar Ļeņina baļķi. Nožēlojami. Melošana vēlētu amatpersonu starpā varbūt nav nekas neierasts, bet nožēlojami tas ir vienalga.

Otra lieta, ko stāstīja spīkere: Vakar topošās koalīcijas ļaudis ciemojušies pie Valsts prezidenta, un viņš licis saprast, ka modelis "50 koalīcijas biedru + 6 šķeltnieki" nav tas modelis, kuram viņš varētu uzticēt valdības veidošanu. Būs jāmeklē alternatīvas. Bildu, ka alternatīvu patiesībā ir divi -- ņemt koalīcijā "zaļos zemniekus" vai ņemt koalīcijā Saskaņas centru. Spīkere smaidīja, bet neko tālāk nestāstīja. Šorīt jau sākam redzēt procesa aprises. Atsevišķi "olšteinieši" teikuši, ka varbūt varētu partijā atkal iestāties, viens no ZRP smagsvariem Vjačeslavs Dombrovskis teicis, ka aizgājēji esot "nozombēti" un tāpēc "divi, trīs, maksimums četri" varētu partijā atgriezties. "Maksimums četri" koalīcijas balsu skaitu atkal palielinātu līdz 54 -- nekāds dižais vairākums tas nebūtu. Otrs mūsu politikas Dombrovskis -- tas, kuram joprojām šķiet esam labākās izredzes turpināt premjerministra darbā -- ir teicis, ka "olšteiniešiem" būtu vai nu jāatgriežas partijā vai arī jānoliek mandāts un jādod vieta citiem, viena no "disidentēm" ir teikusi, ka to viņa ir gatava apsvērt, savukārt, pats Olšteins, kurš acīmredzot lielās politiskās staigāšanas kontekstā nolēmis sacensties ar tādiem vēsturiskiem smagsvariem, kā Šlesers, Grostiņš un Ameriks (izcilu pārskatu par politiskās staigāšanas vēsturi šodien Delfos piedāvā Lato Lapsa -- iesaku sameklēt un izlasīt) -- Olšteins, lūk, ir saslējies un paziņojis, ka viņš, iespējams, veidos jaunu partiju. Atcerēsimies, viņš ir tas cilvēks, kurš pēc Valsts prezidenta vēlēšanām pameta Vienotību un pieslējās "zatleriešiem." Nu viņš ir aizgājis arī no "zatleriešiem," bet veidot jaunu partiju? Diez vai te sanāks Repše vai Šķēle, drīzāk sanāks Māris Gulbis ar saviem pagalam neveiksmīgajiem "Jaunajiem demokrātiem," piedevām, uz ko īsti Olšteins šādu partiju mērķētu? Pašvaldību vēlēšanas vēl patālu, nākamās Saeimas vēlēšanas, ja šai Saeimai izdosies nostrādāt visu paredzēto laiku (ko gan ar drošu pārliecību prognozēt nevar) -- vēl pavisam tālu.

Bet Dievs ar Olšteinu un viņa ambīcijām. Nekur nav pazudis tas, ka Latvijai par visu vairāk ir vajadzīga sakarīga un darboties spējīga valdība. Par gatavību vadīt valdības veidošanu runājis Nils Ušakovs. To var saprast, jo viņš kopā ar Urbanoviču sava elektorāta acīs patlaban ir visai kritiskā situācijā. Brīdī, kad Zatlers runāja par "tankiem," abi Saskaņas centra līderi bija aktīvi atteikušies bezmaz no visa tā, kas priekšvēlēšanu laikā tapa sasolīts, bet vienalga galu galā viņiem tika iedots kurvītis. Tik tuvu beidzot tikt varas kloķiem, bet tomēr pazaudēt kāroto kumosu? To vēlētāji varētu nesaprast arī tad, ja pensionāri autobusā var braukt par velti.

Taču, reāli izveidot valdību SC diez vai izdotos. Kopā ar "zaļajiem zemniekiem" vien balsu (paldies Dievam!) nepietiek, savukārt Zatleram atgriezties pie jau noraidīta varianta kārtējo reizi uzrādītu nenopietnības iespaidu, piedevām jāatceras, ka tieši jautājums par SC nebija mazsvarīgs "olšteiniešu" lēmumā, pamest partiju pavisam. Vienotībā ir pietiekami liels spārns, kuram sadarbība ar "krieviem" nebūt nebūtu pieņemama. Un tāpēc drīzāk Zatlers būs spiests atteikties no savas galvenās "sarkanās līnijas" par oligarhiem un koalīcijā ņemt "zaļos zemniekus." Valdis Dombrovskis šajā ziņā runājis par dažādiem it kā variantiem, kuru pamatā ir doma "valdībā bet ne tā pa īstam," taču grūti spriest, vai tas būtu pieņemami Valsts prezidentam, kuram galvenais ir koalīcijas stabilitāte. Redzēsim, ko politikāņi šodien sabikstīs kopā. Solvita Āboltiņa radio raidījumā teica, ja šodien visu sarunās, tad valdību Saeima varētu apstiprināt jau rīt. Šķiet grūti prognozēt vairāk nekā apmēram 50:50 iespēju, ka tas tā notiks, taču pārāk zemu nevaram novērtēt politiķu vēlmi, tikt pie kloķiem būtībā par jebkuru cenu. Tāpēc jau visa tā runa par it kā bezpartejiskiem ministriem, sakarā ar kuriem partejiskie ļaudis uzņemtos "politisku atbildību."

***

Vēl par sabiedrisko transportu. Šodien Dienā Atis Rozentāls raksta par bezbiļetniekiem vai tā dēvētajiem "zaķiem." Viņš vēsta par kādu māmiņu, kura bijusi pagalam nelaimīga par to, ka ar saviem diviem bērniem visu ceļu nobraukusi "pa zaķi," bet tad nejauši krūšu kabatā ieliktais talons pieskāries aparātam un nopīkstējis. Sasodīts! Vēl A. Rozentāls konstatējis, ka, piemēram, Tallinā sods par braukšanu bez biļetes ir 40 eiro, kamēr pie mums sods maksimālais ir tikai piecītis. Kārtējais demonstrējums par to, ka igauņi prot lietas sakārtot kārtīgāk nekā letiņi. Sabiedriskā transporta runasvīrs (un šajā gadījumā tas ir vienkārši lieliski, ka viņam uzvārds ir ... Zaķis) ir stāstījis, ka attiecīgā iestāde vēlas ieviest 30 latu sodu, jo, kā rakstījis kolēģis, "Piemēram, septembrī konstatēti 6008 bezbiļetnieki. Bail pat iedomāties, cik desmiti tūkstošu ir nekonstatētie." Te nu varu runāt no pieredzes. Viņdien biju Stradiņos, mājās braucu, šķiet, ar 8. autobusu. Šoferītis bija aktīvs, skaļā balsī (un tikai un vienīgi krievu valodā) sarunājās ar priekšējās rindās sēdošajām pasažierēm, un tad pienāca brīdis, kad viņš pa visu salonu nobrēca, ka priekšā gaida kontrole. Salonā sākās visnotaļ liela rosība, ļaudis metās pie aparāta viens pēc otra. Vienalga vienu puisi kontrolieri notvēra, sākās liela skaidrošanās un no šofera puses -- kurnēšana, ka viņam pārāk ilgi ir jāstāv uz vietas (arī kurnēšana bija krievu valodā, bet no konteksta sapratu, ar ko cilvēks nav mierā).

Te lietas būtība ir ļoti vienkārša. Braukt autobusā bez biļetes ir tas pats, kas tirgū nočiept ābolu. Sabiedriskais transports nav lēts prieks, degviela maksā tik, cik tā maksā, arī transporta līdzekļu apkope ir nepieciešama. Lielu robu Rīgas sabiedriskā transporta budžetā iecirta minētais un pagalam populistiskais Ušakova lēmums, ka pensionāri visi pēc kārtas transportā var braukt par velti. Un tāpēc attiecīgā summa jākompensē mums visiem pārējiem. Nezinu, kāds te ir risinājums. Varētu jau atgriezties pie vecās konduktoru sistēmas, bet pašreizējo kontrolieru spēju kontrolēt bezkaunīgākos pasažierus tomēr lielākoties nodrošina tas, ka ar viņiem kopā vienmēr uz vietas ir arī pašvaldības policijas pārstāvji. Piedevām aktīvākos maršrutos, piemēram, 15. trolejbusā, konduktori vecajā iekārtā nebūt ne vienmēr nespēja izspraukties cauri visam salonam, lai pārbaudītu katra pasažiera biļetīti vai tās trūkumu. Taču lielāks sods droši vien būtu risinājums. Gribi braukt ar transportu? Nopērc biļeti. Kinoteātrī tevi bez biļetes iekšā nelaiž, koncertā arī ne. Restorānā un kafejnīcā nevari ēst bez maksāšanas. Siltumu savā dzīvoklī nevari nodrošināt bez maksāšanas. Protams, visos minētajos gadījumos būs cilvēki, kuri centīsies sistēmai apiet, ir dzirdēts arī par cilvēkiem, kuri ieturas restorānā un tad piesit pēdu. Bet tas tomēr ir noziegums, un uz "zaķiem" sabiedriskajā transportā nevaru skatīties citādāk.

Jauku visiem dienu!

Jaunās Saeimas otrās dienas sākums (un normālas tiesas)

2011-10-18T10:24:00.004+03:00

Labrīt, lasītāji!

Vakardienas notikumi mūsu republikas parlamentā nudien bija "nožēlojami," kā to aprakstīja premjerministrs Valdis Dombrovskis, un tie nudien radīja jautājumus par viņa it kā veidotās koalīcijas stabilitāti vai tās trūkumu, kā to pateica vakar "uzmestais" Saeimas priekšsēdētāja kandidāts Valdis Zatlers. Visas dienas garumā deputāti tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja par savu vadītāju, bija vajadzīga visa nakts, lai nonāktu pie pirmās ziņas no parlamenta šorīt -- to turpinās kūrēt Solvita Āboltiņa. Te vērts konstatēt, ka esošā spīkere Saeimā saņēma 51 balsi, tātad -- piecas mazāk nekā teorētiski pieder minētajai "koalīcijai" plus vēl tiem sešiem tā dēvētajiem "olšteiniešiem," kuri no Zatlera Reformu partijas (ZRP) aizgāja jau svētdien.

Par Zatlera noraidīšanu nekādu lielu pārsteigumu patiesībā nav. Ja reiz deputāti varēja savu balsi nodot slepeni, tad ir visnotaļ skaidrs, ka dažs labs "koalīcijas" cilvēks Zatlerā saredzēja pārmērīgu pompozitāti un pateica "nē." Ar to apmēram viss ir pateikts par šīs personas politisko nākotni. Pat savu pa fikso izveidoto partiju kopā nevarēja saturēt, tā salūza pat pirms Saeimas darba sesijas sākuma. Par nopietnību to grūti nosaukt. "Olšteiniešu" solis, protams, ir pagalam riskants. Drusku niķīgs, bet tomēr arī reālpolitisks bija viņu vakardienas paziņojums, ka viņi negrib sēdēt sev paredzētajās vietās kopā ar citiem "zatleriešiem" un tāpēc sēdēs nostāk. Vai pareizāk sakot -- pašā malā. Reālpolitiski tas ir tādā nozīmē, ka politiskās zvaigznes ļoti viegli var iegrozīties tā, ka "olšteinieši" paliek dziļā opozīcijā, piedevām apstākļos, ka viņiem nav (jo atbilstoši Saeimas procedūrai nedrīkst būt) savas frakcijas ar biroju, automobili, sekretāri, telefoniem un visu pārējo, kas ir īsto frakciju rokās. Diez kas nav. Šodien Atkarīgajā divi "olšteiniešu" aktīvisti dikti skaidro savu lēmumu, bet ne īpaši pārliecinoši. Cita starpā arī jautājumā par viņu kvalifikāciju līmeni politikā. Runādama par Zatlera partijas izvirzīto kandidātu ārlietu ministra amatam, viena "olšteiniete" teica šādus vārdus: "Piemēram, par Edgaru Rinkēviču man kā ierindas deputātei nebija nekādas informācijas, ne es viņu iepriekš biju redzējusi, ne dzirdējusi par viņu." Runa ir par cilvēku, kurš visai ilgi sabija Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā, par ko "ierindas deputāte" varbūt tiešām varēja nezināt, bet pēc tam viņš bija pat ļoti redzams Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, un ņemot vērā to, kurš bija Valsts prezidents tad, kad Rinkēvičs bija viņa kancelejas vadītājs (ja kādam nepielēca -- tas ir tas pats Zatlers), tad Zatlera Reformu partijas pārstāvei vismaz kaut kur būtu bijis par viņu "jādzird."

Tas tā. Dievs ar "olšteiniešiem." Jādomā, ar laiku viņiem nāksies nožēlot savu visnotaļ steigšus pieņemto lēmumu. Šodienas sākotnējie notikumi ar Āboltiņas ievēlēšanu un pēc tam ar ZRP pārstāves Ingas Bites ievēlēšanu priekšsēdētājas pirmā biedra amatā liecina, ka deputāti ir nolēmuši tomēr strādāt un nevis māžoties (starp citu, Bite savāca 62 balsis -- tātad, vairāk nekā minētajā "koalīcijā"). Labi, ka tā, jo darāmā tomēr ir pavisam daudz. Sākot jau ar valdības koalīciju. Nu būs interesanti skatīties, ko politikāņi izkalkulēs tālāk. Mazākuma valdība te nebūs līdzeklis, "olšteinieši" var dievoties, cik vien viņiem patīk, ka protams, protams, viņi atbalstīs Vienotības/ZRP/Nacionālistu koalīciju visās lietās, bet politiskās "tradīcijas" pie mums ir tādas, kādas tās ir, un kategoriski ar to rēķināties jauna Dombrovska valdība nevarētu nu nekādi. Ošņāties ZZS virzienā -- tas būtu nepatīkami Zatlera partijai. Vēlreiz ošņāties Saskaņas centra virzienā -- tas, ļoti iespējams, nozīmētu šķelšanos Vienotībā, kur ir viens visnotaļ nacionālistisks atzars. Vai "olšteinieši" varētu atgriezties partijā? Rinkēviča nepazinēja: "Mūs jau droši vien neņems atpakaļ." Jā, droši vien, ka tā. Un tāpēc kaut kādā virzienā Dombrovskim tomēr būs jāskatās, ja reiz viņš grib turpināt valdīšanu. Protams, teorētiski iespējama ir valdība, kuras kodolā ir SC un ZZS, bet arī tad būtu vajadzīgs vēl kāds, jo minētajiem spēkiem balsu Saeimā vieniem pašiem (paldies Dievam) nepietiek. Skat. iepriekšējās domas par to, kuri spēki nepatīk kuriem spēkiem. Taču te galvenais tomēr ir tas, ko vakar Saeimas atklāšanas sēdē teica Valsts prezidents Bērziņš: Laiks pārtraukt spēlītes. Latvijai nākamajos gados ir ļoti, ļoti daudz darāmā, sākot jau ar nākamā gada valsts budžetu un tā "konsolidāciju," turpinot ar Eiropas Savienības debatēm par lauksaimniecības nākotni, ar airBaltic jautājumu, ar Citadele Banka jautājumu, ar aizdevuma programmas pabeigšanu, ar pievienošanos eiro zonai 2014. gadā, ar apstākli, ka jau visai drīz Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet Latvija -- ES prezidējošā valsts, u.tml. Šis nudien nav laiks ampelmaņiem, kādu, diemžēl, mūsu "lielajā politikā" netrūkst. Vakar bloga nobeigumā jautāju, vai "gudrās galvas" ir spējīgas uz veselo saprātu. Vakardienas notikumi par to neliecināja nemaz.

Bet ir arī vēl viena lieta, un tas ir par tiem slepenajiem balsojumiem Saeimā. Vakar manā radio raidījumā sociologs Arnis Kaktiņš teica, ka tas neesot pirmšķirīgs, bet gan "septītšķirīgs" jautājums politikas darba kārtībā, savukārt politikas aizkulisēs sen bijušais Dans Titavs teica, ka slepens balsojums esot "demokrātiskāks," jo atklātā balsojumā deputātu var ietekmēt "mediju spiediens" u.tml. Atļaušos tomēr nepiekrist. Ja deputāts ir godīgs un principiāls savā attieksmē, tad nav absolūti neviena iemesla, kāpēc viņš šo attieksmi nevar paust atklāti. Ja "mediji" spiež darīt vienu (un ņemot vērā to, ka pat "lielākajiem" laikrakstiem mūsu valstī ir tikai pāris desmiti tūkstošu abonentu, piedevām tiem mēdz būt visnotaļ diametrāli pretējs viedoklis par pietiekami daudziem jautājumiem, diez vai šī ietekme var būt tik briesmīga), tad apzinīgs deputāts var paskaidrot, kāpēc viņš domā citādi. Amerikā pilnīgi atklāti tiek ievēlēti absolūti visi pēc kārtas, tajā skaitā Augstākās tiesas tiesneši un Amerikas ekvivalents ģenerālprokurora amatam. Neredzu neviena iemesla, kāpēc balsojumam par Saeimas spīkera sekretāra palīgu būtu jārīko slepens balsojums. Ja kas, to pašu varu teikt arī par ģenerālprokurora, Valsts prezidenta un visu pārējo amatu kandidātiem. Ja deputāti no tā baidās, tad viņiem nevajadzētu būt deputātiem. Tautai tomēr ir visas tiesības zināt, ko tās pārstāvji domā un uzskata. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā to, ka slepenais balsojums Saeimā "tradicionāli" ir ļāvis pietiekami daudziem deputātiem par savu balsojumu vienkārši un rupji melot. Arī tā, diemžēl, ir daļa no mūsu politiskās "kultūras."

***

Vēl viena piezīme šorīt par Puzes ķeizaru. Vakar viņam bija paredzēts ierasties tiesā. Tā nebija tiesa mūsu valstī, kur viņa tiesāšana turpinās jau ļoti ilgi un turpināsies vēl ļoti daudz ilgāk, jo te mums nereti ir kārtējais gadījums, kur var "saslimt" viens no daudzajiem juristiem, un viss process apstājas. Šoreiz tā bija tiesa Anglijā. Puzes ķeizars uz sēdi neieradās. Anglijas tiesa, atšķirībā no tiesas Latvijā, nekādi ar viņu nebija gatava auklēties. Puzes ķeizaram tika uzlikts 10 tūkstošu mārciņu sods ar brīdinājumu, ka viņam, ļoti iespējams, būs jāapmaksā arī otras puses izdevumi, tie varētu būt mērāmi pat 200 tūkstošos mārciņu. Tam nu reiz būtu jābūt ļoti konkrētam signālam ne tikai Puzes ķeizaram, bet arī Temīdai mūsu valstī. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc nevarētu labot likumu, lai pateiktu, ka viena procesa dalībnieka slimība vai "slimība" nav šķērslis procesa turpināšanai. Puzes ķeizaram tiesā ir vesela juristu plejāde (par spīti, starp citu, viņa nebeidzamajiem apgalvojumiem, ka viņam nekas nepieder), ja saslimis viens, procesu var virzīt cits. Tas nav sarežģīts reizes rēķins. Un te nu mēs kārtējo reizi redzam atšķirību starp banānu republiku un normālu valsti Eiropā. Diemžēl, ne mūsu valstij par labu.

Jauku visiem dienu!

Vienas nakts romāns

2011-10-17T08:41:00.003+03:00

Labrīt, lasītāji!

Mūsdienu modernajā pasaulē tas nav nekas neparasts, diviem cilvēkiem krogā saskatīties, tajā pašā naktī nonākt gultā (piedevām nereti pamatīgā dzēruma pakāpē), un tad no rīta ar dziļu, daļēji paģiru izraisītu izmisumu konstatēt, ka tas tur blakus ir pretīgs un tā tur blakus ir vēl pretīgāka. Vienas nakts romāns. Iespējams, no rīta abi cilvēki vairāk vai mazāk griboši vai negriboši apmainīsies ar telefona numuriem. Ar lielāku vai mazāku labticību solīs piezvanīt. Visbiežāk ar to arī process beidzas.

Apmēram tā, manuprāt, varam aprakstīt to, kas patlaban notiek ar Zatlera Reformu partiju (ZRP). Lasītāji zinās, ka vēl pat darbu nesākuši seši jaunievēlēti ZRP deputāti brīvdienās paziņoja, ka partija ir nedemokrātiska un tāpēc viņi tās smilšu kastē vairs nespēlēsies. Viņi, lūk, ir svētāki par pāvestu un Saeimā darbosies kā "neatkarīgu deputātu grupa." Jo frakcijas, lūk, pārgājēji no citām partijām parlamentā vairs nedrīkst veidot. Katrā gadījumā matemātika te ir nepielūdzama. Koalīcija, kura it kā skaitījās pavisam gatava, bija ar 56 balsīm. 56 mīnus 6 -- vairākuma vairs nav. Aizgājušo ļaužu solījums, ka viņi valdību vienalga atbalstīs -- tas ir tas mulsais solījums nākamajā rītā, ka protams, protams, piezvanīšu. Taču vēl acīmredzamāk ir tas, ka pati Zatlera partija ir tas vienas nakts romāns.

Protams, šī gada Saeimas vēlēšanu process bija neordinārs, laika bija maz. Taču vienalga tas neatņem arvien pieaugošo iespaidu, ka Zatlera Reformu partija būtībā ir nejauši kopā sanākušu cilvēku bars, kuram ārpus domas, ka Valsts prezidentu vajadzētu vēlēt tautai un, ka izglītībā ir vajadzīgas pamatīgas reformas un rokādes, nekādas sevišķas ideoloģijas vai plānu vispār nav. Nepārdomātības iespaidu stiprināja partijas sākotnējais "premjerministra kandidāts," kurš, savukārt, vairāk par visu atgādināja kādreizējo "premjerministra kandidātu ar spīdīgām actiņām" Edgaru Zalānu. Nepārdomātības iespaidu stiprināja tas, ka pats pirmais, ko Zatlera partija nodrošināja, bija konflikts ar visā pasaulē pazīstamo labdarības organizāciju Sarkanais krusts. Un nu reiz nepārdomātības iespaidu stiprina tas, ka partija ir sašķēlusies pat pirms jaunā Saeima ir sākusi darbu. Otra gadījuma rakstura cilvēku veidota partija -- tā dēvētā "Zīgerista partija" -- vismaz pieklājības pēc pagaidīja pāris mēnešus pēc vēlēšanām, lai šķeltos. Zatlera partijas gadījuma pat tik daudz nevarēja nodrošināt.

Aizgājēji ir teikuši, ka viņiem nav pieņemams tas, ka partijā visu pēc kārtas lemj šaurs personu loks. Tajā skaitā, ja viņiem ticēt, šis šaurais loks viņus ir sadalījis pa Saeimas komisijām nemaz nejautājot, ko katrs deputāts parlamentā vēlētos darīt, kur specializēties. Ja tā, tad jāpiekrīt, ka Zatlera partijai steigšus vajag atteikties no vārda "reforma" vismaz partiju iekšējo procesu nozīmē, jo šāda "savējo" grupiņa, protams, parlamenta vēsturē nekas neparasts nav. Taču vēl vairāk sliecos piekrist pašam Zatleram, kurš ir teicis, ka aizgājējiem korektuma labad tomēr būtu jāatsakās no mandāta. Nudien, tie, kuri balsoja par ZRP, nebalsoja tā, lai pat pirms Saeimas pirmās sēdes viena daļa ievēlēto paceltu rokas vidējo pirkstu un aizcirstu durvis. Taču acīmredzot šie deputāti netaisās tā darīt, deputāti jau pie mums mēdz visnotaļ visvareni sajusties. Un tāpēc jautājums tomēr ir par to, kādu valdību šis Saeimas sasaukums spēs apstiprināt. Jau ziņots par dažādiem manevriem, tajā skaitā pat par domu, ka no ZRP varētu aiziet vēl pāris cilvēku un tad valdību varētu veidot Saskaņas centrs, aizgājušie deputāti un no spitālības rehabilitētie "zaļie zemnieki." Savukārt, Vienotība it kā runājot par valdību veidotu no Vienotības, aizgājušajiem deputātiem, Nacionālistu apvienības un ... tiem pašiem "zaļajiem zemniekiem." Tādā nozīmē jāsaka, ka Zatlers ar savu antioligarhisko retoriku nudien valstij ir izdarījis lāča pakalpojumu (un pats sev iešāvis kājā), jo, lai arī, piemēram, valsts lauksaimnieki par Jāņa Dūklava atgriešanos zemkopības ministra krēslā priecātos, kopumā ņemot, pirmkārt, nekas neliecina, ka 11. Saeimas veidotā valdībā ZZS izturētos pa sprīdi labāk nekā 10. Saeimas laikā, kad apvienība atkal un atkal un atkal bloķējās nevis ar koalīciju, kurā tā it kā skaitījās esam, bet gan ar opozīciju un, otrkārt, ZZS valdībā tomēr pie sarunu galda nozīmē smīnošā Puzes ķeizara un oligarha klātbūtni.

Par visu vairāk te kārtējo reizi ir redzams, ka Latvijā politikāņi nekad nemācās no kļūdām. Ja tās trīs partijas un apvienības, kuras izveidoja līdz vakardienai vēl paredzēto koalīciju, būtu sasaukušas visu deputātu kopsēdi, lai vienotos par principiem, par ideoloģiju, par amatiem valdībā, par amatiem Saeimas komisijās, lai visu pēc kārtas izrunātu koleģiālā vidē, tad, ļoti iespējams, šī jaunākā rokāde būtu izpalikusi. Tā vietā politikāņi kārtējo reizi izvēlējās lietas risināt aizkulisēs un šauri jo šaurā lokā, tā gluži vai automātiski nodrošinot gruzdēšanu un gruzīšanos "vienkāršo" deputātu aprindās. It īpaši ZRP saļodzījās tad, kad vēlu naktī tapa nolemts, ka koalīcija jāveido ar Putina partijas sadarbības partneriem, nu tā ir saļodzījusies krietni vairāk. Varēja citādāk. Gribēja, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr.

Nu, ko. Raudzīsimies, ko Saeima šodien darīs. Raudzīsimies, ko darīs Valsts prezidents. Viņa rokās ir visnotaļ būtisks jautājums, jo koalīcija ar 50 deputātiem nav droša koalīcija pilnīgi neatkarīgi no tā, cik ļoti ārpus tās esoši deputāti sola vai nesola to atbalstīt. Protams, šāda veida īsta vai nosacīta mazākuma valdības mūsu republikā ir bijušas arī citreiz, taču diez vai patlaban tas nodrošinātu tādu pārvaldi, kura var pārliecināti un sekmīgi izdarīt visu to, kas it kā ir solīts -- budžetu konsolidēt, aizdevumu programmu pabeigt, pēc 26 mēnešiem eiro zonā iestāties, tiesiskumu stiprināt (tajā skaitā arī domājot par pietiekami nozīmīgo jautājumu par nākamo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju), situāciju ar airBaltic atrisināt. Šajā sakarā ar skumju un rezignētu nopūtu jālasa intervija, kura viņdien laikrakstā Diena bija ar Igaunijas prezidentu Tomasu Ilvesu. Jā, tā prezidents, igauņu reputācija par lēnīgumu varbūt ir pelnīta, bet tas tomēr ir nodrošinājis veiksmi. Neigauņi darbojas visās partijās, tiem nav pašiem savas, kā tas ir pie mums. Oligarhu nav. Fiksācijas jautājumā par Krieviju un attiecībām ar to Tallinā nav ("Mēs galu galā esam Eiropas Savienības un NATO valsts"). Un, galvenais, kaimiņvalsts prezidents ir pateicis kaut ko tādu, ko tomēr derētu iegaumēt visiem tiem, kuri ir pie stūres mūsu republikā: "Dažreiz es jūs nesaprotu." Ja nesaprot kaimiņvalsts prezidents, ko varam gaidīt no citiem prezidentiem un citām valstīm?

Jauku visiem dienu. It īpaši jaunievēlētajiem Saeimas deputātiem. Šodien pat vairāk nekā citreiz būs vajadzīgs veselais saprāts. Vai esat uz to spējīgi?

Ušakova apšaubāmās tēzes

2011-10-14T10:34:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Vakar un šodien vairākos mūsu valsts centrālajos laikrakstos bijusi intervija ar Rīgas mēru un Saskaņas centra līderi Nilu Ušakovu, un visās intervijās viņš pauž divas vismaz apšaubāmas, ja ne pilnībā noraidāmas tēzes.

Pirmā ir par to, ka lēmums, valdības koalīciju veidot bez SC, nozīmē diskrimināciju. Gluži diskrimināciju pret krieviem ne, tam Ušakovs īsti nepiekrītot, bet katrā gadījumā diskrimināciju pret visiem tiem, kuri balsoja par SC, it īpaši Latgalē, kur apvienība 17. septembrī ieguva pat 52 procentus visu balsu. Te nu jāsaka, ka Rīgas mērs acīmredzot nesaprot vienu no galvenajiem elementiem politiskajos procesos, proti -- vienmēr ir kāds, kas paliek aiz borta vai zaudētājos. Tās partijas, kuras veidos nākamo koalīciju, kopā ieguva 54 procentus balsu, tātad -- vairākumu. Saskaņas centrs un "zaļie zemnieki" ieguva 41 procentu balsu, tātad -- mazākumu (atlikušās balsis saņēma tās partijas un apvienības, kuras Saeima neiekļuva). Te ir runa par politisko procesu, nevis par diskrimināciju, kaut vai tādā nozīmē, ka Latgalei nevar būt cits Ministru kabinets nekā pārējai Latvijai. Protams, cita lieta, ka tās partijas un apvienības, kuras sakās pārstāvam mūsu valsts "krievvalodīgos," nekad pie varas nav bijušas, taču ņem kā gribi, bet tā ir pirmkārt viņu un nevis citu vaina. Saskaņas centram un tā dažādajām sastāvdaļām tomēr laika gaitā sakrājies pietiekami daudz grēku i iekšpolitiskā, i arī ārpolitiskā nozīmē. Kā esmu rakstījis citreiz, neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šoreiz tas bija pareizais lēmums, SC kārtējo reizi, tā teikt, atstāt kandidātos, bet tāds nu process ir, un ar diskrimināciju tam nav nekāda sakara. Jo tādā gadījumā būtu jāsaka, ka diskriminēti allaž ir visi tie ļaudis, kuri ir balsojuši par partijām, kuras nav uzņemtas koalīcijā, nemaz nerunājot par tiem, kuri ir balsojuši par partijām, kuras vispār nav pārvarējušas 5% barjeru. Piedevām jākonstatē arī tas, ka paredzamā koalīcija acīmredzot taisās būt visnotaļ dāsna jautājumā par opozīcijas lomu Saeimā -- tas nav kaut kas tāds, kas mūsu parlamentā notiek automātiski, piemēram, "stabilitātes garanta" valdīšanas laikā opozīcija Saeimā tika ignorēta pilnībā un pavisam. Saskaņas centram tagad ir visas iespējas pierādīt, ka tas spēj būt konstruktīvs spēks arī opozīcijā, kā arī Latvijas Republikas sabiedrībā. Te Ušakovs sūta jauktus signālus. Intervijā, kas vakar parādījās laikrakstā Diena, no viņa mutes atkal, un šoreiz latviešu valodā, izskanēja vārds "okupācija." Taču intervijā, kas šodien ir citā laikrakstā, viņš uzstāj, ka SC nekādi neatbalstīs 2012. gada valsts budžetu, ja tajā nebūs paredzēta pensiju indeksācija jau no 2012. gada. Protams, tāda ir opozīcijas loma -- oponēt, bet SC bija gatavs atteikties no pensiju indeksācijas tad, kad bija iespēja iekļūt koalīcijā, un šī lēmuma ekonomiskais pamatojums nav citāds tagad, kad SC būs opozīcijā.

Otra apšaubāmā tēze no Rīgas mēra puses saistāma ar Valsts prezidentu. Visās intervijās Ušakovs ir teicis, ka lēmumu par premjerministra amata uzticēšanu pieņems Valsts prezidents un neatkarīgi no tā, kādu lēmumu viņš pieņems, tas automātiski būs pareizais lēmums un Saskaņas centrs to respektēs, jo Valsts prezidents pēc definīcijas nevarot pieņemt nepareizu lēmumu. Tas nu reiz no Saskaņas centra puses ir ļoti cēli, taču tas ir pagalam nepareizi. Arī Valsts prezidents ir tikai un vienīgi cilvēks, nevis kaut kāds no debesīm atsūtīts izredzētais. Andra Bērziņa priekštecis amatā pieņēma nepareizu lēmumu tad, kad nolēma Pekinā skatīties basketbolu un ne pievienoties amata brāļiem no citām Baltijas valstīm atbalsta vizītē Gruzijā pēc tam, kad Krievija okupēja daļu Gruzijas teritorijas. Viņš pieņēma nepareizu lēmumu, kad nolēma noslepenot savas rezidences dīvānu izmaksas -- ja arī Valsts prezidenta dīvāns skaitās militārs iepirkums (tā tas tika skaidrots), nav iemesla, kāpēc sabiedrībai par to būtu liegts zināt. Iepriekšējā Valsts prezidente pieņēma nepareizu lēmumu, darba attiecības veidojot pati ar saviem bērniem, jo tas ir nepotisms neatkarīgi no tā, kas to dara. Līdzīgus piemērus varētu piemeklēt vēl daudzus un dažādus, un ne jau mūsu valstī vien -- lietuvieši noteikti neuzskatītu, ka viņu kādreizējais un bēdīgi slavenais prezidents Rolands Pakss tikai un vienīgi pieņēma pareizus lēmumus.

Protams, Ušakova teiktais jāsaskata kontekstā. Pēdējo dienu laikā SC atbalstītāji tik ļoti bombardējuši Rīgas pili ar depešām par to, ka SC jāņem koalīcijā, ka vienu brīdi uzkārās pils e-pasta serveris. Lasītāji zinās, ka viņdien visas galvenās "krievu" avīzes mūsu valstī publicēja vienu un to pašu vāka attēlu -- arī tur jautājums it kā bija par diskrimināciju, piedevām pilnīgi pamats ir jautāt, kas to visu organizēja, jo arī krievvalodīgie laikraksti tomēr savstarpēji ir konkurenti, un laikraksti nemēdz priecāties par to, ka citi ir publicējuši precīzi to pašu, kā viņi. Runājot par Valsts prezidenta "pareizo" lēmumu Ušakovs vairākās intervijās ir teicis, ka viņš no prezidenta gaida "gudru" vai "viedu" lēmumu, tātad -- lēmumu, ka arī Saskaņas centram ir jābūt koalīcijā. Taču tad jājautā, ko īsti Ušakovs no Valsts prezidenta sagaida. Kādu no SC līderiem pie rociņas paņemt un uz Saeimu aizvest, uzstājot, ka vairākuma deputātiem viņš ir jāņem savā pulciņā? Tā nav Valsts prezidenta loma. Jā, viņš izvirza premjerministra kandidātu, bet maz jēgas viņam ir izvirzīt kādu, kas nesaņems parlamenta vairākuma atbalstu. Protams, Ušakovam un visiem pārējiem ir brīv uzskatīt, ka lēmums izvirzīt Valdi Dombrovski ar domu, ka koalīciju veidos Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti, būs "nepareizs." Taču tas būs politisks lēmums, un saku vēlreiz -- parlamentārās iekārtās vienmēr ir i pozīcija, i opozīcija. Tur nav nekā "pareiza" vai "nepareiza."

Un, pēdīgi, Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā publicēta statistika par ievēlētajiem deputātiem. Jaunajā parlamentā būs 79 vīrieši un 21 sieviete (protams, ar korekcijām tad, kad tiks izveidots Ministru kabinets un Saeimā ienāks ļaudis ar "mīksto" mandātu). Deviņdesmit vienam deputātam ir augstākā izglītība, deviņiem -- vien vidējā. 17 deputāti ir jaunāki par 30, bet divi -- vecāki par 70 gadiem. Divi deputāti kā savu dzīves vietu ir norādījuši vietu ārzemēs. Un blakus 67 latviešiem un 13 krieviem (16 deputāti uz jautājumu par tautību neatbildēja) būs viens vācietis, viens lībietis, viens lietuvietis un viens ... karēlis. Interesanti gan.

Jauku visiem dienu!

Flysiesta: Piesargieties!

2011-10-11T17:10:00.002+03:00

Labdien vēlreiz, lasītāji!

Atgriežos blogā vēlreiz, lai pastāstītu par visnotaļ skarbu pieredzi, kāda man bijusi ar tūrisma aģentūru Flysiesta. Man ir labs draugs, kuram šonedēļ ir dzimšanas diena. Viņš kopā ar vēl vienu draugu gribēja doties uz Prāgu un svinēt tur. Aplūkojām Flysiesta mājas lapu. Reiss normāls, cena normāla. Sacīts, darīts. Ar savu Amerikas kredītkarti apmaksāju rēķinu. Internetā parādījās lapa, kurā kredītkartes kompānija lūdza ievadīt informāciju, lai pierādītu, ka pirkumu patiešām veicu es. Pienāca apstiprinājums, ka darījums ir noticis.

Šodien draugi devās uz lidostu, kur pie reģistrācijas viņi uzzināja, ka biļetes ir anulētas. Viņi izmisuši zvanīja man, es zvanīju uz Flysiesta. Tur jaunkundze man pavēstīja, ja vārds uz kredītkartes nesaskan ar pasažiera uzvārdu, tad iestājas "drošības sistēma," kuras ietvaros darījums var tikt anulēts. Es jautāju, kā uzņēmums to varēja darīt, neko nesakot ne man, ne arī pasažieriem. Jaunkundze atbildēja, ka pasažieriem vajadzēja vispirms izdrukāt biļeti un paskatīties, kas uz tās teikts. Bildu, ka diez vai cilvēki, kuri pērk preci, uzskata, ka tā būs derīga tikai tad, ja tā pirms izpakošanas tiek pārbaudīta. Jaunkundze teica, ka neko vairāk nevar pateikt. Lūdzu savienot ar augstāk stāvošu personu. "Dotajā brīdī," tā teica jaunkundze, priekšnieks nevarot runāt. Jautāju, kurā "dotajā brīdī" viņš varēs runāt. To jaunkundze nevarēja pateikt un ieteica rakstīt sūdzību. Tā es arī darīšu, bet te tomēr ir konkrēta lieta.

Varētu padomāt, ka nekad visā pasaules vēsturē nav bijis tā, ka viena persona pērk, bet cita -- izmanto aviobiļeti. Ak, jā! Pirms tikai pāris mēnešiem ar to pašu kredītkarti es nopirku biļeti personai, kuras vārds ir Katrīna Teivāns, nevis Kārlis Streips. Viņa aizlidoja bez jelkādām problēmām. Atšķirība: Tas bija darījums ar SAS, kas ir nopietna kompānija. Šoreiz darījums bija ar Lietuvā reģistrētu kompāniju, kura acīmredzot ir krietni mazāk nekā nopietna. Paldies tai par "drošības sistēmu," bet pirkuma laikā cita starpā es ievadīju savu e-pasta adresi un mobilo telefona numuru, un vai tik tiešām nevienam nevarēja ienākt prātā, ka anulēšanas gadījumā ar mani būtu jāsazinās? Vēl "lieliskāk" ir tas, ka es sazvanīju savu kredītkartes kompāniju, tur man pateica, ka jā, pirkums ir noticis, vien uzņēmums vēl nav atsūtījis rēķinu. Sazinājos atkal ar Flysiesta. Kad tas paredz tā darīt? Atbilde: Nauda tiks atdota vienas līdz trīs nedēļu (!!!) laikā. Zvanīju atkal uz kredītkartes kompāniju un liku darījumu atcelt. Nu tas ir izdarīts, bet draugs ir palicis ar garu degunu.

Tas kā brīdinājums citiem.

Jauku atlikušo dienu!

Un trīs nedēļas tam visam bija vajadzīgs, jo ...?

2011-10-11T09:26:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Uzzinot, ka nu Vienotība un Zatlera Reformu partija ir nolēmušas, ka tās būs kodols un pulciņā vēl aicinās Nacionālistu apvienību, man pirmā reakcija bija: Bet tā taču bija domāts jau pirmajās sekundēs pēc tam, kad tika paziņots par vēlēšanu rezultātiem! Tas bija acīmredzamais variants. Tā sauktās "latviešu" partijas visas vienkopus, vien bez tās "latviešu" partijas, kura, es ceru, patlaban aktīvi kārto reģistrācijas papīrus Ventu hercogistē, lai tā varētu darboties tur un savu elku un varoni apčubināt pa tiešo, bez nepieciešamības to darīt Rīgā.

Protams, tad sākās lielais riņķa dancis un ostīšanās -- vai ar tiem var, varbūt ar tiem nevar, kurš šajā variantā būs spēcīgāks, kurš -- vājāks? Ko domās 28,45% vēlētāju, ja nedarīsim tā? Ko domās 71,55% vēlētāju, ja tā darīsim? Un tā tālāk. Procesa kulminācija nāca pirms kāda brīža -- kādreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers uzslējās uz pakaļkājām un paziņoja, ka ZRP būs kopā ar Saskaņas centru, un viss. Vien ar tankiem, tā eksprezidents, kādam izdotos viņu piespiest lēmumu mainīt.

Tas te ir pirmais pieturas punkts. Cik man zināms, Vienotības arsenālā neviena tanka nav. Droši vien nav pat riktīga bruņu transportiera, lai gan Saeimas spīkerei Āboltiņai, kā visi zinām, mēdz pakaļ tecēt lieli vīri ar stekiem un, iespējams, arī šautenēm. Premjerministram Dombrovskim tāpat. Varbūt sēdē, kurā Zatlers nolēma, ka lēmumu var grozīt arī bez tankiem, šie lielie vīri sabozās tik ļoti, ka eksprezidents sabijās. To mēs, protams, nevaram zināt, bet nepārprotami fakts ir tāds, ka patlaban eksprezidentam ir izdevies saglabāt vienu no savām sarkanajām līnijām (ar Ventu hercogistes partiju nekādi), bet otra ir pazudusi pavisam, piedevām pēc pietiekami skaļi bazūnētiem solījumiem, to saglabāt. Tas nudien neko īpašu nesaka par Zatlera politisko spriestspēju, kurai pēc četriem gadiem Rīgas pilī, manuprāt, vajadzēja būt krietni augstākā līmenī, lai nenāktu ar skaļiem un it kā nepārkāpjamiem paziņojumiem, piedevām vēlā nakts stundā, kad domāšana varbūt nav tā pati skaidrākā. Var jau būt, ka eksprezidenta vienīgais patiesais mērķis visā šajā jezgā ir kļūt par pirmo Latvijas eksprezidentu, kurš pēc tam atkal kļūst par prezidentu, bet pirmās nedēļas cilvēkam jaunievēlēta Saeimas deputāta statusā nudien nav bijušas pašas pārliecinošākās.

Zatlera pēctecis Rīgas pilī ziņojis, ka viņš nejūt nekādu steigu arī tagad, kad it kā trīs partijas ir nolēmušas kāpt vienās un tajās pašās kamanās. Prezidents jau sen ir teicis, ka visupirms viņš dikti rūpīgi grib pārliecināties, ka potenciāliem kandidātiem ir visas nepieciešamās prasmes, talanti, zināšanas u.tml. Drošības iestādēm pajautās, vai tām par attiecīgo cilvēku kaut kas nav zināms (un tas, savukārt, rada pietiekami interesantas pārdomas par to, cik ļoti Ventu hercogistes pārstāvji mūsu republikas parlamentā ir alojušies, visu laiku uzstājot, ka Ventu hercogam būtu jākļūst par premjerministru, jo Valsts prezidentam droši vien pat lidojumu laikā uz Ameriku un atpakaļ mājās no tās nebūtu laika izlasīt to blāķi, kas drošības iestādēm būtu sakāmas par hercogu). Protams, grūti spriest, kas drošības dienestiem varētu būt, bet mums visiem pārējiem, tajā skaitā arī Valsts prezidentam, nebūtu zināms par to cilvēku, kurš acīmredzot atgriezīsies Brīvības ielas mājā, ja jau reiz viņš premjerministrs ir bijis pasen, pirms tam ir darbojies Eiropas parlamentā, finanšu ministrs kādreiz bijis. Bet, protams, Valsts prezidentam piemīt septiņreiz mērīt un tikai tad griezt. Vien jācer, ka pārāk dikti gumija netop stiepta, jo skaidrībai par šo lietu būtu jābūt līdz nākamajai pirmdienai, kad jaunievēlētie deputāti pirmoreiz pulcēsies vienkopus, izvēlēsies savu prezidiju, nolems, kādas komisijas būtu nepieciešamas un tad balsos arī par Ministru kabinetu.

Saskaņas centrs tikām sola (skatoties, kurš runā) tikšanos ar Valsts prezidentu, lai parunātu par to, vai tomēr prezidentam nevajadzētu uzstāt, ka SC ir ņemams koalīcijā (Ušakovs), lielu gruzdēšanu ar iespējamu Biškekas piešprici (Urbanovičs), vai arī garantētu oficiālā statusa nodrošināšanu krievu valodai (viens no krievu ekstrēmistiem, teksts parādījās laikrakstā Čas). Par ekstrēmistu varam aizmirst, ne to vien viņš laika gaitā ir sarunājis un sabazūnējis, arī nekāda Biškeka te nebūs, jo Latvijas iedzīvotāji tomēr mēdz būt visnotaļ miermīlīgi -- šodien vienā no laikrakstiem kāds latvju zemnieks runā par to, ka Latvijā zemnieki saņem daudz mazākus maksājumus nekā kolēģi jebkurā citā ES dalībvalstī, un atzīst, ka "grieķi vai franči ierēdņiem jau acis būtu izskrāpējuši." Bet, ja runa ir par to, vai SC tomēr neņemt valdībā -- un šī bloga lasītāji zina, ka man pret to nav tādu iebildumu, kādi šajās nedēļās ir pārpludinājuši, piemēram, Latvijas Avīzes lappuses -- tad acīmredzot Ušakovam būtu nevis jātiekas ar Valsts prezidentu, bet gan rātni jāapsēžas pie galda, jāpaņem rūtīņpapīrs, un jāuztaisa tā dēvētā SWOT analīze par "Saskaņas" centra nākotni. Piemēram, zem "T" (draudi) varētu padomāt par to, ka apvienībā joprojām ir nerekonstruēti komunisma piekritēji, kurus varbūt var slavēt par stingro mugurkaulu, bet tikai tādā pat nozīmē, kā par tiem, kuri laikā pirms Galileja bija stingri pārliecināti, ka saule riņķo ap zemi. Zem "W" (vājie punkti) varētu padomāt par to, ka partijai Eiropas Savienības dalībvalstī nu neklājas veidot tik ciešas attiecības ar kaimiņvalsts diktatora partiju, ka pēdējā pat sūta savus polittehnologus uz mūsu republiku, lai Saskaņas centram palīdzētu visvisvisādos veidos. (Protams, protams, tikai brīvprātīgi, jo citādi to varētu klasificēt kā aizliegtu ziedojumu no ārvalstīm...) Un, savukārt, zem "O" (iespējas) Ušakovs varētu pierakstīt lūk, kādu domu: "Ja manai apvienībai vispār ir nākotne, tad mums jāsāk ar savu vēlētāju tā kārtīgi parunāties un dot saprast, ka PSRS nudien vairs nav, valsts valoda Latvijā nudien ir tikai viena, izglītība Latvijā gluži loģiski galvenokārt notiek šajā vienā valsts valodā, krievu valoda oficiāla valoda Latvijā nebūs nekad, visa pasaule izņemot Krieviju atzīst, ka Latvijas Republika 1940. gadā tika okupēta un okupēta tā palika visus nākamos 50 gadus, lai gan jā, vēlētaj, tu personīgi neesi okupants." Un vēl: "Arī tev, mans vēlētāj, rūp tas pats, kas latvietim -- dzīve ir dārga, visa valsts tev nevar ļaut par velti braukt tramvajā, kā esmu tev atļāvis darīt galvaspilsētā. Vai tiešām strīds par to, vai vārds aneksija ir vai nav kaut kā labāks vai sliktāks vai pilnīgāks vai nepilnīgāks par vārdu okupācija, patlaban mums ir pats būtiskākais jautājums?"

Jo būtībā, ja reiz SC atkal paliks opozīcijā, apvienībai būs izvēle. Acīmredzamā būs visās lietās un vienmēr pāroties ar Ventu hercogistes partiju, jo "opozīcija tā dara." Vai arī SC var pavadīt nākamos trīs gadus pierādot, ka arī tā var būt konstruktīvs spēks, it īpaši, ja apvienībai tiks dota loma Saeimas un tās komisiju struktūrās, kā patlaban it kā tiekot solīts. Varbūt pat nebūs vajadzīgi trīs gadi. Ja nākamo valdību veidos Vienotība, ZRP un NA, tajā būs ievērojams procents ministru ar visnotaļ minimālu pieredzi valsts pārvaldes jautājumos, klupieni var būt visnotaļ pamatīgi, un katrā ziņā Dombrovskim šo grupu saturēt kopā varētu būt pat sarežģītāk nekā tas bija ar Ventu hercogistes partiju, jo vismaz tā vienmēr bija gaužām prognozējama, žēl vien, ka 10. Saeimā allaž tandēmā ar opozīciju, nevis ar koalīciju, kurā it kā tā skaitījās esam.

Nākamais laiks ir liels iespēju laiks visai Latvijai. Vakar man radio raidījumā Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja teica, ka statistika rāda, ka katru dienu no Latvijas uz palikšanu aizlido vesela lidmašīna cilvēku, tātad -- 100 cilvēku. Gada laikā tur sanāk 36 500 personu. Un ļoti, ļoti daudzi no šiem cilvēkiem tagad dzīvo Londonā, Dublinā, Barselonā, Romā, Helsinkos un citur tāpēc, ka Latvijā darbu nevarēja atrast, neprāta laikā paņemto kredītu nevarēja atmaksāt, bērnus nevarēja pienācīgi apģērbt u.tml. Šis ir liels iespēju laiks, lai beidzot sakārtotu valsts tautsaimniecību pozitīvā veidā, tajā skaitā arī ļoti aktīvi darbojoties Briselē, lai tur aunpieres ierēdņi saprastu, ka tas tomēr nav godīgi, ka tieši Latvijai visu laiku ir jābūt finanšu pastarītes lomā. Un šis ir arī liels iespēju laiks, Latvijā beidzot ieviest visas tās tiesiskuma tradīcijas un noteikumus, par kuriem šķēpi lauzti jau sen un kuri arī nav maznozīmīgi, ja domājam par to, kāpēc Latvijas cilvēki negrib dzīvot Latvijā. Ļoti nozīmīgs rādītājs šajā ziņā: Kāda būs jaunās koalīcijas attieksme pret amatiem. Piemēram, ja no lidostas Rīga vadības izlidos tomēr krietni pieredzējušais Arnis Luhse tikai tāpēc, ka viņš tur kādreiz nonāca ar Ventu hercogistes svētību, tad tas neko īpaši labu neliecinās. Tādas, lūk, var būt cerības raugoties uz Latvijas nākamo valdību. (Un, ja kas, tādas pašas cerības man būtu, ja Āboltiņa un Zatlers tomēr būtu nolēmuši bučoties ar Ušakovu un ne Dzintaru.) Teikšu vēlreiz: Latvijai patlaban ir pietiekami nopietni jautājumi risināmi, lai politikāņiem būtu tomēr jāatsakās no muļķīgas tielēšanās par vēsturi un citiem tomēr mūsdienu kontekstā ne īpaši aktuāliem jautājumiem. Nav Latvijai jābūt nabadzīgākajai valstij Eiropā, un pie tā tomēr Eiropa kā tāda nav tikai un vienīgi vainīga.

Jauku visiem dienu!

Politiskas pārdomas sestdienā

2011-10-08T12:00:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Nu, ko? Muļļāšanās ap nākamo valdošās koalīcijas sastāvu turpinās. Bijis interesanti vērot, kā vienā latviešu sabiedrības spārnā veidojušās absolūtas šausmas par to, ka valdībā varētu būt Saskaņas centrs. Cik var spriest, Olga Rajecka vēl nav pārcēlusies uz Austrāliju, bet protesti bijuši, Zatlers par "nodevēju" nosaukts, piketi organizēti. Kāds asprātis rakstījis, ja Zatlers uzskata, ka SC koalīcijā jāņem, lai ņemtu vērā vienas trešdaļas vēlētāju balsu, tad acīmredzot viņš uzskata, ka nav jāņem vērā divas trešdaļas. (Piedevām nekāda trešdaļa jau no 28 procentiem ar kapeikām nesanāk -- ja ļoti vajag, tās ir septiņas divdesmitpiecdaļas, bet trešdaļa tā nudien nav.) Taču te nu ir neizdarība tandēmā ar liekulību no Vienotības puses, jo nav jau gluži tā, ka Vienotībā nekad neviens nav runājis par to, ka SC valdībā tomēr varētu paņemt. Un joprojām domāju, ka pasaule nebeigsies, ja tas tā arī notiks. Galu galā, SC un to veidojošās sastāvdaļas tikai minimāli visos pagājušajos 20 gados ir tikusi pie kloķiem. Ja izrādīsies, ka SC ministri tik tiešām cenšas Latvijas Republiku iebīdīt kaimiņvalsts lāča ķetnās, vai arī, ja izrādīsies, ka viņi ir tikpat bezatbildīgi par valsts finansēm koalīcijā, kā viņi ir bijuši opozīcijā, tad nav jau tā, ka Saeimā nav citu koalīcijas variantu. Jā, arī versija, kurā ZRP un Vienotība ir kopā ar Nacionālistu apvienību. Tā būtu koalīcija ar 56 balsīm. Ar SC, sanāk 75 -- ja kas, tad pietiekami daudz, lai grozītu Satversmi. Šķiet, politikāņi ir nolēmuši bumbu atstāt Valsts prezidenta laukuma pusē, paskatīsies, ko šis teiks un tad domās tālāk. Tā saucas atbildība par valsti? Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka Latvijai patlaban ir pietiekami nopietni mērķi, kurus būtu jāsāk risināt ātrāk nevis vēlāk? Protams, Saeimas pirmā sēde pēc vēlēšanām ir noteikta Satversmē, bet skaidrība par koalīciju ļaus izvēlēties ministrus, un viņi pat pirms tam varēs sākt lūkoties, ko darīt un kā. Te nu nav tas brīdis, kad visi var laiski zvilnēt un domāt, gan jau viss būs OK. Valsts budžets, nākamais Eiropas Savienības finansēšanas periods, izglītības reformas, veselības aprūpes reformas ... daudz darāmā, vai tiešām tagad ir pareizais brīdis iepauzēt? Nav.

Taču jādomā arī par to, cik lielā mērā politikāņi vispār ir spējīgi uz kaut ko sakarīgu. Šodien vienā no laikrakstiem ir plaša intervija ar Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, kurā viņa kārtējo reizi stāsta to, ko viņa ir stāstījusi atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal visu to gadu garumā, kurus viņa ir pavadījusi kā valsts galvenā auditore. Valsts budžets tiek veidots, labots, papildināts bez jelkādas īstas izpratnes par kopējiem mērķiem ilgtermiņā. Eiropas nauda vairāk "apgūta" uz papīra, nevis natūrā. Nav ilgtermiņa plānošanas. Virsraksts intervijai: "Vai tiešām ir tik grūti domāt par valsti?" Nudien, vai tik grūti? Kontroliere min piemēru: Jau trīs gadu garumā katru gadu rudenī izrādās, ka pietrūkst naudas neatliekamai medicīnas aprūpei. Katru gadu jāmeklē papildu līdzekļi. Vai tas liecina par plānošanu? Neliecina. Valsts budžeta deficīts šogad rādās esam par gandrīz 400 miljoniem latu lielāks nekā sākumā bija paredzēts. Kam negadās, bet labi tas vienalga nav, ja jau reiz valdībai viens konkrēts ilgtermiņa mērķis tomēr ir kabatā -- pēc diviem gadiem un pāris mēnešiem pievienoties eiro zonai. Budžeta deficīts šajā ziņā tomēr ir pietiekami nozīmīgs rādītājs.

Ir arī atraugas no neizdarības pagātnē. Vakar man radio raidījumā bija cilvēks no Latvijas Autopārvadātāju asociācijas jautājumā par to, ka daudzviet Rīgā un citur Latvijā transportēšana notiek, teiksim, neoficiāli. Cilvēks nopērk autobusu vai mikroautobusu un sevi uzskata par pārvadātāju, lai arī tā tomēr ir joma, kurā ir nepieciešama licencēšana. Izrādās, viena problēma ir tā, ka likumā tā īsti nav definēts, kas ir regulāri un kas -- neregulāri pārvadājumi, un tāpēc te veidojusies sava veida pelēkā zona ar visu no tā izrietošo. Vai neviens par to nav domājis? Ir domājis. Trīs reizes Autopārvadātāju asociācija Saeimā ir iesniegusi attiecīgo likumprojektu, un trīs reizes "gudrās galvas" to ir noraidījušas. Vai tas neliecina, ka aiz balsojuma, kura acīmredzamais mērķis ir likumu atstāt nesakārtotu, stāv kaut kāda nauda un kaut kādas intereses? Liecina. Un arī tas ir jautājums, kas atbilst Valsts kontrolieres intervijas virsrakstā uzdotajam jautājumam: "Vai tiešām ir tik grūti domāt par valsti?" Un domāt par to, ka "neoficiālie" pārvadātāji diez vai, piemēram, rūpīgi maksā nodokļus? Laikā, kad ar nodokļu iekasēšanu tā ir kā ir?

Un, pēdīgi, ziņots, ka Puzes ķeizars ir nolēmis, ka viņa pārvaldītajai pilsētai ir vajadzīga pašai sava nauda, tie būšot "venti." Manuprāt, varam iet vēl tālāk. Ļausim Puzes ķeizaram izveidot pašam savu neatkarīgu ķeizaristi un vienkārši no valsts atdalīties. Gribēs ar Latviju tirgoties? Lai maksā tarifus. Produkti plūdīs Ventspils virzienā, bet caur Latvijas teritoriju? Tas pats variants. Valūtas maiņas tarifu starp "ventiem" un latu varēs noteikt latam par labu. Latvijas tiesām vairs nebūs jānodarbojas ar bezgalīgo procesu, kas saucas Lemberga tiesāšana, tās varēs pievērsties citiem būtiskiem jautājumiem (piemēram, jautājumam par kādreizējās "Tautas" partijas spīdekles Muižnieces lomu protokola viltošanā).

Jauku visiem dienu!

@ Vienotība: Come OOOOOOOOOOOOON!!!

2011-10-04T12:00:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Tie, kuri puslīdz saprot angļu valodu, sapratīs arī šodienas virsrakstu. Ar izmisušu acu skatu angliski runājošie dīc "Come ooooooooooooooon" tad, kad otra persona ir uzvedusies ietiepīgi, muļķīgi, neizprotami.

Šodien šis jēdziens attiecināms uz Vienotību. Pietiekami daudz ļaužu par Vienotību ir balsojuši tāpēc, ka tā it kā skaitās prognozējama, godīga, tiesiska u.tml. Apvienības atbalstītāji ir izvēlējušies neņemt vērā visus tos gadījumos, kuros apvienība ir izrādījusies krietni mazāk nekā prognozējama, godīga (protams, protams, pensijas neaiztiksim, nodokļus necelsim, bet tas ir tikai līdz brīdim, kad vēlēšanas ir beigušās) un tiesiska (nebeidzamā auklēšanās ap Kamparu un viņa slepeno līgumu ar slepena uzņēmuma slepeno pārstāvi -- ja arī Kamparu izslēdza no vēlēšanu saraksta, ilgstošā klusēšana tiesiskuma karognesējiem nekādu godu nedarīja, vēl jo vairāk komplektā ar Bendrāti un viņas slepeno līgumu ar nebūt ne slepenajām Ventspils interesēm un Štokenbergu un viņa izglītības kursiem). Daļēji tas ir bijis tāpēc, ka vēlētājs, kuram galvenais ir tiesiskums, nekādas īpašas alternatīvas politiskajā apritē neredz, taču kārtējo reizi sāk likties, ka Vienotība tik ļoti pati nezina, ko tā vēlas, ka ir dīvaini, ka kāds to vispār vairs atbalsta.

Runa, protams, ir par partijas ampelēšanos jautājumā par nākamo valdības koalīciju. Brīdī, kad Zatlera Reformu partijas deputāti vienbalsīgi nolēma, ka koalīcija veidojama ar Saskaņas centru, Vienotības atbilde bija: OK, bet tādā gadījumā arī ar Nacionālistu apvienību. Protams, Vienotības ļaudis skaidri zina, ka tās ir kategoriskas muļķības. Dzintars un Dombrava vienā koalīcijā ar Rubiku (jaunāko) un Kabanovu? Nu, ja. Tikpat labi varētu domāt, ka pūce pārosies ar ziloni. Un tāpēc jautājums ir lūk, kāds: Ko gan Vienotības ļaudis te domā?

Atbilde jau nav ar uguni meklējama. Vienotības paziņojumam ar koalīciju nav nekāda sakara, mērķauditorija ir tie vēlētāji, kuriem Saskaņas centrs ir nepieņemams ļaunums. Cita starpā emigrācijas latviešu viena daļa patlaban intensīvi cirkulē e-pasta vēstules, kurās būtībā Saskaņas centram ir teikts ne un ne, jo "krievi" ta jau reiz ir bijuši pie teikšanas Latvijā un nekad vairs "krieviem" to nevar ļaut darīt. Arī Latvijā skan šādas balsis. Jācer, piemēram, ka Olga Rajecka patlaban kravā čemodānus, jo viņa ļoti skaidri pateica, ka Zatlers veidos koalīciju ar Saskaņas centru, tad viņa emigrēs uz Austrāliju. Labu ceļa vēju, Olga!

Taču neskatoties uz šāda veida šaubām (un, jā, Saskaņas centrs laika gaitā ir pietiekami nogrēkojies, lai tajā nekādu politisku rožu dobi nesaskatītu), fakts ir tāds, ka tomēr ir pienācis laiks saprast, ka Latvijas Republikas nākotnē svarīgākais jautājums nav un vēlreiz nav dalījums starp latviešiem un nelatviešiem. Ekonomiskā krīze vienlīdz sāpīgi trāpīja abām grupām. Ekonomisko emigrantu (lasi -- bēgļu) starpā ir abu kopienu pārstāvji. Abās kopienās ir ļaudis, kuri cer, ka nākamā valdība pavisam nopietni ķersies klāt pie valsts budžeta, aizdevumu programmas, eksporta veicināšanas, pārvaldes sistēmas reformēšanas. Lai kumosu par Saskaņas centra ņemšanu koalīcijā padarītu saldāku, Zatlera partija Vienotībai ir piedāvājusi premjera posteni. Tas nozīmētu, ka amatā atgrieztos Valdis Dombrovskis un tādā gadījumā jau arī finanšu ministrs Andris Vilks, jo abus Latvijas vēlētāji ievēlēja no jauna par spīti tam, ka laiki nebijuši tie labākie. Un tas, savukārt, nozīmētu kursa turpināšanu minētajās jomās. Nav iemesla domāt, ka opozīcijā atstāta, Nacionālistu apvienība piepeši kļūtu bezatbildīga, tāda tā nebija 10. Saeimā, kāpēc lai tā tāda kļūtu 11. Saeimā? Protams, valdības deklarācijā jāparedz minētā kursa nepārtrauktība, arī Saskaņas centrs it kā ir pateicis, ka jā, tas saprot, ka pensiju indeksācija un visi pārējie sociālie labumi, par kuriem apvienība runāja priekšvēlēšanu laikā, patlaban nav vēl iespējami. Protams, vārdi ir viena lieta, darbi -- cita, bet Dievs zina, ka priekšvēlēšanu retorika un pēcvēlēšanu darbi ir atšķirīgi jēdzieni ne jau Saskaņas centram vien.

Un tāpēc Vienotībai ir jāsaka lūk, kas: Ja pašreizējo pārdomu pamatā ir tikai un vienīgi nepatika pret domu, ka apvienība būtu pirmā, kas veido koalīciju kopā ar "krieviem," tad, pirmkārt, ir jāatceras, ka par Saskaņas centra ņemšanu valdībā atsevišķi Vienotības ļaudis runāja arī 10. Saeimas laikā, un, otrkārt, ir jāsaka, ka tādā gadījumā Vienotībai ir laiks atvienoties. Lai aiziet no apvienības tie, kuriem Saskaņas centra piedalīšanās valdībā būtu pavisam nepieņemama. Daži tā jau pamanījās izdarīt pirms kāda brīža, savukārt, atlikušajiem tomēr ir jāsaprot, ka, jā, matemātiski iespējama ir arī koalīcija, kurā ir Vienotība, ZRP un nacionālisti. Taču, ja ZRP ir nolēmusi iet ar SC (un pats Zatlers ir teicis, ka pat ar tankiem partiju nepiespiedīs mainīt viedokli), tad Vienotībai tagad ir izvēle. Akceptēt notikušo, vai akceptēt situāciju, kurā Dombrovskis vairs nebūs premjerministrs un Vienotība būs opozīcijā. Jo tikpat matemātiski iespējama ir arī koalīcija, kurā ir tikai ZRP un SC. Protams, tas nozīmētu divas politiskas organizācijas, kuras valdībā nav bijušas nekad, abos gadījumos ir pietiekami daudz jautājumu par partijas vai apvienības rezervistu soliņu, piedevām tā nebūtu pati stiprākā koalīcija, jo Saeimā tai būtu tikai 53 vietas. Un tāpēc Vienotība: Come ooooooooooooon! Patlaban uz galda ir Latvijas nākotne. Vai tas, ka vienai daļai latviešu ir instinktīva nepatika pret visu "krievisko," patiešām ir iemesls atteikties no dalības šīs nākotnes veidošanā? Vai tas nebūtu pārāk niķīgi? Jā, teikšu vēlreiz, par SC ir pietiekami daudz jautājumu "sirdsapziņas bruņinieku," "Biškekas" un tamlīdzīgā kontekstā. Taču koalīcijā, kurā ir vairāk ZRP un Vienotības cilvēku nekā SC cilvēku, nekādus podus jau SC nevarētu gāzt. It īpaši, ja SC no sava vidus patiešām izraidīs Sociālistu partiju, kā ir solījis Ušakovs (jo Sociālistu partija tik tiešām ir tā, kuras deklarācijā ir teikts, ka valsts neatkarība ir kļūda, ir jāizstājas no "agresīvā" NATO bloka u.tml.), tad nav iemesla vismaz pamēģināt iespēju, ka arī SC var būt valstiski domājošs un sakarīgs spēks. Ja nesanāks, tad var domāt par citu koalīciju, jo šajā Saeimā tomēr varianti ir dažādi. Bet patlaban iespītēties? Come ooooooooooooooooon!

Jauku visiem dienu!

Kas īsti notiek Latvijas televīzijā?

2011-09-30T16:40:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Latvijas televīzija patlaban vēl nav īsti izlēmusi, vai rīkot konkursu, lai sameklētu jaunu vadītāju LTV Ziņu dienestam. Latvijas Radio šodien vēstīja, ka Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes šefs Kleckins esot teicis, ka konkurss nemaz nav vajadzīgs, jo LTV programmā tuvākajā laikā esot paredzētas "būtiskas izmaiņas," un tāpēc pagaidām dienesta vadību varot pārņemt kāds no tā darbiniekiem.

Varbūt, bet te nu reiz jāsaka, ja televīzijas vadība uzskata, ka Ziņu dienesta vadītājs jāsameklē bez konkursa, tad tas kārtējo reizi radīs pietiekami lielas bažas par televīzijas politizāciju. Aizkulisēs it kā čukstēts, ka izredzētā persona varētu būt kādreizējais Saeimas deputāts Edvīns Inkens. Viņš pats šīs baumas esot nodēvējis par "muļķībām," un pieņemsim, ka tas tā ir, bet tādas nu tās runas ir. Inkens jau pasen no politikas kā tādas ir projām, nav vairs tās dienas, kurās LNT krasi pārkāpa žurnālistikas ētikas principus, ļaujot nosacītu ziņu raidījumu producēt Saeimas deputātam, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka minētais deputāts raidījumu aktīvi izmantoja, lai nomelnotu politiskos konkurentus (Šķēles tā dēvētā "podu" lieta bija tikai viens piemērs). Piedevām, Inkens kā kādreizējais "Labvakar" varonis un pašreizējais LTV raidījuma "Jauna nedēļa" producents televīzijas drēbi pazīst pietiekami labi. Taču konkurss tomēr uz amatu būtu vajadzīgs, lai atrastu patiešām piemērotāko cilvēku Mareka Gailīša pamestajam amatam. Tam obligāti jābūt cilvēkam, kurš Ziņu dienestu prot pasargāt pret politikas spiedienu, kurš LTV tomēr ir pietiekami liela problēma, ja ņemam vērā i NEPLP neizbēgamo politizāciju (visus padomes locekļus izvirzīja Saeimā pārstāvētās partijas, tātad -- politiķi), i arī televīzijas ciešās saites ar Ventspils pašvaldību un tās bosu.

Arvien vairāk man nav šaubu par to, ka tā pati politizācija bija tā, kas noveda pie raidījuma "Skats no malas" likvidēšanas. Tas pats Kleckins kādā intervijā ir teicis, ka sabiedriskajā televīzijā neviens nedrīkst paust "personīgo viedokli." Vēl viņš teicis, ka raidījuma pēdējā sērijā viss esot bijis "vienos vārtos." Te nu ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, kāds cits viedoklis cilvēkam var būt, ja ne "personīgs" viedoklis? Vai no Kleckina teiktā izriet, ka raidījumā "100. pants" neviens vairs nedrīkst recenzēt kino vai teātra izrādes? Arī recenzijā top pausts "personīgs" viedoklis. Vai raidījumā "Ielas garumā" neviens nevarētu teikt, ka iela ir skaista vai nolaista? Atkal "personīgs" viedoklis. Un, otrkārt, es nudien neatceros, ka pēdējā "Skata" sērijā Madara Fridrihsone, Dita Arāja, Sallija Benfelde un es jautājumā par valdības veidošanu būtu teikuši vienas un tās pašas lietas, lai sanāktu "vieni vārti." Nebūt nebija vienprātības par to, vai koalīcijā būtu ņemami Kremļa draugi vai nacionālisti. "Skatā" tomēr piedalījās 16 dažādu žurnālistu un, ja viņiem visiem nekas nav labs sakāms par konkrētu partiju vai jautājumu, tad problēma ir partijā vai jautājumā, nevis žurnālistos. Te nu ir kārtējais pierādījums tam, ka Kleckina izmantošanas datums jau ļoti sen ir iztecējis, un ļoti labi, ka nākamā gada sākumā ir paredzētas NEPLP vēlēšanas, kurās daudz aktīvāk piedalīsies arī žurnālistu u.c. sabiedriskas organizācijas. Lēmumu tāpat pieņems Saeima un tāpat tas tāpēc būs politizēts, bet vismaz ir visas cerības, ka nākamā valdība, atšķirībā no tās, kura bija pie teikšanas tad, kad tika ievēlēts Kleckins un pašreizējais sastāvs, ievēlēs krietni sakarīgākus cilvēkus, tajā skaitā jautājumā par to, ka visnotaļ konkrēti arī LTV ģenerāldirektoram Kotam ir laiks krāmēt koferus. Jo viņa laikā LTV nepārprotami ir kļuvusi krietni vājāka, un sabiedriskajai televīzijai tomēr ir pietiekami būtiska loma.

Jauku visiem atlikušo dienu!

Par nevalstiskām organizācijām un kāzām

2011-09-28T10:56:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Šorīt viens no tiem trim pagalam īsajiem komentāriem, kādi pēdējā laikā parādās laikraksta Diena 2. lappusē, ir par nevalstiskām organizācijām mūsu valstī, un autors Ivars Āboliņš tās apraksta ar vārdiem "totāli vājš un bezzobains nevalstiskais sektors." Un piebilst: "Vara pati no sevis nevar zināt, kas uz sirds kādai noteiktai grupai un kas ir nepieciešams, lai uzlabotu tās stāvokli. To var zināt tikai pati grupa, un tai ir jāspēj pašai organizēties, lai aiznestu savu vēsti līdz tiem, kas pieņem izšķirošos lēmumus. Latvijā šo vēsti līdz tautas kalpiem visbiežāk neaiznes neviens, un tas neizbēgami rada atsvešinātības sajūtu."

Nu, nē. Latvijā ir pietiekami daudz nevalstisku organizāciju, kuras ļoti aktīvi nodarbojas ar sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem. Par vājumu un bezzobainību, piemēram, nu nekādi nevar vainot starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International filiāli mūsu valstī, tātad -- Delnu. Šodien Ventspils trubas laikrakstā ir plašs materiāls par Starptautisko Sarkanā krusta organizāciju un par to, cik ļoti laimīga tā ir par pusotru tūkstoti brīvprātīgo, kuri piedalās tās darbā. Likumdošanas darbā aktīvi piedalās tādas organizācijas, kā Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Brīvo arodbiedrību asociācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tas pats sakāms par organizāciju Papardes zieds, par Zemnieku Saeimu, par invalīdu un viņu draugu biedrību Sustento, par ļoti daudzām nevalstiskām organizācijām.

Šodien pat Saeimas Izglītības kultūras un zinātnes komisijas biedri ir izbraukuma sēdē augstskolā "Turība," kur viņi tiekas ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvjiem. Sociālo un darba lietu komisija uz savu sēdi šodien ir uzaicinājusi Latvijas Ārstu biedrības pārstāvjus, jo runa ir par ārstniecības likuma labojumiem. Vakar komisijas deputāti sprieda par kompensējamiem medikamentiem, uzaicināti bija arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija šodien runās par veidu, kā tiek izvirzīti un apstiprināti Elektronisko plašsaziņas līdzekļu komisijas kandidāti, nešaubos, ka tur piedalīsies ļaudis no minētās padomes konsultatīvās organizācijas. Arī diskusijā par jaunu masu mediju likumu nevalstisko organizāciju pārstāvji piedalījušies itin naski.

Problēma te tomēr ir cita. Kad šo organizāciju pārstāvji viesojas pie manis Latvijas radio raidījumā "Aktuālais temats," tad tēma visnotaļ allaž ir viena un tā pati: "Mēs ejam, mēs runājam, mēs stāstām, mēs skaidrojam, politiķi laipni smaida, politiķi māj ar galvu ... un tad visbiežāk viņi mūsu viedokli noliek atvilktnē un tālāk darbojas pilnīgi paši par sevi." Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām jautāju Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvim, cik daudz no savienības priekšlikumiem guvuši politiķu atbalstu. Viņš atbildēja, ka apmēram 25 procenti. Citu organizāciju pārstāvji stāstījuši to pašu.

Cita lieta, ka nevalstisko organizāciju darbā droši vien mūsu valstī piedalās salīdzinoši mazs procents cilvēku. Tie paši 1500 cilvēki nav īpaši daudz, ja runa ir par starptautiski pazīstamu organizāciju, kura cita starpā ir Nobela miera prēmijas laureāts, piedevām veselas trīs reizes. Taču gleznot ar milzīgu pindzeli un teikt, ka viss nevalstiskais sektors ir "vājš un bezzobains" un ka "šo vēsti" visbiežāk valstiskajam sektoram "neaiznes neviens" -- man, lai atrastu piemērus par NVO, kas šonedēļ piedalās Saeimas komisiju darbā un, tātad, "šo vēsti" tomēr kādam atnes gan, bija vajadzīgas piecas minūtes. Interesanti, kāpēc Dienas komentētājs nevarēja izdarīt to pašu?

***

Un vēl par kāzām. Šodien laikrakstos ziņots par kādu līgavu, kura Dzimtsarakstu nodaļā Liepājā esot bijusi nepatīkami pārsteigta par to, ka ceremonijas vadītāja procesu sākusi ar vārdiem "Cienījamā līgava un cienījamais līgavaini..." Līgava, tā pati vadītāja, tad "mani pārtrauca, sakot 'Ko jūs?' viņa mēģināja iegalvot, ka krievu valoda Latvijā ir valsts valoda." Kāpēc tāda pārliecība? Jo līgava esot bijusi droši pārliecināta, ka "Saskaņas centra" labie rezultāti nesen notikušajās ārkārtas vēlēšanās nodrošināja valsts valodas statusu arī krievu valodai.

Te nu ir jāsaka vairākas lietas, pirmkārt jau jādomā par to, kādas "kvalitātes" informāciju saņem tie mūsu valsts iedzīvotāji, kuri dzīvo tikai un vienīgi krieviskajā vidē. Tiesa, "Saskaņas centrs" par šo jautājumu allaž sūtījis jauktus signālus -- nē, nē, mēs par vienu vienīgu valsts valodu, tas rakstīts mūsu programmā, bet radikālie aktīvisti Osipovs un Lindermans ir mūsu "pašcieņas bruņinieki" un būtu visādi atbalstāmi (Urbanovičs), piedevām, ja lietu kārtība būtu pareizā, tad krievu valoda jau sen būtu valsts valoda (Ušakovs). Taču, ja jaunkundze bija pārliecināta, ka tas jau ir nodrošināts, tad acīmredzot, citējot vēlreiz kolēģi no Dienas, "šo vēsti neviens viņai neaiznesa."

Taču jādomā ir arī par attieksmi. Uzzinājusi, ka Dzimtsarakstu nodaļa, kura, lai vai kā, tomēr ir valsts iestāde, savus laulāšanas pakalpojumus piedāvā tikai valsts valodā, līgaviņa kā nākamo lūdza, vai ceremoniju nevarētu novadīt ... angļu valodā. Kad arī šis lūgums noraidīts, viņa esot bijusi dikti satraukta (atsevišķos masu informācijas līdzekļos pat apgalvots, ka viņa esot paģībusi, lai gan to Dzimtsarakstu nodaļa noliedz), bet tad viņai iedota glāze ūdens, viņa nomierinājusies, un process varējis turpināties. Jaunkundze salaulāta latviešu valodā (un, starp citu, viņas izredzētais bija latvietis -- viņš savu topošo sieviņu atbalstīja lūgumā par krievu valodas izmantošanu, un te kārtējo reizi redzams, cik daudz latviešu Latvijā prot krievu un cik daudz krievu Latvijā neprot latviešu valodu). Informācijā nebija teikts, cik līgavai ir gadu, bet ir pat ļoti iespējams, ka viņa ir pavadījusi visu vai vismaz lielāko daļu sava mūža neatkarīgajā un suverēnajā Latvijas republikā. Ja viņa prot krievu un angļu, bet ne latviešu valodu, tad te tomēr ir jautājums par attieksmi, un nebūt ne pozitīvu (un arī izglītības sistēmu, par ko acīmredzot sakāms tas pats). Portāls Irliepaja.lv šajā lietā saskatījis lielo politiku un šausminājies: "Šis gadījums ir aktuāls šobrīd, jaunās valdības veidošanas laikā. Uz kādām debesu dāvanām cer Zatlers un viņa partijas biedri, kuri šķiet tik griboši ielaisties attiecībās ar SC? Vai tiešām Zatlers cer no šā politiskā spēka vadoņu kažokiem izravēt šovinisma blusas, kuras tie dāsni klonē par prieku Latvijas krievvalodīgajai sabiedrībai?!" Es, savukārt, šeit saskatu vienas apjukušas sievietes atskārsmi, ka varbūt tomēr vajadzēja šo to iemācīties "po latiški."

Protams, zināmā mērā žēl viņas. Viņa noteikti bija smalki uzposusies un cerēja, ka šī būs viena no jaukākajām dienām viņas mūžā, un še tev -- vajadzīgs "skandāls" par valodas lietām, piedevām pēc kāzām būs jārēķinās, ka internetā par sevi būs visnotaļ skarbi komentāri (tajā pašā portālā -- "Es atvainojos, kurā kanalizācijā viņa dzīvo, ja ir tik aprobežots skats uz apkārt notiekošo?" un "Pretīgi! Vienkārši nāk vēmiens, uzzinot, ka ir tik nožēlojami ļautiņi."). Jādomā, ja līgava latviešu valodā nesaprot "Cienījamā līgava," tad viņa arī nesaprot "nožēlojami ļautiņi," bet tas lietas būtību nemaina.

Taču notikušais arī nemaina lietas būtību par to, ka Latvijas Republikas valsts iestādes darbojas latviešu valodā. Ja līgava vēlējās precēties krievu valodā, tas pilnīgi noteikti varēja notikt baznīcā, kurā dievkalpojumi notiek krievu valodā, tādu nu reiz mūsu valstī netrūkst nemaz. Protams, nevaru zināt, kāda ir jaunā pāra attieksme pret reliģiskām lietām, taču variants tas bija pilnīgi noteikti. Un teikšu vēlreiz -- ja "informatīvā" vide, kurā šī jaunkundze dzīvo, ļāva viņai būt "pārliecinātai," ka dažas dienas pēc "Saskaņas centra" nosacītās uzvaras Saeimas vēlēšanās, krievu valodai jau ir valsts valodas statuss, tad ļoti liels jautājums ir arī par minēto informatīvo vidi.

Jauku visiem dienu.

Politika kaimiņos un pie mums (un televīzijas producentu spēks)

2011-09-26T13:25:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs esot "aicinājis" valsts premjerministru Vladimiru Putinu kļūt par kandidātu nākamgad paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Putins, savukārt, ir teicis, ka Medvedevam pēc tam būs jākļūst par valsts premjerministru. Citiem vārdiem sakot, abi kungi vienkārši mainīsies vietām. Nav nekādu šaubu, ka Putins arī atgriezīsies prezidenta krēslā, piedevām šoreiz ne uz četriem, bet gan uz sešiem gadiem ar tiesībām pēc tam būt pārvēlētam vēl uz sešiem gadiem. Putinam vēl nav 60 gadu, pēc 12 gadiem viņam būs 70. Tas nav īpaši liels vecums, ja atceramies, kā PSRS līderi vadībā palika pat tad, kad vairs īsti nebija spējīgi darīt jebko. Brežņevam bija 76 gadi, kad viņš nolika karoti, Čerņenko -- 75 gadi, Andropovam -- 69, Staļinam -- 75 gadi.

Šodien laikrakstā Diena komentētājs Sandris Točs raksta, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu laiks pārtraukt minētā procesa kritizēšanu. Krievija, tā kolēģis, mums esot jāpieņem "tāda, kāda tā ir." Valsts pārvaldes sistēma ir tikai un vienīgi pašu krievu darīšana, u.tml. Atļaušos nepiekrist. Jo tas nozīmētu akceptēt valsti, kurā būtībā valda vienpartijas diktatūra, kurā tie, kas ir pie varas, veido fiktīvas "opozīcijas" partijas, lai radītu plašākas demokrātijas ilūziju, kurā citas partijas vienkārši tiek aizliegtas, kura joprojām okupē vienu daļu Gruzijas teritorijas, kurā valda bezizmēra korupcija, kura energoresursus izmanto kā šantāžas instrumentu pret citām valstīm, un kura nekad nekautrējas iejaukties citu valstu darīšanās. Šīs ir lietas, kuras ir svarīgas ne jau tikai Krievijai vien, jo Maskavas pašsludinātā "suverēnā demokrātija" nav nekāda demokrātija, un valstij, kura piedalās daudzu starptautisku organizāciju darbā, šāda kvazidiktatūra 21. gadsimtā tomēr nav pieņemama, vismaz no patiesi demokrātisko valstu viedokļa ne. Piedevām, ja vēlamies kaimiņvalsti žēlot, tad jākonstatē, ka sistēma neko labu nenozīmē arī viņu valstij, jo pasaulē ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuri nevēlas investēt naudu valstī, kurā pārvaldes sistēma ir līdz kliņķim patvaļīga.

Putina ievēlēšana visticamāk Krievijā nozīmēs kārtējo stagnāciju. Cilvēks runāt jau runā par to, ka par korupciju kaut kas būtu jādara, bet tālāk par vārdiem kā netiek, tā netiek. Protams, tikai pašiem Krievijas pilsoņiem ir tiesības izvēlēties savu prezidentu, bet no tā neizriet, ka tie, kuri atbalsta patiesu demokrātiju un patiesas cilvēka tiesības, ir bez tiesībām to komentēt, nebūt ne.

***

Savukārt, kas attiecas uz politiku pie mums, satrauc un bažas izsauc tas, kā patlaban tiek "veidota" Latvijas nākamā valdība. Vienotība un Zatlera Reformu partija viena uz otru raugās ar aizdomām, lai arī pretrunu to programmās un plānos nemaz tik ļoti daudz nav. Minētajām partijām vispirms būtu jānolemj, kuru cilvēku tās izvirzīs premjerministra amatam, un tad tam cilvēkam būtu jābūt ar pietiekami lielu ietekmi jautājumā par to, vai koalīcijā ņemt Saskaņas centru vai Nacionālistu apvienību. Kā esmu rakstījis citreiz, problēmas būtu pietiekami lielas vienā vai otrā gadījumā, taču mūžīgi ap šo lietu čammāties tomēr nevajadzētu. Latvijai ir vajadzīga rīcībspējīga valdība, kas var adekvāti risināt jautājumu par nākamā gada valsts budžetu, par reformām valsts pārvaldes struktūrās, par izglītības reformu, par sarunām par gaidāmo Eiropas Savienības budžetu, u.tml. Jo ātrāk valdība ķersies pie darba, jo labāk būs, jo patlaban mums ir tāds pārtraukuma periods. Diez kas nav.

***

Un vēl par to, ko var panākt televīzijas raidījumu producenti. Viens no raidījumiem, kuriem sekoju, ir pavāru konkurss Austrālijā, kurā pavāri amatieri sacenšas, lai iegūtu titulu "pavāru meistars" (Masterchef). Vienu brīdi procesa astoņi finālisti darbojās nevis Austrālijā, bet gan Ņujorkā. Vienā sērijā viņi gatavoja ēdienu diplomātu pieņemšanai ANO mītnē, un saruna par to notika ANO Ģenerālasamblejas lielajā zālē, tiesnešiem stāvot uz paaugstinājuma, kur parasti sēž ANO ģenerālsekretārs un citi grandi. Padomāju, kā gan viņi tam dabūja atļauju? Nākamajā sērijā finālisti bija Taimsskvērā, un piepeši vienā no lielajiem displejiem parādījās raidījuma tiesneši, lai finālistiem pastāstītu, kas būs jādara tālāk. To redzēja un dzirdēja visi, kas tajā brīdī atradās Taimsskvērā. Atkal padomāju, kā gan viņi tam dabūja atļauju? Taču žoklis pilnīgi atkārās nākamajā sērijā, kur finālistiem tapa pavēstīts, ka viņi gatavos veģetārus ēdienus cilvēkam, kurš ir "vairāk nekā slavens." Izrādījās -- tas bija pats Dalai lama! Konkursa dalībnieki bija gluži apstulbuši, kad viņa svētība pats ieradās virtuvē, lai paskatītos, ko viņi gatavo. Padomāju, ka tas būtu apmēram tas pats, kā Romas pāvesta piedalīšanās kādā Eiropas pavāru raidījumā. Un padomāju, kā gan viņi to sarunāja? Lūk, ko var paveikt televīzijas producenti!

Jauku visiem dienu!

Skats no malas RIP (un prieks par AT)

2011-09-22T16:42:00.002+03:00

Labdien vēlreiz, lasītāji.

Būsit varbūt dzirdējuši, ka pēc 16,5 gadiem Latvijas televīzijā raidījumā "Skats no malas" vairs nebūs. Iemesls: Pirmdien, runājot par "zaļo zemnieku" slimīgo atkarību no kriminālapsūdzēta mazpilsētas mēra -- atkarību, kura turklāt šogad nekādus labus rezultātus vēlēšanās nenesa -- izmantoju vārdu "mauka." Tā nu televīzija ir lēmusi, ko tur daudz iesākt? Taču pāris lietas man to tomēr ir sakāmas.

Pirmkārt, šovasar Valsts Valodas komisija, Latvijas Juristu biedrības taujāta, atzina, ka vārds "mauka" nav uzskatāms par rupjību vai vulgaritāti (http://www.delfi.lv/news/national/politics/valodnieki-bg-un-pa-neatzist-par-lamuvardiem-juristi-rosina-izmainas-likuma.d?id=38667269, ar jautru piebildi, ka Delfi ir bijuši ļoti "smalkjūtīgi" un vārdu paši nav lietojuši). Tas tā. Otrkārt, raidījumā "Skats no malas" gadu gaitā divas reizes ir atskanējis vārds "sūdīgi," kas tomēr ļoti noteikti ir rupjš vārds, ja rupjš vārds ir "mauka." Toreiz neatceros, ka LTV vadība būtu visu valsti cēlusi kājām gaisā. Treškārt, konteksts kādā es teicu to, ko teicu, tomēr bija tāds, ka, manuprāt, no "zaļajiem zemniekiem" šogad ievēlēti ir visnotaļ sakarīgi cilvēki, ja nemaldos, vārdā minēju Raimondu Vējoni, un tāpēc tagad viņi varētu padomāt par šīs slimīgās atkarības beigšanu. To uzskatīju tad un uzskatu joprojām, jo partija, kuras lielākie "sasniegumi" iepriekšējos Saeimas sasaukumos ir bijuši likumprojekts par naudas atmazgāšanas noteikumu mīkstināšanu (piedevām ar atpakaļejošu spēku un hmm, interesanti kuram gan konkrētam cilvēkam mūsu republikā tas būtu vajadzīgs?), balsojumi pret visiem tiesiskuma elementiem pēc kārtas, u.tml., tomēr var arī attīrīties, jo nekas taču nav vainas domai, ka kādam politikā būtu jāpārstāv zemnieku un zaļo intereses, lai gan nebūt ne vienā partijā.

Taču te ir arī ceturtā un piektā lieta. Cik man zināms, lielāko traci par šo lietu ir cēlis Radio un televīzijas padomes (nekad nevaru atcerēties, kā tā saucas "modernajā" variantā) šefs Kleckins. Viņam uz mani zobs ir bijis jau ļoti sen, un nu viņam ir izdevies no manis atbrīvoties. Apsveicu. Bet, ņemot vērā to, ka Kleckinu un visus pārējos padomes locekļus ieceļ Saeimā pārstāvētās politiskās partijas, nav tālu jāstiepjas līdz secinājumam, ka šodienas notikumi nav bijuši bez politiskas iejaukšanās Valsts televīzijas darbā. Kleckins par savu karjeru padomē ir atkarīgs no Saskaņas centra, par kuru arī ārpus vārda "mauka" lietošanas pirmdien nevienam nekas īpaši pozitīvs sakāms nebija. Būtu bijis cits sastāvs, tas, ļoti iespējams, būtu bijis citādi, bet pieļauju, ka arī SC ar Kleckina informatīvo atbalstu nav skumjš par to, ka padome ir iejaukusies LTV darbā un raidījuma vairs nebūs. Par to, ka tas ir atļauts, protams, ir jāatbild televīzijas šefam Kotam, bet tas, savukārt, noved pie piektās lietas. Proti -- pakāpeniski tuvojas tā diena, kad LTV 1. programmā vairs vispār nebūs raidījumu, kuri uz politiku raugās ar kritisku aci. Viens pēc otra no turienes ir aizgājuši vai ir padzīti profesionāli žurnālisti -- Arta Ģiga, Odita Krenberga, pēdējā laikā arī Jānis Domburs, Ilze Nagla, un nu jau arī es. Man personīgi televīzijas darbos ir vairāku gadu desmitu pieredze un, ja arī ļaudīm var patikt vai nepatikt tas, ko es tur daru, es tomēr esmu ar pietiekami lielu profesionālu pieredzi. Par to, kas Latvijas televīzijā notiek, kad ēterā tiek iemesti nepieredzējuši gurķi, skatītāji ir varējuši pārliecināties pietiekami bieži. Taču, ja pašreizējā LTV vadība vēlas izveidot kanālu, kurā galvenokārt ir lēti ārzemju seriāli, tad tā ir televīzijas un ne mana problēma. Mainīsies tur vadība, varbūt mainīsies attieksme arī pret "Skatu no malas." Dzīvosim, redzēsim.

Katrā ziņā Skats televīzijā ir bijis sešpadsmit ar pusi gadu, pirms tam raidījums zem cita nosaukuma bija arī RBS TV un NTV-5. Kopā vairāk nekā 20 gadu. Liels paldies visiem, kuri šajos gados to ir skatījušies, jo bez skatītājiem, protams, raidījums nebūtu iespējams, un aiziešanas brīdī joprojām varu būt lepns, ka reitings raidījumam turējies respektablā līmenī.

***

Bet blakus šīm skumjām arī viena prieka vēsts. Temīda beidzot ir nepārsūdzami pateikusi, ka "Tautas" partija 2006. gada priekšvēlēšanu laikā rupji krāpās un likusi tai maksāt sodu: LVL 1,03 milj. "Tautas" partijas dibinātājs Mākoņpapus acīmredzot šo apstākli paredzēja un pamanījās partiju likvidēt, bet likvidācijas process turpinās, un valstij vajag steigšus stāties kreditoru rindās, lai vismaz daļēji iegūtu naudu, kas tomēr apliecina, ka mūžīgi krāpties mūsu politikāņiem nav un vēlreiz nav atļauts.

Jauku visiem atlikušo dienu!

Par mašīnām

2011-09-22T12:47:00.001+03:00

Labdien, lasītāji!

Šodien cita starpā ir pēdējā diena Eiropas Mobilitātes nedēļai, un Rīgas domes Satiksmes departaments tāpēc rīko akciju "Diena bez auto." Aiz loga nerādās, ka īpaši daudz ļaužu to zina vai ņem vērā, jo mašīnu uz ielas šķiet esam apmēram tikpat daudz, cik vienmēr. Taču jautājums ir pietiekami būtisks. Automobilis tomēr nav īpaši "zaļa" prece un, lai arī cik moderns nebūtu dzinējs, dabas resursus tas patērē pietiekami konkrēti. To zina jebkurš autovadītājs, kuram izmisumā nākas konstatēt, ka jau atkal bāka ir tukša un degvielas uzpildes stacijā nāksies atstāt krietnu žūksni naudiņas, lai varētu braukt tālāk. Ne jau velti patlaban pasaulē cilvēki meklē iespēju ražot automobiļus, kuru pamatā ir nevis naftas produkti, bet elektrība, taču arī elektrību bieži vien ražo ar naftas palīdzību. Neviens jau nezina, cik daudz naftas zemes dzīlēs vairs ir palicis. Tehnoloģijas ļauj to atrast pat visneviesmīlīgākajās zemes vietās, bet tas ir ļoti dārgs prieks, un būtībā jau patlaban ir laiks, kad pasaulei šo resursu taupīt, ne tikai tāpēc, ka tas ir krietni liels piesārņojuma avots, bet arī tāpēc, ka kaut kad tas beigsies, un, ja tā nav problēma mums, tad tā varētu būt pietiekami liela problēma nākamajām paaudzēm. Jau tā cilvēce zemes lodi ir piesārņojusi līdz ārprāta līmenim, nav jau tas bez cilvēka līdzdalības, ka patlaban klimata apstākļi mainās pamatīgi un nebūt ne pozitīvā līmenī. Manā dzimtajā pilsētā Čikāgā šogad jau ir bijušas sešas vētras, kas gāzušas kokus un ļaudis atstājušas bez elektrības. Nav tā, ka tādas vētras būtu parādījušās gluži no zila gaisa, arī citreiz tādas pieredzētas, bet ne jau sešas gada astoņos mēnešos uzreiz, un vairumā gadījumā ne jau tik stipras, ka bez strāvas tiek atstāts miljons klientu, kā tas bija šī gada jūlijā. Arī pie mums te Latvijā laika apstākļi pēdējā laikā ik pa brīdim bijuši, teiksim, neordināri.

Risinājums te ir šķietami vienkāršs. Liec mašīnu garāžā, ej kājām, brauc ar sabiedrisko (arī tas ir piesārņojošs, bet "uz galviņu" ne tik, cik mašīna, kurā brauc tikai viens cilvēks), vai brauc ar velosipēdu. Šajā ziņā esmu pat ļoti "zaļš." Man mašīnas nav vispār, un tur, kur man jātiek, es tieku uz divriteņa. Protams, tas nav īsti iespējams tad, kad Rīgā ir sniegs un ledus, bet tad eju kājām. Es vispār dzīvoju Rīgas centrā, man nebūtu īsti, kur mašīnu likt arī tad, ja man tāda būtu. Protams, saprotu, ka ne visi dzīvo Rīgas centrā. Man "Skatā no malas" ir kolēģe, kura saka, ka viņa jau labprāt uz darbu Rīgā brauktu ar riteni, bet viņa dzīvo Salaspilī, un 40 kilometri tomēr ir visnotaļ pamatīga distance. Taču pilsētas iedzīvotājiem derētu atcerēties eksperimentu, kādu pavasarī veica laikraksts Diena. No laikraksta mītnes Mūkusalas ielā ceļā uz, šķiet, Juglu devās trīs cilvēki -- viens uz riteņa, viens mašīnā, trešais ar sabiedrisko transportu. Varat trīs reizes minēt, kurš no viņiem Juglā nonāca pirmais, bet pasteigšos minējumiem pa priekšu un teikšu, ka ātrākais bija riteņbraucējs, piedevām ar pamatīgu laika starpību starp brīdi, kad ieradās viņš, un brīdi, kad ieradās nākamais dalībnieks. Nudien Rīgā ar riteni braukt ļoti bieži ir ātrāk nekā ar spēkratiem. Piemēram, tā paša "Skata" gadījumā, ja uz Zaķu salas tilta ir avārija, tad tas ir vakars uz ezera, un mašīnas stāv garā rindā visas Lāčplēša ielas garumā, ja avārija ir virzienā no centa uz Pārdaugavu. Ritenis šādam "korķim" tiek garām pilnīgi bez jebkādām problēmām.

Divritenis ir demokrātisks transporta rīks, tam nav vajadzīga gara apmācība, tas neprasa degvielu un tāpēc ārpus paša riteņa cenas ir lēts aparāts. Protams, sava loma te ir arī pilsētas pašvaldībai. Varu uzteikt Rīgas domi par veloceliņiem, piemēram, tās pašas Juglas virzienā no centra, taču šādu celiņu varētu būt krietni vairāk, un pilsētai tomēr būtu jāmudina cilvēki izmantot tieši šo transporta paveidu, ne mazums tāpēc, ka braukt ar riteni arī ir veselīgi tiem, kuriem citādi diena paiet lielākoties sēdus. Rīga varētu padomāt arī par citu lietu, proti -- teorētiski riteņbraucējiem uz ielas ir atvēlēts viens metrs braucamās daļas malā. Taču ir tādas ielas (tā pati Lāčplēša iela ir labs piemērs), kur šis ir tikai teorētisks jēdziens. Piedevām, esmu konstatējis ļoti dīvainu lietu sabiedriskā transporta pieturu vietās, proti -- asfalts ir viļnveidīgs. Rodas iespaids, ka tas ir noklāts, bet autobusiem un trolejbusiem ļauts tam braukt cauri pirms tas ir kārtīgi nožuvis. Iekļūt tādā uz riteņa ir gatavais posts, un to varbūt varētu nolīdzināt.

Taču galvenais te ir un paliek vides aizsardzība. Pasaulē ir pārāk daudz automobiļu, un Eiropā, un ne tikai, ir pietiekami daudz pilsētu, kuras ir darījušas visu nepieciešamo, lai riteņbraucējiem dzīve būtu pēc iespējas ērtāka. Noteikti lasītāji tādās ir bijuši, nāk prātā, piemēram, Amsterdama un Kopenhāgena, nemaz nerunājot par lielām Āzijas pilsētām, kurās ļaudis brauc ar riteni vismaz daļēji tāpēc, ka nevar atļauties automobili. Protams, automobilis ir statusa simbols, tas tomēr ir pats pirmais, par ko pietiekami daudz cilvēku domā, kad ir iekrāta kaut kāda naudiņa, taču katrs nenopirktais vai garāžā atstātais automobilis tomēr palīdz videi atkopties. Par to būtu jādomā ne tikai "Dienā bez auto" vien.

Jauku visiem dienu!

Atraugas

2011-09-21T10:25:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Reizēm cilvēks kaut ko apēd un kādu sprīdi pēc tam māgā sākas apvērsums. Cilvēkam pār procesu, kāds nāk pēc tam, nekādas īstas kontroles vairs nav. Ja vajadzīgs atraugāties, tad cilvēks atraugāsies, grib viņš to vai negrib. Protams, var pagriezties sāņus, var uzlikt roku uz mutes, bet tas brīdis neviļus būs klāt.

Par to nākas domāt, lasot pāris tekstus, kādi šodien atrodami Latvijas laikrakstos. Tā, piemēram, mūžīgais gājputns Sandris Točs Dienā šodien vairs nemēģina mums visiem iestāstīt, ka pastarā diena tūdaļ būs klāt, ja Saskaņas centrs nebūs valdošajā koalīcijā. Tā vietā viņš nodemonstrē atraugas no procesa, kas saucās "oligarhi pārņem laikrakstu." Lasītāji atcerēsies, ka pirms kāda brīža Dienā notika apvērsums, labu brīdi nebija skaidrs, kam īsti laikraksts pieder, un ar laiku izkristalizējās fakts, ka tajā liela teikšana ir kādreizējam buldozera biznesa partnerim Viesturam Koziolam. Droši vien tagad nākas kost pirkstos, jo politiskā struktūra, kuras vajadzībām laikraksts tika pārņemts, ir pazudusi. Šķēle plinti iemeta krūmos jau laikus, savukārt, Šlesera kārtējam biznesa projektam 17. septembra vēlēšanas bija gana neveiksmīgas. Taču tas netraucē Dienu S. Toča izpildījumā ķerties pie viena no lielākajiem mūsu valsts "oligarhu" štampiem, proti -- brukt virsū Sorosa fondam un visam tam, ko tas dara Latvijā. Runa ir par interviju ar aizejošo Kultūras ministri Sarmīti Ēlerti, kurā būtībā nav ne miņas no sarunas par kultūru, toties ir vairāki uzbrūkoši jautājumi par Sorosa fondu. Piemēram, "Ir zināma nepropocionalitāte starp to, ka Providus gada budžets ir krietni lielāks, nekā viena politiskā partija drīkstēja iztērēt ārkārtas vēlēšanās, bet Providus aktīvi komentē politiskos procesus valstī." Un "Vai nav nesamērīgi, ka Latvijas pilsoņa tiesības finansēt politiskās partijas ir stingri ierobežotas, bet ASV pilsoņa tiesības ieguldīt līdzekļus NVO, kas nodarbojas ar politiku Latvijā, ir bezizmēra?"

Jādomā, ka pat Sandris Točs saprot, ka runa ir par āboliem un apelsīniem. Ja reiz "ASV pilsonis" nedrīkst finansēt nevalstiskas organizācijas Latvijā, tad kas viņam sakāms, piemēram, par "Francijas pilsoni," kura vada starptautisku organizāciju, kurai ir ļoti konkrēta ietekme pietiekami daudzos Latvijas politikas jautājumos, ja runa ir par finansēm un starptautisko aizdevumu? Ir arī "Beļģijas pilsonis," kurš vada organizāciju, kas Latvijai dod ļoti daudz naudas (ja kas, tad arī ļoti, ļoti, ļoti daudzām nevalstiskām organizācijām), bet politikā tāpēc gaida pietiekami konkrētu attieksmi pret šīs naudas izmantošanu godīgā veidā. Jā, Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas savienība ir organizācijas, kamēr Džordžs Soross ir indivīds, bet efekts tomēr ir viens un tas pats -- finansējums Latvijā nāk no dažādām vietām, vien politiskajām partijām (un arī to S. Točs noteikti zina ļoti labi) ir aizliegts ņemt finansējumu no ārzemniekiem. Acīmredzot tas neattiecas uz pakalpojumiem "graudā," ja domājam, piemēram, par "Krievijas pilsoņiem," kuri šogad naski palīdzēja Saskaņas centram ar kampaņas organizēšanu, bet naudu kā tādu pieņemt SC un citas partijas nedrīkst.

Taču ir arī būtiskāks jautājums, proti -- Sorosa fonds kā tāds tomēr politikā neiesaistās. Par to Sarmīte Ēlerte pareizi pateica: "Sorosa fonds nekad nav ieguldījis savus līdzekļus politiķu vai politisko partiju pirkšanā. Sorosa fondam nekad nav bijušas kabatas politiskās partijas. Sorosa fonds nekad nav ieguldījis naudu jomās, kas būtu uzskatāmi par vēlēšanu likuma pārkāpumiem. Tieši otrādi -- Sorosa fonds konkursa kārtībā ir ieguldījis naudu cilvēkos un organizācijās, kas kontrolē to, lai politiskais process nebūtu negodīgs un lai samazinātu valsts nozagšanas riskus un informētu sabiedrību. Šādā nozīmē Sorosa fonds ir tikai un vienīgi stiprinājis Latvijas demokrātisko kvalitāti un pilsonisko sabiedrību. Tūkstošiem cilvēku ir varējuši saņemt stipendijas un izglītoties dažādās pasaules augstskolās, kur viņi ir sapratuši, kā funkcionē demokrātiska sabiedrība." Un par Providus: "Cik zinu, Providus ir piedāvājis ļoti kvalitatīvas ekspertīzes dažādos jautājumos, piesaistot ļoti atšķirīgus ekspertus. Tas ir bijis ļoti labs pilsoniskās sabiedrības ieguldījums, kuru politiķi, ministrijas, valsts iestādes var ņemt vērā un var neņemt vērā. Viņi jau šos savus ieteikumus nelobē. Viņi piedāvā kvalitatīvu ekspertīzi." Un pēdīgi: "Apgalvot, ka Sorosa fonds ir vienīgais Latvijā, kas pulcē ekspertus, paldies Dievam, ir absurdi. Tā tas nav. Jo vairāk Latvijā būs dažādu domnīcu, jo labāk."

Tieši tā. Mūsu valstī ir ļoti daudz un dažādu organizāciju, kuras cenšas politiku ietekmēt tādā vai citādā virzienā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome, Papardes zieds, Baltijas forums, u.tml. Arī dažas no minētajām organizācijām saņem naudu no "citu valstu pilsoņiem." Un tas nu reiz nav nekas slikts. Ja jebkura organizācija pārkāpj likuma prasības, tad tā ir saucama pie dziesmas, bet vai Providus gadījumā var uzrādīt kādu pārkāpumu? Tieši pretēji, Providus konstatē pārkāpumus politiskajā procesā, tajā skaitā portālā Politika.lv uzrādot, ka kārtējo reizi mūsu politikāņi neko nav iemācījušies, jo arī šogad slēptā reklāma sita pat ļoti augstu vilni. Apgalvot, ka tieši Sorosa fonds ir ar kaut kādu ne tādu ietekmi Latvijā ir sabiedriski politiskais slinkums un nekas vairāk, to ir viegli izmantot, lai segtu savus nedarbus un neizdarību. S. Toča gadījumā vērts konstatēt, ka viņš savulaik ir bijis valdē vienā no Šlesera politbiznesa projektiem, ir arī kandidātu sarakstos pamanīts. Dienā laikā kopš apvērsuma politikāņu pārkvalificēšanos par "žurnālistiem" esam redzējuši vairākkārt, turpat arī darbojas kādreizējas Latvijas ceļa aktīvists Panteļējevs.

Doma, ka nevalstiskas organizācijas nav tiesīgas komentēt politiskos procesus, nav jauna, par to savulaik ir runājuši arī nebūtībā aizgājušās "Tautas" partijas ļaudis. Taču, kā to pateica Sarmīte Ēlerte, demokrātiskā un pilsoniskā sabiedrībā tieši nevalstiskās organizācijas ir tās, kuras politikāņiem skatās uz pirkstiem. Ir labi, ka valstī ir arī tās, kuras domā par tiesiskumu, korupcijas novēršanu un godīgumu, jo vismaz līdz šim šie bijuši principi, kuri lielajā politikā absolūti nav turēti jebkādā vērtē. Ļoti žēl, ka Diena komentāru lappusē sāk kļūt līdzīga Ventspils trubas laikrakstam, tajā skaitā Točam šodien avīzē ir arī komentārs, kurā viņš stāsta, ka vēršanās pret "oligarhiem" un viņu nedarbiem neesot tiesiskuma piemērs un pārmērīga fanošana par tiesiskumu nozīmēšot jaunu emigrācijas vilni. Atraugas no aizgājušā posma, kad Ministru kabinets un Saeima atkal un atkal ignorēja uz MK sapulču zāles sienas iegravētās domas par vienu likumu un vienu taisnību visiem.

***

Problēmas ar atraugāšanos ir arī tā dēvētajai Nacionālistu apvienībai. Jādomā, apvienības pārstāvji, kur šogad cer tikt pie siles, būtu laimīgāki, ja viņiem nebūtu tāda Iesalnieka, kurš ik pa brīdim atraugājas tā, ka pat atsevišķiem "vislatviešiem" būtu jākaunas. Jaunākais piemērs ir par "kolonistiem." VL līderis Dzintars šajā jautājumā ir bijis visnotaļ pedantisks, sakot, ka atbilstoši Ženēvas konvencijas principiem, jā, PSRS okupācijas laika iebraucēju izcelsme Latvijā tik tiešām esot nelikumīga: "Juridiski Jānim Iesalniekam ir taisnība. No tiesiskā viedokļa to nevar grozīt ne mūsu subjektīvā attieksme, ne pat Latvijas pieņemti likumi." Protams, kā augsti izglītots politologs, Raivis Dzintars zina, ka Ženēvas konvencija ir pieņemta jau pēc okupācijas sākuma un ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropā neviens pat netaisās to attiecināt uz bijušo PSRS. Šīs ir atraugas, kuras ir raksturīgas abos politikas ekstrēmākajos spārnos, arī SC nav bez grēka, jo tās aprindās ir ļaudis, kas ir aicinājuši 18. novembri noņemt no svētku kalendāra, ir aģitējuši par krievu valodas tiesībām izglītībā un sabiedrībā. Taču ko valsts sabiedrības integrācijai dod apgalvojumi no vienas puses, ka Latvijas Republikas izveidošana bijusi "vēsturiska kļūda," un no otras puses, ka visi tie, kuri Latvijā ieradās pēc (tālā) 1940. gada, ir "kolonisti"? Neko nedod. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī te ir politikāņu slinkums, jo aģitēt par šādām lietām ir viegli, zinot, ka absolūti nekāda rezultāta tam nebūs (jo, ja jau "kolonisti," tad ko arī viņiem atbilstoši "Ženēvas konvencijas principiem" Dzintars un Iesalnieks taisās darīt?). Jo tas nozīmē iespēju nerunāt, piemēram, par valsts budžeta konsolidāciju. Vakar premjerministrs Valdis Dombrovskis pateica, ka NA būtu jādistancējas no Iesalnieka paustā. Vajadzētu gan, jā, ja jau VL grib būt valdībā un novērst "sakaņiešu" iekļūšanu tajā.

***

Un, pēdīgi, aptuveni nu jau ir zināms, kuras ir tās 100 personas, kuras ir ieguvušas vietas Saeimā. Cita starpā vērts konstatēt, ka pašu pirmo reizi vēsturē Saskaņas centra frakcijā būs arī trīs sievietes, proti, Irina Cvetkova, Marjana Ivanova-Jevsejeva un Jeļena Lazareva. Iepriekš SC bijis konkrēti vīriešu projekts. Iespējams, Saeimā iekļuvuši daži, kur nemaz tik ļoti tur negrib būt, piemēram, "zaļo zemnieku" pārstāvis Ingmārs Līdaka nesen teicis, ka viņš jau labprāt atgrieztos savā zoodārzā, bet še tev -- būs jādarbojas Saeimā un droši vien opozīcijā. Un vēl pacelta cepure Dzintara Ābiķa virzienā, jo viņš ir vienīgais Latvijas politiķis, kurš bija Augstākajā padomē un pēc tam ir bijis visās Saeimās pēc kārtas un ir ievēlēts atkal. Tiesa, ne visu laiku vienas un tās pašas partijas biedrs (vai kāds, piemēram, atceras, ka savulaik viņš ir bijis Zaļās partijas biedrs?), bet sasniegums un rekords tas ir vienalga. Malacis!

Jauku visiem dienu!

Par šo un to Latvijas politikā

2011-09-20T13:29:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Acīmredzot par gaidāmo valdības koalīciju vēl nekas konkrēti nav nolemts vai zināms, un to var saprast. Sabiedrībā tomēr ir viena visnotaļ liela daļa iedzīvotāju, kuri Saskaņas centru un tā ciešās attiecības ar Krievijas diktatora partiju koalīcijā nevēlas redzēt, un jādomā, ka Zatlera Reformu partijā ir tie, kuri par minēto domu ir nervozi, jo tā nu būtu pirmā reize, kad valdībā tiek ievests mūsu politiskās sistēmas kreisais spārns. Tiesa, SC ļaudis pēdējās dienās ir ļoti aktīvi atteikušies no ļoti daudz no tā, ko viņi solīja priekšvēlēšanu laikā, atzīstot, ka pensiju indeksācijas solīšana bija priekšlaicīga un gaidāmās budžeta konsolidācijas kontekstā nākamgad stipri mazticama, ka eiro tomēr ir nepieciešams u.tml. Pucējas jau dikti šie ļaudis, redzēsim, vai viņi kļūs pietiekami smuki, lai ZRP (un arī Vienotība) tos pieņemtu kā brūtgānus, bet vienādi vai otrādi, SC iekļaušana koalīcijā nozīmētu, ka Latvijas Republikas valdībā ir apvienība, kuras viens spārns nu nekādi nevēlas atzīt faktu, ka Latvija 50 gadu garumā bija okupēta, kā arī to, ka Latvijas Republikā ir tikai viena vienīga valsts valoda. Tiesa, no otras puses, SC atstāšana opozīcijā kopā ar "zaļajiem zemniekiem" nozīmētu ārkārtīgi populistisku opozīciju, kura justos pavisam brīva, lai valsts iedzīvotājiem solītu pilnīgi visu pēc kārtas un bez jebkādas domāšanas par valsts budžeta situāciju. Tas jau ļaudīm patīk. Rīgā pietiekami daudz ļaužu jūsmo par Nilu Ušakovu un to, ka viņš pensionāriem ļauj sabiedriskajā transportā braukt par velti, taču arī tur ir jautājums par attiecīgās sistēmas ilgtspēju, un kādreiz pienāks tas brīdis, kad kādam par to visu būs jāmaksā. Diez kas nav.

Ja par "zaļajiem zemniekiem" -- vakar "Skatā no malas" man par viņiem izspruka skarbāks vārds un, ja kāds par to jūtas ļoti apvainojies, tad atvainojos, lai gan esmu pārliecināts, ka laba daļa skatītāju tam piekrita pietiekami konkrēti. Taču tiem juristiem, kas tagad vēlas ap šo lietu snaikstīties, gribētu jau sākumā norādīt, ka komentējošajā žurnālistikā pārnestas nozīmes vārdu izmantošanu Latvijas (un ne tikai) tiesas atkārtoti ir apstiprinājušas, un neba jau arī šajā reizē attiecīgais vārds bija domāts burtiskā nozīmē. Piedevām par "zaļo zemnieku" slimīgo pieķeršanos savam elkam nav nekādu šaubu, un, kā teicu vakar, nu varētu būt tas brīdis, kad ZZS deputāti Saeimā varētu pārgriezt šo vadu, jo, ja nu reiz ar visu Puzes hercoga (un viņa fanu masu mediju pasaulē) atbalstu viņiem rezultāts bija pat ļoti slikts, tad varbūt ir skaidrs, ka vēlētājiem viņu "oligarhs" ir apnicis tikpat konkrēti, kā acīmredzot bija apnikuši abi pārējie.

Kas vēl? Šodien Latvijas Avīzē aptaujāti vairāki ļautiņi par 11. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, un manu uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums no kāda Ilmāra Tolstova: "Vēlēšanas parādīja tautas gribu, un rezultātus uztveru kā šīs tautas gribas izpausmi. Redzams, ka cilvēki kļūst arvien gudrāki un vairāk nobriedušu prātu lemj, par ko balsot." Tik tālu varu piekrist pilnībā, nudien tas tā bija. Taču I. Tolstovs ir Romas Katoļu baznīcas priesteris, un nebūt ne tikpat apsveicams ir tas, kas viņam ir sakāms tālāk: "Baznīca atbalstīs ierosinājumu par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, lai deputāti tiktu ievēlēti pēc mažoritārās vai daļēji mažoritārās sistēmas, kas nodrošinātu katra deputāta atbildību savu vēlētāju priekšā. Vajadzētu būt tā, ka var balotēties cilvēki ārpus partiju sarakstiem. Pie mums partijas tiek dibinātas kā firmas -- ja viena izgāžas, tad dibina nākamo."

Ak, tā gan! Par partiju līdzību ar firmām viendienītēm priesterim būtībā ir taisnība, bet kā saprast viņa teikto, ka "baznīca" atbalsta sistēmas maiņu? Pirmkārt, vai cilvēks ir aptaujājis visus amata brāļus, kā arī svēto tēvu Romā? Jo Romas Katoļu baznīca tomēr ir visnotaļ hierarhiska iestāde, un "baznīcas" vārdā tomēr mēdz runāt melnsvārcis Vatikānā un nevis Latvijā. Otrkārt, vai cilvēks kādreiz ir lasījis Satversmi, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka valsts (un tātad arī tās politiskā sistēma) no baznīcas ir šķirta? Kaut kur varbūt vēl var saprast atsevišķu katoļu melnsvārču slimīgo interesi par viendzimuma seksu, jo baznīca, kura laika gaitā ir bijusi atbildīga par krusta kariem, indulģenču tirgošanu, nacistu atbalstīšanu un, jā, arī pedofiliju, pašapmāna ceļā sevi joprojām uzskata par dikti morālu esam. Taču vēlēšanu sistēma nav morāles jautājums, tas ir pietiekami konkrēts politisks spriedums, kura kontekstā priesterim derētu arī atcerēties Bībelē teikto par ķeizaru un Dievu un atšķirību starp tiem abiem.

Un, pēdīgi, par plusiņiem un svītrojumiem. Kārtējo reizi visnotaļ skaidri redzams ir tas, ka ļaudis Latvijā balso uz etnisku principu pamata. Nacionālistu Apvienība Rīgā ieguva četrus mandātus, uz plusiņu un mīnusu pamata mandātu ieguva saraksta pirmais numurs Einārs Cilinskis un otrs numurs Dzintars Rasnačs, taču persona, kura sarakstā bija trešajā vietā noslīdēja visu ceļu līdz 21. vietai. Kāpēc? Jo viņas vārds un uzvārds attiecīgi ir Ludmila un Sočņeva. Krieviete. Angļu valodas skolotāja un ļoti aktīva Latvijas patriote, bet tomēr krieviete. Un tāpēc aktīvi svītrota. Arī Saskaņas centra sarakstā "latviskie" uzvārdi (izņemot to "latvisko" uzvārdu, kurš attiecīgajiem vēlētājiem atgādina par kādreizējo Latvijas kompartijas bosu) slīdēja zemu, zemu. Šī ir lieta, par kuru vakar radio raidījumā runāju ar sociālpsihologu Ivaru Austeru un kolēģi Allu Petropavlovsku -- šī vēlme otrā cilvēkā vispirms saskatīt tautību, un tikai pēc tam domāt, vai cilvēks ir derīgs profesionālā nozīmē. Ludmila Sočņeva būtu lieliska deputāte tieši izglītības jomā, bet nē, "vislatviešu" vēlētājam viņa neder, jo uzvārds ir "nepareizs." Skumji.

Jauku visiem dienu!

Par koalīciju domājot

2011-09-19T14:09:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Man rakstot, Centrālā Vēlēšanu komisija ir saskaitījusi gandrīz vai visas balsis -- gandrīz tāpēc, ka joprojām nav saņemti dati no iecirkņa ASV pilsētā Sietlā, bet tas jau lietas būtību nemainīs, jo diez vai tur balsoja simtiem vai tūkstošiem ļaužu. Jau sāk rādīties arī, kuri cilvēki tad ir vai nav iekļuvuši Saeimā. Pati pirmā, kurai par to būtu jādomā ļoti, ļoti konkrēti, ir Vienotība, jo kārtējo reizi vēlētāji ir iedevuši kurvīti vienam no vadošajiem Vienotības cilvēkiem Aigaram Štokenbergam, tieši tāpat, kā tie pērn iedeva kurvīti Lindai Mūrniecei. Toreiz Vienotība uzpūtīgā kārtā viņai piešķīra ministres portfeli par spīti tam, ka viņa palika otrā aiz strīpas Rīgas vēlēšanu apgabalā. Savukārt, Štokenberga gadījumā Vienotība nedarīja absolūti neko par problēmām, kādas viņa sakarā jau ilgstoši cilāja portāls Pietiek.com (un ne tikai). No Kampara atbrīvojās, no Štokenberga -- ne tik. Ja partijas "vienotības" kontekstā Štokijam arī šoreiz tiks piemeklēts augsts postenis, tas kārtējo reizi liecinās par to, ka Vienotības runāšana par godīgumu politikā ir tikai tukša vāvuļošana un nekas cits.

Ja runa ir par augstiem amatiem, te ir arī otra lieta. Ja nu reiz patlaban mums ir cerības tikt pie valdošas koalīcijas, kura krietni vairāk nekā iepriekšējās ņem vērā arī tādus principus, kā godīgums, tiesiskums un profesionalitāte, tad vai nebūtu tomēr un beidzot laiks atteikties no dažādu amatu politizēšanas? Piemēram, Rīgas lidostas vadītājs Arnis Luhse ir teicis, ka gadījumā, ja koalīcijā nebūs "zaļie zemnieki," tad viņam no lidostas acīmredzot būs jāatvadās. Tieši tāpat, kā no turienes savulaik bija jāatvadās Krišjānim Peteram pēc tam, kad savas pozīcijas Saeimā zaudēja Šlesers un viņa biznesa projekts. Toreiz nebija ne vārda runas par to, vai Peters savu darbu darīja labi vai slikti, profesionāli vai neprofesionāli. Vai tas pats notiks arī ar Luhsi? Jo Rīgas lidosta, lai vai kā, ir turpinājusi attīstību krietni pozitīvā virzienā, un ne jau politiska piederība ir galvenais spriežot par to, vai tas ir bijis attiecīgā vadītāja nopelns. Protams, "savējo" bīdīšana visos iespējamos virzienos ir niķis, kas piemīt ne jau tikai "zaļajiem zemniekiem" vai Šlesera biznesa projektam vien, arī Vienotībā sastāvošais "Jaunais laiks" allaž uz to ir bijis itin nasks. Ja runa ir par politiskiem amatiem, protams, tas nav nekas ārkārtējs. Arī manā dzimtenē, ja par prezidentu kļūst Demokrātu partijas pārstāvis, tad politiskajos amatos (un arī, mazāk akceptējami) diplomātiskos amatos tiek salikti viņa cilvēki, ja Republikāņu partijas pārstāvis, tad viņa ļaudis. Taču, ja runa ir par uzņēmumiem, kuros valstij pieder kapitāls, tad tur ir pirmkārt vajadzīgi cilvēki, kuri pazīst drēbi, un nebūt nav vajadzīga situācija, kurā galvenais kritērijs ir politiskā piederība. Ja Arnis Luhse Rīgas lidostā kaut kā ir nogrēkojies, tad OK, lai tiek meklēts cits. Ja ne, tad lai viņš paliek savā vietā neskatoties uz to, ka viņa "aizmugurei" sestdien vēlēšanās klājās plāni.

Savukārt, domājot par to, ar ko nākamo valdības koalīciju veidos Zatlera Reformu partija un Vienotība, jo tās nepārprotami ir un būs procesa centrā, šur tur Latvijā ieskanējušās visnotaļ histēriskas balsis. Šodien Ventspils trubas laikrakstā Elita Veidemane apgalvo, ka vakar viņa pamodās "Krievijā," jo Saskaņas centrs, lūk, guva tik labus rezultātus. Savukārt vēlēšanu naktī dziedātāja Olga Rajecka kādā pasākumā satvēra Valdi Zatleru pie piedurknes un piedraudēja, ka koalīcijā būs SC, tad viņa emigrēšot uz Austrāliju ("Vēl mirklis, un viņa būtu bijusi uz ceļiem" -- tā to šodien Dienā ir atreferējis Guntis Bojārs). Elita kārtējo reizi muld, kā viņa sestdien aizgāja gulēt Latvijā, tā viņa svētdien no rīta arī turpat pamodās. Savukārt, ja Olga vēlas pārcelties uz otru pasaules pusi, tad labu ceļa vēju, bet diez vai tas būs sabiedriski atbildīgs lēmums. Jo, cita starpā, latviskumu Latvijā jau palīdz uzturēt tieši kultūra, kuras sastāvdaļa ir arī Olga Rajecka.

Koalīcijas veidošana ir interesanta arī citā nozīmē, proti, no tām četrām partijām un apvienībām, kurām ir reālas izredzes iekļūt nākamajā koalīcijā, trīs ir tādas, kuru pārstāvji Saeimā būs bez jelkādas pieredzes Ministru kabinetā. Neatkarīgi no tā, vai Zatlers galu galā nolems koalīciju veidot ar Saskaņas centru vai Nacionālistu Apvienību, tā neizbēgami būs ar nepieredzējušu ministru vairākumu, jo ZRP ir radusies no tukšas vietas, bet SC un nacionālisti allaž bijuši opozīcijā, ja arī pēdējo gadījumā vien pēdējos 10 mēnešus. Protams, tas nebūtu nekas pilnīgi ārkārtējs. Eināra Repšes valdībā bija strīpa Jaunā laika ministru, kuriem pirms tam nekādas pieredzes ar ministrēšanu nebija un nevarēja būt. Kā tas var beigties, to mēs redzējām ar bēdīgi slaveno Veselības ministru Āri Auderu, kā arī ar pašu Repši, kurš premjerēšanas laikā bija -- cita vārda nav -- visnotaļ ekscentrisks. Ar to es negribu teikt, ka pieredzes dēļ vien atkal koalīcijā būtu jāņem "zaļie zemnieki" -- lai sēž opozīcijā un pārdomā savus milzīgos grēkus. Taču vienalga mums būs situācija, kurā liela daļa ministru pēc valdības izveidošanas tikai sāks iešūpoties un konstatēt, kur ir ministrijas tualetes telpa un tās atslēgas, bet tas būs bīstami ņemot vērā to, ka pirmais darbiņš valdībai tomēr būs nākamā gada budžets, un tas nu reiz nebūs tas process, kuru var vadīt tādā tiri-piri veidā, nebūt ne.

Kā rakstīju vakar, man pret SC iekļaušanu valdībā ir iebildumi, kuriem nav nekāda sakara ar to, ka mēs tādā gadījumā piepeši dzīvotu "Krievijā." Man drīzāk ir iebildumi pret saskaņiešu visnotaļ bezatbildīgo attieksmi pret valsts tautsaimniecību. Taču vienā vai otrā variantā koalīcijas kodolam tomēr ir ļoti rūpīgi jādomā par to, ka par visu vairāk nākamajos trīs gados Latvijai būs vajadzīga konkrēti profesionāla un tiesiska valdība. Viegli to nodrošināt nebūs.

Jauku visiem dienu.

Nu, jauki!

2011-09-18T10:22:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Domājot kategorijās par cerību kā mierinājumu vai to, kas mirst pēdējā, šorīt sliecos akceptēt otru no šiem variantiem. Aplūkojot 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus, grūti tajos atrast kaut ko īpaši graujošu. Tieši pretēji -- ir tomēr iemesls cerībai.

Pirmais, ko nāktos konstatēt, ir tas, ka Latvijas tā dēvētie "oligarhi" ir pamatīgi saņēmuši kurvīti. Šķēle pratās jau laikus un vēlēšanās nepiedalījās, Šlesera kārtējais biznesa projekts tika pāri diviem procentiem, lai piekļūtu pie valsts naudas, bet nekur tuvu pieciem procentiem netika. Un Lemberga "zaļie zemnieki" guva ne tik pārliecinošu rezultātu, lai automātiski pretendētu uz vietu valdošajā koalīcijā. Konkrēti runājot (un man rakstot CVK vēl nav saņēmusi rezultātus no viena iecirkņa ārzemēs, viena Vidzemē un četriem Kurzemē (??? -- kas tad tur noticis?)), ZZS saņēma mazāko balsu skaitu no tām partijām, kuras iekļuva parlamentā. Šlesers droši vien nekur nepazudīs, visticamāk viņš jau vakarnakt sapņoja par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kur galvenais jautājums būs par to, vai cierēt Rīgas vai tomēr Jūrmalas virzienā, ja ņemam vērā to, ka Šlesers tomēr māju būvē tur un ne galvaspilsētā. Taču arī tas nav nekas garantēts, jo Rīgā, kur kādreizējam buldozeram pagājušajās pašvaldību vēlēšanās veicās itin labi, šoreiz sanāca knapi pāri trim procentiem balsu. Iespējams, jau ļoti lielā sabiedrības daļā Šlesers ir norakstīts. Savukārt, Puzes ķeizara gadījumā nu viņam būs daudz brīva laika nodarboties ar tiesu lietām, jo viņa smīnošais ģīmis pie koalīcijas galda nebūs, un diez vai ārpus viņa kabatas avīzes kādam vairs īpaši interesēs viņa pārdomas par visu ko pēc kārtas.

Kas notiks tālāk? Tas būs atkarīgs no tā, cik stingras izrādīsies esam tās "sarkanās līnijas,", kuras atsevišķas partijas un apvienības zīmēja priekšvēlēšanu laikā. Stingrākā no tām noteikti ir Nacionālistu apvienības apņemšanās nekādā gadījumā nebūt koalīcijā ar Saskaņas centu, un nudien ir grūti iedomāties lielu sadraudzību Ministru kabinetā, piemēram, starp Raivi Dzintaru un Jāni Urbanoviču. Savukārt, Zatlera Reformu partija ir stingri pateikusi, ka ar "oligarhiem" nekādi, un tas acīmredzot nozīmē, ka ar ZZS tāpat nekādi. Atliek vairāki varianti: ZRP+Vienotība+VL, ZRP+Vienotība+SC ... tas arī ir apmēram viss. Matemātiski sanāktu arī SC+Vienotība+ZZS, bet diez vai Vienotība vēlas kļūt par to partiju, kura pirmā ieved Kremļa pārstāvjus Latvijā valsts valdībā, plus vēl ņem klāt to apvienību, kura tomēr bija galvenais iemesls, kāpēc Valsts prezidents pieteica Saeimas atlaišanu. Tiesa, SC vakar guva labāko no rezultātiem, lai arī nebūt ne daudz vairāk par balsu skaitu, kādu apvienība ieguva pērn. Kā esmu rakstījis citreiz, SC elektorāts tomēr ir pamatīgi iekodēts. Vienalga var rasties jautājumi par to, vai patiešām būtu godīgi to partiju, kurai ir labākais rezultāts, atkal atstāt opozīcijā, bet, pirmkārt, tas atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē nebūtu nekas jauns un, otrkārt, pirms ņemt šos ļaudis koalīcijā, tomēr būtu ļoti stingri jāpadomā par to, vai tas vienkārši nenozīmētu ZZS atvietošanu ar SC, abām apvienībām tomēr turpinot balsot kopīgi pilnīgi neatkarīgi no tā, kura ir koalīcijā un kura -- opozīcijā. Un, protams, treškārt ir arī tas, ka SC tomēr nav gatava atteikties no domas par krievu valodas statusa uzlabošanu valstī, i politikas, i arī izglītības kontekstā. Ar visu to, ka Latvijā un tās pilsoņu kopumā ir arī pietiekami daudz nelatviešu, tā nu tomēr nav situācija, kura būtu pieņemama valsts augstākajā politiskajā līmenī. It kā Rīgas mēram Ušakovam viņdien angliski runājot izspruka vārds "okupācija," bet latviski runājot viņš kopš tam atkal ir vilcis veco dziesmu -- negribu par to runāt, negribu to teikt. Nu, tad lai paliek Rīgā un lai kolēģi paliek opozīcijā.

Manuprāt, ideālais variants būs Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti. Lielā mērā šī varianta iespējamību noteiks tas, kuras personas izrādās ievēlētas no Vienotības. Neoficiāla informācija, piemēram, liecina, ka kandidātos ir palicis Aigars Štokenbergs, kurš bija tas, kurš pērn uzlika veto Nacionālistu apvienības ņemšanai koalīcijā. Nedroša situācija esot arī Solvitai Āboltiņai, kura priekšvēlēšanu laikā runāja par Saskaņas centru un koalīciju. Kas attiecas uz nacionālistiem, 10. Saeimā viņi lielākoties bija praktiski un pragmātiski. Par valdības ministriem, kuri martā ņem rokā lāpu un defilē pa Rīgu, lai kārtējo reizi atgādinātu pasaulei, ka Latvija 2. pasaules kara laikā bija nacistu pusē, es nepriecāšos ne sprīdi vairāk par valdības ministriem, kuri maijā dodas pie "Uzvaras" pieminekļa un kārtējo reizi atgādina Latvijai, ka viņi priecājas par padumjās okupācijas sākumu. Taču labāk tie pirmie nekā tie pēdējie, jo traģiskāka tomēr būtu Maskavas diktatoru interešu ieviešana Ministru kabinetā.

"Zaļo zemnieku" un Rubika apvienības atstāšana opozīcijā būtu nozīmīga arī citā kontekstā. Tieši šīs divas apvienības ir izrādījušās pašas bezatbildīgākās jautājumā par valsts finansēm -- eiro nav vajadzīgs, budžeta deficītu var audzēt vēl un vēl, pensionāriem bez pamatojuma var solīt visu pēc kārtas. Tāpat tās bijušas uzskatāmi bezatbildīgas jautājumos par tiesiskumu un godīgumu valsts pārvaldē. Pirmais darbiņš jaunievēlētajiem deputātiem būs nākamā gada valsts budžets. Par tā "konsolidāciju" noteikti tiks lauzti visādi šķēpi, vismaz varam cerēt, ka tiesiskuma jautājumi valdības koalīcijā nebūs strīdus objekts. Valdība un Saeima varēs turpināt tos darbus, kurus iebiedētie deputāti arī no ZZS laikā pēc Saeimas atlaišanas negriboši darīja. Lai nu tā būtu, jo joprojām politiķu darba kārtībā šis tas no tiesiskuma ir palicis.

Vēl jākonstatē tas, ka ārpus Šlesera biznesa projekta, neviena no pārējām partijām neguva pat vienu procentu balsu. "Labākais" rezultāts šajā ziņā bija vēstures mēslainē it kā ieslaucītajam PCTVL (0,78%), kā arī pietiekami interesantajai Pēdējai partijai (0,49%). "Virsmātes" partija paredzamā kārtā izgāzusies ar lielu blīkšķi -- pat ne 2000 balsu izdevās savākt. Nebūt ne daudz labāk veicies vēsturiskajam rēgam LSDSP, Tautas kontrolei, partijai Par prezidentālu republiku, kristīgajiem demokrātiem. Droši vien dažam labam laiks tīt makšķeres pavisam un saprast, ka arī tad, ja Valsts televīzija ir spiesta kandidātu debatēs piedalīties visiem pēc kārtas, nekas nesanāk un nevar sanākt.

Un, pēdīgi, vakar pie urnām nedevās aptuveni 40 procenti balsstiesīgo. Daļēji tas noteikti pierakstāms tiem neskaitāmajiem ļaužu tūkstošiem, kuri pēdējos gados no valsts ir emigrējuši un vai nu nav varējuši nokļūt līdz iecirknim (piemēram, Dublinā nobalsoja vien 666, bet Londonā -- 1496 cilvēki; ārzemēs kopumā -- tikai mazliet vairāk par 14 tūkstošiem ļaužu), vai arī mūsu republikas politiskajai šļurai ir vienkārši atmetuši ar roku. Taču jādomā arī par tiem, kuri dzīvo tepat uz vietas. Ja cilvēks vakar nebalsoja, tas būtībā atņem tiesības turpmāk diskutēt par to, ko Saeima un valdība dara. Ja nepatīk, tad pats tomēr vainīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka plašākā nozīmē, iespējams, viena balss neko īpaši neizšķir, bet vajadzīgi tikai pāris desmit balsu, lai koriģētu kandidātu kārtību konkrētā sarakstā.

Diskusijas un sarunas par nākamo valdības koalīciju sākas jau šodien. Lai nu ievēlētajām personām pietiktu veselā saprāta.

Jauku visiem dienu!

Par žulti, naidu un stulbumu

2011-09-14T12:20:00.006+03:00

Labdien, lasītāji!

Laikrakstā Diena šodien ir redakcijas komentārs par interneta komentētājiem, konkrēti runājot par tiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu komentēt faktu, ka krievu režisors Aleksandrs Sokurovs nesen notikušajā Venēcijas kinofestivālā ieguva galveno balvu ar filmu "Fausts." "Žults. Naids. Stulbums. Tāds ir interneta komentāru saturs savos 90%" -- tā rakstījis laikraksts. Komentārā citēta kinokritiķe Dita Rietuma: "Lasīt interneta komentārus ir muļķīgs mazohisma paveids, kas jāiznīdē kā degradējoša atkarība." Un laikraksts secina: "Pašlaik visi lielākie Latvijas portāli pieļauj drausmīgu, kā likums anonīmu, komentāru publicēšanu. Protams, tikai tāpēc, lai iegūtu auditoriju -- dārgos skaitļus, kuri ir atskaite akcionāriem un pamats reklāmas līgumu slēgšanai. [..] Viens atsevišķs medijs, kurš mēģinās to ierobežot, būs automātisks zaudētājs, ja tam nepievienosies citi. Ko darīt?"

Tas ir retorisks jautājums, taču tas tomēr nav bez atbildes. Nelaime, protams, ir tāda, ka internetā var atrast pietiekami daudz programmu, kuras ļauj sērfot bez konkrētas IP adreses. Tas, piemēram, ļauj garīgi slimam cilvēkam pie maniem komentāriem rakstīt seksuāli vulgārus tekstus izmantojot manu vārdu un uzvārdu. Man nudien gribētos zināt, ko šis radījums no tā iegūst -- kaut kādu dvēseles mierinājumu? Drīzāk jau iespēju pakasīt pašam savu seksuālo niezi, bet lai vai kā, nedomāju, ka mūsdienu interneta tehnologi nevar izstrādāt sistēmu, kurā vienu un to pašu vārdu vai "niku" var piereģistrēt tikai viens cilvēks. Tie, kuri sērfo starptautiski, noteikti ir saskārušies ar tekstu "šis lietotāja vārds jau ir aizņemts." Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu tā būt arī Latvijā. Otrkārt, ja reiz lielie portāli no lietotāju skaita pelnī lielu piķi, tad nav iemesla, kāpēc darbā nevarētu pieņemt cilvēku vai cilvēkus, kuru ikdienas darbs saistās ar visu komentāru aplūkošanu un žultaino, naidpilno un stulbo komentāru dzēšanu. Treškārt, nevienam nav noslēpums, ka ir konkrētas tēmas, kuras piesaista visvairāk žults, naida un stulbuma. Jebkas par Krieviju un krieviem -- Diena attiecībā uz Sokurova filmu pamatoti jautāja "Kas ir šie pārmetēji? Kāda ir pēdējā filma, ko viņi ir redzējuši? Kāds ir vidēji statistiskā anonīmā komentētāja augstākais sasniegums dzīvē -- nemaz nesalīdzinot ar Sokurovu?" Tieši tā. Runa ir arī par tolerances un tās trūkuma jautājumiem, ja runa ir par tādām jomām, kā rasisms, antisemītisms un homofobija. Kad tiek rakstīts par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem, gejiem vai citādā nozīmē "citādiem" cilvēkiem, nebūtu par daudz prasīts, lai arī lielie portāli šādus tekstus pieskatītu ar īpaši mundru aci. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, visos portālos ir teksti par to, ka žultainus, naidpilnus un stulbus komentārus tas nepieņem, cilvēka cieņu nedrīkst aizskart u.tml. Jādomā, Sokurovs nav lasījis žultainos, naidpilnos un stulbos komentārus, kādus darba ļaudis ir atstājuši materiālos par viņa uzvaru, lielākoties jau tāpēc, ka cilvēks latviešu valodu noteikti neprot. Taču, ja viņam tas tiktu darīts zināms, vai viņam nesāpētu sirds? Tieši tāpat, kā sirds sāpēja nelaiķa Mārtiņa Freimaņa radiniekiem un draugiem, kad pēc viņa pāragrās nāves internets bija pilns ar žultainiem, naidpilniem un stulbiem komentāriem. Piektkārt, sava loma te ir Latvijas drošības iestādēm, jo reizēm komentāri aiziet tik tālu, ka tiek pārkāptas likuma prasības par naida nekurināšanu. Ir cilvēki, kuri tāpēc ir sodīti.

Un, sestkārt, te tomēr ir joma, kurā cilvēki, kuri nav žultaini, naidpilni un stulbi, var palīdzēt, internetā komentārus rakstot tikai un vienīgi ar savu īsteno vārdu un uzvārdu. Lai rādītu piemēru tiem žultainajiem, naidpilnajiem un stulbajiem cilvēkiem, kuri pa internetu ganās anonīmi. Neviens no viņiem Aleksandram Sokurovam acīs skatoties neteiktu to, ko viņš vai viņa ir rakstījis internetā. Neviens tā nedarītu kontaktos ar Mārtiņa Freimaņa māti. Ja kas, tad neviens negribētu, lai viņa paša mamma zina, ar ko bērns nodarbojas internetā, jo neba jau tā kāds tika audzināts -- būt pēc iespējas žultainākam, naidīgākam un stulbākam.

Jauku visiem dienu!

Kārtējā valsts neizdarība

2011-09-13T14:24:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Maz kas vairāk liecina par mūsu valsts "gudro galvu" mazspēju, kā pašreizējā epopeja ap aviokompāniju airBaltic. Bertolta Flika bezkaunība nu ir sasniegusi vienkārši neizprotamu līmeni. Kā ziņots, ir noticis kārtējais mīklainais darījums ar uzņēmuma kapitālu, kārtējo reizi runa ir par cilvēkiem, kas slēpjas aiz ofšoriem. Taču vakar bija kronis absolūti visam -- aviokompānija bez jebkāda paskaidrojuma atcēla sēriju reisu, tā acīmredzot pietiekami daudz pasažieru atstājot ar garu degunu un izjauktiem darba vai atpūtas plāniem. Gribat vēl? Šodien Dienas Biznesā ziņots, ka Fliks visnotaļ vaļsirdīgi ir atzinis, ka, jā, tādā veidā viņš cenšas uzlikt spiedienu Latvijas valdībai. Acīmredzot patlaban cilvēkam, kurš jau ilgstoši bēguļo, jo baidās no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (un te nu reiz vērts ņemt vērā veco jēdzienu "kas vainīgs, tas bailīgs"), pasažieri un viņu ērtības ir pilnīgi pie vienas kājas, ka tik var turpināt valsti vazāt aiz deguna. Cita starpā problēmas radušās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kura paredzētais reiss no Briseles uz Rīgu šovakar ir atcelts. Viņš paudis neizpratni par airBaltic rīcību, un tam var tikai piekrist.

Grūti spriest, ko te darīt. Valdība it kā ir pateikusi, ka tā būs gatava ieguldīt papildu līdzekļus airBaltic, bet tikai tādā gadījumā, ja no tās vadības aizies Bertolts Fliks. Taču zinot, ka nākamā gada budžets būs "jākonsolidē" par veseliem 100 miljoniem latu vai vairāk, grūti saprast, no kurienes nāks tie miljoni, kas aviokompānijai ir vajadzīgi. Un te, savukārt, ir fundamentālais jautājums par to, vai valsts tik tiešām ir labs biznesmenis. Līgums, kas Flikam ļauj būt tik bezkaunīgam, tika parakstīts pagājušā gadsimta 90. gados, un tas bija līgums nevis ar vienu vācieti, bet gan ar starptautisko aviokompāniju SAS. Bija gluži loģiski, ka noteikšana uzņēmumā bija SAS rokās, jo neba jau Latvijas valdībā bija kāds, kas tik labi pārzina avioindustriju, lai to varētu darīt individuāli. Taču tad SAS no airBaltic aizgāja, un sākās viss garais stāsts par Flika atteikšanos izpildīt amatpersonas deklarāciju, jo, lūk, viņš atšķirībā no visiem pārējiem valsts uzņēmumu pārstāvjiem ir kaut kas īpašs, par daudzajiem meitas uzņēmumiem, kādi tika veidoti, lai sagrābtu arvien lielāku daļu ar lidošanu, lidmašīnām un lidostu saistīto pakalpojumu, un tagad esam nonākuši pie aprakstītās situācijas -- arī pasažieriem ir jārēķinās ar šī cilvēka neizmērojamo patvaļu.

Nenoliedzami, airBaltic ir bijis veiksmes stāsts. Pasažieru skaits, lielākoties uz tranzīta rēķina, ir pieaudzis tik ātri, ka lidosta kļuvusi pārāk šaura, it īpaši, ja runa ir par bagāžas piegādi tā dēvētajās pīķa stundās. Taču šajā jomā, tāpat kā jebkurā, nav nekur rakstīts, ka procesam ir jābūt negodīgam un ārzonās slēptam. Ja valsts nolems savu daļu airBaltic pārdot, tad tam būs jābūt ļoti rūpīgam procesam, lai aviokompānija nonāk patiesi profesionālās rokās, piedevām ar absolūti visu nepieciešamo atklātību. Runāts, ka ap Flika daļu uzņēmumā snaikstās viens no Krievijas bagātniekiem. Tas pats par sevi nav nekas slikts, taču galvenais būs nodrošināt, ka airBaltic turpina visu to darbu, kādu tas dara patlaban, un tomēr nebūtu nekas slikts mēģināt piesaistīt kādu no pasaules lielajām aviokompānijām. Jau tagad aviokompānijas piedalās visādās aliansēs. Tas varētu turpināties arī īpašumtiesību jomā.

***

Vēl šodien jākonstatē, ka tās partijas un apvienības, kuras sestdien cer iegūt vietas Saeimā, turpina zīmēt sarkanas līnijas. Šodien intervēts laikrakstā Latvijas Avīze, "zaļo zemnieku" Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nācis ar šādu paziņojumu: "Es personīgi neietu valdībā, kuras vadītājs 9. maijā dodas pie pieminekļa." Runa, protams, ir par Rīgas mēru un it kā premjerministra amata kandidātu Ušakovu, kurš atklātā tekstā ir teicis, ka viņš pie "uzvaras" pieminekļa dodas katru gadu un tāpat darīs arī tad, ja kļūs par valsts trešo augstāko amatpersonu. Mēram svinēt Latvijas okupācijas sākumu ir viena, ja arī nožēlojama lieta, pavisam cita lieta būtu to darīt premjerministra statusā. Taču tas, savukārt, rada kārtējos jautājumus par to, kāda varētu būt nākamā koalīcija. Zatlera Reformu partija ir pateikusi, ka ar oligarhiem ni un ni, tas it kā izslēdz "zaļos zemniekus," kurus, kā tajā pašā intervijā apliecināja tas pats Brigmanis, nebūt neuztrauc doma, ka viņu "premjerministra kandidāts" ir cilvēks, kurš amata iegūšanas gadījumā būtu spiests ļoti daudz laika pavadīt tiesas zālē. Taču ZRP tādā gadījumā paliek tikai Vienotība, Nacionālistu apvienība un Saskaņas centrs. Nacionālisti ar SC kopā neies nekad, arī Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šī doma rada rebes. Kādam acīmredzot no savām "sarkanajām līnijām" būs jāatkāpjas. Sarunas noteikti būs gana interesantas. Valsts prezidents ir pateicis, ka viņš par nākamo valdību sāks domāt tikai tad, kad būs atgriezies no Apvienoto Nāciju organizācijas sesijas Ņujorkā. Atliek redzēt, ko tad partijas savā starpā sarunās.

***

Savukārt starptautiskajā jomā šodien uzmanību piesaistījis tas, ka titulu Mis Visums viņdien ieguva sieviete no Angolas, Leila Lopesa. Viņas uzvaras kontekstā konstatēts, ka tumšādainas sievietes reti sasniedz tādas virsotnes pasaules skaistumkonkursu jomā, un jautāta par to, vai šī fakta pamatā varētu būt rasisms, L. Lopesa atbildēja: "Jebkuram rasistam ir jāmeklē palīdzība. 21. gadsimtā tā domāt vairs nav normāli." Tieši tā, un tas ir jautājums, kas tomēr ir aktuāls arī mūsu valstī (kura Mis Visums konkursā šogad nebija pārstāvēta vispār).

Varētu arī rakstīt par kārtējām Romas katoļu arhibīskapa pārdomām par to, kas valstī ir pat ļoti svarīgi (lasītāji var trīs reizes minēt, par ko viņš šodien kādā intervijā runāja), bet lai paliek. Aizspriedumi arī melnsvārču izpildījumā ir tikpat pretīgi, cik L. Lopesas piesauktais rasisms.

Jauku visiem dienu!

Zaļie zemnieki -- lielisks apraksts, nezināmi plāni

2011-09-12T11:56:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Laikraksta Diena komentāru lappuse varbūt ir kļuvusi visnotaļ jocīga, it īpaši ņemot vērā komentētāja Sandra Toča indevi, paredzēt, ka Kremļa draugu partijām Latvijā ir visas izredzes tuvākajā laikā pārņemt visu valdību un tās iekārtu, taču šodien laikrakstā ir apraksts par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību, kas ir pilnīgi perfekts. Proti:

"Būt valdībā un nebūt tajā vienlaikus. Būt labējiem un kreisie vienlaikus. Būt zaļiem un būt zemniekiem vienlaikus. Zaļo un Zemnieku savienībai šāda iluzionistu cienīga politika it labi padodas -- nemitīgo kompromisu politikai pielāgota arī stipri noapaļotā partijas 4000 zīmju programma." Kāda ir šī programma? "Starp pilnīgi neko neizsakošajām bezizmēra frāzēm cenšamies atrast konkrētus solījumus. Daži tomēr atrodas."

"Zaļajiem zemniekiem" ar programmu allaž tā bijis, kā bijis. Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām tie paziņoja, ka garo programmu tie vispār nelaidīs klajā, jo tā neesot redakcionāli perfekta. Citiem vārdiem sakot, ne jums, vēlētāji, zināt, kas lācītim ir vēderā. No vienas puses, apvienību var saprast, jo tai ir iekodēts elektorāts, kurš par to balso pilnīgi neatkarīgi no tā, ko apvienība dara vai nedara, pilnīgi neatkarīgi no tās darbiem un nedarbiem. Taču, no otras puses, tas nu nav cienīgs lēmums partijai, kura, tā vai nekā, ir bijusi Latvijas valdībā nepārtraukti kopš Eināra Repšes valdības 2002. gadā. Piedevām, īsajā programmā nav ne vārda par eiro, ne vārda par tiesiskumu. Rezumējums no Dienas: "Iepazīstoties ar Zaļo un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu programmu kopumā, nerodas iespaids, ka šī partija plāno vadīt valsti un uzņemties Ministru kabineta sastādītāja lomu. Tā nav premjera partijas programma. Tas ir eklektisks ideju salikums, kurš varbūt noder kādu noteiktu interešu grupu un sociālo slāņu pārstāvim parlamentā vai arī mūžīgai tikai vienu no teiktu ministriju un atbildības jomu kūrēšanai, bet neder partijai, kurai būtu jāuzņemas valdības līdera lomu."

Un kā tad citādi, ja apvienības "premjerministra kandidāts" joprojām it kā skaitās absurdi kompromitētais Puzes ķeizars? ZZS visērtāk jūtas koalīcijas mazākā brāļa lomā, kur bez jebkādas atbildības sajūtas var balsot kopā ar opozīciju, nākt ar priekšlikumiem, kuri ir populistiski un pilnībā bez seguma (tas, piemēram, par pensiju indeksāciju, kuru apvienība piedāvā bez jelkādiem aprēķiniem par to, cik tas maksātu), kā arī darīt visu iespējamo, lai novērstu tiesiskuma attīstību mūsu valstī (izņemot tajos gadījumos, kad Valsts prezidents paplikšķina pātagu - tad gan arī ZZS deputāti kļūst rātni).

Un tāpēc interesanta šodien ir arī intervija Ventspils interešu kabatas laikrakstā, kurā salīdzinoši jaunceptais Saeimas deputāts, kolēģis televīzijas jomā un vārda brālis Kārlis Seržants nāk ar šādu domu: "Lembergs būtu labs premjers. Kad viņš nāk frakcijā runāt par kādām lietām, viņš vienmēr ir sagatavojies, precīzi zina skaitļus un faktus, vienmēr spēj pateikt, piemēram, ka, ja jūs izdarīsit budžetā tā un tā, tad gada beigās tas maksās tik un tik." Protams, no Ventspils kabatas avīzes (šoreiz Ivo Kiršblata personā) būtu par daudz prasīts, lai nākamais jautājums būtu par to, ka nudien savdabīga būtu situācija, kurā valsts trešajai augstākajai amatpersonai regulāri ir jāpiedalās tiesas sēdēs, kur tiek vērtēta viņa iespējamā un pat ļoti, ļoti dziļā korupcija (kā arī, ja kas, kā teiktais saskan ar minēto bezatbildīgo priekšlikumu par pensiju indeksāciju). Taču pārējiem ir visas tiesības uzdot šādu jautājumu, jo lai vai kā, bet Itālija ar savu Berluskoni mums pilnīgi noteikti nav vajadzīga. Tāpēc labi vien ir, ka ZZS neplāno kļūt par vadošo partiju, it īpaši, ja atceramies, ka vienīgā ZZS vadītā valdība bija Induļa Emša rociņās ar visu murgošanu par sazvērestības tīkliem, ar mistisko diplomātu ar 10000 dolāriem it kā traktora pirkšanai un visu pārējo. Bet tikpat konkrētai ir jābūt pārliecībai, ka par ZZS sestdien balsot vispār nevajag. Tukša programma, apšaubāms "premjerministra kandidāts," gatavība balsot nevis ar koalīciju, kuras biedrs apvienība skaitās, bet atkal un atkal un atkal ar opozīciju -- kas vēl vajadzīgs?

Jauku visiem dienu!

Pirms desmit gadiem

2011-09-11T11:54:00.002+03:00

Labdien, lasītāji! Pirms desmit gadiem tā bija normāla darba diena. Sēdēju pie datora un strādāju, kad pēcpusdienā piezvanīja draugs: "Vai tu skaties CNN?" Kāds CNN? Darbs taču. "Lidmašīna ir ietriekusies Pasaules tirdzniecības centra tornī." Padomāju, ka kāds mazas privātas lidmašīnas pilots ir cietis infarktu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad es ieslēdzu CNN un burtiski nākamo pusstundu stāvēju ar televīzijas pulti rokā un atkārtu žokli. Sabruka vispirms pirmais tornis, tad sabruka otrs tornis. Un pasaule tajā brīdī pārmainījās pavisam.

2001. gada 11. septembris bija ASV prezidenta Džordža Buša laimīgākā diena mūžā, jo viņš vēl nebija atkopies no apstākļa, ka viņu prezidenta amatā patiesībā nevis ievēlēja tauta, bet iecēla pieci no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem, kuri sprieda, ka Amerikā tomēr nav nepieciešams saskaitīt visas balsis. Teroristu uzbrukums Ņujorkā un Vašingtonā Bušam ļāva pārkvalificēties par kovboju un uzsākt paša sludināto "karu pret terorismu." Tajā skaitā arī karus Afganistānā un pēc tam Irākā, kuri nav beigušies joprojām, kuru kontekstā ir gājuši bojā krietni daudz vairāk cilvēku nekā nomira 11. septembrī, un par kuriem mēs tagad zinām, ka Bušs un viņa pakalpiņi meloja tā, ka ausis kustēja, vismaz tas tā ir par apgalvojumu, ka Irākā ir bijuši masu iznīcināšanas ieroči. Lieki teikt, nekā tāda tur nebija. Arī mūsu valsts šo melu dēļ ir ziedojusi savu puišu dzīvību.

Mums pārējiem, kas neesam zaldāti, "karš pret terorismu" lielākoties ir nozīmējis nenozīmīgas neērtības lidostā. Galvenais ir atcerēties nevilkt pārāk vaļīgas bikses, lai brīdī, kad ir jānoņem josta, tās nenokristu zemē. Taču plašākā nozīmē 11. septembris Amerikai nozīmēja nevainības pazaudēšanu. Nekad pirms tam ārvalstu teroristi nebija uzbrukuši Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt tik asiņaini redzamā veidā. Tas nozīmēja šoku, tas nozīmēja bailes, tas nozīmēja pārdomas par to, kas pasaulē darās. Amerikāņiem "kara pret terorismu" kontekstā bijis jārēķinās ar visnotaļ būtiskiem personīgo tiesību ierobežojumiem, un tas ir nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuri joprojām atrodas Gvantanamo cietumā bez jebkādām tiesībām uz taisnīgu tiesāšanu. Tas ir akmens visas Amerikas dārziņā, it īpaši domājot par pašreizējo ASV prezidentu, kurš priekšvēlēšanu laikā aktīvi solīja cietumu slēgt, bet to nav izdarījis vēl šobaltdien. Jādomā, kandidātam ir citas zināšanas nekā Valsts prezidentam, bet tomēr.

Vēl jākonstatē, tas, ka apmēram divas sekundes pēc tam, kad sabruka otrs Pasaules tirdzniecības tornis, atsevišķi ļaudis sāka spriedelēt par to, ka patiesībā: A) Torņus sabrucināja pati ASV valdība; B) Torņus sabrucināja ebreji; C) Nekāda lidmašīna nekur neietriecās, patiesībā torņus kāds uzspridzināja no apakšas; D) u.tml. Šāda veida sazvērestības teorijas mani vienmēr ir vienlaikus mulsinājušas un uzjautrinājušas. Šodien Feisbukā kāda Simona Caunīte aktīvi reklamē vienu no "dokumentālajām" filmām, kādas par šo tēmu ir veidotas. Taču tas, ka kāds par to ir uztaisījis filmu, nenozīmē, ka tā ir taisnība. Nebūt ne. Vai tiešām kāds domā, ka tās divas lidmašīnas, kuras mēs tomēr visi redzējām ietriecoties torņos, patiesībā bija kaut kāda mirāža, kaut kāda hologramma? Ja kāds ir pateicis, ka nekāda lidmašīna Pentagonā neietriecās (un tā minētajā kontekstā ir spriedis kāds pilots vārdā Rass Vitenbergs), tad vai no tā izriet, ka kāds viltīgi izkaisīja lidmašīnas gabalus pa Pentagona teritoriju, lai visus mānītu (un fotogrāfijas, kurās Pentagona drupās ir redzamas lidmašīnas atlūzas, tomēr ir brīvi atrodamas)? Protams, cilvēkiem ir brīv domāt visu, kas vien ienāk prātiņā. Amerikā ir pietiekami daudz "kristiešu," kuri uzskata, ka zemes lode ir 7000 gadus veca tāpēc, ka "Bībelē tā ir pateikts." Var ticēt, ka ASV prezidentu Džonu Kenediju nogalināja Lieldienu zaķītis. Var ticēt, ka zeme ir plakana. Var ticēt, ka saule riet austrumos un aust rietumos. Bet no tā neizriet patiesība. Nekad no tā neizriet patiesība.

Patiesība ir tāda, ka Džordža Buša valdība neņēma vērā konkrētu brīdinājumu no Centrālās izlūkošanas pārvaldes par to, ka Osamas Binladena organizācija plāno nolaupīt lidmašīnas. Patiesībā ir tāda, ka Džordža Buša valdība notikušo izmantoja, lai pagalam melīgā kārtā savu valsti un ne tikai ierautu asiņainā un ilgstošā karā, sākumā pret cilvēku, kuram tomēr ar 9/11 notikumiem nebija nekāda sakara. Un patiesība ir tāda, ka 2001. gada 11. septembrī Pasaules tirdzniecības centrā ietriecās divas lidmašīnas, Pentagonā ietriecās viena lidmašīna, un kādā laukā Pensilvānijas štatā nokrita ceturtā lidmašīna, kuru, cik var spriest, bija paredzēts ietriekt ASV Kapitolijā. Tie bija varonīgi cilvēki minētajā lidmašīnā, kuri uzbruka teroristiem un gāja bojā klajā laukā un nevis ietriecoties celtnē. Pasažieri sacēlās, un viņi ir uzskatāmi par varoņiem. Tāpat par varoņiem uzskatāmi tie daudzie tūkstoši cilvēku, kuri Ņujorkā meklēja bojā gājušos un pēc tam veica monumentālu darbu, lai savestu attiecīgo teritoriju kārtībā. Viņi ilgstoši elpoja indīgus putekļus, daudzi no viņiem nākamajos 10 gados saslima ar vēzi un citām nopietnām slimībām, un pagalam nesaprotamā kārtā finansējums viņu veselības aprūpei kļuva par politisku futbola bumbu ASV Kongresā. Taču Amerikas valdība un sabiedrība nesabruka. Osamu Binladenu nogalināja Baraka Obamas laikā. Un 2001. g. 11. septembris joprojām stāv kā baiss atgādinājums par to, kas notiek, ja cilvēki savstarpējās attiecības vēlas risināt vardarbīgā veidā. Tiem, kuri todien gāja bojā, nekādu godu nedod apgalvojumi, ka patiesībā viņus nogalināja pati ASV valdība (vai varbūt citplanētieši). Musulmaņiem nekādu godu nedod apgalvojumi, ka viņi visi ir teroristi. Galvenais te ir cits: Cilvēki ir cilvēki. Ir labi cilvēki un slikti cilvēki. Bet nevar teikt, ka visi viena veida cilvēki ir labi vai visi viena veida cilvēki ir slikti. 11. septembra uzbrukumus veica 19 konkrēti cilvēki, konkrēti teroristi. Un viss.

Jauku visiem dienu!

Par izglītību un politiku

2011-09-05T08:35:00.003+03:00

Labrīt, lasītāji!

Vai Saeimas deputātam jābūt gudram un viedam? Būtu jau jauki. Kas vismaz daļēji nodrošina gudrību un viedumu? Izglītība. Kas vismaz daļēji nodrošina lielāku devu gudrības un vieduma? Varbūt augstākā izglītība? Vismaz zināšanas kā tādas izglītība nodrošina un, ja izglītība bijusi laba, cilvēks ir iemācījies no zināšanām veidot attiecīgas likumsakarības un kopsakarības.

Par to nācās domāt šorīt, lasot laikrakstu Diena. Laikraksts laikā pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām cenšas kandidātus eksaminēt visvisādos veidos. Viens piemērs -- jautājumi, kurus laikraksti uzdod vienam kandidātam no katra saraksta, par ko rakstīju pirms pāris dienām tajā ziņā, ka niķīgais CTVL pārstāvis atteicās piedalīties. Par to, ka milzīgi lielas atšķirības "kreisajā" spārnā nav, šodien SC pārstāvis ir piedalījies, bet atteicās tikties ar žurnālistu, atbildes atsūtīja rakstiski un tāpēc Diena nevarēja viņam uzdot tos divus individuālos jautājumus (tajā skaitā vienu par to, kas teikts Satversmē), kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem.

Bet ne par to šis stāsts. Šodien Diena sešiem augsti stāvošiem kandidātiem (Zatlers no ZRP, Āboltiņa no Vienotības, Ušakovs no SC, Vējonis no ZZS, Šlesers no ŠRP/LPP/LC un Bērziņš (G.) no VL/TB/LNNK) ir ļāvusi piedalīties tādā kā "Gribi būt miljonārs?" pasākumā. Sērija jautājumu (tajā skaitā arī tādi, kas ņemti no minētā raidījuma). Protams, neviens nepareizas atbildes gadījuma netiek izslēgts no tālākās spēles, bet tādi nu tie jautājumi ir. Un te nu mēs varam redzēt visnotaļ skaidru atšķirību starp personām, kuras ir ar minēto augstāko un dažos gadījumos pat ļoti augstāko izglītību, un tām, kuras ar to lepoties nevar nudien. Konstatēsim, ka minētās personas ir ar lūk, kādu izglītību: Pirmais, kā visi zinām, ir dakteris un nebūt ne neveiksmīgs savā profesijā, piedevām kādu laiku bija arī Valsts prezidents. Otra ir juriste, arī tā ir profesija, kurai ir vajadzīgs izglītoties tā pa riktīgam. Trešais ir ar maģistra grādu ekonomikā, lai gan vairāk ir strādājis kā žurnālists un politikānis. Ceturtajam ir maģistra grāds bioloģijā. Piektais ir Šlesers. Un sestajam ir maģistra grāds tiesību zinātnē.

To visu atgādinu tā, lai lasītājam būtu vieglāk saprast sekojošās atbildes uz sekojošajiem jautājumiem:

Kas ir Latvijas himnas autors?
Kandidāts: Nepateikšu.

Kas ir fabulas žanra aizsācējs pasaules literatūrā?
Kandidāts: Nezinu.

Kas ir autors stāstam Sirmgalvis un jūra?
Kandidāts: Nepateikšu.

Kas ir bits?
Kandidāts: Nepateikšu definīciju.

Kur atrodas vulkāns Etna?
Zināms vulkāns, bet nepateikšu.

Kā sauca Vinnija Pūka saimnieku?
Kandidāts: Nezinu, pierakstiet, ka draugs bija Petačoks.

Un it īpaši:

Nosauciet vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes.
Kandidāts: Nezinu nevienu un negribu zināt.

Vai ir ļoti grūti uzminēt, kurš no kandidātiem ir piedāvājis tieši šīs atbildes? Lai viss būtu pavisam godīgi, atzīmēsim, ka himnas autoru zināja visi kandidāti izņemot mūsu stāsta varoni (ja kāds nezina, tas bija Baumaņu Kārlis, piedevām te portālā mēs esam ļoti devīgi un papildus izstāstīsim, ka himna pirms kļūt par himnu pirmo reizi tapa atskaņota Dziesmu svētkos 1873. gadā -- ja nu gadījumā kādam lasītājam uz šo jautājumu kādreiz nāksies atbildēt). To, ka fabulas žanra aizsācējs pasaulē ir Ēzops, zināja dakteris un juriste un nezināja ne vien stāsta varonis, bet arī visi tie ļaudis ar maģistra grādiem. Stāstu par Sirmgalvi un jūru sacerēja Ernests Hemingvejs, to zināja dakteris, ekonomists/žurnālists un juriste, bet ne pārējie. Par bitu kā informācijas nesēju datoru pasaulē zināja visi izņemot stāsta varoni. Četri no sešiem zināja, kur atrodas Etna (Sicīlijā), to nezināja stāsta varonis plus vēl cilvēks ar maģistra grādu tieslietās. Un Vinnija Pūka saimnieku atpazina tikai dakteris ("Kristofers") un ekonomists/žurnālists ("Robins") -- pa abiem kopā izdabūja i vārdu, i uzvārdu. Un stāsta varonis piedevām zināja visnotaļ precīzi, cik augsts ir Gaiziņš, cik cilvēka mutē ir zobu, prata nosaukt visus septiņus kontinentus (bioloģijas maģistrs aizmirsa, ka Amerika tomēr dalās divos kontinentos), un arī zināja, ka kilograms vates sver tikpat daudz, cik kilograms kartupeļu (to zināja visi).

Protams, stāsta varonis mums ir buldozers Šlesers, un lasot man bija žēl, ka intervijā nepiedalījās otrs redzamais politiķis ar vidējo izglītību, Zatlera Reformu partijas "premjerministra kandidāts" Edmunds Sprūdžs. Lai varētu salīdzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sprūdža pārstāvētajai partijai ir visas izredzes 17. septembrī iekļūt Saeimā, savukārt Šlesera partijai, tā vēsta šodien publicēta jaunākā reitingu aptauja -- ne tik. Tiesa, jādomā, ka pēc 17. septembra ZRP savu "premjerministra kandidātu" diez vai patiesībā virzīs uz priekšu, jo dažam labam varētu rasties asociācijas ar kādreizējo "Tautas" partijas cilvēku "ar spīdīgām actiņām" Zalānu. Arī viņš šķita varbūt ne gluži tik nobriedis, cik patiesībā būtu vajadzīgs valsts trešajai augstākajai amatpersonai. Bet Sprūdžu laikraksts neuzaicināja un paliek tikai buldozers. Vai ir svarīgi Saeimas deputātam zināt, ka Vinnija Pūka saimnieks saucas Kristofers Robins? Kā atsevišķs jautājums -- diez vai. Cilvēks, kurš nepārtraukti lielās, ka ir labākais satiksmes ministrs visā pasaules vēsturē, varētu zināt, kur atrodas Etnas kalns, droši vien viņa izlolotais airBaltic lido arī turp. Bet atbildes par Vinniju Pūku, Ernestu Hemingveju un Ēzopu es izvēlējos daļēji tāpēc, ka izglītība vienkārši prasa lasīt, un jo vairāk izglītības, jo vairāk nākas lasīt. Jā, tieši lasīt. Gudra sieviete reiz rakstīja: "Pirms runā, padomā. Pirms padomā, palasi. Jo lasot Tu, iespējams, iedomāsies par kaut ko tādu, kas pirms tam nebija ienācis prātā." Un Šlesera gadījumā nudien, ja viņš kādreiz būtu lasījis Ēzopa fabulas, kurās ir ļoti konkrēti pateikts, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir godīgi, kas ir negodīgi, kas ir tiesiski, kas nav tiesiski -- nu, tad cilvēkam politikā esot nenāktos tik ļoti bieži pierādīt, ka viņš par šiem jēdzieniem zina apmēram tikpat daudz, cik viņš zina par operdziedāšanu un kodolfiziku.

Un pavisam daudz ko par šo cilvēku mums pasaka viņa atbilde uz jautājumu par Hermaņa izrādēm. Var patikt vai nepatikt Jaunais Rīgas teātris un tā žanri, bet jebkurš cilvēks, kurš vismaz minimāli seko kultūras dzīvei mūsu republikā, zinās, ka Alvis Hermanis ir starptautiski titulēts režisors, viņa aktieri braukā pa visu pasauli un demonstrē savu elpu aizraujošo talantu. Nav pat obligāti būt jābūt bijušam uz izrādi, lai zinātu, ka bija tādas "Klusuma skaņas," bija tāds "Revidents," bija tādi "Latviešu stāsti." Pavisam nesen bija luga par Imantu Ziedoni un par Visumu. Ja reiz cilvēks to nezina, tad šādā situācija tomēr pareizā atbilde būtu "Piedodiet, nezinu," nevis "Nezinu nevienu un negribu zināt." Negribēt zināt nav pats labākais rādītājs cilvēkam, kurš sevi piedāvā kā valsts vienu no vadītājiem (kopā, starp citu, ar Jāni Jurkānu, kurš pēdējo reizi no Ārlietu ministrijas kā ministrs izgāja tālajā 1992. gada 10. novembrī, bet šodien citā avīzē vienalga nāk ar šādu domu: "Iedomāsimies šādu situāciju: Ārlietu ministrijā ienākat jūs un es. Ja godīgi, kurš no mums labāk zinātu, ko darīt jau nākamajā dienā?"; nu, pieņemsim, ka varbūt tas nebūtu automātiski tas cilvēks, kuram starp pirmo ministrēšanu un otru ir pagājušas jau gandrīz divas dekādes, jo lai vai kā, bet pasaule tajā laikā bišķīt ir mainījusies, arī tad, ja pēc ministrēšanas cilvēks kādu laiku sabija Saeimā).

Jo, redziet, ir tomēr iemesls, kāpēc pirms kļūt par dakteri vai ķirurgu, cilvēkam ir jāiegūst ļoti pilnīga izglītība. Pirms kļūt par juristi -- tas pats. Pirms kļūt par ekonomistu -- arī. Pirms kļūt par biologu -- arīdzan. Dakteris, juriste, ekonomists un biologs ne par visu varu ir labi politiķi. Taču viņiem ir smadzenes, kuras ir pieradušas domāt tālāk par štampiem, meklējot kopsakarības un likumsakarības un jautājumiem pieejot loģiski un sakarīgi (un nevis kategorijās "gāze grīdā" vai "lielākais kretīns"). Nav skolas, kurā kāds mācās kļūt par deputātu. Taču vienalga sabiedrībai ir viss pamats uzskatīt, ka cilvēks ar augstāko izglītību visticamāk ir sakarīgāks nekā cilvēks ar sešām, deviņām vai divpadsmit klasēm. Arī tad, ja plus tam vēl bija dažas lekcijas pie kristiešiem.

Bet, lai viss blogs nebūtu par buldozeru vien, citēšu arī pašu "lieliskāko" atbildi, kādu Dienas eksāmenā deva viens no kandidātiem. Par Latvijas teritorijas platību, kura ir 64 589 kvadrātkilometri, buldozers teica "64 000" (malacis). Un tautiski nacionālistiskais Bērziņš ar savu maģistra grādu tieslietās atbildēja: "Ja jūras robeža ir aptuveni 505 kilometri, es teiktu, ka aptuveni 3000 kilometru." Jā. Aptuveni 3000. Varbūt cilvēkam likās, ka Abrene ir daudz lielāka nekā tā patiesībā ir? Aptuveni 3000. Aptuveni pat ļoti nepareizi.

Jauku visiem dienu!

Pasākumi politikas kreisajā spārnā

2011-09-02T12:48:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām nu palikušas 15 dienas, šodien ir pāris lietas par Latvijas politikas nosacīti kreiso spārnu, kas šķiet visnotaļ interesantas.

Pirmkārt, laikraksts Diena jau labu laiku eksaminē dažādo partiju kandidātus, lai uzzinātu viņu domas par to, kāpēc viņi grib kļūt par deputātiem, kādas ir viņu kvalifikācijas, kas viņus rekomendē, cik labi viņi pārzina Satversmi u.tml. Kandidātus laikraksts esot izvēlējies izlozes kārtībā, bet nu gadījies misēklis. Vienas partijas pārstāvis ir nolēmis, ka procesā nepiedalīsies, jo Dienas lasītāji, lūk, neesot viņa partijas "elektorāts." Runa ir par Denisu Gorbu no visnotaļ marginālās apvienības Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). No tā acīmredzot izriet, ka D. Gorba ir nolēmis, ka politiskas kampaņas ietvaros nav jārunā ar visiem iespējamiem vēlētājiem. Protams, diez vai PCTVL latviešiem var stāstīt kaut ko tādu, kas tiem liktos īpaši tīkams, jo PCTVL nepārprotami pārstāv mūsu valsts "krievvalodīgo" ļaužu radikālāko galu, bet jau no sākuma pateikt "nē, cilvēki, Jūs man neesat interesanti" -- tas reiz neliekas īpaši gudri esam.

Taču turpat laikrakstā Diena šodien ir arī komentārs, kurā PCTVL paredzēta nebūt ne tā nākotne, par kuru liecina apvienības patlaban ļoti zemais reitings. Autors ir Sandris Točs, un viņš ir nācis ar šādu domu: "Krievus esam apvienojuši, atliek apvienoties pašiem. Gan jau tas notiks, kad PCTVL un SC kopā ar 51% Saeimā veidos valdību, varbūt pieklājības pēc pieaicinot arī kādu latviešu partiju." Kad tas notiks? "Tas kļūs iespējams jau tuvākajos trijos gados, ja tuvredzīgas, negodīgas un šaursirdīgas politikas dēļ Saskaņas centrs arī šoreiz tiks atstāts opozīcijā." Jo SC, tā autors uzskata, patlaban vada "mēreni politiķi" un, ja viņus noraidīs, tad virsroku partijā gūs radikālāka rakstura ļautiņi. Piedevām viņi var cerēt uz plašāku atbalstu, jo tās starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies un kurām mēs vairs "nespējam runāt pretī," paredzamajā nākotnē piespiedīs valsti dot pilsonību visiem tiem, kuriem tās patlaban vēl nav. S. Točs komentāru noslēdz ar šādu domu: "Ignorēt gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju politiskās tiesības ir nepareizi, negodīgi, nesaprātīgi, nedemokrātiski - un ļoti muļķīgi."

Te nu ir jājautā, ar ko kolēģis sapīpējās, pirms rakstīja šo tekstu. Pirmkārt, latviešu Latvijā ir krietni vairāk nekā 50 procenti, vēl jo vairāk pilsoņu kopienā (uz 1. jūliju Latvijā bija aptuveni 320 tūkstoši nepilsoņu, un šajā kategorijā etnisku latviešu, protams, ir gana maz). Otrkārt, interesanti, par kurām organizācijām autors domāja, rakstot, ka mēs tām "nespējam runāt pretī." Ja runa ir, piemēram, par Eiropas Savienību, tad jāsaka, ka jau ļoti sen tā ir deklarējusi, ka pilsonības jautājumi ir tikai un vienīgi katras atsevišķas dalībvalsts rokās. Vai S. Točs uzskata, ka ES gribētu vai varētu piespiest Vāciju dot pilsonību visiem tur dzīvojošajiem turkiem? Diez vai, un tāpēc nav iemesla domāt, ka pret Latviju tiktu vērsta cita pieeja. Kas attiecas uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, tā jau šurpu var sūtīt savus komisārus, bet arī šajā kontekstā diez vai ir gaidāms tik liels spiediens, ka pašmāju politiķi kritīs zemē un teiks "jā, jā, jā." Ja runa ir par viņu statusu, nepilsoņi paši vien vainīgi. Naturalizācijas process valstī ir apstājies gandrīz pavisam, pērn pilsonībā ar naturalizācijas starpniecību uzņemti vien pāris tūkstoši cilvēku. Piedevām latviešu valodas eksāmenu 2010. gadā neizturēja 42 procenti to, kuri pieteicās uz naturalizāciju. Tas nu neliecina, ka Latvijas tā dēvētie nelatvieši ir īpaši ieinteresēti kļūt par pilsoņiem, un tas nozīmē, ka vēlēšanās viņi nepiedalīsies 17. septembrī, kā arī nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc trīs gadiem.

Un tas, savukārt, liek jautāt, no kurienes Sandris Točs ir samurgojis domu, ka 12. Saeimas vēlēšanās SC un PCTVL varētu iegūt 51 procentu balsu. Elektorāts šīm divām partijām nav īpaši mainīgs. 10. Saeimas vēlēšanās tās kopā ieguva 27,5%, 9. Saeimas vēlēšanās -- 20,45%, 8. Saeimas vēlēšanās -- 19% (toreiz bija tikai PCTVL), bet 7. Saeimas vēlēšanās -- 14% balsu (tā bija Tautas saskaņas partija). Jā, tas padsmit gadu laikā ir pieaugums, bet ne jau līdz piecdesmit procentiem plus viens. Vēl jo vairāk tāpēc, ka PCTVL tomēr pārstāv izmirstošu elektorāta daļu -- tos cilvēkus, kuri absolūti nevar samierināties ar to, ka PSRS vairs nav un krievu valodai pirmtiesību arī nav. Protams, arī SC elektorātā ir šādi ļaudis, bet, kā S. Točs pareizi atzīmēja, partija kā tāda tik radikāla nebūt nav, vismaz uz papīra. No tā neizriet, ka par SC būtu jābalso lielam skaitam latviešu, jo partijas "ministru prezidenta kandidāts" Nils Ušakovs (tā viņš dēvēts uz lieliem plakātiem, kādi šajās dienās parādījušies uz Rīgas brandmūriem) cita starpā nesen teica, ja viņam būtu teikšana un apstākļi būtu piemēroti, tad krievu valodai jau sen būtu valsts valodas statuss. Labi vien ir, ka viņam tādas teikšanas nav un nebūs.

Cita lieta, ka Sandrim var piekrist tajā ziņā, ka nebūtu prātīgi SC no valdošās aprites izslēgt jau tagad, kad vēlēšanas vēl nav notikušas. Kā rakstīju viņdien, jautājumā par okupāciju ir pieņemama SC līdera Urbanoviča paustā formula "okupācija bija, bet okupantu nav." Un vispār tas jau nav tas jautājums, kuram jābūt valdības struktūras veidošanas pamatā. Daudz svarīgāk ir atrast koalīciju, kura, pirmkārt, turpinās risināt valsts ekonomiskās problēmas un, otrkārt, valsti pārvaldīs tiesiskā, godīgā un atklātā veidā. Par pirmo no šīm kategorijām SC kontekstā vērts padomāt, jo cita starpā partija stāv par to, ka Latvijai Māstrihtas kritēriji nav jāizpilda, eiro nav jāievieš, attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem var revidēt u.tml. Taču, ja reiz partija sakās stāvam un krītam par sociāliem jautājumiem, tad kāpēc tai neuzticēt, piemēram, Veselības ministriju? Taču vienādi vai otrādi, ja SC galu galā paliks opozīcijā, no tā nebūt neizriet, ka pēc trim gadiem ļaudis tai piešķirs absolūto mandātu vairākumu. Nebūt ne.

Un, pēdīgi, "zaļo zemnieku" lielajās laikrakstu reklāmās beidzot ir parādījies Puzes ķeizara uzvārds. Kādā kontekstā? Tādā, ka ZZS līderis Brigmanis šodienas variantā lielās par to, cik ārkārtīgi partija ir atbalstījusi "tiesiskumu." Sētas stabs vairs nesmejas. No smiekliem tas ir aizrijies un ārstējas slimnīcā.

Jauku visiem dienu!

Par okupāciju un okupantiem

2011-08-31T16:38:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Visiem iesaku kļūt par portāla Pietiek.com lasītājiem. Var piekrist vai nepiekrist secinājumiem, kādi tur tiek veikti par dažādu mūsu valsts politikāņu nedienām ar naudas lietām un patiesību, bet portāla specifika tomēr ir tā, ka tur tiek arī uzrādīti dokumenti par to, kas tiek diskutēts. Portāls liek domāt, piemēram, par to, kāpēc Vienotība ir sarkano kartīti uzrādījusi vienam ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Kamparam, bet ne otram ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Štokenbergam. Tāpat šodien portālā it kā ir skaidrojums no Zatlera Reformu partijas premjerministra kandidāta Edmunda Sprūdža par savu izglītības līmeni. Rakstu "it kā" tāpēc, ka portālam tekstu piespēlēja kāds cits, nevis E. Sprūdžs, un viņš uz jautājumiem par tā autorību vēl nav atbildējis.

Bet šodien manu uzmanību portālā piesaistīja cits materiāls, proti -- Agneses Margevičas rakstītais teksts par kompromisu, kādu it kā Saskaņas centrs ir gatavs piedāvāt jautājumā par Latvijas okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu. Tajā teikts, ka SC viens no līderiem Jānis Urbanovičs ir piedāvājis lūk, kādu domu: "Okupācija bija, okupantu nav." Citiem vārdiem sakot, partija it kā ir gatava atzīt, ka jā, Latvija bija okupēta un, kas ir būtiski, pašreizējā Latvija ir 1918. gadā dibinātās Latvijas pēctece, nevis jauna valsts, kas dibināta 1991. gadā. Taču no otras puses, partija nevēlas, lai no tā izriet, ka vajag piešķirt jēdzienu "okupants" tās elektorātam un, plašākā nozīmē, tiem, kuri Latvijā ieradās laikā pēc 1945. gada.

Piekrītu. It īpaši tie, kuri šajā teritorijā ir dzimuši laikā pēc 1945. gada, nav uzskatāmi par vainīgiem tajā, kas mūsu valstī okupācijas laikā darījās. Protams, viņi bez jebkādas aiztures piedalījās Latvijas rusifikācijā, par to nevar būt divu domu, bet pie situācijas kā tādas viņus vainot ir pagrūti. Ne jau mājsaimniece Bolderājā ir vainīga pie tā, ka robežas slēgtas, ne jau celtnieks guļamrajonos pie tā, ka viss tika noteikts Maskavā, ka preces nepārtraukti bija deficītā, ka uz telefonu bija jāgaida 10, bet uz mašīnu -- 20 gadus, ka pīkstēšana par sistēmas trūkumiem varēja novest pie vizītes Stūra mājā u.tml. Man, un pieņemu arī daudziem, ja ne visiem portāla lasītājiem, ir krievu un citu nelatviešu tautību draugi, kuri ir vai nav Latvijas Republikas pilsoņi, bet šīs valsts iedzīvotāji ir un paliek vienalga, turklāt pietiekami daudzi no viņiem būtu arī aprakstāmi ar vārdu "patriots."

SC mērķis šajā diskusijā ir pavisam skaidrs -- nokļūt valdībā. Bet tādā gadījumā ir tomēr jāsaka, ka ar minēto kompromisu par jēdzienu "okupantu nav" nepietiek. Joprojām SC pārāk daudz flirtē ar jautājumu par krievu valodas tiesībām mūsu valstī. Nu, nevar vienlaikus programmā atzīt, ka valsts valoda ir tikai viena vienīga, bet tajā pat laikā slavēt tos, kuri vāc parakstus, lai forsētu referendumu par oficiālas valodas piešķiršanu krievu valodai. Cita lieta, ka šādā referendumā nemūžam Latvijas pilsoņi par to nebalsotu, citā starpā tāpēc, ka tas nozīmētu, ka krievu valoda arī kļūst par oficiālu valodu Eiropas Savienībā (tas arī ir galvenais Kremļa mērķis, atbalstot SC, kā arī nepārtraukti iejaucoties valsts iekšējās lietās). Bet tomēr ... ja SC vēlas būt aktīvs dalībnieks demokrātiskās Latvijas pārvaldes procesā, tad skaidri ir jāpasaka, ka partijai ar tādiem cilvēkiem, kā Osipovs, Lindermans un Giļmans, nav nekā kopēja un viņu teikto un darīto partija noraida pavisam un absolūti. Tāpat būtu jāatsakās no domas, ka Saeimā un Eiropas Parlamentā būtu jābūt cilvēkiem, kuri latviešu valodu prot knapi vai vispār ne. Ja jau viena valoda, tad viena valoda arī parlamentā. Vēl tas tomēr nav akceptējami, ka partijai demokrātiskā valstī ir cieša sadarbība ar diktatoru partijām Krievijā un arī Ķīnā. Latvija tomēr ir Eiropas valsts ar visu no tā izrietošo, un labas tirdzniecības attiecības ar minētajām valstīm ir viena lieta, bet pārmērīga politiska sadarbība ar tām -- pavisam kas cits. Kamēr Krievija turpina stiept gumiju pat par abpusēji sarunāto starpvalstu komisijas darbību, Latvijā reģistrētai politiskai partijai ar to nevar būt pārāk daudz kopēja. Protams, Saskaņas centram ir savs elektorāts, bet, ja elektorāts ir opozīcijā visam teiktajam, tad Saskaņas centram Saeimā nevar būt cita loma, kā arī opozīcijā. Un tas, savukārt, ir jāsaprot tiem, kuri ir izkāruši mēli par domu, ka SC varētu arī būt valdībā. Ja tā, tad kādā lomā? Ārlietu ministriju partijai neuzticēt, Finanšu un Ekonomikas ministriju -- ne tik, arī Izglītības ministriju nē, jo valstij tomēr ir pavisam loģiski sagaidīt, ka mācības visās valsts finansētās skolās notiek latviešu valodā. Bail būtu par Satiksmes ministriju, jo joprojām pārāk atvērts ir jautājums par to, vai Latvijai svarīgāks ir Eiropas projekts, kas saucas Rail Baltica, vai projekts ar mērķi ieviest ātrgaitas dzelzceļa līniju starp Rīgu un Maskavu (pati par sevi tā nebūtu slikta lieta, bet ne jau uz Rail Baltica rēķina). Vienu vārdu sakot, SC ir jālabojas ne jau tikai okupācijas atzīšanas jomā. Tas pats par sevi nav maznozīmīgs solis, cita starpā varbūt arī Nils Ušakovs beidzot varēs dabūt vārdu "okupācija" pāri lūpām. Bet ar to nepietiek. Latvija vienmēr ir bijusi un arī tagad ir "multikulturāla" valsts. Taču arī multikulturālās valstīs var būt vienoti mērķi, un tie, kuri no tiem vēlas atteikties, ir ierindojami opozīcijas rindās.

Jauku visiem dienu!

Ne vienmēr vārgs

2011-08-28T13:24:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Realitātes šovu dzimtenē Amerikā milzīgais telekanālu skaits nozīmē, ka savu realitātes šovu var cerēt sagaidīt gandrīz jebkuras profesijas pārstāvji. Konkursos, kuros katras nedēļas beigās viens dalībnieks tiek noraidīts, piedalās pavāri (šādu raidījumu ir ļoti daudz), frizieri, modes dizaineri, konditorejas speciālisti, puķu dizaineri, kā arī, protams dziedātāji un dejotāji. Šogad sērijai ir pievienojušies cita veida ļaudis. Runa ir par raidījumu, kas saucas "Cilvēks armija" (tādā pat nozīmē, kā par cilvēku, kurš prot spēlēt dažādus instrumentus, mēs sakām "cilvēks orķestris").

Raidījumā piedalās četri vīrieši, kuru galvenā atribūtika ir fizisks spēks, bet ne tikai. Dalībnieki lielākoties ir ar militāra rakstura vēsturi. Viens ir piedalījies elitāros desanta spēkos, cits pabijis Irākā vai Afganistānā. Raidījuma pirmajā sērijā bija trīs šādu cilvēku, tajā skaitā tumšādains vīrietis, kas bija visīstākais muskuļu kalns. Un tad bija ceturtais. Tas bija cilvēks, kuram nebija nekādas militāras vai specoperāciju pieredzes, toties viņš bija šaujamieroču instruktors un nebūt nekāds mammas dēliņš. Taču pārējie par viņu ņirgājās -- kas tas tāds, ka pat armijā nav bijis? Lielais muskuļu kalns viņam teica: "Tu visu laiku runā. Man tas krīt uz nerviem." Puisis atbildēja: "Tev tas krīt uz nerviem? Kāpēc man par to būtu jārūpējas?" Muskuļu kalns: "Tāpēc, ka es sveru divas reizes vairāk nekā tu, un es varētu tevi izmest no šī automobiļa." Protams, neviens no automobiļa netika izmests, tas būtu sabojājis visu raidījumu.

Pirmais uzdevums: Pa virvi nolaisties zemē no liela augstuma, atsprādzēties (tā bija sarežģīta sprādze, ne visiem ar to gāja viegli), skriet cauri teritorijai, kurā ir sprādzieni un cita veida traucēkļi, tad paņemt pistoli un no liela attāluma šaut pa ļoti mazu kastīti kamēr tā nokrīt no sētas, kur tā uzlikta. Puisis šaujamieroču instruktors veikli nolaidās pa virvi, izcilpoja cauri teritorijai un, kā jau instruktors -- paukš, paukš, paukš un kastītes vairs nav. Nākamais dalībnieks arī visai veikli tika cauri, trešais mazliet lēnāk, bet lielais muskuļu kalns nekāds ātrais nebija un palika pēdējais. Piedevām, ja šaujamieroču instruktors visu procesu pabeidza divās ar pusi minūtēs, muskuļu kalnam bija vajadzīgas septiņas minūtes, ne mazums tāpēc, ka pēc skrējiena viņš bija tā aizelsies, ka nevarēja labi mērķēt. Viss, muskuļu kalns bija prom.

Nākamais uzdevums: Septiņas sienas ar durvīm vai bez tām, pie katras ir viens darba rīks, piemēram, lauznis vai liels āmurs. Pēc iespējas ātrāk jātiek cauri visām septiņām sienām. Atlikušie dalībnieki par šaujamieroču instruktoru vīpsnāja. Labi, labi, skriet viņš prot, šaut arī prot, bet te nu ir darbiņš spēkavīriem. Visi trīs ķērās pie darba ... un puisis šaujamieroču instruktors atkal bija ātrākais, daļēji tāpēc, ka viņš augumā bija mazāks un varēja izspraukties pa mazāku caurumu, kad tas bija izsists dzelzsbetona sienā. Atkal viens no elitārajiem speciem bija spiests padoties.

Pēdējais uzdevums: Abi atlikušie dalībnieki ieslodzīti katrs savā cietuma kamerā. Kameras vārtu atslēga karājas uz nagliņas pāris metru attālumā. Dalībniekiem jāizmanto jebkas, kas ir kamerā, lai atslēgu dabūtu līdz vārtiem un vārtus tāpēc varētu atslēgt. Abi dalībnieki izmantoja metāla gultas rāmi, bet atkal šaujamieroču eksperts bija mudīgāks, un uzvara viņam bija rokā.

Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka pēc tam, kad viņš bija uzvarējis, puisis šo to par sevi pastāstīja. Proti: "Man cilvēki bieži vien jautā, kāpēc man nav militāras pieredzes. Tas ir tāpēc, ka bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs." Sēdēju savā klubkrēslā un domāju "Malacis. Malacis, malacis, malacis."

Amerikas Savienotās Valstis tikai tagad un rietumvalstu saimē ar visnotaļ apkaunojošo lēnumu atbrīvojas no domas, ka gejiem un lezbietēm bruņotajos spēkos nav ko meklēt. Par to te portālā esmu rakstījis arī citreiz. Muļķīgie argumenti šīs diskriminācijas pamatā: Ja zaldāts zinās, ka viņam blakus ir gejs, viņš baidīsies no geja un nevarēs karot. Nu, ja. Zaldāti heteroseksuāļi visi ir tik gaisīgi, ka kara apstākļos viņi vispirms domās par to un nevis par to, ka aiz kalna ir Talibāna spēki. Geji un lezbietes dzīvo slēptu dzīvi un tāpēc viegli var tikt pakļauti šantāžai. Heteroseksuāli cilvēki negrib iet dušā ar homoseksuāliem cilvēkiem. U.tml. Par to, ka no šīm muļķībām ir jāatsakās, Amerikā lauzti šķēpi jau sen, kamēr politiķi ir debatējuši, ļoti daudzus gejus un lezbietes bruņotie spēki ir izraidījuši, un iecerētā karjera viņiem ir beigusies. Viņu starpā ir puisis, kurš ilgāku laiku Amerikas desanta spēku reklāmā bija desanta spēku "seja." Viņu starpā ir liels skaits cilvēku, kuri prot arābu valodu un mūsdienās, kad Amerikas klātbūtne Tuvajos austrumos ir ļoti būtiska, tāpēc būtu pat ļoti izdevīgi, bet nē, viņi nevar ar savām valodas zināšanām palīdzēt, jo viņi ir geji vai lezbietes. Viņu starpā ir leitnants Daniels Čoi, kurš karoja Irākā, tika apbalvots, arī prata arābu valodu, bet tad tika izraidīts no bruņotajiem spēkiem. Laikā kopš tam viņš ir kļuvis par LGBT aktīvistu, tajā skaitā šī gada maijā viņš piedalījās praida pasākumā Maskavā un tika arestēts, jo Maskavas pašvaldība praida pasākumus vienmēr apspiež.

Puisis, kurš realitātes šovā pārspēja trīs heteroseksuālus vīriešus ar daudz lielāku militāru pieredzi, pierādīja, ka ir absurdi domāt, ka visi geji ir vārgulīši, no kuriem nekas labs nevar sanākt. Atzīstu, es varētu ņemties ap dzelzsbetona sienu no šī brīža līdz nākamajiem Jāņiem un droši vien nekur tālu netiktu, bet šaujamieroču instruktoram ar to nebija nekādu problēmu un tāpēc jājautā, vai bruņotajiem spēkiem patiešām viņš kā instruktors un lielisks šāvējs nebūtu vajadzīgs tikai tāpēc, ka viņa dzīve ir saistīta ar sava dzimuma cilvēkiem. Vēl vairāk, cilvēks tomēr ir atbilde visiem tiem idiotiem, kuri joprojām uzskata, ka būt par geju ir tāda pati izvēle, kā brokastīs izvēlēties starp olām un biezputru, vai ģērbjoties izvēlēties starp sarkanu un zaļu kreklu. Jādomā, ja tā būtu izvēle, tad minētais puisis, kā arī arābu valodas speciālisti un leitnants Čoi būtu "izvēlējušies" nebūt geji, jo viņi visi gribēja kalpot savas valsts bruņotajos spēkos. Un viņi visi kā viens bruņotajiem spēkiem nāca un būtu nākuši tikai un vienīgi par labu. Tas, ka tik ilgus gadus valsts, kura sevi uzskata par demokrātijas citadeli, viņus visus noraidīja, ir apkaunojoši. Un jācer, ka jau drīz vairs nebūs iespējama situācija, kurā patriotisks amerikānis var pateikt "Bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs."

Jauku visiem dienu!

Jefiņisms

2011-08-26T09:52:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Gadās tā, ka cilvēks izdara kaut ko tādu, kas liek domāt par viņa uzslavēšanu. Tā, piemēram, kādreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis laikā kopš aiziešanas no politikas (nu, nosacītas aiziešanas -- deputāts viņš skaitās joprojām, bet 17. septembrī viņš vairs nekandidēs) ir nonācis pie šādām tādām atziņām, tajā skaitā, piemēram, pie tās, kuru viņš šajās dienās ir paudis par Puzes hercogu un bezgalīgo preses konferenču rīkotāju mūsu valsts austrumkrastā: "Demagoģija ir viņa ieroči un viņš to veiksmīgi izmanto pret jebkuru godīgu politiķi. Lembergs ir vienkārši nekaunības un cinisma kalngals, un Latvijas politiskā elite nav spējīga ar viņu cīnīties. Tai nav šīs milzīgās nekaunības, nav uzņēmības, nav arī gribas. Es teiktu, ka reizēm pietrūkst arī prāta." Protams, šis ir tas pats politiķis, kurš laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām visiem stāstīja, cik ļoti varam uzticēties tādām Latvijas politekonomiskās vides "zvaigznēm," kā Šķēle un Šlesers, un tāpēc varbūt par īstu pravieti Ulmani būtu grūti uzskatīt, bet paldies par to pašu. Un it īpaši par to piebildi par "prātu." Jo tas tomēr ir vērtējams kā intelektuāls slinkums, kas Vienotībai visus pēdējos mēnešus nav ļāvis atrast veidu, kā novērst mazpilsētas politaktīvista un tiesas zāles biežā apmeklētāja smīnošo ģīmi pie valdības galda.

Savukārt, ja par mazpilsētas politaktīvista "lielāko" lomu mūsdienu politikā. Varbūt esat pamanījuši, ka laikrakstos pēdējā laikā varen dikti reklamējas Zaļo un zemnieku savienība. Par saviem labiem darbiem lielās. Par to, cik viss ir labi un jauki stāsta. Lūk, labs darbiņš šurp, lūk, labs darbiņš turp. Cik mums ir lieliski ministri un ministres! Mēs no visas sirds un dvēseles un aknām un nierēm un aizkuņģa dziedzeriem mīlam pensionārus! Viss kā nākas. Bet vienu vārdiņu, vai pareizāk sakot uzvārdiņu, šajās reklāmās ar lupu nesameklēt. Tas būtum ZZS "premjerministra kandidāta" uzvārds. Tas nu ir savdabīgi, lai neteiktu vairāk, jo partijām taču būtu jālepojas ar to cilvēku, kuru tās uzskata par premjerministra amata cienīgu. Savulaik līdz apnikumam tika bazūnēta pārliecība, ka pats, pats labākais premjerministrs būtu "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma." Pērn pirms oktobra vēlēšanām (un, ja kas, arī tagad pirms septembra vēlēšanām) mums visiem tiek stāstīts, ka absolūti perfektākais premjerministrs visā Visuma vēsturē ir bijis Valdis Dombrovskis, jo viņš ir izglābis valsti no posta un sagraušanas. "Saskaņas" centrs par premjerēšanu ir tik dikti sapriecājies, ka ir izvirzījis pat divus kandidātus Jāni "Biškeka" Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Burtu savirknējums VLTBLNNKUTMLUTJP nāk ar Gaidi Bērziņu (jo "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma" iestrēga Briselē un šurp vairs negrib braukt), Zatlera reformu partijai ir Edmunds Sprūdžs ar viņa vidējās izglītības diplomu. Bet "zaļie zemnieki" par savu "premjerministra kandidātu" ni un ni. Ūdeni mutē ieņēmuši. Vai tas nav dīvaini? Uzskatīsim, ka tas ir retorisks jautājums. Laikam jau mazmazmazmazdruscītiņ kauna protas pat kādreizējais Bauskas rajona kompartijas pirmais sekretārs ar viņa jautro bandu.

Toties ir arī tādi cilvēki, kuru rīcība liecina ne par ko citu, kā par jefiņismu. Tā, piemēram, pirms pāris dienām titulētais komponists Zigmārs Liepiņš kādā intervijā nāca ar domu, ka viņš balsos par VLTBLNNKUTMLUTJP tāpēc ka viņš negrib redzēt "mošeju Rīgas centrā." Ak tā gan. Rīgas centrā patlaban ir viena sinagoga (kā arī vienas sinagogas drupas, kura atsauc atmiņā tos laikus, kāds negribēja redzēt "žīdus Rīgas centrā"), vairākas luterāņu baznīcas, Romas katoļu kardināla katedrāle, vairākas Krievu pareizticīgo baznīcas un katedrāles, droši vien arī kāda baptistu baznīca un maz kas var gadīties, varbūt arī kāds Septītās dienas adventistu lūgšanu nams u.tml. Rīgas centrā pilnīgi noteikti ir latviešu dzīvesziņai un tradīcijām pagalam netipisko krišnaītu pulcēšanās vieta. Viņi, tāpat kā mormoņu puiši savās melnajās biksēs un baltajos kreklos, pa Rīgas centru dreifē nepārtraukti. Bet mošeja, lūk, tur nedrīkst atrasties. Kāpēc? Islamticība taču ir viena no pasaules lielajām reliģijām. Protams, var jau teikt, ka no turienes ir nākušas tādas odiozas personas, kā porno mīļotājs Binladens, taču no kristiešu puses laika gaitā ir nākuši i krusta kari i zobenbrāļi i asiņainie kari Ziemeļīrijā un Bosnijā. No tā, protams, neizriet, ka Rīgas centrā nevajadzētu būt protestantu un katoļu baznīcām. Bet, patīk tas Zigmāram Liepiņam un citiem vai nepatīk, bet Latvijā ir arī musulmaņi. Ja kas, tad pirmā musulmaņu draudze Latvijā reģistrēta jau ļoti tālajā 1902. gadā. Ja kas, tad nospiedošais musulmaņu vairākums pasaulē grib dzīvot mierīgi un negrib apjozties ar sprāgstvielām un doties uz tirgu, lai uzspridzinātu sevi un citus. Ja kas, tad vakar skatījos dokumentālu filmu par pagājušā gadsimta 70. gados plaši pazīstamo popzvaigzni Cat Stevens, kurš ilgi meklēja sev piemērotāko ticību un ar laiku nonāca pie atziņas, ka viņa dvēselei vispiemērotākā ir tieši musulmaņu ticība, ne mazums tāpēc, ka Korānā ļoti daudzās vietās ir tieši tie paši stāsti, kā dziedoņa bērnībā pazītajā Bībelē (tas pats viens vienīgais Ābrama dievs, mīļie, tas pats viens un vienīgais). Un tāpēc teikt, ka pilnīgi noteikti kāds negribētu dzīvot kaimiņos musulmanim (kā kādā pētījumā pagājušajā dekādē apgalvoja 41 procents latviešu un 49 procenti nelatviešu), vai arī, ka musulmaņiem ar saviem dievnamiem vajadzētu vākties kaut kur patālāk prom -- tas ir jefiņisms. Nē, patiesībā tie ir aizspriedumi, kuriem demokrātiskā un civilizētā valstī nav vietas. Jo to pamatā tomēr ir un paliek doma, ka Latvijā mēs "citādākos" nevēlamies redzēt. Lai arī viņi visu laiku ir bijuši tepat mums blakus. Un mūsdienu globalizētajā pasaulē un it īpaši Eiropas savienībā ar tās atvērtajām robežām tas tā būs vēl jo vairāk. Ja musulmaņi atradīs vietu Rīgas centrā, kur ir iespējams būvēt mošeju, es tikai priecāšos. Mošejas vispār mēdz būt skaistas. Jefiņš Zigmārs.

Un jefiņš Kaspars. Par to nav daudz ko teikt. Līdz kam ir jānonāk, lai paziņotu, ka valsts, kuru Kaspars savulaik ir apdziedājis tik skaisti, tik mīļi, ir feiks (dikti latvisks jēdziens) un tāpēc Kaspars vairs negrib būt tās pilsonis, un vispār valsts likumi viņam ir pie vienas pakaļas? Jefiņš, jefiņš, jefiņš.

Jauku visiem dienu!

17.09.2011 + LGBT

2011-08-19T11:40:00.000+03:00

Labrīt, lasītāji!

Kādu laiciņu esmu ieturējis pauzi, daļēji tāpēc, ka vasarā gribējās palaiskoties, daļēji, lai atpūstos no tiem lasītājiem, kuri par visu ko pēc kārtas grib kašķēties un burkšķēt. Laiskošanās kategorijā varu teikt, ka divas ļoti jaukas nedēļas pavadīju ciemos pie māsām Čikāgā. Zvilnēju un māsas Žubītes balkona, dzēru tēju (no rīta) un alu (pēc tam), izlasīju padsmit grāmatu, jo ikdienas steigā Rīgā ne vienmēr ir laiks lasīt. Biju uz Amerikas neatkarības dienas svinībām ar grandiozu salūtu. Vienā no tur pavadītajām dienām bija liela vētra, kura gāza kokus un izsita elektrību miljonam klientu. Māsas mājā uz sešām stundām, citur uz vairākām dienām. Varēju ļaudīm stāstīt, kā šī gada sākumā Latvijā bija pietiekami daudz cilvēku, kuri bez elektrības dzīvoja nedēļām un mēnešiem ilgi. Taču tā bija jau piektā vētra Čikāgā kopš gada sākuma, kas gāza kokus. Pirms pāris nedēļām Mineapolisas pilsētā, kas tomēr ir Amerikas ziemeļos, temperatūras stabiņš uz brīdi pakāpās līdz 50,5 (!!!!) grādiem. Tie, kuri politisku iemeslu dēļ apgalvo, ka klimata maiņas nekādas nav, ir nudien apdauzīti. Bērnam ir skaidrs, ka kaut kas ar to tomēr notiek pavisam slikts, un nevar būt nekādu šaubu, ka vismaz daļēji tas ir pierakstāms tam, ka cilvēki pēdējo 100 gadu laikā mūsu Zemes lodi ir piesārņojuši tā, ka gluži bail.

Savukārt, ja runa ir par kašķīgajiem un bļaurīgajiem lasītājiem, šodien blogs ir daļēji domāts tieši jums. Jā, parunāsim par geju un lezbiešu lietām konkrēti domājot par gaidāmajām ārkārtas Saeimas vēlēšanām.

Šorīt Atkarīgajā Rīta Avīzē ir intervija ar mūžīgo politikāni Aināru Šleseru, kurā ir atrodama šāda domu apmaiņa:

Atkarīgā (Māra Krautmaņa persona): Vienotība uzsver, ka iestājas par Rietumu vērtībām. Par kādām vērtībām ir Šlesera reformu partija?

Šlesers: Latvijā dzīvo kristīgi cilvēki, līdz ar to kristīgās vērtības ir tās, uz kurām mums jābalstās. Stingri jāiestājas par tradicionālām ģimenes vērtībām, nav pieņemamas šīs modernās attiecības, kur notiek laulības starp viena dzimuma partneriem."

Vārdu sakot, "Rietumu vērtības" ir reducējamas uz šo vienu jautājumu. Ne vārda par tādām patiesām Rietumu vērtībām, kā tiesiskums, godīgums, atklātība un, jā, arī iecietība un tolerance. Nemaz nerunājot par to, ka jā, Latvijā ir kristīgi cilvēki, bet ir arī ļoti, ļoti, ļoti daudz cilvēku, kuriem ar organizētu reliģiju nav absolūti nekāda sakara, piedevām tajās "tradicionālajās ģimenes vērtībās" acīmredzot ir iekļaujama lakstošanās ar blondīnēm, kamēr sieva ir laukos (Oskars Kastēns), cilvēks ar divām atsevišķām ģimenēm vienlaicīgi (tiesa, ne no Šlesera partijas, bet neatceros, ka par to "kristīgo vērtību" pārstāvji kādreiz būtu ko teikuši), kā arī pietiekami daudzie cilvēki politikā, kuriem ar vienu sievu/vīru nepietiek, ir šķīrušies un precējušies no jauna. Šajā pēdējā gadījumā "tradicionālo ģimenes vērtību" aktīvistiem nudien derētu ielūkoties Bībelē, kur laulības šķiršana tiek aplūkota ar ļoti skarbu aci.

Lieki teikt, LGBT cilvēki par šo grupējumu nebalsos, ja jau reiz tie ir tik ļoti izslēgti no "vērtībām." Taču arī te ir jautājums par to, kāda ir alternatīva. Otru reizi lielajā politikā startē ironiskā Pēdējā partija, un kandidātu sarakstā ir atrodama arī Mozaikas juridiskā speciāliste Evita Goša un aktīvists Antons Mozaļevskis. Bet vai no tā izriet, ka LGBT cilvēkiem, kuri jūt atbildību par valsts nākotni, būtu par šo partiju jābalso? Baidos, ka ne, jo tā tomēr būs aizmesta balss. Nav absolūti nekādu izredžu, ka Pēdējā partija tiks pāri 5% barjerai, tāpat kā tas ir sakāms par pietiekami daudzām no tām 13 partijām, kuras sevi šogad ir pieteikušas. Reālas izredzes iekļūt Saeimā ir tikai un vienīgi Vienotībai, Zatlera partijai, "zaļajiem zemniekiem," Nacionālistu apvienībai, Saskaņas centram un varbūt Šlesera partijai un šķietami vēstures mēslainē ieslaucītajam PCTVL. Viss. Nekādas "Virsmātes partijas," nekādas partijas "Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām," nekādas "Tautas kontroles," un jā, nekādas "Pēdējās partijas." Galvenais 17. septembrī būs ievēlēt vairākumu, kurš tomēr stāvēs un kritīs par tiesiskumu Latvijas republikā. Jā, ir pietiekami lielas problēmas ar Vienotību (iekšējais kašķīgums), Zatlera partiju (ne gluži pārliecinošs kandidātu saraksts) un Nacionālistu apvienību (reizēm tomēr pārāk liels flirts ar radikālismu), taču galva griežas par iespēju, ka nākamo Latvijas valdību varētu veidot Urbanovičs un Lembergs, varbūt kopā ar Šleseru. Pret Krieviju pavērsta valdība, kurai tiesiskums labākajā gadījumā ir abstrakts jēdziens no mācību grāmatām. Tas nu reiz ir kaut kas tāds, kas būtu jānovērš visiem Latvijas pilsoņiem, tajā skaitā arī LGBT cilvēkiem. Ar to es negribu teikt, ka Evita Goša būtu slikta deputāte, taču šis nav tas veids, kā par tādu kļūt.

Jauku visiem dienu!

Veselā saprāta audits

2011-06-18T08:19:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Grūti droši vien ir tiem cilvēkiem, kuri žurnālistikas pasaulē ir spiesti darboties ne pavisam ļoti brīvā vidē. Ir arī tādi kolēģi, piemēram, kuri darbojas tādā laikrakstā, kurā nereti ir nepieciešams melnu pasniegt par baltu vai, pareizāk sakot, mazpilsētas žuļiku prezentēt kā vistīrāko, jaukāko, skaistāko, gudrāko un visādā citādā ziņā ...ākāko politikāni visā Latvijā, par kuru ir neiespējami iedomāties, ka kaut viena no pret viņu vērstajām izmeklēšanām, kratīšanām un tiesāšanām būtu citādi uztverama, kā politisks pasūtījums, kuru ir vienpersoniski ir organizējis Džordžs Soross. Vai arī varbūt ļaunā feja no rietumiem.

Viens šāds censonis ir kolēģis Juris Paiders, kura radošā pieeja dzīvei nereti laikraksta lappusēs ir redzama koši, jo koši. Tā, piemēram, pirms pāris dienām viņš izkalkulēja, ka Viestura Dūles režisētie oligarhu "kapu svētki" bija "sātanisma rituāls." Taču tas ir tikai viens komentāriņš, cilvēks ir paradis arī grāmatas sacerēt. Jau pasen kādreizējais Dienas Biznesa galvenais redaktors izdeva grāmatu, kurā viņš centās pierādīt, ka Latvijai nevajadzētu iestāties Eiropas Savienībā. Varam visi būt laimīgi, ka šis viedoklis 2003. gadā neguva priekšroku, un referendumā sabiedrība bija krietni gudrāka, jo ir nudien bail domāt, kas mūsu valsts būtu, ja tā vienīgā no Baltijas valstīm būtu ārpus ES. Tas, kas notiek ar kādreizējām padumjās savienības republikām, kuras nav iestājušās rietumu apvienībās, ir ļoti skaidri redzams, piemēram, Baltkrievijā, kuras "tautsaimniecība" ir tik ļoti uz sabrukuma robežas, ka valsts diktators ir nolēmis, ka to baltkrievu tautības ļaužu, kuri ir aizmukuši uz citām valstīm, ģimenes turpmāk Baltkrievijā nedabūs nekādus valsts vai pašvaldības pabalstus. Vai arī Gruzijā, kuras teritorijas vienu daļu joprojām okupē Krievijas karaspēks tieši tāpat, kā kādreiz padumjās savienības karaspēks okupēja mūsu valsti.

Un te nu mēs nonākam pie jaunākā Jura Paidera sacerējuma, šoreiz tas ir bijis kopā ar "Saskaņas" centra latvisko seju Urbanoviču, kā arī ar personu vārdā Igors Jurgens, kurš tad, kad nenodarbojas ar grāmatu rakstīšanu, ir padomdevējs Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Grāmata saucas "Nākotnes melnraksti: 1934.-1941." Kāda ir tās centrālā doma? Citēsim kolēģi: "Attiecībā uz šo periodu termins 'okupācija', manuprāt, nav vēsturiski pareizs. Notikušo varētu skaidrot kā 'labprātīgu piekrišanu aneksijai'." Vismaz tā cilvēka pārdomas ir nocitējis krievu laikraksts Čas.

Te nu ir tā vieta, kur (tāpat, kā ar domu, ka Latvijai nevajadzēja iestāties Eiropas Savienībā) jādomā par veselā saprāta auditēšanu vai, visdrīzāk, pilnīgu aizmiršanu. Teikt, ka Latvija "labprātīgi piekrita" tam, kas notika pagājušā gadsimta 40. gados, ir apmēram tas pats, kas teikt, ka cilvēks, kuram ir uzbrukusi bruņota banda ar stroķiem, ir "labprātīgi piekritis" aplaupīšanai. Vai arī, ka jauna sieviete, kurai ir uzmeties rupjš tēvainis, ir "labprātīgi piekritusi" izvarošanai. Minētā krievu laikraksta pirmajā lappusē aizvakar bija bilde, kurā redzami ļaudis ar transparentu: "Mēs prasām Latvijas pievienošanu Padomju savienībai." Kas visvairāk par šo attēlu krīt acīs ir tas, ka attēlā nav redzams absolūti neviens smaids, neviena sajūsmas izpausme. Jo, raugi, toreizējā Latvijas politiskā elite (lasi -- viens pats Kārlis Ulmanis) "labprātīgi piekrita" procesam, kura kontekstā tomēr pavisam skaidri tika pateikts lūk, kas: No Jūsu piekrišanas vai nepiekrišanas te tomēr nekas nav atkarīgs. Nepiekritīsit, mēs vienalga savus bruņotos spēkus vedīsim Jūsu valstī iekšā, un viss." Tas tomēr ir pavisam skaidri zināms un dokumentos pamatots. It īpaši tajā dienā, kuras 70. gadskārtu Latvija vakar atzīmēja ar sēru lentēm, pilnīgi nekādas izvēles, vai labprātīgas vai citādas, Ulmaņa valdībai nebija. Jā, varam diskutēt par to, ka bēdīgi slavenā frāze par palikšanu savā vietā, turpmāk ļāva Kremlim radīt mītu, ka tas viss notika jauki un skaisti un laimīgi, bet mēs visi zinām, kas patiesībā sākās 1940. gada 17. jūnijā. Sākās Baigais gads ar visu no tā izrietošo.

Var jau saprast, kāpēc šo faktu cenšas revidēt "Saskaņas" centrs, jo tā elektorāts ir veidots no tiem ļaudīm, kuri katru gadu 9. maijā pulcējas pie tā dēvētā "Uzvaras" pieminekļa, lai pasērotu par aizgājušo godību. Bet ko šajā korī meklē, cik man zināms, latviešu tautības cilvēks, kuram ar "Saskaņas" centru nekādu sakaru nav? To, ka Latvija bija okupēta, ir atzinušas starptautiskas organizācijas, par to tomēr nekādu šaubu nav. Un teikt, ka tā bija "labprātīga piekrišana aneksijai"? Tas ir pliķis sejā visiem tiem, kuri gandrīz precīzi vienu gadu pēc 1940. gada 17. jūnija, tika salādēti lopu vagonos un nosūtīti uz Sibīriju. Pliķis sejā visiem tiem, kuriem nācās "paviesoties" tā dēvētajā Stūra mājā ar tās šaušalīgajiem pagrabiem. Pliķis sejā visiem tiem, kuri daudzu gadu garumā dzīvoja slēgtā valstī, kurā par to, ka Latvija kādreiz bija neatkarīga valsts, pat iepīkstēties nedrīkstēja līdz brīdim, kad aizliegto vārdu "okupācija" Rakstnieku savienības plēnumā pirmo reizi minēja Mavriks Vulfsons. Patiesībā tā pat nav veselā saprāta auditēšana. Tā ir veselā saprāta rupja samīdīšana zem kājām.

Jauku visiem dienu!

Kas vēl nebūs???!

2011-06-08T16:45:00.002+03:00

Labdien, lasītāji!

Saeimas "gudro galvu" bezkaunībai absolūti nav ne gala, ne malas. Ziņots, ka "zaļo zemnieku" pārstāvis Jānis Klaužs ir ierosinājis domu, ka žurnālistus vajag izraidīt no Saeimas sēžu zāles, jo viņi "apgrūtinot" deputātu darbu. Konkrēti: "Viņi vienkārši ir jāmet ārā no turienes. Viņi kāpj uz galvas un pārsniedz elementāras pieklājības robežas." Un vēl: "Nekur nav tā, ka parlamentā aiz muguras stāv bars ar kamerām."

Muļķības. Pirmkārt, parlamenta sēdes televīzijā raida i Amerikā i Lielbritānijā, Londonā tas sākās jau pirms 20 gadiem. Tiesa, tās nav žurnālistu kameras, tā ir video sistēma, kuru ieviesis pats parlaments, bet tas lietas būtību nemaina. Piedevām, žurnālistiem abās valstīs ir visas tiesības atrasties sēžu zālē -- Amerikā tas ir balkonā, un žurnālistiem ar kongresa deputātiem un senatoriem ir jākontaktējas citur, nevis pašā zālē, bet tur viņi ir. Klaužs ir sašutis, ka kameras ir uzfilmējušas deputātu darba laikā sūtām īsziņu. Acīmredzot viņš nezina, piemēram, ka kameras Lielbritānijā reiz uztvēra bijušo premjerministru Gordonu Braunu urbinām degunu.

Ja Jānis Klaužs un viņa atbalstītāji vēlas parunāt par video kameru izslēgšanu no plenārsēžu zāles, par to var runāt, bet tikai tādā gadījumā, ja Saeima ievieš pati savu video sistēmu, no kuras televīzijas var ņemt attēlus. Deputātiem pašiem ir jārūpējas par to, ka sēdes laikā viņi neknosās, neguļ, neurbina degunu, nekasa pēcpusi, u.tml. Ja nebūs kameru, varam ticēt, ka to vienalga aprakstīs rakstošie žurnālisti. Jo viņus izslēgt no Saeimas zāles būtu absolūti kliedzošs tiesību pārkāpums, tajā skaitā preses brīvība netieši ir atrunāta Satversmes 100. un 101. pantā. Protams, deputātiem būtu daudz ērtāk, ja viņi varētu darboties pavisam slepeni, bet tas nav demokrātiskas republikas princips, un tas, ka šodien Saeimas Mandātu komisijā vairākums balsoja par to, ka žurnālisti no Saeimas zāles būtu izraidāmi, rāda cik ļoti daudz kretīnu tur darbojas. Vienkārši nožēlojami un, ja deputāti šajā jautājumā gūs virsroku, tad Satversmes tiesa var ļoti drīz gaidīt sūdzību, kuru tā pilnīgi noteikti apstiprinās. Labāk deputātiem būtu no šīs idiotiskās domas atteikties jau pašā iedīglī.

***

Un vēl. Šajās dienās Valsts prezidents Valdis Zatlers ir Vīnē, kur viņš piedalās Pasaules ekonomiskā foruma pasākumos. Cita starpā viņš citiem valsts vadītājiem ir teicis, ka Latvija rādot piemēru par to, kā cīnīties pret korupciju un oligarhu ietekmi. Jādomā, ka prezidentam padomā bija tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pagājušajā mēnesī veica ievērojamu kratīšanu un izmeklēšanu, bet teikt, ka Latvija šajā ziņā ir priekšzīmīga? Nu, nē. Jo tādā gadījumā valsts reitings, piemēram, starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International pētījumos būtu daudz, daudz augstāks, un kamēr Saeimā vairākums "gudro galvu" tieši turpina cīnīties pret pretkorupcijas centieniem (piemēram, stiepjot gumiju jautājumā par kriminālatbildības noteikšanu partiju un kampaņu finansēšanas pārkāpumiem, kā arī par to, ka sabiedrībai tomēr ir tiesības zināt, kas ir ofšora kompāniju patiesie labuma guvēji), runāt par to, ka šajā ziņā Latvija kaut kā rāda piemēru? Absurdi!

Jauku visiem dienu!

Te labi, te ne tik ļoti

2011-06-07T09:42:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikrakstus lasot un īsteni vasarīgu gaisa temperatūru aiz loga baudot, atradu pāris tekstus, kuri liek padomāt par to, kas valstī darās patlaban un darīsies nākamajos pāris mēnešos, un no tā arī izriet šodienas bloga ieraksta virsraksts -- par šo to varam būt optimistiski, par šo to nemaz tik ļoti.

Pozitīvais ir tas, ka Saeimā "gudrās galvas" šķiet beidzot sapratušas, ka Valsts prezidenta lēmums par Saeimas atlaišanas ierosināšanu gluži bez pamata nebūs bijis. Ventspils trubas laikrakstā joprojām aktīvi tiek kultivēta doma, ka tas ir bijis dikti gļēvs lēmums, bet Dievs ar Ventspils trubas laikrakstu. Raugi, parlamenta tā dēvētajā valdošajā koalīcijā pat ir sākusies vairāksolīšana par to, cik ļoti Saeimas deputātus atbrīvot no imunitātes, ja runa ir par dažādiem grēkiem un nedarbiem. Vienotība nākusi ar domu, ka vēlreiz jāaplūko jautājums par deputātu imunitāti pret kratīšanu (atcerēsimies, tieši šajā kontekstā veidojās pēdējais piliens Valsts prezidenta pacietības kausā), savukārt "zaļie zemnieki" paziņojuši, ka viņi ir gatavi apsvērt arī atteikšanos no deputātu imunitātes pret administratīvo sodīšanu. Tas pēc tam, kad viņu Saeimas boss Brigmanis paziņoja, ka padomājot vēlreiz, droši vien arī iepriekšējā piegājienā vajadzēja balsot par buldozera izdošanu kratīšanai. Acīmredzot jāsaka -- labāk vēlāk nekā nekad, bet tikpat acīmredzot "zaļie zemnieki" ir sapratuši, ka viena daļa Latvijas elektorāta tomēr nav gatava balsot par kandidātiem, kuri nepārtraukti ir čupojušies ar opozīciju jautājumos par tiesiskuma (ne)nodrošināšanu mūsu valstī. Vispār Valsts prezidents Saeimā ir iesniedzis veselu kaudzi dažādu lēmumprojektu, ne vien par imunitāti, bet arī (vēlreiz) par kriminālatbildības noteikšanu tad, kad partijas un apvienības pārkāpj partiju un priekšvēlēšanu kampaņas finanšu noteikumus. Kā esmu rakstījis pēdējo dienu laikā, tas ir niķis, no kura atsevišķas politorganizācijas (lasi -- Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem) vienkārši nespēj atbrīvoties. Ja gaidāmās kampaņas ietvaros "gudrās galvas" tagad sacentīsies par to, kura var būt labāka un godīgāka un tiesiskāka par visām pārējām, tad tas būs tikai un vienīgi pozitīvi. Vēl labāk, protams, būtu, ja "zaļie zemnieki" atteiktos no domas, ka par premjerministru Latvijā jābūt cilvēkam, kuram ir aizliegts izbraukt no valsts un kuram katru nedēļu ir konkrēts laika posms jāpavada tiesas zālē, bet visu laikam nevar vēlēties. Uzmanīgs optimisms te ir vietā.

Savukārt tas "ne tik ļoti" elements virsrakstā ir par pētījumu laikrakstā Diena, kurā konstatēts, ka kontrabanda uz Latvijas austrumu robežas joprojām sit ļoti augstu vilni. Laikrakstam kāds kontrabandists stāstījis, piemēram, ka Viļakas robežkontroles punktā esot tikai viens robežsargs, ar kuru neko nevar "sarunāt," visi pārējie esot gatavi "sarunai." Dažam labam robežas sargam esot lepnas dzīves vietas, kuras it kā neatbilst robežsargu algai. Un austrumu apdzīvotajās vietās kontrabandas preces varot atrast pilnīgi bez problēmām. Kad žurnālistam neizdodas ar pirmo piegājienu, viņš sāk taujāt apkārtējiem iedzīvotājiem, kur var atrast kontrabandas cigaretes. "Ātrā solī tiekam pievesti pie vienas no puķu pārdevējām turpat pie tirgus ieejas, kurai mūsu pavadonis ar pirkstu gandrīz sejā iebaksta, norādot, ka šeit esot tā īstā vieta." Un, nudien, "tante pirmajā brīdī šķiet pārsteigta, bet tad īsi noprasa: 'Zilās vai sarkanās?'" Runa, protams, ir par More cigaretēm. Darījums darīts. Un ne jau vienīgais.

Pirmais, kas te būtu konstatējams ir tas, ka kopš vakardienas Latvijas Republikai nav iekšlietu ministra. Linda Mūrniece beidzot ir aizgājusi, bet viņas vietā neviens cits vēl nav atrasts. Runāts, tas varētu būt pašreizējais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs, bet lēmums nav pieņemts, un tas liek jautāt, cik nopietni pašreizējā valdība izturas pret likuma aizsargāšanu. Tāpat tas liek jautāt, cik ilgi pašreizējā valdība domā saglabāt un pieciest situāciju, kurā kontrabanda uz Latvijas robežas, kā šorīt laikrakstā rakstījis Guntis Bojārs, "robežojas ar totālu bezpreģelu." Piemēram, kāds no valdošajām aprindām varētu sazināties ar kolēģiem Gruzijā, kur, kā man viņdien radio raidījumā stāstīja Baltijas-Melnās jūras alianses vadītājs Rihards Berugs, kaut kā ir izdevies pilnībā no korupcijas attīrīt valsts policijas iestādes. Varētu pajautāt -- kā. Gruzija pēdējā laikā no katra pasaules stūra ir baurojusi, ka tieši tur, lūk, ir izdevies ar korupciju tikt galā, un tāpēc investori var nākt uz Gruziju pilnīgi bez jebkādām bailēm. Nav dzirdēts, ka kāda nopietna pasaules organizācija būtu šo domu noraidījusi. Piedevām pērn decembrī starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International konstatēja, ka ne mazāk, kā 78 procenti Gruzijā aptaujāto respondentu uzskata, ka pēdējo trīs gadu laikā korupcija valstī ir samazinājusies, vien deviņi procenti -- ka tā ir palielinājusies. Salīdzinoši Latvijā tikai deviņi procenti respondentu uzskatīja, ka korupcija ir samazinājusies, bet 55 procenti -- tā ir palielinājusies (pārējie -- ka nav mainījusies, kas tāpat ir slikts rādītājs). 77 procenti Gruzijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts valdība ir bijusi efektīva cīņā pret korupciju. Latvijā to pašu saka vien 11 procenti ļaužu. Viela pārdomām. Un it īpaši viela pārdomām jautājumā par to, ko tad īsti amatā dara tādas personas, kā Valsts robežsardzes komandieris, Muitas kriminālpārvaldes vadītājs, Galvenās muitas pārvaldes direktors, un Valsts ieņēmumu dienesta attiecīgās amatpersonas. Te nu šķiet, ka ir viena otra galva, kurai būtu jāripo, bet vai mūsu "gudrās galvas" uz tā kaut ko būs spējīgas?

Bet arī te ir manāms zināms iemesls optimismam, un blogu pabeigsim ar kaut ko jaukāku. Proti, tas pats Augusts Brigmanis šorīt arī ir citēts sakām, ka gadījumā, ja komisija spriedīs, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Normunds Vilnītis nav piemērots amatam, tad arī "zaļajiem zemniekiem" vajadzētu atbalstīt viņa atstādināšanu. Prieks, kur tu rodies? Arī KNAB pilnīgi noteikti ir līdzatbildīgs par to, kas darās uz Latvijas robežām, būtu pat ļoti labi, ja beidzot tam izdotos atrast direktoru, kurš nav gluži tik kūtrs un laisks attiecībā uz korupciju, kā pašreizējais direktors. Tiesa, optimisms var pazust pavisam pēc 17. septembra vēlēšanām, ja Latvijas iedzīvotāji turpinās balsot par politikāņiem, kuru īstais mērķis ir glābt sevi un savējos, bet pagaidām šķiet, ka politikā veidojusies ļoti auglīga augsne, lai nākamajos pāris mēnešos tiesiskumu Latvijā uzlabotu pat ļoti. Darbojieties, deputāti, it īpaši no "Vienotības" un ZZS! Parādiet, ka visi skaistie lozungi par godīgumu un tiesiskumu nav tikai butaforijas! Neiespējami tas nav.

Jauku visiem dienu!

Atkal žuļicība no "gudrajām galvām"

2011-06-06T13:03:00.003+03:00

Labdien, lasītāji!

Jau atkal atsevišķas mūsu valsts "gudrās galvas" ir pierādījušas to, ka tām interesē tikai un vienīgi savas un nevis valsts un sabiedrības intereses. Runa ir par Tieslietu ministrijas piedāvāto domu, ka Latvijas sabiedrībai būtu tiesības zināt, kam pieder visi uzņēmumi, kuri tādā vai citādā veidā darbojas mūsu valstī, tajā skaitā arī atklājot patiesos labuma guvējus tā dēvētajos ofšora vai ārzonas uzņēmumos. Lasītāji var trīs reizes minēt, kuri no mūsu politikāņiem pret šo domu ir iebilduši. Ja minējāt, ka to dara "gudrās galvas" no apvienības Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem, kā arī no tā dēvētajiem "zaļajiem zemniekiem," tad pareizi būs minēts.

Raidījums "Nekā personīga" brīvdienās ziņoja, ka TM likumprojekts ir iestrēdzis Saeimas Tautsaimniecības komisijā, kuras priekšsēdētājs ir neviens cits, kā nesen par Valsts prezidentu ievēlētais Andris Bērziņš. Vēl raidījums vēstīja, ka konkrēti iebildumi pret to esot "Tautas" partijas dibinātājam un pašreizējam deputātam Andrim Šķēlem, kurš uzskata, ka tas "diskriminēšot biznesmeņus un aizbaidīšot investorus." Tāpat ziņots, ka šim viedoklim piekrīt Šķēles pārstāvētā apvienība, kā arī -- kāds pārsteigums! -- "zaļie zemnieki." Vārdu sakot, tās divas kustības, kuru nosacītajā vai īstajā priekšgalā ir personas, par kurām ir viss iespējamais iemesls domāt, ka arī tās ir iesaistītas ārzonas uzņēmumos, ja arī pašas to noliedz.

Šķēles kungs, ministrijas likumprojekts varbūt "diskriminēs" biznesmeņus un "aizbaidīs" investorus, bet ne jau visus. Tikai tos, kuriem acīmredzot ir kaut kas slēpjams. Vai tādi uzņēmumi Latvijā ir patiešām vajadzīgi? Nē. Jo uzņēmums, kura patiesie īpašnieki un labuma guvēji ir slēpti, ir uzņēmums, kurš darbojas slēptā veidā. Protams, mūsu valsts politikāņiem slepenība ir ierasta lieta un atklātība -- nekas labs vai akceptējams, bet sabiedrībai ir visas tiesības domāt citādi. Piedevām, kārtējo reizi Šķēle rīkojas neatbilstoši valsts ilgtermiņa un starptautiskajām interesēm. Redziet, pasaulē ir tāda organizācija, kā "Moneyval," kura reizi četros gados apkopo datus par to, kā valstis apkaro noziedzīgi iegūtās naudas legalizēšanu. Patlaban Latvija tās reitingos ir ļoti, ļoti zemā vietā -- vienā no pēdējām vietām visā Eiropā. Vai tas ir kaut kas tāds, par ko valsts likumdošanas pārstāvji priecājas? Varbūt viņiem tas ir pie vienas pakaļas, ka tik var šeptēties? Pareizi par šo lietu ir runājis Tieslietu ministrs Štokenbergs: "Mēs tikko viņiem esam solījuši, ka parlamentā ir likums un izrādās, ka ir deputāti, kam viņš nav vajadzīgs. Un diemžēl šiem deputātiem ir virsroka Saeimas tautsaimniecības komisijā." Ja Saeima nerīkosies, nākamais "Moneyval" ziņojums būšot "nedraudzīgs," bet lēmumam būtu arī starptautiskas sekas, jo "Moneyval" datus ņem vērā starptautiskas reitingu aģentūras, ārvalstu analītiķi, kā arī tās bankas, no kurām Latvijas valdība drīz vien prasīs starptautiskā aizdevuma pārfinansēšanu. Labi nebūs. Un sabiedrībai ir visas tiesības jautāt, kāpēc valsts priekšgalā ir personas, kurām tas ir gluži vienaldzīgi. Vai tiešām spēja, savas personīgās intereses apmierināt ar ofšora uzņēmuma, kurš pieder ofšora uzņēmumam, kurš pieder ofšora uzņēmumam, kurš pieder ofšora uzņēmumam, ir svarīgāka par Latvijas Republikas starptautisko reputāciju? Un vai tiešām Andris Šķēle nesaprot, ka pasaulē ir pietiekami daudz biznesmeņu un investoru, kuri tieši nevēlas darboties valstī, kurā nevienlīdzīgu konkurenci nodrošina specifiski tas, ka viena daļa uzņēmēju darbojas ēnā? Galu galā, cilvēks taču skaitās veiksmīgs uzņēmējs esam. Vai viņam tiešām viss pārējais ir pie kājas? Cik ļoti nožēlojami! Cik liela un kārtēja žuļicība!

Bet nav jau pārsteigums, no kurienes šie iebildumi nākuši. Šķēle pārstāv to pašu politorganizāciju, par kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau atkal ir pateicis, ka 2010. gada Saeimas priekšvēlēšanu laikā tā rīkojās neatbilstoši likuma prasībām. Šoreiz partijām un apvienībām bija tik daudz naudas, ka būtu jābūt brīnumam, ka kāda no tām tomēr izlēma rīkoties negodīgi, bet mūsu banānu republikā nekas tamlīdzīgs nav pārsteidzošs. Kārtējo reizi būs tiesas, kārtējo reizi tiesas pateiks, ka nē, tā nedrīkstēja, kārtējo reizi būs pārsūdzēšana. Vai daudz, daudz vieglāk tomēr nebūtu rīkoties tā, lai KNAB iebildumu vispār nebūtu? Latvijā ir pietiekami daudz partiju un apvienību, kurām tas ir pilnīgi iespējams.

Lūk, iemesls, kāpēc turēt visus īkšķus par to, ka PLL rudenī gaidāmajās vēlēšanās tiks aizslaucīts vēstures mēslainē, kur tam pienākas būt. Viens no PLL ļaudīm Edgars Zalāns ir nācis ar domu, ka katrai PLL partijai vēlēšanās vajadzētu startēt atsevišķi. Laba doma, jo tad būs vēl jo vairāk ticams, ka ne viena, ne otra nesasniegs piecus procentus balsu. Taču galvenais tomēr ir cits: Kāpēc kāds gribētu balsot par partiju, kuras pārstāvji ir tik ļoti institucionāli negodīgi? Kuri noraida atklātību politikā, kuri allaž vēlas šeptēties tikai un vienīgi pa savam, kuriem tiesiskums ir pilnīgi un absolūti abstrakts jēdziens? Kaut kādā brīdī tomēr šādai žuļicībai ir jāpieliek punkts.

Jauku visiem dienu!

Politika rullē uz priekšu

2011-06-03T09:42:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Š.g. 8. jūlijā amatā stāsies jauns, pēc kārtas septītais (vai astotais, ja skaita Kārļa Ulmaņa patvaļīgi sagrābto amatu) Latvijas Valsts prezidents. Pirmais, ko gribu teikt -- vēlu Andrim Bērziņam veiksmi. Veids, kādā viņš kļuva par kandidātu, bija pietiekami savdabīgs -- atnāca cilvēks un pateica "gribu," atradās pieci "zaļi zemnieki," kas bija gatavi viņu izvirzīt, un gatavs. Protams, savu lomu nospēlēja arī pašreizējā Valsts prezidenta lēmums, Saeimu padzīt ar mietu. Ar paškritiku mūsu "gudrās galvas" pilnīgi noteikti neizceļas, un nešaubīsimies ne mirkli, ka vakar viens otrs deputāts balsoja ar uzmestu lūpu par to, cik "nesmuki" prezidents pret viņu bija izturējies. Taču darīts ir darīts, un nu atliek no visas sirds cerēt, ka A. Bērziņš būs amata cienīgs prezidents, pirmkārt jau stingri jo stingri stāvot pret politikāņu patvaļu, kura nekur nav pazudusi. Vispār ir viss iemesls jautāt, vai šis sasaukums pēc lēmuma par tā atstādināšanu bija morāli tiesīgs vēlēt Valsts prezidentu, bet, ja nu reiz tas ir izdarīts, tad jāraugās uz priekšu. Ja reiz cilvēks ir pateicis, ka nav viņš nekāds oligarhu ieliktenis, tad lai pierāda, ka tas tā ir un neļauj politikāņiem turpināt valsts sagrābšanu. Tajā skaitā skaidri liekot saprast, ja pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām (un nešaubīsimies, ka tādas būs -- referendumā pilnīgi noteikti sabiedrības vairākums pašreizējai Saeimai pateiks nē, jo, lai vai kā, bet sabiedriskās domas aptaujās to atbalsta vien katrs desmitais valsts iedzīvotājs) -- ja pēc nākamajām vēlēšanām parlamentā būs tikpat daudz ļaužu, kuriem tiesiskums ir pie vienas kājas, tad Satversmes 48. pants ļoti noteikti var tikt likts lietā vēlreiz. Kaut kad tomēr mūsu "gudrajām galvām" ir jāiemācās, ka nevar rīkoties kā vien tīk, nedomājot par tiesiskumu nemaz.

Jo raugi, no politikāņu nedarbiem pietiekami lielas atraugas turpinās vēl un vēl. Batālijās ap Valsts prezidenta ievēlēšanu, iespējams, paslīdēja garām tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir konstatējis, ka par spīti tam, ka pagājušajā gadā partijām un to apvienībām bija pat ļoti daudz naudas priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām, atsevišķas partijas un to apvienības kārtējo reizi nespēja atturēties no nešķīsta kārdinājuma. Nevienam nebūs pārsteigums par to, kura apvienība jau atkal šajā nozīmē kļuva par "spīdekli." Jā, tā bija apvienība Par Labu Latviju mums un mūsu sponsoriem -- tā pati, kuras pamatā ir tās divas partijas, kuras 2006. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā "izcēlās" ar sevišķi vērienīgu, runāsim atklāti -- krāpšanos. Tajā skaitā "Tautas" partija, kurai visticamāk kaut kad nākotnē nāksies maksāt pat ļoti, ļoti lielu naudu, un tas ļoti noteikti varētu nozīmēt partijas pelnītās beigas.

Tāpat varbūt paslīdēja garām tas, ka Ģenerālprokuratūra ir uzsākusi kriminālprocesu par pašreizējās Satversmes tiesas tiesneses Vinetas Muižnieces (tā nav sakritība, ka arī viņa bija "Tautas" partijas pārstāve) rīcību Saeimas Juridiskās komisijas vadītājas amatā, kad, cik var spriest, apzināti nobēdzināts tika jautājums par kriminālatbildības noteikšanu partiju un priekšvēlēšanu finansējuma noteikumu pārkāpšanā. Redzēsim, kas ar to notiks tālāk, bet jau tagad varam pateikt, ja pret V. Muižnieci tiks izvirzīta kriminālapsūdzība, tad būs ļoti nopietni jautājumi par to, vai viņa ir tiesīga turpināt darbu valsts konstitucionālajā tiesā, nemaz nerunājot par to, kas notiks, ja viņa tiks notiesāta.

Ļoti daudz būs atkarīgs no tā, kādu Saeimu mēs ievēlēsim septembrī. Kā pirmdien teicu "Skatā no malas," es vienkārši nevaru saprast, kāpēc darba ļaudis atkal un atkal un atkal balso par cilvēkiem, kuri viņiem atklātā tekstā un nepārtraukti melo. Ja tikai 10 procenti Latvijas iedzīvotāju atbalsta Saeimu, tad šķiet visnotaļ acīmredzams, ka ir vajadzīga kvalitatīvi jauna Saeima. Vai vismaz attīrīta un iztīrīta Saeima. Nav šaubu, ka vēlēšanās labu rezultātu var gaidīt "Saskaņas" centrs -- tā elektorātam ir visas cerības nodrošināt, ka viņu mīluļi, tajā skaitā tie, kuri neprot latviešu valodu, tiks pie varas. Tāpat savs elektorāts ir "zaļajiem zemniekiem," un te nu rodas jautājums par to, vai šīs divas apvienības spēs iegūt 51 vietu Saeimā. Jo tādā gadījumā sapratīsim ļoti, ļoti skaidri, kādā virzienā Latvija tiks pagriezta: Prom no Eiropas un Krievijas virzienā. Tas ir "zaļo zemnieku" ministrs, kurš bīda dzelzceļa savienojumu ar Maskavu uz Eiropas Savienības Rail Baltica projekta rēķina. Tas ir "Saskaņas" centrs, kuram ir sadarbības līgums i ar Krievijas, i ar Ķīnas diktatoriem. Tas ir no šī politikas gala (plus vēl PLL), no kura nāca lielā zākāšanās par Latvijas starptautiskajiem aizdevējiem, no šī politikas gala doma, ka kodolspēkstaciju vajag būvēt tandēmā nevis ar Lietuvu, bet gan ar Krieviju.

Un tas, savukārt, nozīmē pat ļoti lielu atbildību Vienotībai. Buldozers jau var sacerēties, ka oktobrī Saeimā nekādas Vienotības vairs nebūs, bet ticamāk ir tas, ka oktobrī Saeimā nekāda buldozera nebūs, jo diez vai kādam izdosies sabiedrību pārliecināt, ka PLL astoņi deputāti šajā piegājienā ir darījuši jebko konstruktīvu, un pieci procenti, ļoti iespējams, apvienībai šoreiz izrādīsies pārāk ciets rieksts -- ja vien kārtējo reizi nenotiks "radoša" pieeja kampaņas finansēšanai. Bet vai Vienotība ir pietiekami spējīga? Nezinu. Vēl viens "sīkums," kas varbūt lasītājiem ir paslīdējis garām, ir visnotaļ apbrīnojami atklāts teksts, ar kādu šajās dienās ir nācis Vienotības pārstāvis Jānis Mārtiņš Skuja Rīgas domē. Intervijā portālam Bizness.lv viņš pateica, ka vienotības ideja Vienotībai esot sabojāta, tikai pašnāvnieks tagad būtu gatavs kustībā iesaistīties, Jaunais laiks ir "kā enkurs, kas noraus dibenā Pilsonisko savienību," ekonomikas ministru Kamparu "jau sen vajadzēja padzīt" u.tml. Kā teicu, ar paškritiku mūsu "gudrās galvas" nav ieradušas sadzīvot, un J.M. Skuju Vienotība ... izslēdza. Vārdu sakot, nekādu kritiku, mēs paši labāk zinām. Bet Vienotība to vairs nevar atļauties. Seši, septiņi mēneši, kuru laikā visi Vienotības deklarētie principi tika upurēti uz "stabilitātes" altāra, ļoti noteikti lika pietiekami daudziem Vienotības atbalstītājiem no apvienības novērsties. Vienotībai vairāk par visu ir vajadzīga pašsattīrīšanās, Jaunais laiks, diemžēl, jau izseni ir kļuvis par siles partiju.

Vai būtu jācer uz jaunu partiju, kuru veidotu Valdis Zatlers vai kāds cits? Diez vai. Laika maz, naudas maz, personāliju saraksta sastādīšanai laika maz. Visticamāk šāda jauna partija gūtu ievērojamus panākumus, vēlme atrast baltu varoni uz balta zirga no sabiedrības nav pazudusi, bet no kurienes tā ņemtu balsis? Galvenais tomēr septembrī būs nodrošināt, ka vairākums Saeimā ir cilvēkiem, kuri tiesiskumu un godīgumu redz kā patiesu principu, nevis tikai kā lozungu. Un te nu jāņem vērā kaut kas, ko par Latvijas politisko iekārtu nesen ir rakstījis erudītais britu komentētājs Eduards Lūkass: "Latvijas galvenais vājums ir nevis tas, ka sliktie puiši ir spēcīgi, bet gan tas, ka labo puišu ir maz un viņi ir vāji. Politiskā šķira ir sekla, un daudzi no valsts labākajiem un saprātīgākajiem pārstāvjiem politiku uzskata par bezgaumīgu un bezjēdzīgu cirku. Kamēr nemainīsies šis uzstādījums, nemainīsies arī Latvija."

No viņa mutes Dieva ausī. Un pabeigšu šo bloga ierakstu ar to pašu, ar ko sāku. Lai Dievs stāv klāt Andrim Bērziņam un ļauj viņam kļūt par patiesu Latvijas Republikas Valsts prezidentu, par cilvēku, kuram galvenais ir un paliek valsts un sabiedrības labklājība, tās reputācija ārvalstīs un visās aliansēs un organizācijās, kurās Latvija ir iestājusies, kā arī minētais tiesiskums un godīgums Latvijas politikā. Cerēsim, ka viņš aktīvi izmantos visas tiesības, kādas viņam dotas Satversmē, tajā skaitā un it īpaši likumdošanas jomā. Arī pēc 8. jūlija Rīgas pilī būs vajadzīgs stingrs bastions pret politikāņu pārliecību, ka Latvijas Republika ir privātuzņēmums, kas pieder tikai un vienīgi viņiem. Vēlme sagrābt valsti nekur nav pazudusi. Cita starpā pēc pāris gadiem nāks laiks pārvēlēt Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, un pēc visa tā, kas ar politikāņu "gādību" ir noticis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Satversmes tiesā un Tiesībsarga birojā, tā nu reiz ir iestāde, kurā nedrīkst un vēlreiz nedrīkst būt cilvēki, kuri mūsu republikas politkorumpēto vidi uzskata par pašsaprotamu un akceptējamu.

Un sabiedrība -- gudra pieeja gaidāmajām vēlēšanām, ļoti gudra. Vai tiešām mēs vēlamies dzīvot valstī, kura ir pavērsta ar seju pret Krieviju un kuras likumdošanas iestāde ir tik ļoti ierāvusies sevī, ka neko aiz Jēkaba ielas nama mūriem neredz un izliekas neredzam? Valstij ir vajadzīga pārvaldes iekārta, kura ir godīga, kura ir sakarīga, kura ir vieda, kura nedara visu iespējamo, lai pēc iespējas lielāks skaits Latvijas republikas pilsoņu tomēr nepārceltos uz ārzemēm. Laiks vētīt, un kā vēl! Nav Latvijai jābūt korumpētai banānu republikai. Nav.

Jauku visiem dienu!

Jaunam rītam austot

2011-05-29T08:46:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Nu tas ir noticis. Vakar vakarā Valsts prezidents Valdis Zatlers spēra svarīgāko soli savas prezidentūras četros gados un paziņoja, ka tālāk ar mūsu līdz kliņķim korumpēto Saeimas "vairākumu" (šoreiz lasi nevis tradicionālajā nozīmē, bet gan faktiskajā) vairs nevar. Solis dramatisks. Solis pareizs. Solis bīstams. Solis zināmā mērā izšķirošs.

Jo daba un politika vakuumu necieš. Kaut kāds parlaments tai parlamentārajai valstij, kāda ir Latvijas Republika, ir un būs vajadzīgs. Par to, ka tauta lems par šī sastāva atbrīvošanu, diez vai ir jāšaubās, referendumā par to kvorums nebūs vajadzīgs. Kā vakar teica Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, referendumā varētu piedalīties arī 10 cilvēku, ja seši nobalsos "par," tad Saeima būs atlaista. Viņdien manā radio raidījumā sociologs Arnis Kaktiņš stāstīja, ka arī jaunākajos pētījumos valsts parlamentu pozitīvi vērtē pat ne 10 procenti valsts iedzīvotāju, tātad -- acīmredzot arī tie, kuri pagājušā gada oktobrī balsoja par tām partijām, kuras valstī ir iedibinājušas to, ko Valsts prezidents vakar nosauca par "melu kultūru."

Taču, kā rakstīju, solis ir bīstams, jo pēc tam būs jārīko jaunas Saeimas vēlēšanas, un te nu mēs pilnīgi noteikti redzēsim populisma buķeti tādu, kāda vēl nav redzēta, piedevām atsevišķu partiju un apvienību pārstāvjiem -- nu, būsim godīgi -- vienas partiju apvienības pārstāvjiemm šīs vēlēšanas būs tik izšķirošas, ka diez vai īpaša vērība tiks pievērsta arī priekšvēlēšanu kampaņas godīgumam. Piemēram, iespējams, ka LNT vēl nav paguvusi izdzēst no grīdas "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" logotipu, kāds tur atradās tad, kad pērn telekompānija rīkoja "neitrālas" debates par sabiedrības interesēm gaidāmo vēlēšanu kontekstā. Gaidīt, ka to centīsies novērst pašreizējā Radio un televīzijas padome, droši vien būtu visnotaļ naivi. Savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā drīz no atvaļinājuma atgriezīsies Normunds Vilnītis, kura klasikai pieder doma, ka KNAB ar partiju finanšu pieskatīšanu vispār nebūtu ko nodarboties. Te nu būs loma sabiedriskajiem sargsuņiem, pirmām kārtām no nevalstisko organizāciju puses, jo no tradicionālo masu informācijas līdzekļu puses diez vai sagaidīsim atbalstu domai, ka vissvarīgāk nākamajās Saeimas vēlēšanās būs atbrīvoties no tiem politikāņiem, kuri atkal un atkal demonstrē, ka viņiem svarīga ir tikai un vienīgi savu "oligarhu" pasargāšana (tas attiecas arī un vistiešāk uz laikrakstu Diena un tā īpašniekiem). Jo tieši tas bija centrālais elements pagājušās ceturtdienas balsojumā par to, vai "knābim" ļaut vai neļaut veikt kratīšanu buldozera mājās. Nav būtiski tas, ka kratīšanai lielas jēgas nebūtu bijis, jo visa sabiedrība, tajā skaitā arī buldozers, jau iepriekš zināja, ka tāda notiks, un, ja tur bija kaut kas nobēdzināms, tad bija pietiekami laika to nobēdzināt ar visiem galiem. Būtiski bija tas, ka Saeimas vairākums pateica, ka tas neuzticas valsts likuma aizsardzības instancēm -- ne tikai pretrunīgi vērtējamajam "knābim," bet arī Ģenerālprokuratūrai. Citiem vārdiem sakot -- vairākums neuzticas tiesiskumam.

Sabiedriski politiskajās aizkulisēs jau sākušās pārdomas par to, kam gaidāmās vēlēšanas varētu būt izdevīgākas. Nepārprotami, pirmkārt ir jādomā par "Saskaņas" centru -- to pašu, kam jau sen ir sadarbības līgums ar Krievijas diktatoriem un nesen tāds pats ir noslēgts arī ar Ķīnas diktatoriem. Nešaubīsimies ne mirkli, ka "krievvalodīgo" masu informācijas līdzekļi jau drīz nostāsies ierindā un būs gatavi SC atbalstīt uz pilnu klapi. Tāpat labas cerības būs Visu Latvijai!, it īpaši, ja tā nolems atbrīvoties no politiskajiem dinozauriem no TB/LNNK. Tas nav pats skaistākais variants, jo varam paredzēt, ka etniskie jautājumi kārtējo reizi spēlēs ļoti lielu lomu, it sevišķi ņemot vērā to, ka process par parakstu vākšanu par latviešu valodu skolās un par valsts valodas statusu krievu valodai joprojām turpinās, un it īpaši pēdējā gadījumā noteikti ir aktīvisti, kuri cerēs, ka šoreiz izdosies ievēlēt Saeimu, kura būs gatava šo statusu nodrošināt pat bez referenduma. SC ļaudis ir dievojušies, ka tāds nav viņu mērķis, bet āža kāja tomēr ir skaidri redzama, ja nu reiz SC boss ir pārliecināts, ka abi radikāļi, kuri ir šī pasākuma redzamākā seja, ir "sirdsapziņas bruņinieki."

Un tad paliek Vienotība. Kašķīga, sevī ierauta politorganizācija, kura tā arī nav spējusi pēdējo septiņu mēnešu laikā pacelties virs ikdienas politikānisma un "savējo" būšanas. Grūti spriest, vai visi tie, kuri par Vienotību balsoja pērn 2. oktobrī, būs gatavi tā darīt atkal, ja nu reiz tā ir partija, kuras viena redzama pārstāve ir atklāti atzinusi, ka Lemberga interešu aptekalēšana ir "valdības stabilitātes" cena, kuras vairāki redzami pārstāvji neko sliktu nesaskata apstāklī, ka valsts ekonomikas ministram ir slepens līgums ar nezināmu cilvēku, kurš tā vai citādi darbojas valsts ekonomikā. Un kuras visi pārstāvji par to ir sēdējuši kā ūdeni mutē ieņēmuši. Uz ko cerēt tiem valsts iedzīvotājiem, kuri tomēr vēlas valstī redzēt tiesiskumu? Vai uz jaunu partiju? Vai cerēt, ka tādu veidos, piemēram, Valsts kontroliere, kādreizējā Valsts prezidente, varbūt pašreizējais Valsts prezidents? Vai tam pietiktu laika un resursu? Jo viens gan ir skaidrs. Pašreizējais Valsts prezidents uz atkārtotu ievēlēšanu nevar cerēt, ja nu reiz viņš ir pateicis, ka no tām 100 "gudrajām galvām," kuras ir atbildīgas par viņa ievēlēšanu vai neievēlēšanu, vairākums nekam neder. Tas visticamāk nozīmē, ka Saeimas atlaišanas procesa un jaunās priekšvēlēšanu kampaņas laikā valstī būs cits prezidents, arī tas nav maznozīmīgi. Vienotībai būtu ļoti nopietni jāpadomā par savu "veterānu" laišanu ganībās, jo neko saturiski jaunu pašreizējā vadība visticamāk nevarēs piedāvāt. Un Valsts prezidentam, neatkarīgi no tā, kas ar viņu notiks nākamās nedēļas, divu laikā, būtu augstākā mērā bezatbildīgi, no politikas aiziet pavisam un pasīvi noraudzīties uz sava vēsturiskā lēmuma sekām.

Nu sāksies lielais manevrēšanas laiks. Saku atkal -- lai sarosās tās nevalstiskās organizācijas, kuras nav mierā ar pašreizējo politkorumpēto iekārtu, jo Dievs pasargi, ja kā nākamā tiks ievēlēta vēl sliktāka Saeima. Būs vajadzīga ļoti nopietna sabiedrības saruna par to, kas valsts likumdevējā ir vajadzīgs. Atcerēsimies, lai arī pietiekami daudz cilvēku pērn par Vienotību balsoja cerībā, ka beidzot izdosies izsprukt no banānu republikas statusa, pati Vienotība kā galveno lozungu cēla galdā domu, ka Urbanovičs nedrīkst būt premjerministrs, tātad -- krievus nost pa gabalu. Kā jau rakstīju, etniskais jautājums noteikti būs liels smagsvars arī šoreiz, bet tas ir falšs jautājums. Ne visi latvieši ir labi un godīgi, ne visi "krievvalodīgie" ir slikti un negodīgi. Abās pusēs var atrast cilvēkus, kuri neuzskata, ka visos valsts amatos ir jāsabāž draugi, radinieki un šoferu dēli, kuri neuzskata, ka pareizais variants ir darīt visu iespējamo, lai apkarotu korupcijas apkarotājus (un neaizmirsīsim, starp citu, ka arī "Saskaņas" centrs pagājušajā ceturtdienā nepārprotami nostājās "oligarhu," nevis tiesiskuma pusē). Ir nepieciešams lūzuma punkts, paradigmas maiņa, un te nu ir liels darbs darāms tiem, kuri nevēlas redzēt pašreizējās situācijas turpināšanos vai pasliktināšanos.

Ķīniešiem ir lāsts par dzīvošanu "interesantos laikos." Patlaban mēs nepārprotami atrodamies "interesantos laikos." Laiks rādīs, vai tie novedīs pie pozitīva rezultāta. Taču jācer, ka izdosies. Latvija tomēr ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kura varētu dzīvot daudz labāku dzīvi, ja vien tās pārvaldes sistēmā nebūtu tik ļoti daudz cilvēku, kuriem pirmais mērķis ir tas, ko Pasaules banka jau sen nosauca par valsts sagrābšanu.

Jauku visiem šo svētdienu!

Pasaules gals -- nenotika

2011-05-22T09:32:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Vai labi izgulējāties? Nekas naktī nekratījās, nešūpojās? Māja nesabruka? Zemestrīci nejutāt? Dīvaini gan. Es arī ne, lai gan Amerikā kāds 89 gadus vecs kādreizējs inženieris, kurš vēlāk dzīvē pārprofilējās un kļuva par kristīgās ticības "speciālistu," ar pilnu pārliecību pirms brīža paziņoja, ka plkst. 3.00 no rīta pēc mūsu laika visu pasauli piemeklēs milzīga zemestrīce, paši labākie ticīgie momentā tiks parauti uz debesīm, un pārējie -- neticīgie, ķeceri u.tml. -- paliks tepat uz vietas uz cietīs briesmīgas nelaimes līdz oktobrim, kad Dievs pateiks viss, un mūsu pasaules vairs nebūs. Cilvēka pārliecības pamatā bija datums, kurā Jēzus it kā sists krustā reizināts ar kaut kādiem cipariem un tad dalīts vēl ar citiem -- paši varat sameklēt internetā, ja formula tiešām šķiet interesanta, cilvēks saucas Harold Camping. Gūglis palīdzēs.

Var jau pasmaidīt par muļķi. Cilvēki mūsu pasaulē ir apgalvojuši visvisvisvisvisvisvisvisādas lietas. Reizēm pagalam bīstamas, piemēram, kādreizējā ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā "pārliecība," ka Irākā ir masu iznīcināšanas ieroči, un tāpēc ir nepieciešams uzsākt karu, kura rezultātā bojā ir gājuši neskaitāmi cilvēki, tajā skaitā arī zaldāti no Latvijas. Taču tā bija apzināta nezināšana, lai neteiktu -- klaja melošana. Iespējams, ka Harolds Kampings svēti ticēja saviem aprēķiniem. Nelaime tāda, ka cilvēks ir stāvus bagāts, tas ļāva viņam savu "pārliecību" izplatīt vareni plaši, tajā skaitā Amerikas pilsētās izvietojot lielu skaitu transparentu par gaidāmo "augšāmcelšanos." Un tad sākās. Cilvēki pameta darbu un pārdeva visu, kas tiem pieder, jo pēc "augšāmcelšanās," protams, nekas vairs nebūs vajadzīgs. Vakar Losandželosā policija bija spiest glābt kāda cilvēka mājdzīvniekus, jo viņš gatavojās tos nogalināt tā, lai pēc viņa "augšamcelšanas" tie neciestu sāpes un badu. Pieļauju, šorīt kaķis un suns jūt atvieglojumu, bet pats cilvēks droši vien sajūtas visai muļķīgs esam. Ļoti ceru, ka šodien liels bars žurnālistu meklē Haroldu Kampingu, lai stāsta cilvēks, kas šoreiz sagāja greizi (par to, ka Jēzus tuvākajā laikā atgriezīsies uz zemes un sāksies Bībeles pēdējā grāmatā aprakstītās atklāsmes, viņš paziņoja arī pagājušā gadsimta 90. gados, toreiz viņš teica, ka tas notiks "laikā no 15. līdz 17. septembrim; šoreiz viņš bija daudz specifiskāks -- 2011. gada 21. maijā, plkst. 18.00 pēc Ņujorkas laika, tātad pie mums plkst 3.00 šorīt no rīta). Tāpat ceru, ka visi tie, kuri bija pietiekami naivi vai dumji, lai sekotu cilvēkam tik tālu, ka pārdeva visu ko, gatavo lāpas un mēslu dakšas, jo Viduslaiku "pārliecība," kas salīdzināma ar "pārliecību," ka no visa kā pēc kārtas var radīt zeltu, ir pelnījusi Viduslaiku pūļa reakciju.

Protams, nav H. Kampings pirmais vai vienīgais, kas ir "pārliecināts," ka Dievs sarunājas tikai ar viņu un tikai viņam sniedz informāciju par to, kas notiks nākotnē. Arī pie mums Latvijā kādreiz ir bijusi pastarās dienas sludināšana. Pagājušā gadsimta 20. gados viens bariņš latviešu pārcēlās uz Brazīliju (!), jo tapa sludināts, ka tieši no turienes ļaudīm būs iespējama kāpšana debesīs. 1925. gada 6. februārī grupiņa to, kuri tomēr nebija aizbraukuši uz pasaules otru malu, sapulcējās pie tilta Liepājā, lai gaidītu, tā ziņoja toreizējā prese, "balti tērptus" debessbraucējus. Lieki teikt, nācās palikt ar garu degunu. Doma, ka kādreiz pasaule beigsies ļoti specifiskā brīdī, kļuvusi tik izplatīta, ka par to pat bijusi parodija fenomenāli populārajā raidījumā par Simpsoniem.

No reliģiskā viedokļa te jāsaka, ka Jēzus ļoti konkrēti pateica, ka neviens nezina un nevar zināt dienu, kad pienāks pasaules gals. No laicīgā -- jāatceras viedā Alberta Einšteina reiz teiktais, ka pasaulē ir tikai divas neizmērāmas lietas, proti, Visums un cilvēka muļķība. Tiesa, A. Einšteins piebilda, par Visuma neizmērāmību viņš vēl nebija pārliecināts. Pasaule šorīt ir tāda pati, kāda tā bija vakar. Vietām ir laime, vietām nelaime. Vietām plosās karš, citur atkal -- plūdi. Cilvēki dzīvo, elpo, smejas, mīl, ēd, dejo, strādā, guļ. Reizēm pasaule saraujas krampjos, rodas zemestrīce. Reizēm tā kļūst pagalam barga, veidojas viesuļvētras un orkāni un plūdi. Tie visi ir procesi, kuru pamatā ir zinātne, pirmajā gadījumā ģeoloģija, otrā -- hidrometeoroloģija. Tie, kuri vakar akli sekoja večukam ar lielu bagātību komplektā ar plaši dzirdamu radio staciju (šorīt gan tās mājaslapā nekāda skaidrojuma par to, kāpēc tad īsti vakar nenotika ar tik lielu pārliecību apgalvotais, nav, ar ļoti lielu interesi varam gaidīt, kas tad īsti cilvēkam būs sakāms, ja vispār kas) -- tie cilvēki zinātnei nesekoja. Viņi sekoja "ticībai," bet ne tādai, kuras saknes būtu atrodamas Bībelē vai kristietībā kā tādā. Neizmērāmā cilvēka muļķība.

Jauku visiem dienu!

"Spīdekļi" no Saeimas opozīcijas

2011-05-19T09:51:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Brīdī, kad nenogurdināmais aktīvists Ainārs Šlesers pirms pāris nedēļām uzslējās uz pakaļkājām un paziņoja, ka vārdā nenosaukti ļaundari regulāri ir noklausījušies augsta līmeņa ārvalstu amatpersonu sarunas viesnīcā Rīdzene, viņa kolēģis Saeimā Aleksejs Loskutovs bilda, ka acīmredzot cilvēks sirgst ar uzmanības trūkuma sindromu, un tāpēc viņam ik pa brīdim ir jānāk ar skaļiem paziņojumiem. Sliecos piekrist, jo, protams, nekādas noklausīšanās ierīces viesnīcā Rīdzene nav atrastas, viesnīcas personāls saka, ka telpas šajā ziņā tiek pārbaudītas pirms jebkuras augsta līmeņa sapulces, un attiecīgie standarti tiek ievēroti konkrēti un nepārtraukti. Protams, vāvuļošana un muldēšana nav kriminālnoziegumi, no politikāņiem dzirdēts ne tas vien, bet tomēr. Šlesera teiktais pilnīgi noteikti tika sadzirdēts arī ārpus mūsu robežām, un, ļoti iespējams, kādam var likt pārdomāt, vai savu konferenci un visu ar to saistīto naudu tomēr nevest kaut kur citur.

Par kādreizējā buldozera pārdomām nākas domāt arī divās citās kategorijās. Ziņots, ka Amerikas Savienoto Valstu Federālais izmeklēšanas birojs savu klātbūtni Baltijas valstīs grasās pārcelt no Igaunijas uz Latviju. Minētais iemesls -- jo tieši Latvijā amerikāņiem ir smalkākās telpas, jo nupat uzcelta jauna vēstniecība. Un kas konkrēti fibiešus mūsu valstī interesē? Viena joma, par kuru viņi runājuši visnotaļ atklāti, ir ar Šlesera skaļu atbalstu izveidotā programma, kuras ietvaros jebkurš puslīdz naudīgs cilvēks Latvijā (un tātad -- Eiropas Savienībā) var nopirkt uzturēšanās atļauju. Šī procesa administratori, tiesa, ir teikuši ka kādam simtam šādu tīkotāju valsts atļauju ir atteikusi, bet acīmredzot amerikāņiem vienalga liekas, ka varbūt tur kaut kas nav pavisam kārtībā.

Savukārt, domājot par gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām, Šlesers ir paziņojis, ka neskatoties uz to, ka viņa frakcija ne vien ir solījusi vienbalsīgu atbalstu Valdim Zatleram, bet arī bija pati, pati pirmā kas bija gatava izvirzīt viņa kandidatūru, Šlesers, iespējams, par Valdi Zatleru nebalsos, jo Valdim Zatleram varbūt ir Šleseram netīkams viedoklis par viendzimuma attiecību juridisku noregulēšanu. Tas, lūk, ir pats, pats, pats svarīgākais jautājums domājot par valsts pirmo personu. Nevis spēja iedvesmot tautu, pārstāvēt valsti ārvalstīs, nodrošināt tiesiskumu ar likumprojektu apturēšanas palīdzību, izvēlēties pareizo premjerministru, viedi vadīt Nacionālo drošības padomi un Nacionālos bruņotos spēkus. Nē, galvenais ir vienai sabiedrības daļai turpināt liegt pilnīgi konkrētas tiesības. Un tiem, kas tagad brēks, ka nekādas diskriminācijas nav, tomēr pirms brēkt vajadzētu palasīt, piemēram, šo tekstu: http://www.politika.lv/temas/cilvektiesibas/15528. Lasot cilvēks var uzzināt kaut ko jaunu. Uzzināt kaut ko jaunu -- tas ir būtiski, lai par kaut ko spriestu.

Runa, protams, nav tikai par Šleseru. Varam aplūkot citus viņa frakcijas biedrus Saeimā. Piemēram, Edgars Zalāns ir atklātā tekstā sācis runāt par to, ka Latvija bez Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja varētu iztikt gluži labi. Kā šonedēļ žurnālā Ir raksta kolēģis Aivars Ozoliņš, zalānveidīgo politikāņu mērķis ir "korupcijas apkarošanas novēršana un novēršanas apkarošana." Un tas vēl jo vairāk lec acīs, ja padomājam par to, ka partiju apvienība Par labu Latviju vienmēr ir apgalvojusi, kā tas nu reiz ir tas veidojums, kuram ir sapratne un zināšanas par valsts tautsaimniecības attīstību un pilnveidošanu. Šajā sakarā būtu uzdodami lūk, kādi jautājumi:

1) Šodien Dienā ir stāsts par to, ka kārtējo reizi Igaunija mūs ir apsteigusi, jo tai Amerikas leģendārajā Silīcija ielejā jau ir konkrēta pārstāvniecība, kura ir ļoti daudz aktīvāka par to, ko tur dara latvieši. Kā raksta laikraksts: "Jūlija vidū, kad premjerministrs Valdis Dombrovskis (Vienotība) viesosies ASV, paredzēts apmeklēt arī Silīcija ieleju. Sākotnēji Latvijas vēstniecība ASV Dienai pauda, ka vizītes laikā tiks atklāta arī Latvijas pārstāvniecība šajā IT nozares sirdī, taču patiesībā valstij nav ko atklāt. Birojs, kas tur atrodas, ir jau atklāts šī gada janvārī, turklāt to izdarījuši seši uzņēmēji par savu naudu, jo valsts naudu atteikusi." Vai lielajiem biznesa speciālistiem par to nav nekas sakāms?

2) Šodien žurnālā Ir varam lasīt materiālu par to, kāpēc Vācijas investori ne īpaši vēlas izveidot biznesu mūsu valstī. Uzskaitītie iemesli: Nepilnības tiesu prasību nodrošinājumā satur izspiešanas potenciālu; investīcijas apgrūtina ļoti ilgi tiesu procesi; ar maksātnespējas procesa draudiem vai reālu pieteikšanu var izdarīt spiedienu uz darījumu partneriem, kuri nav norēķinājušies par darbu, jo tas veikts nekvalitatīvi; uzņēmēji ļaunprātīgi izmanto tiesībsargājošās iestādes; advokāti tiek izslēgti no iesāktām izmeklēšanām, padarot viņus par aizdomās turētajiem; investīcijas tiek apgrūtinātas ar nevajadzīgām izmaksām (piemēram, neprognozējamiem juridiskajiem izdevumiem VID pārbaužu un tiesu dēļ); un publiskie iepirkumi ceļu būvē un pakalpojumu nozarē. Konkrēts gadījums: vācieši bija iesaistīti koģenerācijas projektā Ventspilī, bet projekts sabruka, Latvija pazaudēja 24,3 miljonus ES naudas, un "investoru neoficiālie izskaidrojumi saistījās ar pavisam citiem, Latvijas videi tipiskiem un viegli uzminamiem iemesliem. Firma izlēma klusējot aiziet no Latvijas." Tas pats jautājums: Lielajiem biznesa speciālistiem, piedevām, no apvienības kuru veidojošās partijas vistiešākā veidā ir atbildīgas par minētās "vides" izveidošanu, nekas par to nav sakāms?

3) Un, ja kas, vai minētie biznesa speciālisti kādreiz ir ielūkojušies Satversmē un tur konstatējuši šādu tekstu: "Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem..."? Un, ja ir ielūkojušies un konstatējuši, tad kā būtu skaidrojams apvienības skaļais atbalsts domai, ka referendumā ir jāapspriež valsts subsīdijas, kuras, lai vai kā, bet tomēr ir konkrēti budžeta un nodokļu jautājums?

Jauku visiem dienu!

O, un PS par vēl vienu opozīcijas "spīdekli." Tagad, kad "Saskaņas" centra boss Urbanovičs, laikam cerot, ka neviens nepamanīs, ir pateicis, ka radikāļi, kuri vāc parakstus par krievu valodas oficiālo statusu mūsu valstī, ir "pašcieņas bruņinieki" un, ka "Saviem cilvēkiem, kuri mani uzklausa, es saku: (..) palīdziet [referenduma iniciatoriem], kā varat! Ja varat palīdzēt ar savām prasmēm vai kādu citu talantu, tad dariet to! Tā ir goda lieta. Gan jūsu, gan mūsu" -- vai nav laiks beidzot atzīt, ka apvienības programmā rakstītais par "visu Latvijas iedzīvotāju atbildību par latviešu valodas saglabāšanu, tās prasmi un lietošanu" un apvienības apgalvojums, ka tai nu reiz ar parakstu vākšanu nav nekāda sakara, ir fufelis un būtībā arī melošana? Ja kas.

Prezidenta vēlēšanas vai zirgu sacīkstes? Grūti spriest

2011-05-16T10:28:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Nu, gluži kā pret derībām zirgu sacīkstēs vai pret totalizatoru mūsu valsts "gudrās galvas" patlaban izturas jautājumā par Valsts prezidenta pārvēlēšanu vai nepārvēlēšanu. Procesā piedalās arī laikraksti. Pagājušajā nedēļā Diena rakstīja, ka prezidentam nepieciešamais balsu skaits šķiet garantēts, šorīt -- ka viņam varot pietrūkst balsu un tāpēc būs vajadzīgas atkārtotas vēlēšanas. Savukārt Neatkarīgajā šorīt ziņots, ka Valsts prezidents var sākt pucēt kurpes un atdzesēt šampānieti, jo pārvēlēšana esot garantēta. Tas saskan ar Neatkarīgās politisko sutenieru viedokli -- "zaļo zemnieku" boss Brigmanis ar savu ierasto smīniņu saka, ka gan jau "sakasīs" vajadzīgo balsu skaitu.

Kas šajā procesā ir iztrūcis? Manuprāt, tā tomēr ir nopietna diskusija par to, ko Valdis Zatlers ir darījis pēdējos četros gados un ko viņš varētu darīt nākamajos četros gados. Pats prezidents centās situāciju labot ar savu uzrunu Latvijas universitātē, un tas varbūt nebija pats labākais variants, jo ļoti garā runa ar iedvesmojošu oratoriju nudien neizcēlās, bet no otras puses, cilvēks pavisam skaidri pateica, kas nākamajos četros gados būs viņa prioritātes. Tas tomēr netraucē politikāņus pret viņa pārvēlēšanu izturēties kategorijā "mēs uzskatām, ka tajā tur partijā būs tie, kas nedarīs to, ko solījuši, un tāpēc neko nevaram garantēt." Tā ir politikāniska māžošanās, kura, diemžēl, uzrāda dzīvu patiesību par mūsu republikas parlamentu: Tajā darbojas cilvēki, kuriem vienkārši nevar ticēt un kuri bieži vien prasti melo, un politikāņi pie tā ir tik ļoti pieraduši, ka viņiem tā liekas normāla situācija esam. Citiem vārdiem sakot -- runa nav par Valdi Zatleru, runa ir par politikānismu, kurš patlaban kārtējo reizi sit visaugstāko vilni.

Vēl vairāk tas kļūst skaidrs, ja aplūkojam tās personas, kuras patlaban visaktīvāk tiek apspriestas kā alternatīvi varianti. Par Puzes ķeizaru varam aizmirst, viņš pats ļoti labi saprot, ka tas tomēr būtu par daudz prasīts no Eiropas, par valsts pirmo personu padarīt cilvēku, kuru izmeklē ne jau tikai šajā ES dalībvalstī vien. Ārpus tā, teju vai ikreiz, kad šī tēma tiek apspriesta Dienā, vētīts tiek Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzvārds (šorīt: "Solvita Āboltiņa - aizkulišu Valsts prezidenta kandidāte? Nē viņa nesaka, bet apgalvo, ka plāns B neeksistē"). Tas, ka šis teikums ir laikraksta pirmajā lappusē un pat virs bildes, kurā azerbaidžāņi līksmo par uzvaru Eirovīzijā, liecina, cik ļoti arī mediji visu šo lietu uztver minētajās zirgu sacīkstes kategorijās. Solvitas Āboltiņas uzvara prezidenta vēlēšanās arī ir ļoti maz ticama, ja vien tās kontekstā nenotiek milzīgi liela rokāde Saeimas spēku struktūrā, un tā krietni nosacītā stabilitāte, kura tur patlaban pastāv, tomēr abām koalīcijas partijām šķiet pietiekami svarīga, lai ar to neriskētu. Gan tāpēc, ka "zaļie zemnieki" pilnīgi noteikti nevēlas kļūt par galvenajiem atbildīgajiem jautājumā par valsts joprojām neatrisināto finanšu krīzi, gan arī tāpēc, ka bezgalīgu variantu jau Saeimā nav. ZZS, PLL un SC kopā sanāk 59 balsis, bet čupošanos ar Alfrēda Rubika pārstāvēto spēku abām pārējām apvienībām, kuras tomēr sevi cenšas pozicionēt visnotaļ tautiskos ietvaros, vēlētāji nudien varētu nesaprast.

Vēl jautrāk ir tas, ka "popularitātes" kalngalā šajā jautājumā ir Valsts kontroliere Inguna Sudraba. Mūsu politikāņi viņu ir ieraduši uzskatīt par tādu sīcošu mušu, kura kaitina, bet kurai nekādas varas nav, un tāpēc viņu var mierīgi ignorēt (vai buldozera gadījumā -- melīgi apgalvot, ka viņas darba pamatā ir personīgas finanšu intereses). Ievēlētā Valsts prezidenta amatā, I. Sudraba diez vai piepeši kļūtu par politikāņu marioneti, un tas ir ļoti, ļoti maigi teikts. Viņas attieksme pret valsts sagrābšanu tandēmā ar tiesībām, sasaukt Ministru kabineta sēdes, noraidīt likumprojektus, inspirēt tautu tiesiskuma virzienā, uzsākt Saeimas atlaišanu? Nu, diez vai. Tas no mūsu politikāņiem būtu apbrīnojams un tāpēc tomēr stipri mazticams gājiens, jo jautājumā par savu "lelli" Rīgas pilī pirms četriem gadiem viņi tomēr krietni apdedzinājās, un kā vēl.

Dzīvosim, redzēsim. Turpinu uzskatīt, ka Valdim Zatleram ir lielākas, nevis mazākas izredzes pils atslēgas saņemt vēl uz četriem gadiem, vienkārši tāpēc, ka mūsu politikāņi tik ļoti nesaprot, ko viņi paši grib. Pat tautieši no Visu Latvijai! ar savām dzirkstošajām actiņām dikti mēģina pret politiku attiekties nopietni un pārdomāti un nosvērti, un paldies par to, bet iemesli, kāpēc viņi it kā kādu brīdi taisījās balsot pret Zatleru (piemēram, bezvīzu režīms ar Krieviju) -- nu, visnotaļ izglītotie vislatvieši noteikti saprot, ka ne jau no Latvijas Republikas Valsts prezidenta tas būs vai nebūs atkarīgs, vai Eiropai ir bezvīzu režīms ar cara Vladimira karaļvalsti.

Lūk, kur mēs šajā stāstā esam patlaban: Balsot par Valdi Zatleru ir solījusi Vienotība (33 balsis), VL!-TB/LNNK (8 balsis) un PLL (8 balsis). Kopā 49. Dažas pietrūkst. Tāpēc jau Brigmanis tik ļoti var smīnēt par balsu "sakasīšanu." Vienīgā nelaime -- ja nevar ticēt, ka partiju solītais būs arī partiju darītais, un jautājums lielākoties grozās tikai un vienīgi ap to, vai "gudrās galvas" ir godprātīgas -- nu, par nobriedušu un nopietnu politisku iekārtu to ir stipri pagrūti uzskatīt.

Jauku visiem dienu!

Varēja būt (pavisam mazliet) sliktāk

2011-05-15T08:42:00.002+03:00

Labrīt, lasītāji!

Tik pilnīga un visaptveroša katastrofa kā pērn Aišai un aizpērn Intaram Busulim šī gada Latvijas pārstāvjiem Eirovīzijas dziesmu konkurss nebija. Tā ir pozitīvā ziņa. Taču tikai drusciņ. Ir zināmi visi procesa rezultāti un, ja pērn Aišai bija pats sliktākais rezultāts no visiem dalībniekiem un aizpērn Busulim otrs sliktākais rezultāts no visiem dalībniekiem, tad šoreiz par Musiqq puišiem mazāk punktu ieguva ... četri priekšnesumi. Tātad -- 42. vieta no 46 dalībniekiem. Tas tomēr ir aptuveni turpat, kur tiek, teiksim, Jamaikas iedzīvotāji tad, kad viņi piedalās kalnu slēpošanas sacensībās.

Manuprāt, ir divas lietas, kas šeit ir sakāmas. Pirmkārt, vakar Eirovīzijā uzvarēja Azerbaidžānas pārstāvji Ell/Nikki ar dziesmu "Running Scared," un šīs dziesmas autori saucas Stefans Orns, Sandra Bjurmana un Iains Farkarsons. Tie nav azerbaidžāņu uzvārdi. Tie drīzāk ir līdzīgi to autoru uzvārdiem, kuru dziesma pēdējo reizi Latvijas pārstāvjiem ļāva izkļūt no pusfināla. Tie bija mūsu pirātiņi, un viņu dziesmu sacerēja ļaudis ar uzvārdu Libergs, Andreasons un Vaseniuss. Tie būtum skandināviski uzvārdi, un nav nekāda jautājuma, ka Skandināvijā darbojas ļaudis, kuri Eirovīzijas formulu, cik nu tāda vispār ir atrodama, ir atkoduši pietiekami veiksmīgi. Dziesmas var rakstīt arī pašmājās, vakar otro vietu ieguva itālis (pēc ilgas Itālijas prombūtnes no Eirovīzijas), un savu dziesmu viņš sacerēja pats. Ja kas, tad vienīgajā reizē, kad Latvija Eirovīzijā plūca laurus -- arī toreiz dziesmu sarakstīja pati Marija Naumova kopā ar Maratu Samauski. Bet tādā gadījumā tomēr ir jānodrošina, ka dziesma galu galā ir bez kļūdām un ar pietiekami augstu saturisku kvalitāti. Kā rakstīju viņdien, valodas kļūda bija Aišas dziesmā par "misteru dievu" un valodas kļūda bija Musiqq dziesmā par eņģeli. Varbūt nevajag tik daudz lidināties pa debesīm ar dievu un eņģeļiem, bet katrā gadījumā ir jāatsakās no urrāpatriotiskās domas, ka Eirovīzijai dziesmas var sacerēt tikai pašmāju ļaudis.

Otra lieta ir tikpat nopietna. Uz Eirovīziju var skatīties dažādi. Ja tas ir pasākums, uz kuru katru gadu kāds dodas, un nevienam institucionāli gar šo kādu nav nekādas daļas, tad viss kārtībā un rezultāts ir svarīgs tikai tam kādam un tā faniem. Ja, savukārt, pasākumu uzskata par tādu, kurā valsts mazliet reklamē arī sevi, tad tomēr būtu jāpadomā arī par priekšnesumu un to, kā tas izskatās. Uz kopējā fona Musiqq priekšnesums tomēr bija blāvs un visai tumšs. Latvijas televīzijas cilvēki ir teikuši, ka Musiqq paši uzstāja, ka priekšnesumam Diseldorfā jābūt tādam pašam kā Ventspilī. Jādomā, ka pat salīdzinoši mazpieredzējuši puiši saprot atšķirību starp skatuvi Ventspilī (maziņa, maziņa) un skatuvi Diseldorfā (lielumliela), un no tā it kā automātiski vajadzētu izrietēt izpratnei, ka Vācijā varbūt būs jādara kaut kas maķenīt citādi. Pērn vismaz no absurdajām vešerienes bļodām Aiša atteicās. Laikrakstā Diena kritiķis Normunds Naumanis viņdien rakstīja, ka "man šķiet, ka visa tā LTV Eirovīzijas organizatoru blice jāpatriec pie velna, ja jau otro gadu mums katastrofāli neveicas, un ne jau mūziķu dēļ." Normunds piemirsa, ka patiesībā katastrofāli neveicas jau trešo gadu pēc kārtas, bet ne tur tas suns aprakts. LTV "Eirovīzijas organizatoru blice" tomēr procesā būtu jāiesaista krietni intensīvāk, ja vien "blicei" nav pārliecība, ka reiz Ventspilī balsis saskaitītas, tad tai ar tālāko vairs nav nekāda sakara. Vispār šogad "blice" bija pavisam cita nekā visus gadus pirms tam, varbūt šogad daļēji tur tā nelaime, bet varu teikt ar pilnu pārliecību, ka daudzviet Eiropā, reiz ir atrasts konkursa dalībnieks, ar viņu strādā ļoti, ļoti intensīvi, lai pārliecinātos, ka lielajā vakarā viss būs kārtībā. Būtībā arī Latvijā nav aizbildinājuma tam, ka cilvēki uz Eirovīziju dodas ar kļūdainām dziesmām. Ir mūsu valstī ļaudis, kuri angļu valodu kādreiz ir mācījušies skolā un to pieprot labi. Piemēram, Saeimas deputāts Ojārs Kalniņš jau ļoti sen ir sadarbojies ar grupu Autobuss debesīs. Ar to es nesaku, ka deputātam vajadzētu rakstīt dziesmu (lai gan -- kāpēc ne?), bet nākamgad varbūt tie, kuri raksta dziesmas, tās varētu parādīt viņam vai kādam citam, kurš varētu pateikt, piemēram, ka dievu tomēr nesauc "mister God." Un noteikti Latvijā ir arī cilvēki, kuri var izstrādāt interesantāku šovu par to, kas ceturtdien bija uz skatuves zem nosaukuma "Latvija." Domājams, tam nav par visu varu jāmaksā lielumliela nauda.

Protams, par to visu var arī nospļauties, Eirovīzijā reti kad atskan kāda dziesma, kura pēc tam patiešām kļūst par lielu hītu. Taču konkursu tomēr skatās ļoti, ļoti, ļoti daudz cilvēku (un, ja runāt par komentēšanu skarbāku vai maigāku, ja kas, tad Lielbritānijā viņi visi dzirdēja komentētāju par Musiqq dziedātāju sakām "Šis puisis laikam tikko izvēlās no solārija"), un tāpēc droši vien tomēr ir vērts pacensties. Ne tikai mūziķiem, kuri laimē ceļazīmi. Arī tiem, kuri sevi uzskata par Eirovīzijas "blici."

Jauku visiem dienu!

PS -- Žēl par rumāni. Tikai 17. vieta. Bet dziesma nudien smuka. Gadās arī tā.

Ne jau pilnīgi visi, bet ne par to ir runa

2011-05-11T15:10:00.005+03:00

Labdien, lasītāji!

Pirmdien raidījumā "Skats no malas" mēs runājām par to, kā Saeimas komisija ir nolēmusi nobloķēt likuma grozījumus par privātpersonām, kuras ziedo naudu politiskajām partijām. Tapa apgalvots, ka likumprojekts esot bijis nekvalitatīvs, un mans jautājums raidījuma dalībniekiem bija par to, vai mūsu valdība ražo brāķus, vai arī te bija manāms politikānisms. Pienāca brīdis, kurā bildu, ka par politikānismu Saeimā tikpat daudz kā jebkura cita politiskā organizācija atbildīga ir apvienība Vienotība, jo ar savu rīcību tā ir visnotaļ skaidri likusi saprast, ka godīgums un tiesiskums tai ir tikai karogs, ko nest cīņā, nevis princips, kādu apvienība ievēro savā darbā. Konkrēti runa bija par ekonomikas ministru un viņa visnotaļ dīvaino finanšu situāciju ar visu slepeno un ļoti, ļoti pretimnākošo investoru un visu pārējo, taču runa ir arī par premjerministru, kurš mēģina apgalvot, ka viņam ar dzīvesbiedri principā nav nekādu sakaru, ja runa ir par viņas biznesu. Runa ir par epopeju ap Silvu Bendrāti, kura bija sevišķi redzama tāpēc, ka neilgi pirms tam, kad vēlēšanas vēl nebija notikušas, Vienotība viens, divi bija izrēķinājusies ar Rīgas domes deputātu, kurš izmantoja trafaretus automobiļus, lai vizinātos pa naktsklubiem.

Laikā kopš raidījuma, ar mani ir sazinājušies atsevišķi Vienotības pārstāvji Saeimā, vienā gadījumā ar e-pasta starpniecību, otrā -- pa tālruni. Neteikšu, kuri tie bija, tas būtībā nav svarīgi, bet doma bija vienkārši tāda, ka ne visus Saeimas deputātus var mest pār vienu kārti, un teikt, ka tur visi ir politikāņi ir slikti, nevar.

Būtībā piekrītu. Mans mērķis vispār nekad nav bijis teikt, ka kāds no mūsu valsts politikāņiem ir neglābjami slikts cilvēks, arī tie ne, kuri politikā ir vislielākie kretīni jautājumā par visas valsts sagrābšanu. Labuma un sliktuma vērtēšana lai paliek Dievam tam kungam pēc tam, kad šie ļaudis būs aizgājuši no šīs pasaules. Taču politikā ir arī tāda lieta, kā kolektīva atbildība. Un te nu mēs nonākam pie tā, ka Vienotība kopumā ir bijusi akla un kurla pret to, par ko esmu runājis jau ļoti, ļoti sen -- kā tas izskatās? Jo, kā teicu "Skatā no malas," būtu mēs Zviedrija, Kampars būtu izlidojis pa durvīm piecas minūtes pēc tam, kad kļuva zināms, ka par viņa amatpersonas deklarāciju ir šaubas un slepenība. Nu, nevar cilvēks, kurš ir atbildīgs par valsts tautsaimniecību un tāpēc arī par to, ko valstī dara uzņēmēji, būt ar slepenu līgumu kādā uzņēmējdarbības jomā. Vienalga, vai tur viss ir tīri un skaisti vai nē, sabiedrībai ir absolūtas tiesības uzskatīt, ka var būt šaubas par ministra objektivitāti, spriežot par lietām, kas saistās ar attiecīgo biznesa jomu. Protams, valstī, kur parlaments tā arī nespēj tikt galā ar auniem, kuri joprojām tur darbā savus miesīgus radiniekus, tā katru dienu pilnīgi konkrēti pārkāpjot likumu, varbūt ir par daudz prasīts, lai politikāņi domātu arī simboliskās kategorijās, bet tomēr. Tas, ka arī Vienotība ir siles dalībniece, kļuva skaidrs tajā dienā, kad Solvita Āboltiņa paziņoja, ka izdabāšana rietumkrasta mazpilsētas mēram visās iespējamās lietās ir valdības stabilitātes cena. Un, ja valdības stabilitāte ir svarīgāka par valsts tiesiskumu, tad, diemžēl, tas ir kaut kas tāds, par ko ir jāuzņemas atbildība visiem, kuri šo valdību veido, un, jā, arī tiem, kuri man rakstīja, lai teiktu "es nē, es nē." Abos gadījumos man nav nekādu šaubu, ka cilvēks ir kārtīgs un labs cilvēks, jo abus es pazīstu personīgi un sen. Taču laikā, kad savus briesmīgos nedarbus veica "stabilitātes garanta" veidotā valdība, man nebija akceptējama Raimonda Paula un Imanta Kalniņa taisnošanās par to, ka viņi jau ne par ko vainīgi nejūtoties, jo viņi vispār ir kultūras cilvēki un ne politiķi, jo arī viņi bija līdzatbildīgi par drošības likumu graušanu un visu pārējo slikto, kas toreiz tika izdarīts. Attiecībā uz Vienotību mēraukla nevar būt cita. Notušējot apvienības biedru nedarbus, Vienotība demonstrē to pašu politikānismu, kāds mūsu republikā ir bijis liela sērga jau ļoti, ļoti sen. Un par to -- ļoti, ļoti žēl. Vēl jo vairāk tāpēc, ka procesā ir iesaistīti arī labi, krietni un visādā ziņā lieliski ļaudis.

Jauku visiem dienu!