Labvakar, lasītāji!
Man šovakar bija interesanta saruna ar vācu tautības studentu, kurš patlaban studē žurnālistiku Latvijas universitātē un raksta darbu zem virsraksta "Vai hokejs ir tikai īstiem vīriešiem?" Runājām par sportu un homoseksuāliem cilvēkiem. Teicu viņam, ka nešaubos, ka Kontinentālajā hokeja līgā, kurā piedalās arī Rīgas Dinamo, noteikti ir geji, ja arī slēpti. Tas ir statistikas jautājums. Teicu, ka aizture sportistu vidū var būt saistīta ar sabiedrības homofobiju. Teicu, ka tas noteikti mainīsies gan tāpēc, ka Latvija tagad ir Rietumeiropas valsts, un Rietumeiropā tolerance ir ļoti nozīmīga lieta, gan arī tāpēc, ka jaunākā paaudze aug bez vecākās paaudzes aizspriedumiem. Students, savukārt, teica, ka viņš ir intervējis kādu Rīgas Dinamo pārstāvi, kurš viņam esot teicis, ka būt gejam hokeja komandā ir absolūti aizliegts. Nu, jā -- tikpat labi varētu aizliegt zilas vai zaļas acis. Nezinu, vai Dinamo ir kāds gejs, bet, ja ir, tad pārstāvja teiktais viņam ir duncis sirdī.
Par sportu un gejiem vispār ir interesanti. Cilvēks savu seksuālo identitāti lielākoties apjauš pusaudža vecumā. Tajā brīdī viņš jau zina, kas viņam dzīvē ir interesanti un neinteresanti. Ja tas ir sports, tad interese saglabāsies arī pēc tam, kad cilvēks sevī būs atpazinis geju vai lesbieti. Tiesa, tāds sporta veids, kā hokejs, var būt gana mačo, un tur atklātam gejam varētu klāties pat ļoti grūti. Taču par to, ka arī Latvijā hokejā tādā vai citā līmenī piedalās geji, nav nekādu šaubu. Cita starpā vācu students man jautāja, ko es teiktu Dinamo spēlētājam, kurš pie manis atnāktu un jautātu, vai viņam būtu jāatklāj sava seksualitāte. Atbildēju, ka gadījumā, ja tas nozīmētu viņa karjeras beigas, es teiktu nē, bet ar divām piebildēm. Pirmkārt, grūta ir dzīve slēptiem gejiem, jo visu laiku un bez pārtraukuma ir jāmelo, ir jāatceras, kas kam ir stāstīts, ir jāsacer pasaciņas par to, ko cilvēks dara brīvajā laikā, un, vistrakāk, iespējams, ka cilvēks veidos attiecības ar sievieti, kuras dzīve līdz ar to būs krietni bojāta. Un, otrkārt, noteikti cilvēkam būtu "jāiznāk no skapja" tad, kad viņam profesionālā karjera ir beigusies.
Ja par hokeju kā tādu, Rietumos ir arī geju un lesbiešu hokeja komandas, un tajās spēle notiek gluži tikpat raiti un reizēm arī brutāli, kā "lielajā" hokejā. Lūk, piemērs: http://www.bladeshockey.com/. Taču geji un lesbietes ir piedalījušies visādos sporta veidos. Viens no leģendārākajiem tenisa spēlētājiem visā vēsturē Bils Tildens bija gejs, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāts. Viena no leģendārākajām tenisa spēlētājām visā vēsturē Martina Navratilova ir lesbiete, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāta. Noteikti leģendārākais nirējs visā vēsturē ir Gregs Luganiss, lai arī viņš profesionālā sporta laikā nebija atklāts. Taču pēdējo gadu laikā arvien biežāk sportisti ir atklājuši savu seksualitāti arī karjeras laikā, it īpaši Eiropā un Austrālijā, kur sabiedrība ir krietni tālāk attīstījusi spēju būt tolerantai nekā tas ir mūsu postsovjetiskajā vidē. Te, lūk, var atrast sarakstu ar profesionāliem sportistiem, kuri savu statusu ir atklājuši vai nu karjeras laikā vai arī pēc tam: http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_lesbian,_gay,_bisexual,_and_transgender_sportspeople.
Būtība te ir ļoti vienkārša. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc gejs vai lesbiete nevar darīt pilnīgi visu to pašu, ko jebkurš cits cilvēks. Tie ir tikai sabiedrības aizspriedumi, kuri apgalvo citādi. Latvijas LGBT organizācija Mozaīka jau sen atbalsta sieviešu basketbola komandu, kurai ir bijuši ļoti labi panākumi Eiropas līmenī. Vieglatlēte Līga Kļaviņa ne bez rezultātiem piedalījās Sidnejas Olimpiskajās spēlēs, viņa ar savu dzīvesbiedri Evitu tagad audzina bērnu. Pilnīgi noteikti Latvijā ir arī geji vīrieši, kas nodarbojas ar sportu. Tikai laika jautājums, kad viņi par sevi būs atklāti.
Un, ja vēlreiz par hokeju, tad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kādā Kanādas radio stacijā uzstājās ne viens, bet divi NHL spēlētāji geji, lai gan viņu balsis tika maskētas. Pirms pāris gadiem telekanāls ESPN (sporta kanāls) veica aptauju, kurā 50 NHL spēlētājiem jautāja, vai viņu komandā spēlē arī geji. 42% atbildēja, ka jā. Gejs, kurš neslēpa savu seksualitāti un spēlēja hokeju, bija nelaiķis Brendans Berks, kas gāja bojā autokatastrofā. Viņa brālis laikā kopš Brendana nāves ir aktīvi atbalstījis atklātību hokejā, viņš ir veidojis organizāciju "Arī tu vari spēlēt." Viņš darbojas hokeja komandā Philadelphia Flyers kā izlūks un ir teicis, ka viņaprāt nākamo divu gadu laikā NHL būs atklāti geji. "Manuprāt mūsu sportisti ir skaidri pateikuši, ka viņi atbalsta savus komandas biedrus," viņš ir teicis. "Manuprāt, to pašu skaidri ir pateikuši menedžeri, jo viņi atbalsta 'Arī tu vari spēlēt' kustību. Manuprāt, to pašu ir skaidri pateikuši fani. Manuprāt, to pašu ir pateicis hokeja komisārs. Manuprāt, to pašu ir skaidri pateicis līgas birojs. Visi tagad zina, ka NHL šajā procesā piedalās."
Kad to pašu varēsim teikt par Kontinentālo hokeja līgu?
Jauku visiem atlikušo vakaru!
trešdiena, 2012. gada 23. maijs
ceturtdiena, 2012. gada 17. maijs
Pašreklāma
Labdien, lasītāji!
Šodien man pastkastītē bija divi žurnāli. Abiem nosaukums -- "Tava Rīga." Viens latviešu, otrs krievu valodā. Krievu valodas variants ieslīdēja atkritumu kastē, jo krievu valodu nepārvaldu. (Lai gan būtu interesanti papētīt, vai abos variantos top stāstīts viens un tas pats, jo, kā dzirdēts, Rīgas mēra Nila Ušakova pārstāvētais "Saskaņas centrs" iepriekšējā priekšvēlēšanu laikā latviešu valodā un krievu valodā stāstīja visnotaļ dažādas lietas - varbūt to var papētīt kāds cits.)
Atverot žurnālu, pirmais, kas lasāms, ir tas, ka tas ir "apvienības Saskaņas centrs informatīvais buklets." Lai nevienam par to nebūtu šaubu, jau nākamajā lapā Ušakovs skaidro, ka "šis buklets izdots tikai un vienīgi par Saskaņas centra nevis pašvaldības līdzekļiem, kaut gan izdevums pilda tīri pašvaldības funkciju. Vienkārši mēs nevēlamies izraisīt kārtējos tukšos, toties skaļos apvainojumus par administratīvā resursu izmantošanu. Jo nez kāpēc mums ir aktīvi "eksperti," kuri uzskata, ka ikviens domes labais darbs tiek paveikts tikai saistībā ar vēlēšanām."
Labi. Pieņemsim, ka šoreiz administratīvie resursi netiek izmantoti. Tas ir jauki. Taču kāds ir žurnāla saturs, ja reiz tas "pilda tīri pašvaldības funkciju"? Pēc Ušakova skaidrojuma par to, cik ļoti noraidāmi ir apgalvojumi par domes darba saistību ar politikāņu interesēm, mēs atrodam materiālu, kurā vicemērs Andris Ameriks lielās par to, ka šīgada pilsētas budžets esot "taisnīguma budžets." Nenorādot autoru ir apgalvojumi par to, cik ļoti dome palīdz "vecajiem ļaudīm" un veic "karu" pret graustiem. Seko atzinums, ka pilsētas budžets pirmajā ceturksnī ieguva 7,5 miljonus latu vairāk naudas nekā bija paredzēts, tāpēc naudu dome varējusi veltīt latviešu valodas kursu organizēšanai, ielu remontam, bērnudārziem, sociālo māju renovācijai u.c.
Tālāk ir vēl viens mēra rakstīts materiāls, un tas ir vienīgais, kurā vispār top atzīts, ka Rīgas domē darbojas ne tikai Saskaņas centrs un Amerika veidojums. Teksts ir par visu "nepareizo," ko ir teikusi un darījusi domes opozīcija ("būtībā par katru tādu paziņojumu var vērsties tiesā kā par apmelošanu, taču tas būtu pārlieku liels gods maniem opozīcijas kolēģiem"). Nākamajā lapā ir fotogrāfijas, kurās redzams Ameriks un Ušakovs, Ameriks upē, Ameriks ar Uljanu Semjonovu, Ušakovs talkā, Ušakovs ar Raimondu Paulu un Ušakovs ar kultūras ministri. Atkal -- "tavas Rīgas" pašvaldībā acīmredzot darbojas šie divi kungi vien. Žurnālā ir apraksti par Latgales priekšpilsētu un Maskavas forštati, materiāls par Rīgas pašvaldības policijas darbu, notikumu saraksts - vārdu sakot, viss pēc kārtas.
Bet ārpus tā, ka žurnāls "Tava Rīga" sit tikai un vienīgi vienos vārtos, būtu vērts padomāt par tiem "tukšajiem un skaļajiem" apgalvojumiem par lēmumu saistību ar vēlēšanām. Protams, Rīgas dome arī dara labus darbus, šajās dienās ārpus mana loga ļaudis kaut ko dikti rosīgu dara zem Čaka ielas asfalta, ir minētais finansējums latviešu valodas kursiem un visam pārējam. Taču ir divas citas lietas. Pirmkārt, rakstot par "secinājumiem," kādi radušies pēc visu domes opozīcijas nedarbu uzskaitīšanas, mērs raksta lūk, ko: "Es pat nepievērsīšos jautājumam par ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu." Jā, Dievs pasargi! Kāpēc gan vadītājam pašvaldības iestādē, par kuru jau sen KNAB pateica, ka korupcija tajā ir "sistēmiska" un kurā vicemērs ir pazīstams ar iesauku "misters 20 procenti," būtu jādomā par "ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu"?
Bet, otrkārt, ir arī jautājums par brīvbiļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā. Lēmumu par to, ka par velti var braukt visi pilsētas nestrādājošie pensionāri, dome pieņēma vienu mēnesi pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Ja kāds grib ticēt, ka šīm divām lietām nebija absolūti nekāda sakara, tad man ir zemes gabals uz Marsa, kuru es labprāt tam cilvēkam pārdošu. Nu ir lemts, ka par brīvu varēs braukt arī visi pilsētas skolēni (lai gan ne tehnisko skolu skolēni - tas nu gluži godīgi nešķiet). Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām kāds sprīdis laika vēl ir, tāpēc varbūt nav nepamatoti teikt, ka šim lēmumam ar tām nav nekāda sakara. Taču acīmredzot mēram nekādi neinteresē pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksmes finanses. Kādus rezultātus tas prognozē šim gadam? 12,8 miljonus latu ... zaudējumos. Tas nozīmē, ka visas šīs brīvbiļetes tomēr sponsorē visi rīdzinieki pēc kārtas. Tiesa, bezatbildība domes finansējumā nav nekas neparasts. Jā, pirmajā ceturksnī ieņēmumi palielināti par 7,5 miljoniem latu, bet šajā sakarā dome apstiprināja izdevumus par ... 28,9 miljoniem latu. Tas nozīmē lielāku pašvaldības budžeta deficītu. Un tas nozīmē parādu. Un tas nozīmē, ka kādam tas būs jāatmaksā. Nu, ko, rīdzinieki? Vismaz izdevums, kas "pilda tīri pašvaldības funkciju," ir partijas, ne mūsu visu apmaksāts. Taču par Ušakova populistiskajiem tēriņiem tomēr nāksies maksāt mums visiem. Par to būs vērts padomāt nākamgad, kad pienāks laiks pašvaldību vēlēšanām un, jā, arī tad, ja visu gadu bērni sabiedriskajā transportā būs braukuši par pliku velti. Jo nekas pašvaldības darbā patiesībā "par velti" nav un nebūs.
Jauku visiem dienu!
Šodien man pastkastītē bija divi žurnāli. Abiem nosaukums -- "Tava Rīga." Viens latviešu, otrs krievu valodā. Krievu valodas variants ieslīdēja atkritumu kastē, jo krievu valodu nepārvaldu. (Lai gan būtu interesanti papētīt, vai abos variantos top stāstīts viens un tas pats, jo, kā dzirdēts, Rīgas mēra Nila Ušakova pārstāvētais "Saskaņas centrs" iepriekšējā priekšvēlēšanu laikā latviešu valodā un krievu valodā stāstīja visnotaļ dažādas lietas - varbūt to var papētīt kāds cits.)
Atverot žurnālu, pirmais, kas lasāms, ir tas, ka tas ir "apvienības Saskaņas centrs informatīvais buklets." Lai nevienam par to nebūtu šaubu, jau nākamajā lapā Ušakovs skaidro, ka "šis buklets izdots tikai un vienīgi par Saskaņas centra nevis pašvaldības līdzekļiem, kaut gan izdevums pilda tīri pašvaldības funkciju. Vienkārši mēs nevēlamies izraisīt kārtējos tukšos, toties skaļos apvainojumus par administratīvā resursu izmantošanu. Jo nez kāpēc mums ir aktīvi "eksperti," kuri uzskata, ka ikviens domes labais darbs tiek paveikts tikai saistībā ar vēlēšanām."
Labi. Pieņemsim, ka šoreiz administratīvie resursi netiek izmantoti. Tas ir jauki. Taču kāds ir žurnāla saturs, ja reiz tas "pilda tīri pašvaldības funkciju"? Pēc Ušakova skaidrojuma par to, cik ļoti noraidāmi ir apgalvojumi par domes darba saistību ar politikāņu interesēm, mēs atrodam materiālu, kurā vicemērs Andris Ameriks lielās par to, ka šīgada pilsētas budžets esot "taisnīguma budžets." Nenorādot autoru ir apgalvojumi par to, cik ļoti dome palīdz "vecajiem ļaudīm" un veic "karu" pret graustiem. Seko atzinums, ka pilsētas budžets pirmajā ceturksnī ieguva 7,5 miljonus latu vairāk naudas nekā bija paredzēts, tāpēc naudu dome varējusi veltīt latviešu valodas kursu organizēšanai, ielu remontam, bērnudārziem, sociālo māju renovācijai u.c.
Tālāk ir vēl viens mēra rakstīts materiāls, un tas ir vienīgais, kurā vispār top atzīts, ka Rīgas domē darbojas ne tikai Saskaņas centrs un Amerika veidojums. Teksts ir par visu "nepareizo," ko ir teikusi un darījusi domes opozīcija ("būtībā par katru tādu paziņojumu var vērsties tiesā kā par apmelošanu, taču tas būtu pārlieku liels gods maniem opozīcijas kolēģiem"). Nākamajā lapā ir fotogrāfijas, kurās redzams Ameriks un Ušakovs, Ameriks upē, Ameriks ar Uljanu Semjonovu, Ušakovs talkā, Ušakovs ar Raimondu Paulu un Ušakovs ar kultūras ministri. Atkal -- "tavas Rīgas" pašvaldībā acīmredzot darbojas šie divi kungi vien. Žurnālā ir apraksti par Latgales priekšpilsētu un Maskavas forštati, materiāls par Rīgas pašvaldības policijas darbu, notikumu saraksts - vārdu sakot, viss pēc kārtas.
Bet ārpus tā, ka žurnāls "Tava Rīga" sit tikai un vienīgi vienos vārtos, būtu vērts padomāt par tiem "tukšajiem un skaļajiem" apgalvojumiem par lēmumu saistību ar vēlēšanām. Protams, Rīgas dome arī dara labus darbus, šajās dienās ārpus mana loga ļaudis kaut ko dikti rosīgu dara zem Čaka ielas asfalta, ir minētais finansējums latviešu valodas kursiem un visam pārējam. Taču ir divas citas lietas. Pirmkārt, rakstot par "secinājumiem," kādi radušies pēc visu domes opozīcijas nedarbu uzskaitīšanas, mērs raksta lūk, ko: "Es pat nepievērsīšos jautājumam par ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu." Jā, Dievs pasargi! Kāpēc gan vadītājam pašvaldības iestādē, par kuru jau sen KNAB pateica, ka korupcija tajā ir "sistēmiska" un kurā vicemērs ir pazīstams ar iesauku "misters 20 procenti," būtu jādomā par "ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu"?
Bet, otrkārt, ir arī jautājums par brīvbiļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā. Lēmumu par to, ka par velti var braukt visi pilsētas nestrādājošie pensionāri, dome pieņēma vienu mēnesi pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Ja kāds grib ticēt, ka šīm divām lietām nebija absolūti nekāda sakara, tad man ir zemes gabals uz Marsa, kuru es labprāt tam cilvēkam pārdošu. Nu ir lemts, ka par brīvu varēs braukt arī visi pilsētas skolēni (lai gan ne tehnisko skolu skolēni - tas nu gluži godīgi nešķiet). Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām kāds sprīdis laika vēl ir, tāpēc varbūt nav nepamatoti teikt, ka šim lēmumam ar tām nav nekāda sakara. Taču acīmredzot mēram nekādi neinteresē pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksmes finanses. Kādus rezultātus tas prognozē šim gadam? 12,8 miljonus latu ... zaudējumos. Tas nozīmē, ka visas šīs brīvbiļetes tomēr sponsorē visi rīdzinieki pēc kārtas. Tiesa, bezatbildība domes finansējumā nav nekas neparasts. Jā, pirmajā ceturksnī ieņēmumi palielināti par 7,5 miljoniem latu, bet šajā sakarā dome apstiprināja izdevumus par ... 28,9 miljoniem latu. Tas nozīmē lielāku pašvaldības budžeta deficītu. Un tas nozīmē parādu. Un tas nozīmē, ka kādam tas būs jāatmaksā. Nu, ko, rīdzinieki? Vismaz izdevums, kas "pilda tīri pašvaldības funkciju," ir partijas, ne mūsu visu apmaksāts. Taču par Ušakova populistiskajiem tēriņiem tomēr nāksies maksāt mums visiem. Par to būs vērts padomāt nākamgad, kad pienāks laiks pašvaldību vēlēšanām un, jā, arī tad, ja visu gadu bērni sabiedriskajā transportā būs braukuši par pliku velti. Jo nekas pašvaldības darbā patiesībā "par velti" nav un nebūs.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 16. maijs
Par valodas lietām
Labdien, lasītāji!
Pirms pāris dienām man Latvijas radio bija saruna ar uzņēmuma Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju Nilu Freivaldu. Protams, lielākoties mēs runājām par gana absurdo situāciju, kurā valdība ļāva uzņēmumam slēgt līgumu ar ārvalstu firmu par jaunu vilcienu būvēšanu un tikai tad sāka pārdomāt, kā to šodien trāpīgi raksta Dienas Bizness, "ko tā īsti ir atļāvusi." Taču valdes priekšsēdētājs arī pateica kaut ko tādu, par ko kopš tā brīža esmu daudz domājis. Proti, mūsu valsts galvenie valodas sargi Pasažieru vilcienam ir aizlieguši vasaras laikā Jūrmalas vilcienos informāciju sniegt arī angļu valodā.
Kur te ir veselais saprāts? Latvija taču sevi uzskata par tūrisma zemi, tam veltītas vairākas valsts un pašvaldību programmas, notiek aktīva gatavošanās 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Par tūristiem priecājas ikkatrs uzņēmējs, kurš tiem var pārdot preces un pakalpojumus. Bet vai no tā izriet, ka valsts uzņēmumi tūristus var informēt viņu valodā? Acīmredzot ne. Tas ir prātam neaptverams absurds. Kādam gabals nokritīs, ja vilcienā arī angļu valodā tiks pateikts, ka nākamā, lūk, būs Lielupes stacija, un tur vajag izkāpt tiem, kas vēlas apmeklēt Akvaparku? Vai arī, ka izkāpjot Majoros, var apmeklēt tādu vai citu muzeju vai citu iestādi? Otrā virzienā dodoties, nevar pateikt, ka tuvojas Sigulda ar tās krāsainajām lapām? Man pašam tālajā 1990. gadā atgadījās līdzīga situācija, kad braucu ciemos pie radiem Saulkrastos. Tolaik vēl visa informācija vilcienā bija krievu valodā. Dzirdēju tekstu "krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, Saulkrasti," un kāpu laukā. Tikai, kad biju izkāpis sapratu, ka krievu valodā bija pateikts, ka nākamā stacija būs Saulkrasti, bet pats esmu Pabažos. Nācās zvanīt radiniekam un pēc tam distanci no Pabažiem līdz Saulkrastiem mērot kājām.
Nākas domāt par Londonu. Tur metro vagonos ir displejs, kurā rādīts, kāda būs nākamā stacija, cik drīz tramvajs pie tās piebrauks u.tml. Informācija sniegta ne vien angļu, bet arī daudzās citās valodās, tajā skaitā arī, ja atmiņa neviļ, krievu valodā, jo Londonā ir pietiekami daudz krievu. Lūk, pilsēta, kura tūristiem vēlas sniegt visu informāciju, kas tiem ir vajadzīga. Protams, angļu valoda ir krietni "lielāka" valoda par latviešu valodu, taču arī latviešu valodas aizsargāšanā tomēr nevajag pārcensties. Nāk prātā situācija Rīgas lidostā (kur, starp citu, informācija tiek sniegta arī angļu valodā, nemaz nerunājot par lidmašīnām, kur tā ir starptautiska prasība), kur nevienā vārdā ārpus latviešu valodas nebija pateikts, ka kāpjot autobusā par koferi ir jāmaksā "pasažiera" maksa. Zinu vairākus tūristus, kuri tā "iekrita," un diez vai viņi no Latvijas aizbrauca ar pašām jaukākām domām par to, kas te darās (kopš tā laika, šķiet, situācija ir labota un informācija par koferi ir arī citās valodās).
Kā esmu rakstījis citreiz, pirmkārt, latviešu valodai tomēr nekas nedraud, jo, ja kāds grib vaimanāt par ar pazušanu apdraudētu valodu, vajag tik paskatīties uz lībiešiem un viņu valodu un, otrkārt, par valodas pasargāšanu ir atbildīgi tikai un vienīgi latvieši. Taču no tā neizriet un nevar izrietēt aizliegums pret citu valodu lietošanu tur, kur tas ir vajadzīgs, un tūrisms tomēr ir visnotaļ starptautisks process. Pasažieru vilcienam no valodas inspektoriem vajag pieprasīt rakstisku slēdzienu, jo tas būs administratīvs akts, kuru var pārsūdzēt. Tad tas jāpārsūdz. Jo saku atkal -- gabals nevienam nenokritīs, ja arī vilcienos informācija būs pieejama angļu valodā.
Jauku visiem dienu!
Pirms pāris dienām man Latvijas radio bija saruna ar uzņēmuma Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju Nilu Freivaldu. Protams, lielākoties mēs runājām par gana absurdo situāciju, kurā valdība ļāva uzņēmumam slēgt līgumu ar ārvalstu firmu par jaunu vilcienu būvēšanu un tikai tad sāka pārdomāt, kā to šodien trāpīgi raksta Dienas Bizness, "ko tā īsti ir atļāvusi." Taču valdes priekšsēdētājs arī pateica kaut ko tādu, par ko kopš tā brīža esmu daudz domājis. Proti, mūsu valsts galvenie valodas sargi Pasažieru vilcienam ir aizlieguši vasaras laikā Jūrmalas vilcienos informāciju sniegt arī angļu valodā.
Kur te ir veselais saprāts? Latvija taču sevi uzskata par tūrisma zemi, tam veltītas vairākas valsts un pašvaldību programmas, notiek aktīva gatavošanās 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Par tūristiem priecājas ikkatrs uzņēmējs, kurš tiem var pārdot preces un pakalpojumus. Bet vai no tā izriet, ka valsts uzņēmumi tūristus var informēt viņu valodā? Acīmredzot ne. Tas ir prātam neaptverams absurds. Kādam gabals nokritīs, ja vilcienā arī angļu valodā tiks pateikts, ka nākamā, lūk, būs Lielupes stacija, un tur vajag izkāpt tiem, kas vēlas apmeklēt Akvaparku? Vai arī, ka izkāpjot Majoros, var apmeklēt tādu vai citu muzeju vai citu iestādi? Otrā virzienā dodoties, nevar pateikt, ka tuvojas Sigulda ar tās krāsainajām lapām? Man pašam tālajā 1990. gadā atgadījās līdzīga situācija, kad braucu ciemos pie radiem Saulkrastos. Tolaik vēl visa informācija vilcienā bija krievu valodā. Dzirdēju tekstu "krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, Saulkrasti," un kāpu laukā. Tikai, kad biju izkāpis sapratu, ka krievu valodā bija pateikts, ka nākamā stacija būs Saulkrasti, bet pats esmu Pabažos. Nācās zvanīt radiniekam un pēc tam distanci no Pabažiem līdz Saulkrastiem mērot kājām.
Nākas domāt par Londonu. Tur metro vagonos ir displejs, kurā rādīts, kāda būs nākamā stacija, cik drīz tramvajs pie tās piebrauks u.tml. Informācija sniegta ne vien angļu, bet arī daudzās citās valodās, tajā skaitā arī, ja atmiņa neviļ, krievu valodā, jo Londonā ir pietiekami daudz krievu. Lūk, pilsēta, kura tūristiem vēlas sniegt visu informāciju, kas tiem ir vajadzīga. Protams, angļu valoda ir krietni "lielāka" valoda par latviešu valodu, taču arī latviešu valodas aizsargāšanā tomēr nevajag pārcensties. Nāk prātā situācija Rīgas lidostā (kur, starp citu, informācija tiek sniegta arī angļu valodā, nemaz nerunājot par lidmašīnām, kur tā ir starptautiska prasība), kur nevienā vārdā ārpus latviešu valodas nebija pateikts, ka kāpjot autobusā par koferi ir jāmaksā "pasažiera" maksa. Zinu vairākus tūristus, kuri tā "iekrita," un diez vai viņi no Latvijas aizbrauca ar pašām jaukākām domām par to, kas te darās (kopš tā laika, šķiet, situācija ir labota un informācija par koferi ir arī citās valodās).
Kā esmu rakstījis citreiz, pirmkārt, latviešu valodai tomēr nekas nedraud, jo, ja kāds grib vaimanāt par ar pazušanu apdraudētu valodu, vajag tik paskatīties uz lībiešiem un viņu valodu un, otrkārt, par valodas pasargāšanu ir atbildīgi tikai un vienīgi latvieši. Taču no tā neizriet un nevar izrietēt aizliegums pret citu valodu lietošanu tur, kur tas ir vajadzīgs, un tūrisms tomēr ir visnotaļ starptautisks process. Pasažieru vilcienam no valodas inspektoriem vajag pieprasīt rakstisku slēdzienu, jo tas būs administratīvs akts, kuru var pārsūdzēt. Tad tas jāpārsūdz. Jo saku atkal -- gabals nevienam nenokritīs, ja arī vilcienos informācija būs pieejama angļu valodā.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 9. maijs
Atgriezīsimies aizvēsturē?
Labdien, lasītāji!
Manā rīcībā ir nonākusi vēstule, kuru Latvijas augstākajām amatpersonām pagājušajā mēnesī nosūtīja vairākas nevalstiskas organizācijas, aicinot tās grozīt valsts likumu par Bērnu tiesību aizsardzību, lai paplašinātu jēdzienu "bērns," bet nebūt ne tā, lai to attiecinātu uz vecākiem jauniešiem. Tā vietā šie ļaudis paģēr likumu, kurā būtu noteikts, ka "nedzimis bērns ir tiesību subjekts." Konkrēti runājot, viņi vēlas pieprasīt, lai grūtniece un viņas partneris obligāti apmeklē "speciāli sagatavotu grūtniecības krīzes speciālistu," lai "apdomu laiks" starp vizīti pie ginekologa un nosūtījumu uz abortu ilgtu divas nedēļas, kā, arī, lai skolās taptu sniegta "nesagrozīta informācija par to, kas notiek ar bērnu un sievieti aborta laikā (un) tā sekām." Aborts valsts medicīnas iestādēs būtu aizliegts, kriminālatbildība iestātos tajos gadījumos, kad nav apmeklēts minētais "grūtniecības krīzes speciālists," kā arī masu informācijas līdzekļu prioritātēs būtu iekļaujamas "izglītojošas programmas, kas veicina izpratni par cilvēka intimitāti, bērna attīstību mātes organismā, ģimeni un laulību kā savienību starp sievieti un vīrieti, kas ir drošākā vide bērna piedzimšanai."
Kopējais secinājums: "Kopīgiem spēkiem jāpanāk, lai neiznēsātu bērnu vardarbīga nogalināšana mūsu sabiedrībā kļūtu par morāli nepieņemamu rīcību." Vēstuli parakstījuši cilvēki no vismaz man nezināmām organizācijām, proti -- J. Čakstes Demokrātijas un ilgspējas attīstības biedrības, Latvijas Ordeņu brālības un fonda "Moral Revolution." Pirmās organizācijas vārdā vēstuli ir parakstījis Juris Putriņš, viņš kādreiz kandidēja uz Saeimu Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas sarakstā un citreiz ir publicējis tekstu, kurā ir apgalvots, ka kremācija esot "nehumāna." Otru organizāciju pārstāv Jānis Rožkalns, kurš ir publiski runājis par "homoseksuālisma propagandu," savukārt trešās vārdā parakstījās Natālija Lazukina, arī viņa ir geju oponente un ir publiski apgalvojusi, ka viendzimuma laulību legalizācija būtu "antikonstitucionāla." Ne īpaši raiba buķete.
Šoreiz lai paliek jautājums par LGBT lietām. Aborta gadījumā te sakāmas vairākas lietas. Pirmkārt, doma, ka tajā brīdī, kad sieviete kļūst grūta, viņai vēderā ir "tiesību subjekts," ir savdabīga. Divu vai piecu mēnešu vecumā auglis nav dzīvotspējīgs ārpus mātes miesām, tāpēc kāds tur tiesību subjekts? Otrkārt, no kurienes nāktu "speciāli sagatavotie grūtniecības krīzes speciālisti"? Diez vai vēstules autoriem ir padomā jebkurš ginekologs, un kā var "speciāli sagatavot" speciālistu, lai tas atbalsta tikai un vienīgi autoru viedokli? Taču treškārt un galvenokārt, šis nav, nav un vēlreiz nav jautājums likumdošanai. Grūtniecības pārtraukšana ir jautājums tikai un vienīgi pašai grūtniecei. Jā, savs vārds ir sakāms arī nedzimušā bērna tēvam, bet galu galā jautājums ir par sievietes organismu, un jebkuram cilvēkam tomēr ir tiesības spriest pašam par savu ķermeni un to, kas ar to notiek.
Manuprāt, šie ļautiņi ir saskatījušies to, kas pēdējo gadu laikā darās Amerikā. Tur Republikāņu partiju ir pārņēmuši radikāli noskaņoti "kristieši," par kuriem reiz kāds asprātis trāpīgi pateica, ka par cilvēka dzīvi viņi interesējas tikai no brīža, kad ieņemts auglis, līdz brīdim, kad piedzimst bērns. Vienā štatā aktīvisti aizgājuši pat tik tālu, lai pieteiktu likumprojektu, kurā noteikts, ka cilvēka dzīve sākas nevis augļa ieņemšanas brīdī, bet gan divas nedēļas pēc tam, kad attiecīgajai sievietei bijusi mēnešreize (!!). Šie ir cilvēki, kuri iebilst pret abortu absolūti jebkādā gadījumā, tajā skaitā arī tad, ja grūtniecība ir iestājusies asinsgrēka vai izvarošanas gadījumā. Pirms pāris mēnešiem nu jau izkritušais kandidāts ASV prezidenta amatam Riks Santorums aizrunājās pat tik tālu, lai pateiktu, ka izvarotai sievietei, kura izvarošanas rezultātā ir tapusi grūta, būtu "šajā sliktajā situācijā jāsaskata tas, kas ir labs." Galva griežas.
Eiropas gadījumā Eiropas Cilvēka tiesību tiesa pirms pāris gadiem vienbalsīgi nosprieda, ka Īrijas aborta aizliegums pats par sevi nav neatbilstošs cilvēka tiesību prasībām, bet nav akceptējams tas, ka minētā valsts neparedz nekādu aizsardzību grūtniecei, kuras grūtniecība apdraud viņas pašas dzīvi. Citiem vārdiem sakot, jā, tas ir jautājums katrai dalībvalstij atsevišķi. Bet mūsu valsts gadījumā te nudien jāsaka, ka minētie aktīvisti vēlas valsti iegrūst senatnē. Jo, kā teicu, grūtniecība un tās pārtraukšana nav valsts, bet ir ļoti personisks jautājums, piedevām, ja aborti būtu aizliegti, tad aborti aizietu pagrīdē (Amerikā ir gana daudz pierādījumu par to), un tas grūtniecei būtu vēl jo bīstamāk. Jā, var teikt, ka aborts jebkurā gadījumā ir smaga lieta, piedevām absolūti nepieņemama ir aborta izmantošana kā kontracepcijas līdzekli. Taču jau tagad Latvijā likums prasa, lai ginekologs sievieti, kura vēlas abortu, informētu par "grūtniecības pārtraukšanas būtību un ietekmi uz veselību," un ar to arī pilnībā pietiek. Jo pateikt izvarotai sievietei, ka viņai obligāti ir jāiznēsā attiecīgais auglis -- lūk, kam vajadzētu būt kriminālnoziegumam. Un jebkurai sievietei pateikt, ka viņa nav tiesīga spriest par savu organismu -- laba doma tā nav un nebūs.
Jauku visiem dienu!
Manā rīcībā ir nonākusi vēstule, kuru Latvijas augstākajām amatpersonām pagājušajā mēnesī nosūtīja vairākas nevalstiskas organizācijas, aicinot tās grozīt valsts likumu par Bērnu tiesību aizsardzību, lai paplašinātu jēdzienu "bērns," bet nebūt ne tā, lai to attiecinātu uz vecākiem jauniešiem. Tā vietā šie ļaudis paģēr likumu, kurā būtu noteikts, ka "nedzimis bērns ir tiesību subjekts." Konkrēti runājot, viņi vēlas pieprasīt, lai grūtniece un viņas partneris obligāti apmeklē "speciāli sagatavotu grūtniecības krīzes speciālistu," lai "apdomu laiks" starp vizīti pie ginekologa un nosūtījumu uz abortu ilgtu divas nedēļas, kā, arī, lai skolās taptu sniegta "nesagrozīta informācija par to, kas notiek ar bērnu un sievieti aborta laikā (un) tā sekām." Aborts valsts medicīnas iestādēs būtu aizliegts, kriminālatbildība iestātos tajos gadījumos, kad nav apmeklēts minētais "grūtniecības krīzes speciālists," kā arī masu informācijas līdzekļu prioritātēs būtu iekļaujamas "izglītojošas programmas, kas veicina izpratni par cilvēka intimitāti, bērna attīstību mātes organismā, ģimeni un laulību kā savienību starp sievieti un vīrieti, kas ir drošākā vide bērna piedzimšanai."
Kopējais secinājums: "Kopīgiem spēkiem jāpanāk, lai neiznēsātu bērnu vardarbīga nogalināšana mūsu sabiedrībā kļūtu par morāli nepieņemamu rīcību." Vēstuli parakstījuši cilvēki no vismaz man nezināmām organizācijām, proti -- J. Čakstes Demokrātijas un ilgspējas attīstības biedrības, Latvijas Ordeņu brālības un fonda "Moral Revolution." Pirmās organizācijas vārdā vēstuli ir parakstījis Juris Putriņš, viņš kādreiz kandidēja uz Saeimu Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas sarakstā un citreiz ir publicējis tekstu, kurā ir apgalvots, ka kremācija esot "nehumāna." Otru organizāciju pārstāv Jānis Rožkalns, kurš ir publiski runājis par "homoseksuālisma propagandu," savukārt trešās vārdā parakstījās Natālija Lazukina, arī viņa ir geju oponente un ir publiski apgalvojusi, ka viendzimuma laulību legalizācija būtu "antikonstitucionāla." Ne īpaši raiba buķete.
Šoreiz lai paliek jautājums par LGBT lietām. Aborta gadījumā te sakāmas vairākas lietas. Pirmkārt, doma, ka tajā brīdī, kad sieviete kļūst grūta, viņai vēderā ir "tiesību subjekts," ir savdabīga. Divu vai piecu mēnešu vecumā auglis nav dzīvotspējīgs ārpus mātes miesām, tāpēc kāds tur tiesību subjekts? Otrkārt, no kurienes nāktu "speciāli sagatavotie grūtniecības krīzes speciālisti"? Diez vai vēstules autoriem ir padomā jebkurš ginekologs, un kā var "speciāli sagatavot" speciālistu, lai tas atbalsta tikai un vienīgi autoru viedokli? Taču treškārt un galvenokārt, šis nav, nav un vēlreiz nav jautājums likumdošanai. Grūtniecības pārtraukšana ir jautājums tikai un vienīgi pašai grūtniecei. Jā, savs vārds ir sakāms arī nedzimušā bērna tēvam, bet galu galā jautājums ir par sievietes organismu, un jebkuram cilvēkam tomēr ir tiesības spriest pašam par savu ķermeni un to, kas ar to notiek.
Manuprāt, šie ļautiņi ir saskatījušies to, kas pēdējo gadu laikā darās Amerikā. Tur Republikāņu partiju ir pārņēmuši radikāli noskaņoti "kristieši," par kuriem reiz kāds asprātis trāpīgi pateica, ka par cilvēka dzīvi viņi interesējas tikai no brīža, kad ieņemts auglis, līdz brīdim, kad piedzimst bērns. Vienā štatā aktīvisti aizgājuši pat tik tālu, lai pieteiktu likumprojektu, kurā noteikts, ka cilvēka dzīve sākas nevis augļa ieņemšanas brīdī, bet gan divas nedēļas pēc tam, kad attiecīgajai sievietei bijusi mēnešreize (!!). Šie ir cilvēki, kuri iebilst pret abortu absolūti jebkādā gadījumā, tajā skaitā arī tad, ja grūtniecība ir iestājusies asinsgrēka vai izvarošanas gadījumā. Pirms pāris mēnešiem nu jau izkritušais kandidāts ASV prezidenta amatam Riks Santorums aizrunājās pat tik tālu, lai pateiktu, ka izvarotai sievietei, kura izvarošanas rezultātā ir tapusi grūta, būtu "šajā sliktajā situācijā jāsaskata tas, kas ir labs." Galva griežas.
Eiropas gadījumā Eiropas Cilvēka tiesību tiesa pirms pāris gadiem vienbalsīgi nosprieda, ka Īrijas aborta aizliegums pats par sevi nav neatbilstošs cilvēka tiesību prasībām, bet nav akceptējams tas, ka minētā valsts neparedz nekādu aizsardzību grūtniecei, kuras grūtniecība apdraud viņas pašas dzīvi. Citiem vārdiem sakot, jā, tas ir jautājums katrai dalībvalstij atsevišķi. Bet mūsu valsts gadījumā te nudien jāsaka, ka minētie aktīvisti vēlas valsti iegrūst senatnē. Jo, kā teicu, grūtniecība un tās pārtraukšana nav valsts, bet ir ļoti personisks jautājums, piedevām, ja aborti būtu aizliegti, tad aborti aizietu pagrīdē (Amerikā ir gana daudz pierādījumu par to), un tas grūtniecei būtu vēl jo bīstamāk. Jā, var teikt, ka aborts jebkurā gadījumā ir smaga lieta, piedevām absolūti nepieņemama ir aborta izmantošana kā kontracepcijas līdzekli. Taču jau tagad Latvijā likums prasa, lai ginekologs sievieti, kura vēlas abortu, informētu par "grūtniecības pārtraukšanas būtību un ietekmi uz veselību," un ar to arī pilnībā pietiek. Jo pateikt izvarotai sievietei, ka viņai obligāti ir jāiznēsā attiecīgais auglis -- lūk, kam vajadzētu būt kriminālnoziegumam. Un jebkurai sievietei pateikt, ka viņa nav tiesīga spriest par savu organismu -- laba doma tā nav un nebūs.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2012. gada 2. maijs
Kad režīmi slikti uzvedas un pasaule to redz
Labdien, lasītāji!
Acīmredzot kolēģiem žurnālistiem mūsu republikā neiet viegli, ja vajag atrast kādu, kas var spriest par Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām pret Baltkrieviju kā par galīgi nejēdzīgām. Par laimi, viena tāda persona tomēr ir atrodama, tas ir kādreizējais (un kurš gan to vairs atceras?) Saeimas spīkeris ar traktorista un kompartijas izglītību Alfrēds Čepānis, kurš laikā kopš tam ir pārkvalificējies kļūt par "Latvijas-Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības" priekšsēdētāju. To minu tāpēc, ka pēdējās dienās laikrakstos ar A. Čepāni ir bijušas vairākas pagalam plašas intervijas, kurās viņš, kā teicu, skaidro, ka sankcijas pret Baltkrieviju ir fui, fui, fui. Šorīt šāda intervija ir Ventspils trubu kabatas avīzē, un tur cilvēks aizgūtnēm stāsta, cik jauki tas bija, ka viņš un Guntis (bij. LR Valsts prez.) un Aivars (patreizējais tiesu sola deldētājs un it kā rietumkrasta mazpilsētas mērs) kādreiz varēja ciemoties pie Aleksandra (pazīstams zem segvārda "Eiropas pēdējais diktators") un sarunāt visu pēc kārtas, Saeimā "mēs spiedām pogas," tā apstiprinot veselu strīpu līgumu starp Rīga un Minsku, Guntim reiz Aleksandrs ir sarīkojis iespēju nošaut stirnu un Guntis tā arī ir izdarījis, piedevām Baltkrievijā ir viens alus krogs, kurā Alfrēdam patīk pasēdēt. Taču tad (un nudien aizkustina sirsnība, ar kādu cilvēks ir gatavs apstiprinātVentspils trubas kabatas avīzes štampus) Aivaram sākās "problēmas" tikai tāpēc, ka viņš "sāka kasīties" ar Džordžu Sorosu, Džordžs Sorsoss arī nodiktēja noteikumus Gunta pēctecim Zatleram un tāpēc, lūk, arī Latvija tagad ir slikta, jo Eiropas Savienības kontekstā piedalās pārrunās par sankciju noteikšanu Baltkrievijā, tajā skaitā arī pret Alfrēda iemīļoto alus krogu, jo tas, lūk, pieder ne tam cilvēkam. Tiesa, kādreizējais spīkeris, atbildot uz jautājumu "Ko darīt, lai valsts augtu un attīstītos?" atbild: "Vairs jau neko nevar izdarīt." Nu, paldies par visas valsts un sabiedrības nākotnes norakstīšanu ar tik vieglu roku, Čepāņa kungs, paldies, paldies. Bet par lietu kā tādu.
Piekrītu, ka Latviju ar Baltkrieviju saista nozīmīgas ekonomiskas būšanas. Tranzīts, energoresursi, visvisādas štelles un darījumi. (Un, starp citu, alternatīvu atrašana Latvijai būtu krietni vieglāka, ja kaimiņi lietuvieši protekcionisma dēļ nebūtu rupji novākuši visu sliežu ceļu, kas ved no Reņģes uz dienvidiem, un Lietuva taču mums skaitās sabiedrotais, pat "brāļu tauta" esam.) Taču, kā esmu rakstījis citreiz un citā kontekstā (Ķīna), man ir ļoti žēl, ka brīdī, kad biznesa intereses ienāk pa durvīm, morāle un cilvēka tiesības vai nu pašas izlec vai arī tiek rupji izmestas ārā pa logu. Var priecāties, cik grib kādreizējais spīkeris par to, cik Baltkrievijā ir smuki ceļi un cik garšīgs krogā ir alus. Var klausīties domu, ka gadījumā, ja Baltkrievijā vēlēšanas būtu pavisam un pagalam brīvas un neatkarīgas un godīgas un atklātas (resp., ja tās būtu tādas, kuras par tādām uzskata civilizētā pasaule un nevis "novērotāji" no mātuškas Krievijas), arī tad Aleksandrs uzvarētu, jo tauta viņu mīl. Tiesa, tas ir tāds "ja man būtu ritentiņi es būtu autobuss" arguments, jo kamēr Aleksandrs piedalīsies procesos, vēlēšanas viņa valstī nekad nebūs pavisam un pagalam brīvas un neatkarīgas un godīgas un atklātas. Taču fakts tomēr ir tāds, ka mūsdienās un mūsu 21. g.s. Eiropā brīdī, kad Tu esi uzvarējis kārtējās vēlēšanās, arī tad, ja Tu to esi izdarījis ar krāpšanos un viltu un maldiem un propagandu, pareizā reakcija attiecībā uz pārējiem, kuri piedalījās procesā, tomēr nav nākamajā dienā viņus visus sabāzt ķurķī, nu nav.
Tas pats ir sakāms mazliet citā kontekstā arī par Baltkrievijas kaimiņvalsti Ukrainu, kur situācija, kuru būtu pat ļoti grūti nosaukt citādi kā par politisku izrēķināšanos, nu ir aizgājusi līdz absurdam. Runa ir par kādreizējo premjerministri Jūliju Timošenko, kura, cik var spriest, cietumā ir tapusi spīdzināta un dauzīta. Avīzē bildes redzamas, kur viņa ir vienos zilumos. It īpaši ņemot vērā to, ka iemesls, kāpēc Jūlija ir cietumā, ir visnotaļ ar balti janukovičiskiem diegiem šūts, šis nav process, kurš ir noticis bez ievērības citur. Tā, lūk, ir tā jaunā lieta, ar kuru tiem mūsu pasaules nostūra ļaudīm, kuri nevar atkratīties no PSRS ieražām attiecībā uz politiku, ir jārēķinās. Patlaban pasaule skatās. Staļins varēja nomušīt bezmaz vai pusi valsts iedzīvotāju vismaz daļēji tāpēc, ka nekāda CNN jau toreiz nebija. Tas viss pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja to vienu ķīnieti, kurš Pekinā viens pats stāvēja ar paceltu roku pret tankiem. Tas pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja ne vien, kā brūk Berlīnes mūris, bet arī to, kā tiek sagūstīts Rumānijas pēdējais diktators Čaučesku. Tas pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja, kā Boriss Jeļcins stāv uz tanka un sargā savu "balto namu." Un tas tā ir vēl joprojām, kad visa pasaule redz, kas notiek ar šo vienu sievieti Jūliju, kura pašreizējam režīmam ir tik ļoti neērta.
Man ar Baltkrieviju un Ukrainu nav nekāda sakara, naudu no tām nepelnu nekādu, nekad neesmu bijis Čepāņa iemīļotajā krodziņā (daļēji tāpēc, ka nekad neesmu bijis Minskā vai, ja plašāk, nekad neesmu bijis Baltkrievijā). Varbūt tāpēc man ir viegli teikt, ka sankcijas pret Lukašenko un Janukoviču tomēr ir apsveicamas un vēlamas. Taču gribas domāt, ka tas nav tikai tāpēc, ka es personīgi neko tādā veidā nezaudēšu. Cilvēka tiesības tomēr nav dalāms jēdziens. Apsveicami ir tas, ka Eiropas grandi runā par futbola spēļu boikotēšanu Ukrainā, kamēr režīms nesāks pret Jūliju Timošenko izturēties atbilstoši Eiropas, ne PSRS principiem. Protams, spēlētājiem pie vienas vietas, vai tribīnē atrodas vai neatrodas Vācijas kanclere vai skandināvu premjerministrs, bet kā simbols tas der. Būtu vēl labāk, ja tie paši Eiropas grandi saprastu, ka Jūlijas situācija Ukrainā ir precīzi tāda pati, kā Mihaila Hodorovska situācija Krievijā -- arī tur vispirms tika nolemts, ka cilvēks ir nevēlams, un pēc tam tika piemeklēts attiecīgais pants -- un tādu pašu boikotu veikt pret Olimpiskajām spēlēm Sočos. Un, atšķirībā no kādreizējā Saeimas spīkera, es nejūtu pilnīgu bezceri par Latvijas nākotni, bet uzskatu, ka to var nodrošināt arī kopējās Eiropas kontekstā, jā, domājot arī par sankcijām pret Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. Zinu, ka šajā ziņā pasaulē valda krietna deva liekulības, attieksme pret dažāda ranga un līmeņa diktatoriem var variēt pat ļoti. Piemēram, amerikāņiem patiesais maniaks, kurš uzsēdās uz kakla uzbeku tautai, ilgu laiku bija pavisam labs draugs, jo ļāva amerikāņiem izmantot viņa lidostas. Tas bija brits, kurš Uzbekistānā lietas nosauca īstajos vārdos (un pēc tam par to tika smagi nostrostēts). Taču man nav pieņemams arguments, ka vēršanās pret cilvēka tiesību pārkāpumiem vienā valstī nav iespējama, ja nenotiek vēršanās pret cilvēka tiesību pārkāpumiem visās valstīs pēc kārtas. Tās ir muļķības. Baltkrieviju, Ukrainu un Krieviju vieno tas, ka juridiskie procesi tajās ir politizēti un neprognozējami. Tas ir bīstami visiem attiecīgo valstu iedzīvotājiem, un arī tad, ja vēlēšanās (Ukrainā) vai "vēlēšanās" (Krievijā) vai """"""""vēlēšanās"""""""""" (Baltkrievijā) attiecīgie režīmi gūst uzvaru vai "uzvaru." Esmu par sankcijām pret Baltkrieviju politieslodzīto sakarā, esmu par Ukrainas boikotēšanu Jūlijas Timošenko sakarā, būtu par Soču boikotēšanu Mihaila Hodorkovska (un ne tikai) sakarā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka attiecīgie režīmi savus nedarbus vairs noslēpt nevar.
Jauku visiem dienu!
Acīmredzot kolēģiem žurnālistiem mūsu republikā neiet viegli, ja vajag atrast kādu, kas var spriest par Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām pret Baltkrieviju kā par galīgi nejēdzīgām. Par laimi, viena tāda persona tomēr ir atrodama, tas ir kādreizējais (un kurš gan to vairs atceras?) Saeimas spīkeris ar traktorista un kompartijas izglītību Alfrēds Čepānis, kurš laikā kopš tam ir pārkvalificējies kļūt par "Latvijas-Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības" priekšsēdētāju. To minu tāpēc, ka pēdējās dienās laikrakstos ar A. Čepāni ir bijušas vairākas pagalam plašas intervijas, kurās viņš, kā teicu, skaidro, ka sankcijas pret Baltkrieviju ir fui, fui, fui. Šorīt šāda intervija ir Ventspils trubu kabatas avīzē, un tur cilvēks aizgūtnēm stāsta, cik jauki tas bija, ka viņš un Guntis (bij. LR Valsts prez.) un Aivars (patreizējais tiesu sola deldētājs un it kā rietumkrasta mazpilsētas mērs) kādreiz varēja ciemoties pie Aleksandra (pazīstams zem segvārda "Eiropas pēdējais diktators") un sarunāt visu pēc kārtas, Saeimā "mēs spiedām pogas," tā apstiprinot veselu strīpu līgumu starp Rīga un Minsku, Guntim reiz Aleksandrs ir sarīkojis iespēju nošaut stirnu un Guntis tā arī ir izdarījis, piedevām Baltkrievijā ir viens alus krogs, kurā Alfrēdam patīk pasēdēt. Taču tad (un nudien aizkustina sirsnība, ar kādu cilvēks ir gatavs apstiprinātVentspils trubas kabatas avīzes štampus) Aivaram sākās "problēmas" tikai tāpēc, ka viņš "sāka kasīties" ar Džordžu Sorosu, Džordžs Sorsoss arī nodiktēja noteikumus Gunta pēctecim Zatleram un tāpēc, lūk, arī Latvija tagad ir slikta, jo Eiropas Savienības kontekstā piedalās pārrunās par sankciju noteikšanu Baltkrievijā, tajā skaitā arī pret Alfrēda iemīļoto alus krogu, jo tas, lūk, pieder ne tam cilvēkam. Tiesa, kādreizējais spīkeris, atbildot uz jautājumu "Ko darīt, lai valsts augtu un attīstītos?" atbild: "Vairs jau neko nevar izdarīt." Nu, paldies par visas valsts un sabiedrības nākotnes norakstīšanu ar tik vieglu roku, Čepāņa kungs, paldies, paldies. Bet par lietu kā tādu.
Piekrītu, ka Latviju ar Baltkrieviju saista nozīmīgas ekonomiskas būšanas. Tranzīts, energoresursi, visvisādas štelles un darījumi. (Un, starp citu, alternatīvu atrašana Latvijai būtu krietni vieglāka, ja kaimiņi lietuvieši protekcionisma dēļ nebūtu rupji novākuši visu sliežu ceļu, kas ved no Reņģes uz dienvidiem, un Lietuva taču mums skaitās sabiedrotais, pat "brāļu tauta" esam.) Taču, kā esmu rakstījis citreiz un citā kontekstā (Ķīna), man ir ļoti žēl, ka brīdī, kad biznesa intereses ienāk pa durvīm, morāle un cilvēka tiesības vai nu pašas izlec vai arī tiek rupji izmestas ārā pa logu. Var priecāties, cik grib kādreizējais spīkeris par to, cik Baltkrievijā ir smuki ceļi un cik garšīgs krogā ir alus. Var klausīties domu, ka gadījumā, ja Baltkrievijā vēlēšanas būtu pavisam un pagalam brīvas un neatkarīgas un godīgas un atklātas (resp., ja tās būtu tādas, kuras par tādām uzskata civilizētā pasaule un nevis "novērotāji" no mātuškas Krievijas), arī tad Aleksandrs uzvarētu, jo tauta viņu mīl. Tiesa, tas ir tāds "ja man būtu ritentiņi es būtu autobuss" arguments, jo kamēr Aleksandrs piedalīsies procesos, vēlēšanas viņa valstī nekad nebūs pavisam un pagalam brīvas un neatkarīgas un godīgas un atklātas. Taču fakts tomēr ir tāds, ka mūsdienās un mūsu 21. g.s. Eiropā brīdī, kad Tu esi uzvarējis kārtējās vēlēšanās, arī tad, ja Tu to esi izdarījis ar krāpšanos un viltu un maldiem un propagandu, pareizā reakcija attiecībā uz pārējiem, kuri piedalījās procesā, tomēr nav nākamajā dienā viņus visus sabāzt ķurķī, nu nav.
Tas pats ir sakāms mazliet citā kontekstā arī par Baltkrievijas kaimiņvalsti Ukrainu, kur situācija, kuru būtu pat ļoti grūti nosaukt citādi kā par politisku izrēķināšanos, nu ir aizgājusi līdz absurdam. Runa ir par kādreizējo premjerministri Jūliju Timošenko, kura, cik var spriest, cietumā ir tapusi spīdzināta un dauzīta. Avīzē bildes redzamas, kur viņa ir vienos zilumos. It īpaši ņemot vērā to, ka iemesls, kāpēc Jūlija ir cietumā, ir visnotaļ ar balti janukovičiskiem diegiem šūts, šis nav process, kurš ir noticis bez ievērības citur. Tā, lūk, ir tā jaunā lieta, ar kuru tiem mūsu pasaules nostūra ļaudīm, kuri nevar atkratīties no PSRS ieražām attiecībā uz politiku, ir jārēķinās. Patlaban pasaule skatās. Staļins varēja nomušīt bezmaz vai pusi valsts iedzīvotāju vismaz daļēji tāpēc, ka nekāda CNN jau toreiz nebija. Tas viss pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja to vienu ķīnieti, kurš Pekinā viens pats stāvēja ar paceltu roku pret tankiem. Tas pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja ne vien, kā brūk Berlīnes mūris, bet arī to, kā tiek sagūstīts Rumānijas pēdējais diktators Čaučesku. Tas pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja, kā Boriss Jeļcins stāv uz tanka un sargā savu "balto namu." Un tas tā ir vēl joprojām, kad visa pasaule redz, kas notiek ar šo vienu sievieti Jūliju, kura pašreizējam režīmam ir tik ļoti neērta.
Man ar Baltkrieviju un Ukrainu nav nekāda sakara, naudu no tām nepelnu nekādu, nekad neesmu bijis Čepāņa iemīļotajā krodziņā (daļēji tāpēc, ka nekad neesmu bijis Minskā vai, ja plašāk, nekad neesmu bijis Baltkrievijā). Varbūt tāpēc man ir viegli teikt, ka sankcijas pret Lukašenko un Janukoviču tomēr ir apsveicamas un vēlamas. Taču gribas domāt, ka tas nav tikai tāpēc, ka es personīgi neko tādā veidā nezaudēšu. Cilvēka tiesības tomēr nav dalāms jēdziens. Apsveicami ir tas, ka Eiropas grandi runā par futbola spēļu boikotēšanu Ukrainā, kamēr režīms nesāks pret Jūliju Timošenko izturēties atbilstoši Eiropas, ne PSRS principiem. Protams, spēlētājiem pie vienas vietas, vai tribīnē atrodas vai neatrodas Vācijas kanclere vai skandināvu premjerministrs, bet kā simbols tas der. Būtu vēl labāk, ja tie paši Eiropas grandi saprastu, ka Jūlijas situācija Ukrainā ir precīzi tāda pati, kā Mihaila Hodorovska situācija Krievijā -- arī tur vispirms tika nolemts, ka cilvēks ir nevēlams, un pēc tam tika piemeklēts attiecīgais pants -- un tādu pašu boikotu veikt pret Olimpiskajām spēlēm Sočos. Un, atšķirībā no kādreizējā Saeimas spīkera, es nejūtu pilnīgu bezceri par Latvijas nākotni, bet uzskatu, ka to var nodrošināt arī kopējās Eiropas kontekstā, jā, domājot arī par sankcijām pret Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. Zinu, ka šajā ziņā pasaulē valda krietna deva liekulības, attieksme pret dažāda ranga un līmeņa diktatoriem var variēt pat ļoti. Piemēram, amerikāņiem patiesais maniaks, kurš uzsēdās uz kakla uzbeku tautai, ilgu laiku bija pavisam labs draugs, jo ļāva amerikāņiem izmantot viņa lidostas. Tas bija brits, kurš Uzbekistānā lietas nosauca īstajos vārdos (un pēc tam par to tika smagi nostrostēts). Taču man nav pieņemams arguments, ka vēršanās pret cilvēka tiesību pārkāpumiem vienā valstī nav iespējama, ja nenotiek vēršanās pret cilvēka tiesību pārkāpumiem visās valstīs pēc kārtas. Tās ir muļķības. Baltkrieviju, Ukrainu un Krieviju vieno tas, ka juridiskie procesi tajās ir politizēti un neprognozējami. Tas ir bīstami visiem attiecīgo valstu iedzīvotājiem, un arī tad, ja vēlēšanās (Ukrainā) vai "vēlēšanās" (Krievijā) vai """"""""vēlēšanās"""""""""" (Baltkrievijā) attiecīgie režīmi gūst uzvaru vai "uzvaru." Esmu par sankcijām pret Baltkrieviju politieslodzīto sakarā, esmu par Ukrainas boikotēšanu Jūlijas Timošenko sakarā, būtu par Soču boikotēšanu Mihaila Hodorkovska (un ne tikai) sakarā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka attiecīgie režīmi savus nedarbus vairs noslēpt nevar.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
