Labdien, lasītāji!
Visiem iesaku kļūt par portāla Pietiek.com lasītājiem. Var piekrist vai nepiekrist secinājumiem, kādi tur tiek veikti par dažādu mūsu valsts politikāņu nedienām ar naudas lietām un patiesību, bet portāla specifika tomēr ir tā, ka tur tiek arī uzrādīti dokumenti par to, kas tiek diskutēts. Portāls liek domāt, piemēram, par to, kāpēc Vienotība ir sarkano kartīti uzrādījusi vienam ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Kamparam, bet ne otram ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Štokenbergam. Tāpat šodien portālā it kā ir skaidrojums no Zatlera Reformu partijas premjerministra kandidāta Edmunda Sprūdža par savu izglītības līmeni. Rakstu "it kā" tāpēc, ka portālam tekstu piespēlēja kāds cits, nevis E. Sprūdžs, un viņš uz jautājumiem par tā autorību vēl nav atbildējis.
Bet šodien manu uzmanību portālā piesaistīja cits materiāls, proti -- Agneses Margevičas rakstītais teksts par kompromisu, kādu it kā Saskaņas centrs ir gatavs piedāvāt jautājumā par Latvijas okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu. Tajā teikts, ka SC viens no līderiem Jānis Urbanovičs ir piedāvājis lūk, kādu domu: "Okupācija bija, okupantu nav." Citiem vārdiem sakot, partija it kā ir gatava atzīt, ka jā, Latvija bija okupēta un, kas ir būtiski, pašreizējā Latvija ir 1918. gadā dibinātās Latvijas pēctece, nevis jauna valsts, kas dibināta 1991. gadā. Taču no otras puses, partija nevēlas, lai no tā izriet, ka vajag piešķirt jēdzienu "okupants" tās elektorātam un, plašākā nozīmē, tiem, kuri Latvijā ieradās laikā pēc 1945. gada.
Piekrītu. It īpaši tie, kuri šajā teritorijā ir dzimuši laikā pēc 1945. gada, nav uzskatāmi par vainīgiem tajā, kas mūsu valstī okupācijas laikā darījās. Protams, viņi bez jebkādas aiztures piedalījās Latvijas rusifikācijā, par to nevar būt divu domu, bet pie situācijas kā tādas viņus vainot ir pagrūti. Ne jau mājsaimniece Bolderājā ir vainīga pie tā, ka robežas slēgtas, ne jau celtnieks guļamrajonos pie tā, ka viss tika noteikts Maskavā, ka preces nepārtraukti bija deficītā, ka uz telefonu bija jāgaida 10, bet uz mašīnu -- 20 gadus, ka pīkstēšana par sistēmas trūkumiem varēja novest pie vizītes Stūra mājā u.tml. Man, un pieņemu arī daudziem, ja ne visiem portāla lasītājiem, ir krievu un citu nelatviešu tautību draugi, kuri ir vai nav Latvijas Republikas pilsoņi, bet šīs valsts iedzīvotāji ir un paliek vienalga, turklāt pietiekami daudzi no viņiem būtu arī aprakstāmi ar vārdu "patriots."
SC mērķis šajā diskusijā ir pavisam skaidrs -- nokļūt valdībā. Bet tādā gadījumā ir tomēr jāsaka, ka ar minēto kompromisu par jēdzienu "okupantu nav" nepietiek. Joprojām SC pārāk daudz flirtē ar jautājumu par krievu valodas tiesībām mūsu valstī. Nu, nevar vienlaikus programmā atzīt, ka valsts valoda ir tikai viena vienīga, bet tajā pat laikā slavēt tos, kuri vāc parakstus, lai forsētu referendumu par oficiālas valodas piešķiršanu krievu valodai. Cita lieta, ka šādā referendumā nemūžam Latvijas pilsoņi par to nebalsotu, citā starpā tāpēc, ka tas nozīmētu, ka krievu valoda arī kļūst par oficiālu valodu Eiropas Savienībā (tas arī ir galvenais Kremļa mērķis, atbalstot SC, kā arī nepārtraukti iejaucoties valsts iekšējās lietās). Bet tomēr ... ja SC vēlas būt aktīvs dalībnieks demokrātiskās Latvijas pārvaldes procesā, tad skaidri ir jāpasaka, ka partijai ar tādiem cilvēkiem, kā Osipovs, Lindermans un Giļmans, nav nekā kopēja un viņu teikto un darīto partija noraida pavisam un absolūti. Tāpat būtu jāatsakās no domas, ka Saeimā un Eiropas Parlamentā būtu jābūt cilvēkiem, kuri latviešu valodu prot knapi vai vispār ne. Ja jau viena valoda, tad viena valoda arī parlamentā. Vēl tas tomēr nav akceptējami, ka partijai demokrātiskā valstī ir cieša sadarbība ar diktatoru partijām Krievijā un arī Ķīnā. Latvija tomēr ir Eiropas valsts ar visu no tā izrietošo, un labas tirdzniecības attiecības ar minētajām valstīm ir viena lieta, bet pārmērīga politiska sadarbība ar tām -- pavisam kas cits. Kamēr Krievija turpina stiept gumiju pat par abpusēji sarunāto starpvalstu komisijas darbību, Latvijā reģistrētai politiskai partijai ar to nevar būt pārāk daudz kopēja. Protams, Saskaņas centram ir savs elektorāts, bet, ja elektorāts ir opozīcijā visam teiktajam, tad Saskaņas centram Saeimā nevar būt cita loma, kā arī opozīcijā. Un tas, savukārt, ir jāsaprot tiem, kuri ir izkāruši mēli par domu, ka SC varētu arī būt valdībā. Ja tā, tad kādā lomā? Ārlietu ministriju partijai neuzticēt, Finanšu un Ekonomikas ministriju -- ne tik, arī Izglītības ministriju nē, jo valstij tomēr ir pavisam loģiski sagaidīt, ka mācības visās valsts finansētās skolās notiek latviešu valodā. Bail būtu par Satiksmes ministriju, jo joprojām pārāk atvērts ir jautājums par to, vai Latvijai svarīgāks ir Eiropas projekts, kas saucas Rail Baltica, vai projekts ar mērķi ieviest ātrgaitas dzelzceļa līniju starp Rīgu un Maskavu (pati par sevi tā nebūtu slikta lieta, bet ne jau uz Rail Baltica rēķina). Vienu vārdu sakot, SC ir jālabojas ne jau tikai okupācijas atzīšanas jomā. Tas pats par sevi nav maznozīmīgs solis, cita starpā varbūt arī Nils Ušakovs beidzot varēs dabūt vārdu "okupācija" pāri lūpām. Bet ar to nepietiek. Latvija vienmēr ir bijusi un arī tagad ir "multikulturāla" valsts. Taču arī multikulturālās valstīs var būt vienoti mērķi, un tie, kuri no tiem vēlas atteikties, ir ierindojami opozīcijas rindās.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2011. gada 31. augusts
svētdiena, 2011. gada 28. augusts
Ne vienmēr vārgs
Labdien, lasītāji!
Realitātes šovu dzimtenē Amerikā milzīgais telekanālu skaits nozīmē, ka savu realitātes šovu var cerēt sagaidīt gandrīz jebkuras profesijas pārstāvji. Konkursos, kuros katras nedēļas beigās viens dalībnieks tiek noraidīts, piedalās pavāri (šādu raidījumu ir ļoti daudz), frizieri, modes dizaineri, konditorejas speciālisti, puķu dizaineri, kā arī, protams dziedātāji un dejotāji. Šogad sērijai ir pievienojušies cita veida ļaudis. Runa ir par raidījumu, kas saucas "Cilvēks armija" (tādā pat nozīmē, kā par cilvēku, kurš prot spēlēt dažādus instrumentus, mēs sakām "cilvēks orķestris").
Raidījumā piedalās četri vīrieši, kuru galvenā atribūtika ir fizisks spēks, bet ne tikai. Dalībnieki lielākoties ir ar militāra rakstura vēsturi. Viens ir piedalījies elitāros desanta spēkos, cits pabijis Irākā vai Afganistānā. Raidījuma pirmajā sērijā bija trīs šādu cilvēku, tajā skaitā tumšādains vīrietis, kas bija visīstākais muskuļu kalns. Un tad bija ceturtais. Tas bija cilvēks, kuram nebija nekādas militāras vai specoperāciju pieredzes, toties viņš bija šaujamieroču instruktors un nebūt nekāds mammas dēliņš. Taču pārējie par viņu ņirgājās -- kas tas tāds, ka pat armijā nav bijis? Lielais muskuļu kalns viņam teica: "Tu visu laiku runā. Man tas krīt uz nerviem." Puisis atbildēja: "Tev tas krīt uz nerviem? Kāpēc man par to būtu jārūpējas?" Muskuļu kalns: "Tāpēc, ka es sveru divas reizes vairāk nekā tu, un es varētu tevi izmest no šī automobiļa." Protams, neviens no automobiļa netika izmests, tas būtu sabojājis visu raidījumu.
Pirmais uzdevums: Pa virvi nolaisties zemē no liela augstuma, atsprādzēties (tā bija sarežģīta sprādze, ne visiem ar to gāja viegli), skriet cauri teritorijai, kurā ir sprādzieni un cita veida traucēkļi, tad paņemt pistoli un no liela attāluma šaut pa ļoti mazu kastīti kamēr tā nokrīt no sētas, kur tā uzlikta. Puisis šaujamieroču instruktors veikli nolaidās pa virvi, izcilpoja cauri teritorijai un, kā jau instruktors -- paukš, paukš, paukš un kastītes vairs nav. Nākamais dalībnieks arī visai veikli tika cauri, trešais mazliet lēnāk, bet lielais muskuļu kalns nekāds ātrais nebija un palika pēdējais. Piedevām, ja šaujamieroču instruktors visu procesu pabeidza divās ar pusi minūtēs, muskuļu kalnam bija vajadzīgas septiņas minūtes, ne mazums tāpēc, ka pēc skrējiena viņš bija tā aizelsies, ka nevarēja labi mērķēt. Viss, muskuļu kalns bija prom.
Nākamais uzdevums: Septiņas sienas ar durvīm vai bez tām, pie katras ir viens darba rīks, piemēram, lauznis vai liels āmurs. Pēc iespējas ātrāk jātiek cauri visām septiņām sienām. Atlikušie dalībnieki par šaujamieroču instruktoru vīpsnāja. Labi, labi, skriet viņš prot, šaut arī prot, bet te nu ir darbiņš spēkavīriem. Visi trīs ķērās pie darba ... un puisis šaujamieroču instruktors atkal bija ātrākais, daļēji tāpēc, ka viņš augumā bija mazāks un varēja izspraukties pa mazāku caurumu, kad tas bija izsists dzelzsbetona sienā. Atkal viens no elitārajiem speciem bija spiests padoties.
Pēdējais uzdevums: Abi atlikušie dalībnieki ieslodzīti katrs savā cietuma kamerā. Kameras vārtu atslēga karājas uz nagliņas pāris metru attālumā. Dalībniekiem jāizmanto jebkas, kas ir kamerā, lai atslēgu dabūtu līdz vārtiem un vārtus tāpēc varētu atslēgt. Abi dalībnieki izmantoja metāla gultas rāmi, bet atkal šaujamieroču eksperts bija mudīgāks, un uzvara viņam bija rokā.
Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka pēc tam, kad viņš bija uzvarējis, puisis šo to par sevi pastāstīja. Proti: "Man cilvēki bieži vien jautā, kāpēc man nav militāras pieredzes. Tas ir tāpēc, ka bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs." Sēdēju savā klubkrēslā un domāju "Malacis. Malacis, malacis, malacis."
Amerikas Savienotās Valstis tikai tagad un rietumvalstu saimē ar visnotaļ apkaunojošo lēnumu atbrīvojas no domas, ka gejiem un lezbietēm bruņotajos spēkos nav ko meklēt. Par to te portālā esmu rakstījis arī citreiz. Muļķīgie argumenti šīs diskriminācijas pamatā: Ja zaldāts zinās, ka viņam blakus ir gejs, viņš baidīsies no geja un nevarēs karot. Nu, ja. Zaldāti heteroseksuāļi visi ir tik gaisīgi, ka kara apstākļos viņi vispirms domās par to un nevis par to, ka aiz kalna ir Talibāna spēki. Geji un lezbietes dzīvo slēptu dzīvi un tāpēc viegli var tikt pakļauti šantāžai. Heteroseksuāli cilvēki negrib iet dušā ar homoseksuāliem cilvēkiem. U.tml. Par to, ka no šīm muļķībām ir jāatsakās, Amerikā lauzti šķēpi jau sen, kamēr politiķi ir debatējuši, ļoti daudzus gejus un lezbietes bruņotie spēki ir izraidījuši, un iecerētā karjera viņiem ir beigusies. Viņu starpā ir puisis, kurš ilgāku laiku Amerikas desanta spēku reklāmā bija desanta spēku "seja." Viņu starpā ir liels skaits cilvēku, kuri prot arābu valodu un mūsdienās, kad Amerikas klātbūtne Tuvajos austrumos ir ļoti būtiska, tāpēc būtu pat ļoti izdevīgi, bet nē, viņi nevar ar savām valodas zināšanām palīdzēt, jo viņi ir geji vai lezbietes. Viņu starpā ir leitnants Daniels Čoi, kurš karoja Irākā, tika apbalvots, arī prata arābu valodu, bet tad tika izraidīts no bruņotajiem spēkiem. Laikā kopš tam viņš ir kļuvis par LGBT aktīvistu, tajā skaitā šī gada maijā viņš piedalījās praida pasākumā Maskavā un tika arestēts, jo Maskavas pašvaldība praida pasākumus vienmēr apspiež.
Puisis, kurš realitātes šovā pārspēja trīs heteroseksuālus vīriešus ar daudz lielāku militāru pieredzi, pierādīja, ka ir absurdi domāt, ka visi geji ir vārgulīši, no kuriem nekas labs nevar sanākt. Atzīstu, es varētu ņemties ap dzelzsbetona sienu no šī brīža līdz nākamajiem Jāņiem un droši vien nekur tālu netiktu, bet šaujamieroču instruktoram ar to nebija nekādu problēmu un tāpēc jājautā, vai bruņotajiem spēkiem patiešām viņš kā instruktors un lielisks šāvējs nebūtu vajadzīgs tikai tāpēc, ka viņa dzīve ir saistīta ar sava dzimuma cilvēkiem. Vēl vairāk, cilvēks tomēr ir atbilde visiem tiem idiotiem, kuri joprojām uzskata, ka būt par geju ir tāda pati izvēle, kā brokastīs izvēlēties starp olām un biezputru, vai ģērbjoties izvēlēties starp sarkanu un zaļu kreklu. Jādomā, ja tā būtu izvēle, tad minētais puisis, kā arī arābu valodas speciālisti un leitnants Čoi būtu "izvēlējušies" nebūt geji, jo viņi visi gribēja kalpot savas valsts bruņotajos spēkos. Un viņi visi kā viens bruņotajiem spēkiem nāca un būtu nākuši tikai un vienīgi par labu. Tas, ka tik ilgus gadus valsts, kura sevi uzskata par demokrātijas citadeli, viņus visus noraidīja, ir apkaunojoši. Un jācer, ka jau drīz vairs nebūs iespējama situācija, kurā patriotisks amerikānis var pateikt "Bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs."
Jauku visiem dienu!
Realitātes šovu dzimtenē Amerikā milzīgais telekanālu skaits nozīmē, ka savu realitātes šovu var cerēt sagaidīt gandrīz jebkuras profesijas pārstāvji. Konkursos, kuros katras nedēļas beigās viens dalībnieks tiek noraidīts, piedalās pavāri (šādu raidījumu ir ļoti daudz), frizieri, modes dizaineri, konditorejas speciālisti, puķu dizaineri, kā arī, protams dziedātāji un dejotāji. Šogad sērijai ir pievienojušies cita veida ļaudis. Runa ir par raidījumu, kas saucas "Cilvēks armija" (tādā pat nozīmē, kā par cilvēku, kurš prot spēlēt dažādus instrumentus, mēs sakām "cilvēks orķestris").
Raidījumā piedalās četri vīrieši, kuru galvenā atribūtika ir fizisks spēks, bet ne tikai. Dalībnieki lielākoties ir ar militāra rakstura vēsturi. Viens ir piedalījies elitāros desanta spēkos, cits pabijis Irākā vai Afganistānā. Raidījuma pirmajā sērijā bija trīs šādu cilvēku, tajā skaitā tumšādains vīrietis, kas bija visīstākais muskuļu kalns. Un tad bija ceturtais. Tas bija cilvēks, kuram nebija nekādas militāras vai specoperāciju pieredzes, toties viņš bija šaujamieroču instruktors un nebūt nekāds mammas dēliņš. Taču pārējie par viņu ņirgājās -- kas tas tāds, ka pat armijā nav bijis? Lielais muskuļu kalns viņam teica: "Tu visu laiku runā. Man tas krīt uz nerviem." Puisis atbildēja: "Tev tas krīt uz nerviem? Kāpēc man par to būtu jārūpējas?" Muskuļu kalns: "Tāpēc, ka es sveru divas reizes vairāk nekā tu, un es varētu tevi izmest no šī automobiļa." Protams, neviens no automobiļa netika izmests, tas būtu sabojājis visu raidījumu.
Pirmais uzdevums: Pa virvi nolaisties zemē no liela augstuma, atsprādzēties (tā bija sarežģīta sprādze, ne visiem ar to gāja viegli), skriet cauri teritorijai, kurā ir sprādzieni un cita veida traucēkļi, tad paņemt pistoli un no liela attāluma šaut pa ļoti mazu kastīti kamēr tā nokrīt no sētas, kur tā uzlikta. Puisis šaujamieroču instruktors veikli nolaidās pa virvi, izcilpoja cauri teritorijai un, kā jau instruktors -- paukš, paukš, paukš un kastītes vairs nav. Nākamais dalībnieks arī visai veikli tika cauri, trešais mazliet lēnāk, bet lielais muskuļu kalns nekāds ātrais nebija un palika pēdējais. Piedevām, ja šaujamieroču instruktors visu procesu pabeidza divās ar pusi minūtēs, muskuļu kalnam bija vajadzīgas septiņas minūtes, ne mazums tāpēc, ka pēc skrējiena viņš bija tā aizelsies, ka nevarēja labi mērķēt. Viss, muskuļu kalns bija prom.
Nākamais uzdevums: Septiņas sienas ar durvīm vai bez tām, pie katras ir viens darba rīks, piemēram, lauznis vai liels āmurs. Pēc iespējas ātrāk jātiek cauri visām septiņām sienām. Atlikušie dalībnieki par šaujamieroču instruktoru vīpsnāja. Labi, labi, skriet viņš prot, šaut arī prot, bet te nu ir darbiņš spēkavīriem. Visi trīs ķērās pie darba ... un puisis šaujamieroču instruktors atkal bija ātrākais, daļēji tāpēc, ka viņš augumā bija mazāks un varēja izspraukties pa mazāku caurumu, kad tas bija izsists dzelzsbetona sienā. Atkal viens no elitārajiem speciem bija spiests padoties.
Pēdējais uzdevums: Abi atlikušie dalībnieki ieslodzīti katrs savā cietuma kamerā. Kameras vārtu atslēga karājas uz nagliņas pāris metru attālumā. Dalībniekiem jāizmanto jebkas, kas ir kamerā, lai atslēgu dabūtu līdz vārtiem un vārtus tāpēc varētu atslēgt. Abi dalībnieki izmantoja metāla gultas rāmi, bet atkal šaujamieroču eksperts bija mudīgāks, un uzvara viņam bija rokā.
Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka pēc tam, kad viņš bija uzvarējis, puisis šo to par sevi pastāstīja. Proti: "Man cilvēki bieži vien jautā, kāpēc man nav militāras pieredzes. Tas ir tāpēc, ka bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs." Sēdēju savā klubkrēslā un domāju "Malacis. Malacis, malacis, malacis."
Amerikas Savienotās Valstis tikai tagad un rietumvalstu saimē ar visnotaļ apkaunojošo lēnumu atbrīvojas no domas, ka gejiem un lezbietēm bruņotajos spēkos nav ko meklēt. Par to te portālā esmu rakstījis arī citreiz. Muļķīgie argumenti šīs diskriminācijas pamatā: Ja zaldāts zinās, ka viņam blakus ir gejs, viņš baidīsies no geja un nevarēs karot. Nu, ja. Zaldāti heteroseksuāļi visi ir tik gaisīgi, ka kara apstākļos viņi vispirms domās par to un nevis par to, ka aiz kalna ir Talibāna spēki. Geji un lezbietes dzīvo slēptu dzīvi un tāpēc viegli var tikt pakļauti šantāžai. Heteroseksuāli cilvēki negrib iet dušā ar homoseksuāliem cilvēkiem. U.tml. Par to, ka no šīm muļķībām ir jāatsakās, Amerikā lauzti šķēpi jau sen, kamēr politiķi ir debatējuši, ļoti daudzus gejus un lezbietes bruņotie spēki ir izraidījuši, un iecerētā karjera viņiem ir beigusies. Viņu starpā ir puisis, kurš ilgāku laiku Amerikas desanta spēku reklāmā bija desanta spēku "seja." Viņu starpā ir liels skaits cilvēku, kuri prot arābu valodu un mūsdienās, kad Amerikas klātbūtne Tuvajos austrumos ir ļoti būtiska, tāpēc būtu pat ļoti izdevīgi, bet nē, viņi nevar ar savām valodas zināšanām palīdzēt, jo viņi ir geji vai lezbietes. Viņu starpā ir leitnants Daniels Čoi, kurš karoja Irākā, tika apbalvots, arī prata arābu valodu, bet tad tika izraidīts no bruņotajiem spēkiem. Laikā kopš tam viņš ir kļuvis par LGBT aktīvistu, tajā skaitā šī gada maijā viņš piedalījās praida pasākumā Maskavā un tika arestēts, jo Maskavas pašvaldība praida pasākumus vienmēr apspiež.
Puisis, kurš realitātes šovā pārspēja trīs heteroseksuālus vīriešus ar daudz lielāku militāru pieredzi, pierādīja, ka ir absurdi domāt, ka visi geji ir vārgulīši, no kuriem nekas labs nevar sanākt. Atzīstu, es varētu ņemties ap dzelzsbetona sienu no šī brīža līdz nākamajiem Jāņiem un droši vien nekur tālu netiktu, bet šaujamieroču instruktoram ar to nebija nekādu problēmu un tāpēc jājautā, vai bruņotajiem spēkiem patiešām viņš kā instruktors un lielisks šāvējs nebūtu vajadzīgs tikai tāpēc, ka viņa dzīve ir saistīta ar sava dzimuma cilvēkiem. Vēl vairāk, cilvēks tomēr ir atbilde visiem tiem idiotiem, kuri joprojām uzskata, ka būt par geju ir tāda pati izvēle, kā brokastīs izvēlēties starp olām un biezputru, vai ģērbjoties izvēlēties starp sarkanu un zaļu kreklu. Jādomā, ja tā būtu izvēle, tad minētais puisis, kā arī arābu valodas speciālisti un leitnants Čoi būtu "izvēlējušies" nebūt geji, jo viņi visi gribēja kalpot savas valsts bruņotajos spēkos. Un viņi visi kā viens bruņotajiem spēkiem nāca un būtu nākuši tikai un vienīgi par labu. Tas, ka tik ilgus gadus valsts, kura sevi uzskata par demokrātijas citadeli, viņus visus noraidīja, ir apkaunojoši. Un jācer, ka jau drīz vairs nebūs iespējama situācija, kurā patriotisks amerikānis var pateikt "Bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs."
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2011. gada 26. augusts
Jefiņisms
Labrīt, lasītāji!
Gadās tā, ka cilvēks izdara kaut ko tādu, kas liek domāt par viņa uzslavēšanu. Tā, piemēram, kādreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis laikā kopš aiziešanas no politikas (nu, nosacītas aiziešanas -- deputāts viņš skaitās joprojām, bet 17. septembrī viņš vairs nekandidēs) ir nonācis pie šādām tādām atziņām, tajā skaitā, piemēram, pie tās, kuru viņš šajās dienās ir paudis par Puzes hercogu un bezgalīgo preses konferenču rīkotāju mūsu valsts austrumkrastā: "Demagoģija ir viņa ieroči un viņš to veiksmīgi izmanto pret jebkuru godīgu politiķi. Lembergs ir vienkārši nekaunības un cinisma kalngals, un Latvijas politiskā elite nav spējīga ar viņu cīnīties. Tai nav šīs milzīgās nekaunības, nav uzņēmības, nav arī gribas. Es teiktu, ka reizēm pietrūkst arī prāta." Protams, šis ir tas pats politiķis, kurš laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām visiem stāstīja, cik ļoti varam uzticēties tādām Latvijas politekonomiskās vides "zvaigznēm," kā Šķēle un Šlesers, un tāpēc varbūt par īstu pravieti Ulmani būtu grūti uzskatīt, bet paldies par to pašu. Un it īpaši par to piebildi par "prātu." Jo tas tomēr ir vērtējams kā intelektuāls slinkums, kas Vienotībai visus pēdējos mēnešus nav ļāvis atrast veidu, kā novērst mazpilsētas politaktīvista un tiesas zāles biežā apmeklētāja smīnošo ģīmi pie valdības galda.
Savukārt, ja par mazpilsētas politaktīvista "lielāko" lomu mūsdienu politikā. Varbūt esat pamanījuši, ka laikrakstos pēdējā laikā varen dikti reklamējas Zaļo un zemnieku savienība. Par saviem labiem darbiem lielās. Par to, cik viss ir labi un jauki stāsta. Lūk, labs darbiņš šurp, lūk, labs darbiņš turp. Cik mums ir lieliski ministri un ministres! Mēs no visas sirds un dvēseles un aknām un nierēm un aizkuņģa dziedzeriem mīlam pensionārus! Viss kā nākas. Bet vienu vārdiņu, vai pareizāk sakot uzvārdiņu, šajās reklāmās ar lupu nesameklēt. Tas būtum ZZS "premjerministra kandidāta" uzvārds. Tas nu ir savdabīgi, lai neteiktu vairāk, jo partijām taču būtu jālepojas ar to cilvēku, kuru tās uzskata par premjerministra amata cienīgu. Savulaik līdz apnikumam tika bazūnēta pārliecība, ka pats, pats labākais premjerministrs būtu "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma." Pērn pirms oktobra vēlēšanām (un, ja kas, arī tagad pirms septembra vēlēšanām) mums visiem tiek stāstīts, ka absolūti perfektākais premjerministrs visā Visuma vēsturē ir bijis Valdis Dombrovskis, jo viņš ir izglābis valsti no posta un sagraušanas. "Saskaņas" centrs par premjerēšanu ir tik dikti sapriecājies, ka ir izvirzījis pat divus kandidātus Jāni "Biškeka" Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Burtu savirknējums VLTBLNNKUTMLUTJP nāk ar Gaidi Bērziņu (jo "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma" iestrēga Briselē un šurp vairs negrib braukt), Zatlera reformu partijai ir Edmunds Sprūdžs ar viņa vidējās izglītības diplomu. Bet "zaļie zemnieki" par savu "premjerministra kandidātu" ni un ni. Ūdeni mutē ieņēmuši. Vai tas nav dīvaini? Uzskatīsim, ka tas ir retorisks jautājums. Laikam jau mazmazmazmazdruscītiņ kauna protas pat kādreizējais Bauskas rajona kompartijas pirmais sekretārs ar viņa jautro bandu.
Toties ir arī tādi cilvēki, kuru rīcība liecina ne par ko citu, kā par jefiņismu. Tā, piemēram, pirms pāris dienām titulētais komponists Zigmārs Liepiņš kādā intervijā nāca ar domu, ka viņš balsos par VLTBLNNKUTMLUTJP tāpēc ka viņš negrib redzēt "mošeju Rīgas centrā." Ak tā gan. Rīgas centrā patlaban ir viena sinagoga (kā arī vienas sinagogas drupas, kura atsauc atmiņā tos laikus, kāds negribēja redzēt "žīdus Rīgas centrā"), vairākas luterāņu baznīcas, Romas katoļu kardināla katedrāle, vairākas Krievu pareizticīgo baznīcas un katedrāles, droši vien arī kāda baptistu baznīca un maz kas var gadīties, varbūt arī kāds Septītās dienas adventistu lūgšanu nams u.tml. Rīgas centrā pilnīgi noteikti ir latviešu dzīvesziņai un tradīcijām pagalam netipisko krišnaītu pulcēšanās vieta. Viņi, tāpat kā mormoņu puiši savās melnajās biksēs un baltajos kreklos, pa Rīgas centru dreifē nepārtraukti. Bet mošeja, lūk, tur nedrīkst atrasties. Kāpēc? Islamticība taču ir viena no pasaules lielajām reliģijām. Protams, var jau teikt, ka no turienes ir nākušas tādas odiozas personas, kā porno mīļotājs Binladens, taču no kristiešu puses laika gaitā ir nākuši i krusta kari i zobenbrāļi i asiņainie kari Ziemeļīrijā un Bosnijā. No tā, protams, neizriet, ka Rīgas centrā nevajadzētu būt protestantu un katoļu baznīcām. Bet, patīk tas Zigmāram Liepiņam un citiem vai nepatīk, bet Latvijā ir arī musulmaņi. Ja kas, tad pirmā musulmaņu draudze Latvijā reģistrēta jau ļoti tālajā 1902. gadā. Ja kas, tad nospiedošais musulmaņu vairākums pasaulē grib dzīvot mierīgi un negrib apjozties ar sprāgstvielām un doties uz tirgu, lai uzspridzinātu sevi un citus. Ja kas, tad vakar skatījos dokumentālu filmu par pagājušā gadsimta 70. gados plaši pazīstamo popzvaigzni Cat Stevens, kurš ilgi meklēja sev piemērotāko ticību un ar laiku nonāca pie atziņas, ka viņa dvēselei vispiemērotākā ir tieši musulmaņu ticība, ne mazums tāpēc, ka Korānā ļoti daudzās vietās ir tieši tie paši stāsti, kā dziedoņa bērnībā pazītajā Bībelē (tas pats viens vienīgais Ābrama dievs, mīļie, tas pats viens un vienīgais). Un tāpēc teikt, ka pilnīgi noteikti kāds negribētu dzīvot kaimiņos musulmanim (kā kādā pētījumā pagājušajā dekādē apgalvoja 41 procents latviešu un 49 procenti nelatviešu), vai arī, ka musulmaņiem ar saviem dievnamiem vajadzētu vākties kaut kur patālāk prom -- tas ir jefiņisms. Nē, patiesībā tie ir aizspriedumi, kuriem demokrātiskā un civilizētā valstī nav vietas. Jo to pamatā tomēr ir un paliek doma, ka Latvijā mēs "citādākos" nevēlamies redzēt. Lai arī viņi visu laiku ir bijuši tepat mums blakus. Un mūsdienu globalizētajā pasaulē un it īpaši Eiropas savienībā ar tās atvērtajām robežām tas tā būs vēl jo vairāk. Ja musulmaņi atradīs vietu Rīgas centrā, kur ir iespējams būvēt mošeju, es tikai priecāšos. Mošejas vispār mēdz būt skaistas. Jefiņš Zigmārs.
Un jefiņš Kaspars. Par to nav daudz ko teikt. Līdz kam ir jānonāk, lai paziņotu, ka valsts, kuru Kaspars savulaik ir apdziedājis tik skaisti, tik mīļi, ir feiks (dikti latvisks jēdziens) un tāpēc Kaspars vairs negrib būt tās pilsonis, un vispār valsts likumi viņam ir pie vienas pakaļas? Jefiņš, jefiņš, jefiņš.
Jauku visiem dienu!
Gadās tā, ka cilvēks izdara kaut ko tādu, kas liek domāt par viņa uzslavēšanu. Tā, piemēram, kādreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis laikā kopš aiziešanas no politikas (nu, nosacītas aiziešanas -- deputāts viņš skaitās joprojām, bet 17. septembrī viņš vairs nekandidēs) ir nonācis pie šādām tādām atziņām, tajā skaitā, piemēram, pie tās, kuru viņš šajās dienās ir paudis par Puzes hercogu un bezgalīgo preses konferenču rīkotāju mūsu valsts austrumkrastā: "Demagoģija ir viņa ieroči un viņš to veiksmīgi izmanto pret jebkuru godīgu politiķi. Lembergs ir vienkārši nekaunības un cinisma kalngals, un Latvijas politiskā elite nav spējīga ar viņu cīnīties. Tai nav šīs milzīgās nekaunības, nav uzņēmības, nav arī gribas. Es teiktu, ka reizēm pietrūkst arī prāta." Protams, šis ir tas pats politiķis, kurš laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām visiem stāstīja, cik ļoti varam uzticēties tādām Latvijas politekonomiskās vides "zvaigznēm," kā Šķēle un Šlesers, un tāpēc varbūt par īstu pravieti Ulmani būtu grūti uzskatīt, bet paldies par to pašu. Un it īpaši par to piebildi par "prātu." Jo tas tomēr ir vērtējams kā intelektuāls slinkums, kas Vienotībai visus pēdējos mēnešus nav ļāvis atrast veidu, kā novērst mazpilsētas politaktīvista un tiesas zāles biežā apmeklētāja smīnošo ģīmi pie valdības galda.
Savukārt, ja par mazpilsētas politaktīvista "lielāko" lomu mūsdienu politikā. Varbūt esat pamanījuši, ka laikrakstos pēdējā laikā varen dikti reklamējas Zaļo un zemnieku savienība. Par saviem labiem darbiem lielās. Par to, cik viss ir labi un jauki stāsta. Lūk, labs darbiņš šurp, lūk, labs darbiņš turp. Cik mums ir lieliski ministri un ministres! Mēs no visas sirds un dvēseles un aknām un nierēm un aizkuņģa dziedzeriem mīlam pensionārus! Viss kā nākas. Bet vienu vārdiņu, vai pareizāk sakot uzvārdiņu, šajās reklāmās ar lupu nesameklēt. Tas būtum ZZS "premjerministra kandidāta" uzvārds. Tas nu ir savdabīgi, lai neteiktu vairāk, jo partijām taču būtu jālepojas ar to cilvēku, kuru tās uzskata par premjerministra amata cienīgu. Savulaik līdz apnikumam tika bazūnēta pārliecība, ka pats, pats labākais premjerministrs būtu "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma." Pērn pirms oktobra vēlēšanām (un, ja kas, arī tagad pirms septembra vēlēšanām) mums visiem tiek stāstīts, ka absolūti perfektākais premjerministrs visā Visuma vēsturē ir bijis Valdis Dombrovskis, jo viņš ir izglābis valsti no posta un sagraušanas. "Saskaņas" centrs par premjerēšanu ir tik dikti sapriecājies, ka ir izvirzījis pat divus kandidātus Jāni "Biškeka" Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Burtu savirknējums VLTBLNNKUTMLUTJP nāk ar Gaidi Bērziņu (jo "Roberts Zīle un viņa ekonomiskā programma" iestrēga Briselē un šurp vairs negrib braukt), Zatlera reformu partijai ir Edmunds Sprūdžs ar viņa vidējās izglītības diplomu. Bet "zaļie zemnieki" par savu "premjerministra kandidātu" ni un ni. Ūdeni mutē ieņēmuši. Vai tas nav dīvaini? Uzskatīsim, ka tas ir retorisks jautājums. Laikam jau mazmazmazmazdruscītiņ kauna protas pat kādreizējais Bauskas rajona kompartijas pirmais sekretārs ar viņa jautro bandu.
Toties ir arī tādi cilvēki, kuru rīcība liecina ne par ko citu, kā par jefiņismu. Tā, piemēram, pirms pāris dienām titulētais komponists Zigmārs Liepiņš kādā intervijā nāca ar domu, ka viņš balsos par VLTBLNNKUTMLUTJP tāpēc ka viņš negrib redzēt "mošeju Rīgas centrā." Ak tā gan. Rīgas centrā patlaban ir viena sinagoga (kā arī vienas sinagogas drupas, kura atsauc atmiņā tos laikus, kāds negribēja redzēt "žīdus Rīgas centrā"), vairākas luterāņu baznīcas, Romas katoļu kardināla katedrāle, vairākas Krievu pareizticīgo baznīcas un katedrāles, droši vien arī kāda baptistu baznīca un maz kas var gadīties, varbūt arī kāds Septītās dienas adventistu lūgšanu nams u.tml. Rīgas centrā pilnīgi noteikti ir latviešu dzīvesziņai un tradīcijām pagalam netipisko krišnaītu pulcēšanās vieta. Viņi, tāpat kā mormoņu puiši savās melnajās biksēs un baltajos kreklos, pa Rīgas centru dreifē nepārtraukti. Bet mošeja, lūk, tur nedrīkst atrasties. Kāpēc? Islamticība taču ir viena no pasaules lielajām reliģijām. Protams, var jau teikt, ka no turienes ir nākušas tādas odiozas personas, kā porno mīļotājs Binladens, taču no kristiešu puses laika gaitā ir nākuši i krusta kari i zobenbrāļi i asiņainie kari Ziemeļīrijā un Bosnijā. No tā, protams, neizriet, ka Rīgas centrā nevajadzētu būt protestantu un katoļu baznīcām. Bet, patīk tas Zigmāram Liepiņam un citiem vai nepatīk, bet Latvijā ir arī musulmaņi. Ja kas, tad pirmā musulmaņu draudze Latvijā reģistrēta jau ļoti tālajā 1902. gadā. Ja kas, tad nospiedošais musulmaņu vairākums pasaulē grib dzīvot mierīgi un negrib apjozties ar sprāgstvielām un doties uz tirgu, lai uzspridzinātu sevi un citus. Ja kas, tad vakar skatījos dokumentālu filmu par pagājušā gadsimta 70. gados plaši pazīstamo popzvaigzni Cat Stevens, kurš ilgi meklēja sev piemērotāko ticību un ar laiku nonāca pie atziņas, ka viņa dvēselei vispiemērotākā ir tieši musulmaņu ticība, ne mazums tāpēc, ka Korānā ļoti daudzās vietās ir tieši tie paši stāsti, kā dziedoņa bērnībā pazītajā Bībelē (tas pats viens vienīgais Ābrama dievs, mīļie, tas pats viens un vienīgais). Un tāpēc teikt, ka pilnīgi noteikti kāds negribētu dzīvot kaimiņos musulmanim (kā kādā pētījumā pagājušajā dekādē apgalvoja 41 procents latviešu un 49 procenti nelatviešu), vai arī, ka musulmaņiem ar saviem dievnamiem vajadzētu vākties kaut kur patālāk prom -- tas ir jefiņisms. Nē, patiesībā tie ir aizspriedumi, kuriem demokrātiskā un civilizētā valstī nav vietas. Jo to pamatā tomēr ir un paliek doma, ka Latvijā mēs "citādākos" nevēlamies redzēt. Lai arī viņi visu laiku ir bijuši tepat mums blakus. Un mūsdienu globalizētajā pasaulē un it īpaši Eiropas savienībā ar tās atvērtajām robežām tas tā būs vēl jo vairāk. Ja musulmaņi atradīs vietu Rīgas centrā, kur ir iespējams būvēt mošeju, es tikai priecāšos. Mošejas vispār mēdz būt skaistas. Jefiņš Zigmārs.
Un jefiņš Kaspars. Par to nav daudz ko teikt. Līdz kam ir jānonāk, lai paziņotu, ka valsts, kuru Kaspars savulaik ir apdziedājis tik skaisti, tik mīļi, ir feiks (dikti latvisks jēdziens) un tāpēc Kaspars vairs negrib būt tās pilsonis, un vispār valsts likumi viņam ir pie vienas pakaļas? Jefiņš, jefiņš, jefiņš.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2011. gada 19. augusts
17.09.2011 + LGBT
Labrīt, lasītāji!
Kādu laiciņu esmu ieturējis pauzi, daļēji tāpēc, ka vasarā gribējās palaiskoties, daļēji, lai atpūstos no tiem lasītājiem, kuri par visu ko pēc kārtas grib kašķēties un burkšķēt. Laiskošanās kategorijā varu teikt, ka divas ļoti jaukas nedēļas pavadīju ciemos pie māsām Čikāgā. Zvilnēju un māsas Žubītes balkona, dzēru tēju (no rīta) un alu (pēc tam), izlasīju padsmit grāmatu, jo ikdienas steigā Rīgā ne vienmēr ir laiks lasīt. Biju uz Amerikas neatkarības dienas svinībām ar grandiozu salūtu. Vienā no tur pavadītajām dienām bija liela vētra, kura gāza kokus un izsita elektrību miljonam klientu. Māsas mājā uz sešām stundām, citur uz vairākām dienām. Varēju ļaudīm stāstīt, kā šī gada sākumā Latvijā bija pietiekami daudz cilvēku, kuri bez elektrības dzīvoja nedēļām un mēnešiem ilgi. Taču tā bija jau piektā vētra Čikāgā kopš gada sākuma, kas gāza kokus. Pirms pāris nedēļām Mineapolisas pilsētā, kas tomēr ir Amerikas ziemeļos, temperatūras stabiņš uz brīdi pakāpās līdz 50,5 (!!!!) grādiem. Tie, kuri politisku iemeslu dēļ apgalvo, ka klimata maiņas nekādas nav, ir nudien apdauzīti. Bērnam ir skaidrs, ka kaut kas ar to tomēr notiek pavisam slikts, un nevar būt nekādu šaubu, ka vismaz daļēji tas ir pierakstāms tam, ka cilvēki pēdējo 100 gadu laikā mūsu Zemes lodi ir piesārņojuši tā, ka gluži bail.
Savukārt, ja runa ir par kašķīgajiem un bļaurīgajiem lasītājiem, šodien blogs ir daļēji domāts tieši jums. Jā, parunāsim par geju un lezbiešu lietām konkrēti domājot par gaidāmajām ārkārtas Saeimas vēlēšanām.
Šorīt Atkarīgajā Rīta Avīzē ir intervija ar mūžīgo politikāni Aināru Šleseru, kurā ir atrodama šāda domu apmaiņa:
Atkarīgā (Māra Krautmaņa persona): Vienotība uzsver, ka iestājas par Rietumu vērtībām. Par kādām vērtībām ir Šlesera reformu partija?
Šlesers: Latvijā dzīvo kristīgi cilvēki, līdz ar to kristīgās vērtības ir tās, uz kurām mums jābalstās. Stingri jāiestājas par tradicionālām ģimenes vērtībām, nav pieņemamas šīs modernās attiecības, kur notiek laulības starp viena dzimuma partneriem."
Vārdu sakot, "Rietumu vērtības" ir reducējamas uz šo vienu jautājumu. Ne vārda par tādām patiesām Rietumu vērtībām, kā tiesiskums, godīgums, atklātība un, jā, arī iecietība un tolerance. Nemaz nerunājot par to, ka jā, Latvijā ir kristīgi cilvēki, bet ir arī ļoti, ļoti, ļoti daudz cilvēku, kuriem ar organizētu reliģiju nav absolūti nekāda sakara, piedevām tajās "tradicionālajās ģimenes vērtībās" acīmredzot ir iekļaujama lakstošanās ar blondīnēm, kamēr sieva ir laukos (Oskars Kastēns), cilvēks ar divām atsevišķām ģimenēm vienlaicīgi (tiesa, ne no Šlesera partijas, bet neatceros, ka par to "kristīgo vērtību" pārstāvji kādreiz būtu ko teikuši), kā arī pietiekami daudzie cilvēki politikā, kuriem ar vienu sievu/vīru nepietiek, ir šķīrušies un precējušies no jauna. Šajā pēdējā gadījumā "tradicionālo ģimenes vērtību" aktīvistiem nudien derētu ielūkoties Bībelē, kur laulības šķiršana tiek aplūkota ar ļoti skarbu aci.
Lieki teikt, LGBT cilvēki par šo grupējumu nebalsos, ja jau reiz tie ir tik ļoti izslēgti no "vērtībām." Taču arī te ir jautājums par to, kāda ir alternatīva. Otru reizi lielajā politikā startē ironiskā Pēdējā partija, un kandidātu sarakstā ir atrodama arī Mozaikas juridiskā speciāliste Evita Goša un aktīvists Antons Mozaļevskis. Bet vai no tā izriet, ka LGBT cilvēkiem, kuri jūt atbildību par valsts nākotni, būtu par šo partiju jābalso? Baidos, ka ne, jo tā tomēr būs aizmesta balss. Nav absolūti nekādu izredžu, ka Pēdējā partija tiks pāri 5% barjerai, tāpat kā tas ir sakāms par pietiekami daudzām no tām 13 partijām, kuras sevi šogad ir pieteikušas. Reālas izredzes iekļūt Saeimā ir tikai un vienīgi Vienotībai, Zatlera partijai, "zaļajiem zemniekiem," Nacionālistu apvienībai, Saskaņas centram un varbūt Šlesera partijai un šķietami vēstures mēslainē ieslaucītajam PCTVL. Viss. Nekādas "Virsmātes partijas," nekādas partijas "Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām," nekādas "Tautas kontroles," un jā, nekādas "Pēdējās partijas." Galvenais 17. septembrī būs ievēlēt vairākumu, kurš tomēr stāvēs un kritīs par tiesiskumu Latvijas republikā. Jā, ir pietiekami lielas problēmas ar Vienotību (iekšējais kašķīgums), Zatlera partiju (ne gluži pārliecinošs kandidātu saraksts) un Nacionālistu apvienību (reizēm tomēr pārāk liels flirts ar radikālismu), taču galva griežas par iespēju, ka nākamo Latvijas valdību varētu veidot Urbanovičs un Lembergs, varbūt kopā ar Šleseru. Pret Krieviju pavērsta valdība, kurai tiesiskums labākajā gadījumā ir abstrakts jēdziens no mācību grāmatām. Tas nu reiz ir kaut kas tāds, kas būtu jānovērš visiem Latvijas pilsoņiem, tajā skaitā arī LGBT cilvēkiem. Ar to es negribu teikt, ka Evita Goša būtu slikta deputāte, taču šis nav tas veids, kā par tādu kļūt.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
