Politika pie mums un kaimiņos

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Pabiju Amerikā. Ļoti jauki bija. Manas dzimtās pilsētas Čikāgas ļaudis mani ielūdza uz 18. novembra svinībām, kur teicu svētku runu. Uzstājās leģendārie Čikāgas Piecīši. Nākamajā dienā tikos ar latviešiem, kuri vēlējās runāt par Latvijas sabiedriski politiskajiem notikumiem. Tas bija interesanti. Tikos ar klasesbiedriem no vidusskolas -- nākamgad mums būs apjomīgs salidojums (manā klasē, atšķirībā no klasēm Latvijā, bija gandrīz 700 skolēnu). Tikos ar ASV Apelācijas tiesas tiesnesi Ilonu Rovneri, viņa ir Latvijā dzimusi ebrejiete, kura pirms pāris mēnešiem pirmo reizi apmeklēja savu dzimto zemi, man bija tas gods viņu intervēt Amerikas latviešu laikraksta Laiks vajadzībām. Mums, tā teikt, labi klapēja, un pagājušajā pirmdienā tiesnese mani un māsu Žubīti uzcienāja uz vakariņām viņas sabiedriskajā klubā, kur cita starpā bija elpu aizraujoša mākslas darbu kolekcija (tiesnese stāstīja -- vērtīgākā kolekcija, kāda ir jebkuram sabiedriskajam klubam Amerikā). Tikos ar dāmām no E-pastos pamatota kulinārijas kluba, kura vajadzībām rakstu sleju par kulinārijas vēsturi. Protams, nosvinēju amerikāņu Pateicības dienu, māsa Andārte sarūpēja lielisku maltīti. Vārdu sakot, atvaļinājums lielisks.

Savukārt, kad pārbraucu mājās, laikraksti, protams, bija pilni ar ziņām par Latvijas krājbankas nedienām. Atzīstos, atviegloti nopūtos -- es jau šādam procesam reiz izgāju cauri Pareksa bankas kraha gadījumā. Šķiet, laiks parunāt par stingrākiem noteikumiem jautājumā par to, kam mūsu valstī pieder bankas, lai arī piekrītu šorīt kādā laikraksta intervijā teiktajam par to, ka gadījumā, ja krīzes apstākļos bankām rodas problēmas Francijā, Anglijā un citās lielvalstīs, nav iemesla domāt, ka mazajā Latvijā nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Liekas, ka lielākoties ļaudis savu Krājbankā turēto naudiņu atgūs, tajā skaitā vakar ārpus Citadeles bankas durvīm veidojās garas jo garas rindas. Protams, var pārdomāt, ka patlaban, kad valsts budžets joprojām "jākonsolidē" par 100 miljoniem latu un vairāk, tas nav tas pats labākais brīdis, kad valstij jāatrod nauda garantiju izmaksāšanai, bet labāk jau, ka izmaksā nekā pieļaut, piemēram, banka Baltija epopejas atkārtošanos.

Taču manas prombūtnes laikā notika arī kas tāds, kas liecina, ka mūsu jaunā Saeima nudien ir kvalitatīvi citādāka nekā iepriekšējā, pie tam pozitīvā virzienā. Nudien uzmundrina tas, ka "gudrās galvas" vienbalsīgi (!!!) apstiprināja jauno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Jaroslavu Streļčenoku! Grūti atcerēties, kad amatpersonu vēlēšanās deputāti būtu demonstrējuši tik lielu vienprātību, pat Vairas Vīķes-Freibergas atkārtotas ievēlēšanas gadījumā daži deputāti balsoja pret. Neesmu tik liels optimists, lai sacerētos, ka tagad visi 100 Saeimas deputāti aktīvi atbalsta cīņu pret korupciju, bet labs rādītājs tas ir vienalga. Šodien Ventspils trubas kabatas avīzē kārtējo reizi ir ķengu raksts par KNAB no skribenta Paidera, bet tas nekas -- vēlēsim knābim vislielāko veiksmi, jo korupcija joprojām mūsu valstī sit daudz, daudz, daudz par augstu vilni.

Savukārt, kaimiņos ar politiku kārtējo reizi iet kā pa brikšņiem. Ziņots, ka Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs (!) vienpersoniski (!!) esot nolēmis, ka opozīcijas partijām gaidāmajās parlamenta vēlēšanās nebūs tiesības savas reklāmas demonstrēt televīzijā, jo tās varot "uzbrukt citām partijām." Tā skaitās demokrātija? Šī lieta skatāma kontekstā ar interviju, kura viņdien vienā no laikrakstiem bija ar Novgorodas apgabala gubernatoru, kurš stāstīja, ka Latvijas iedzīvotājiem vajagot braukt uz viņa apgabalu, jo tur būšot lielisks pārcelšanās pabalsts plus vēl visādi labumi. Var jau saprast. No Krievijas emigrācija laikā kopš cars Vladimirs V tur atjaunoja kvazidiktatūru bijusi pat aktīvāka nekā tepat pie mums, droši vien šur tur kadru trūkst. Bet vai ir īpaši ticams, ka Eiropas Savienības dalībvalsts iedzīvotāji metīsies uz valsti, kurā būtībā atkal ir diktatoriska vienpartijas sistēma ar visu no tā izrietošo? Diez vai. Nezinu, kam ir jānotiek, lai Krievija pirmo reizi savā vēsturē kļūtu par patiesi civilizētu valsti. Pagaidām tā joprojām ir tālu no šāda statusa, domājot arī par to, ka tā tagad ir izvietojusi pretraķešu aizsardzības sistēmu Kaļiningradā, lai "pasargātu" sevi no Rietumu ... pretraķešu aizsardzības sistēmas. Vai dieniņ!

Jauku visiem dienu!

Žēlabas par kaimiņiem -- bet vai vajag?

Labdien, lasītāji!

Nezinu, cik no Jums lasāt laikrakstu Latvijas Avīze, bet man vienmēr viena no interesantākajām lapām ir pati pēdējā -- tā, kur laikraksta lasītāji zvana vai raksta ar savām pārdomām par dzīvi. Reizēm tiem top uzdots konkrēts jautājums, citreiz tie var rakstīt vai runāt par visu ko pēc kārtas.

Šodien manu uzmanību piesaistīja paziņojums no kādas Veltas Purlīces Tukumā. Žurnālists Jānis Krēķis konstatējis, ka kundze ir satraukta par dažādiem jautājumiem, taču pirmkārt viņa esot sašutusi par to, ka "Latvijas zemes gabali tiek iztirgoti ārzemniekiem." Kolēģis raksta, ka V. Purlīce esot nopūtusies: "Man kaimiņos ir dāņi un vācieši."

Te nu ir jākonstatē, ka acīmredzot Purlīces kundze nav pamanījusi, ka jau labu laiciņu mēs esam tāda iestādījuma biedri, kā Eiropas Savienība, un tās ietvaros iedzīvotājiem ir brīv dzīvot un strādāt, kur vien viņi vēlas tā darīt. Tiesa, brīdī, kad 2004. gadā ES iestājās strīpa Austrumeiropas valstu, tika noteikts pārejas posms, bet Latvijas likumā melns uz balta ir rakstīts, ka zemi Latvijā drīkst pirkt "Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, ja viņi vēlas veikt uzņēmējdarbību Latvijā kā pašnodarbinātie zemnieki un vismaz trīs gadus nepārtraukti dzīvo Latvijā, kā arī vismaz trīs gadus pēc kārtas Latvijā aktīvi nodarbojušies ar lauksaimniecību." Acīmredzot tie dāņi un vācieši, kādi darbojas V. Purlīces kaimiņos, ir apmierinājuši attiecīgās prasības un, ja reiz mēs latvieši tik ārkārtīgi aktīvi izmantojam savas tiesības dzīvot un strādāt citur Eiropas Savienības ietvaros, tad nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc tās pašas tiesības būtu liedzamas citu dalībvalstu pilsoņiem. Protams, ir taisnība, ka vidējā dāņu vai vāciešu lauksaimnieka rocība var būt krietni lielāka nekā vidējā latvieša, bet tas nu reiz nav arguments, ja runa ir par atklātu kopējo tirgu.

Otrkārt, nevaru to zināt konkrēti, bet būtu ar mieru derēt ar visnotaļ lielu pārliecību, ka dāņi un vācieši, kas dzīvo Latvijas Avīzes lasītājai kaimiņos, savu īpašumu uztur labā kārtībā. Ne jau kāds šurpu brauc, lai laukus iznīcinātu vai atstātu bojāejai, ļaudis šurpu brauc, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību. Protams, ne vienmēr tas ir gluds process, nesenais stāsts par dāni, kura lauku smidzināšana noveda pie bišu saimes bojāejas, rāda, ka ne vienmēr viss ir labi. Taču, vai V. Purlīce būtu laimīgāka, ja viņai kaimiņos būtu pagalam nolaisti un ar krūmiem apauguši lauki? Diez vai.

Un ir arī trešā lieta -- minētā latviešu migrācija uz ārzemēm. Nebūt nav teikts, ja kundzes kaimiņos laukus nebūtu nopirkuši dāņi un vācieši, to būtu izdarījis kāds latvietis. Daudzviet lauki stāv visnotaļ tukši un pamesti. Tajā pat Tukumā -- man viņdien radio raidījumā bija tieši Tukuma novada domes priekšsēdētājs Šulcs, un viņš stāstīja, ka, lai arī paredzams, ka līdz nākamā gada vidum viņa novadā būs izveidotas pat 500 jaunas darba vietas, lielas grūtības būs ar visu štata vietu nokomplektēšanu. Tā, piemēram, viens no Skonto uzņēmumiem Tukumā meklēja darbiniekus un pēc tam vēstīja, ka no tā vairāk nekā tūkstoša cilvēku, kuri bija pieteikušies, bija pat ļoti sarežģīti nokomplektēt komandu ar ... vien 30 cilvēkiem. Tas, protams, ir plašs jautājums, tajā skaitā arī par to, kā izglītības sistēma tautsaimniecībai nodrošina nepieciešamos kadrus, it īpaši domājot par profesionālo vidusskolu ne vienmēr ļoti gaišo likteni. Taču darba tirgus tomēr vakuumu necieš un, ja no tūkstoša knapi varēja sagrabināt pāris desmitus, tad ir skaidrs, ka darbs būs jādara kādam citam. Un, ja tie nebūs vācieši un dāņi, tie, ļoti iespējams, būs cilvēki no krietni vien attālākām vietām, par kuriem V. Purlīce un viņai līdzīgi domājoši diez vai priecātos vairāk.

Jauku visiem dienu!

Ušakova grēks

Labdien, lasītāji!

Kā jau droši vien būsit pamanījuši, Rīgas mērs Nils Ušakovs šodien ir paziņojis, ka viņš ir kļuvis par vienu no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir parakstījuši petīciju par krievu valodas statusu Latvijā. Teksts, kurā viņš to paziņoja, šorīt bija publicēts Ventspils trubas avīzē, bet zibenīgi to pārtvēra dažādi portāli, un tas noteikti ir paplašinājis to ļaužu loku, kuri to ir izlasījuši.

Mēram ir taisnība vienā lietā. Ja reiz likums pasaka, ka valdībai ir jāfinansē parakstu vākšana tad, kad attiecīgajā jautājumā jau ir savākti 10 tūkstoši parakstu, tad valdībai tā arī ir jādara, un nav pareizi atsevišķiem ministriem sava īsta vai iedomāta nacionālisma dēļ balsot pret. Likums tomēr ir likums.

Taču citā ziņā Ušakovs tomēr ir nodemonstrējis visai ievērojamu liekulību. Viņš kārtējo reizi apzvēr, ka viņš un viņa pārstāvētais Saskaņas centrs stāv un krīt par vienu vienīgu valsts valodu, taču petīciju viņš ir parakstījis vienalga. Tas nozīmē teikt vienu un darīt otru, jo parakstu vākšanas mērķis tomēr ir krievu valodai nodrošināt līdzīgu statusu. "Saskaņiešiem" tā allaž bijusi problēma -- kā vienlaikus sev piesaistīt latviešu balsis, bet tomēr saglabāt to Latvijas "krievvalodīgo" atbalstu, kuriem par latviešu valodu vienkārši nospļauties. Citādi, kā par liekulību, to ir grūti saukt.

Ušakovs savā komentārā apgalvo, ka patiesībā jautājums nemaz nav par krievu valodu kā tādu, tas esot par krievu tautības "latvijiešu" (viņa vārds) pašcieņu. "Latvijieši" mīl šo valsti tikpat daudz, cik latvieši -- tā pilsētas pirmā persona. 18. novembrī viņš viņus visus aicinās pulcēties krastmalā un dziedāt Latvijas valsts himnu. Vai dieniņ, cik ļoti cēli!

Jo cilvēks, kuram joprojām vārds "labrīt" ir eksotisks svešvārds, diez vai prot himnas vārdus un grib piedalīties valsts neatkarības dienas procesos. Tas ir tāpēc, ka cilvēks, kurš visu mūžu ir nodzīvojis Latvijā, bet nav vīžojis iemācīties latviešu valodu, tomēr nav Latvijas draugs. Protams, viena lieta ir gados vecs tantuks, kurš gados vecs bija jau tad, kad sabruka brālīgā Padumjā savienība, taču mēs visi zinām, ka ir arī pietiekami daudz gados jaunu cilvēku, kuri latviešu valodu neprot nemaz. Par kādu "pašcieņu" Latvijā varam runāt, ja cilvēks sevi uzskata tikai un vienīgi par krievu, kuram visas saites ir nevis ar Latviju bet ar Krieviju?

Ušakovs komentārā raksta, ka viņš nebūs satraukts par to, ka nu latviešu politiķi viņam pierakstīs visādus grēkus, piedevām viņš nerunāšot ar tiem, kuri cenšas izmantot jēdzienu "Krievi nāk!", lai iebaidītu latviešus. Te nu ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, parakstīt petīciju, kuras mērķis tomēr ir valstī nodrošināt divas oficiālas valodas -- tas ir grēks. Un, otrkārt, derētu atcerēties, ka lozungu "Krievi nāk!", iespējams, iedibināja latviešu nacionālisti, bet pēc tam to kāri pārtvēra Tatjana Ždanoka un viņas biedri un biedrenes, un tie nu nav nekādi Latvijas un latviešu draugi, nebūt ne.

Vēl mērs raksta, ka viņš esot dikti "pragmātisks" un saprot, ka referendums droši vien nebūtu veiksmīgs. Var jautāt, kāpēc tādā gadījumā viņš velti tērēja laiku, dodoties uz parakstu vākšanas punktu; vai Rīgas pirmajai personai nudien nav nekā labāka, ko darīt ar savu laiku? Taču te nu reiz mēram reiz ir taisnība. Nu, neatradīsies Latvijā pilsoņu vairākums, kurš referendumā nobalsos par krievu valodas oficiālo statusu Latvijā un, tātad, arī Eiropas Savienībā. Neatradīsies. Jo tie cilvēki, kuri pēc visa mūža pavadīšanas Latvijā, joprojām neprot ne vārda latviešu valodas, ir vai nu slinki vai stulbi vai vienkārši pretīgi radījumi. Ja kāds grib piedalīties valsts politiskajos procesos, tad lai iemācās latviešu valodu un kļūst par pilsoni. Aizbildinājums, ka cilvēks jūtas "apvainojies" par to, ka valstī ir naturalizācijas process, ir vienkārši muļķīgs. Un, ja cilvēks negrib iemācīties valsts valodu, tad lai paliek nepilsonis ar visu no tā izrietošo. Cita starpā, vilciens no Rīgas uz Maskavu kursē vairākas reizes dienā. Jā, reti kurš grib pamest ES dalībvalsti un dzīvot līdz kliņķim korumpētajā kvazidiktatūrā, kāda ir mūsdienu kaimiņvalsts, taču, ja reiz cilvēks ir nolēmis uz mūžu palikt Latvijā, tad ja ne pašcieņa, tad tomēr elementāra cieņa pret savu valsti prasa iemācīties valodu.

Kauns par mēru! Liels kauns!

Jauku visiem dienu.

Par Dievu, politiku un radikālismu

Labdien, lasītāji!

Mūsdienās Amerikas Savienoto Valstu politiskā sistēma ir stipri šķelta. Lasītāji, iespējams, būs dzirdējuši par to, ka tur ir "zilie" un "sarkanie" štati - vienos it kā dzīvo liberālāk, bet otros - it kā konservatīvāk noskaņoti ļautiņi. Kad radikāli labēji cilvēki izveidoja tā dēvēto Tējas dzērāju kustību, Republikāņu partijas propagandas birojs, kas maskējas zem falšā nosaukuma "Fox News," viņus slavināja līdz pat debesīm. Savukārt, kad citi cilvēki uzsāka tā dēvēto "Okupēsim Volstrītu" kustību, tas pats propagandas birojs viņus nolādēja līdz ar zemi. Ironija nav šī biroja darbinieku stiprā puse, tas pats sakāms arī par atsevišķiem radio raidījumu vadītājiem. Amerikā ir tāds Rašs Limbo, kurš ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā laikā nepārtraukti kā vista kladzināja, ka jebkurš, kas pretojas Buša politikai, nav kārtīgs amerikānis, jo Valsts prezidents ir jāatbalsta vienmēr un visur un visiem. Pienāca diena, kad ievēlēts tika Baraks Obama, un pats pirmais, kas nāca no Limbo mutes bija vārdi "Es ceru, ka viņam nekas neizdosies." Saku atkal -- ironija nav šo ļaužu stiprā puse. Un katrā gadījumā Republikāņu partijai patlaban ir tikai viens vienīgs princips: Teikt nē absolūti jebkam, ko iesaka B. Obama, tajā skaitā arī tādām lietām, kuras viņi paši kādreiz bija atbalstījuši. Varu teikt trešo reizi, ka ironija ... nu, paši sapratīsit.

Taču pagājušajā nedēļā ASV Kongresā notika kas neierasts. Kongresa apakšpalātā tapa pieņemts lēmums ar masīvu balsu vairākumu, vien deviņi deputāti balsoja pret. Kas bija jautājums, kurā bija iespējama tik liela vienbalsība? Tas bija priekšlikums no kāda Republikāņu partijas deputāta - no jauna apstiprināt, ka Amerikas Savienoto Valstu moto ir "Mēs uzticamies Dievam." Šis jēdziens Amerikas moto ir bijis kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, pirms tam moto bija "No daudziem viens" (E pluribus unum). Nu Kongress ir apstiprinājis, ka, jā, "Mēs uzticamies Dievam" joprojām ir valsts lozungs.

Te nu sakāmas divas lietas. Pirmkārt, tikpat labi Kongress varētu sākt apstiprināt apliecinājumus, ka, jā, Amerikas nauda joprojām ir dolārs, Amerikas galvaspilsēta joprojām ir Vašingtona, saule joprojām lec austrumos un riet rietumos u.tml. Un tas, savukārt, noved pie otra jautājuma: Vai tik tiešām patlaban Amerikas politikāņiem nav nekā labāka, ar ko nodarboties? Piemēram, ar Valsts prezidenta iesniegtu likumprojektu, kurā paredzēta jaunu darba vietu radīšana? Ar valsts parāda krīzi? Ar starptautiskām lietām? Bet, nē. Tā vietā deputātiem jānodarbojas ar absolūti lieku procesu.

Te redzams tas, kā atsevišķi politikāņi kārtējo reizi ir centušies privatizēt Dievu. Liels Republikāņu partijas balsts ir tā dēvētie "evaņģēliskie kristieši," kuri pēdējo gadu laikā ir zaudējuši pēdējo kripatiņu no veselā saprāta. Šie ir tie cilvēki, kuri apgalvo, ka Zeme ir 7000 gadu veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts. Viņi ir tie, kuri visaktīvāk atbalsta domu, ka Baraks Obama ir ārzemēs dzimis musulmaņu terorists. Un viņi ir tie, kuru dēļ pagājušajā nedēļā ASV Kongress nodarbojās ar nevajadzīgām muļķībām. Apdauzīto "kristiešu" efekts redzams arī priekšvēlēšanu kampaņā, kura Republikāņu pusē jau sākusies domājot par pēc gada gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Citādi, kā par lielu klaunu un ākstu baru, šos kandidātus nenosaukt, un tas ir vismaz daļēji tāpēc, ka viņiem visiem ir jāizpatīk tieši "evaņģēliskajiem kristiešiem," kuri Republikāņu partijā varbūt neveido vairākumu, bet nozīmīgi ir vienalga. Tas rada lielas problēmas jebkuram kandidātam, kuram joprojām ir saglabāts veselais saprāts. Tā, piemēram, kādreizējais Masačusetas štata gubernators Mits Romnijs savulaik savā štatā ieviesa precīzi to pašu veselības aprūpes programmu, kuru vēlāk valsts līmenī ieviesa Baraks Obama, un nu viņam jāskaidro, kā tas var būt, ka viņa programma ir laba, bet prezidenta identiskā programma ir slikta. Tāpat Romnijs kādreiz bija liberāls jautājumos par abortu, cilvēka seksualitāti, cilmes šūnu izmantošanu ārstniecībā u.tml., tagad viņš ir pilnīgi apsviedis kažoku uz otru pusi, jo "evaņģēliskajiem kristiešiem" šie jautājumi ir kā sarkana lupata vērša priekšā. Vārdu sakot, sacīkstes Republikāņu partijas pusē nav par to, kurš kandidāts vislabāk vadīs valsti, tās ir par to, kurš vislabāk spēs kļūt par pietiekami lielu demagogu, lai dziedātu "evaņģēlisko kristiešu" kopkorī. Slikti jau tas nav, jo trakāki Republikāņi, jo lielākas izredzes Barakam Obamam ir iegūt vēl četrus gadus Baltajā namā, piedevām, satrakosies Republikāņi pārāk ļoti, pilnīgi iespējams, ka Demokrātu partija paplašinās vairākumu Senātā un pat atgūs vairākumu Tautas vietnieku namā. Taču šī Dieva privatizēšana vienalga ir muļķīgs process, jo diez vai Dievs savās debesīs galvenokārt domā par to, kuru partiju atbalstīt ASV prezidenta vēlēšanās.

Un par visu vairāk šis process Amerikā, kā arī mūsu pašu republikā, kur arī netrūkst "ģimenes vērtību" aizstāvju, liecina par drausmīgu liekulību. Jo, pirmkārt, nekur Bībelē neatrast tekstu, kurā Dievs liek saviem bērniem kļūt pēc iespējas stulbākiem (tas jautājumā par zemes lodes vecumu), savukārt, Bībelē pietiekami konkrēti ir pateikts, ka laulību šķirt nedrīkst un, vēl vairāk, viens no desmit baušļiem liek arī nemelot. Cilvēks, kurš apgalvo, ka zemes lode ir 7000 gadu veca, melo. Cilvēks, kurš apgalvo, ka viendzimuma pāri apdraud visu cilvēces nākotni, melo. Cilvēks, kurš apgalvo, ka ir "ģimenes vērtību" aizstāvis, bet lakstojas ar blondīnēm, kad sieva ir laukos, melo. Tas ir slikti Latvijā. Tas ir slikti Amerikā.

***

Un vēl par radikālismu. Šodien Ventspils trubas kabatas avīzē ir visnotaļ kareivīga intervija ar "nacionālboļševiku" Vladimiru Lindermanu. Kareivīga tā ir tāpēc, ka intervētāja ir kādreizējā Tautas frontes aktīviste, dzeltenās preses varone un visu puišu aplidotāja Veidemane, un Ventspils trubas kabatas avīzē viņa kārtējo reizi ir pārkvalificējusies un kļuvusi par visa tautiskā un latviskā aizstāvi. Taču iesaku interviju izlasīt, jo tajā Lindermans visnotaļ atklātā tekstā runā par saviem plāniem, tajā skaitā krievu valodas statusa nostiprināšanā, un tomēr der arī zināt, kas pretējās nometnes lācītim ir vēderā.

Jauku visiem dienu!