trešdiena, 2010. gada 28. aprīlis

Par spiedienu

Labrīt, lasītāji!

Pirmdien televīzijas raidījumā "100. pants" uzstājās Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Tieši pirms "100. panta" ir "Skats no malas," turklāt tajā pašā studijā. Ienākot, Šķēle nāca apsveicināties, pasmaidīja par to, ka pirms dažām minūtēm, runājot par Tautas partiju, es vārdu "Tautas" vizuāli liku pēdiņās, paspieda man roku. Šlesers gan ne, bet ne par to šis stāsts.

Raidījuma laikā abi kungi stāstīja, ka otrreiz izvirzīt Jāni Maizīti ģenerālprokurora amatam nevajag. Šlesers savas partijas pārstāvjus instruēšot, balsot pret, savukārt Šķēle teica, ka viņa pārstāvētajā politiskajā spēkā atbalsts J. Maizītim rūkot tāpat vien. Abos gadījumos politikāņi paskaidroja, ka tas ir tāpēc, ka deputātiem neesot pieņemams "spiediens," kādu uz viņiem cenšoties uzlikt tā sabiedrības daļa, kura ar pirmo balsojumu nebija mierā.

Te nu mēs redzam atblāzmu no Kalvīša kādreiz teiktā par "vaukšķiem." Proti, Saeimas deputāti vienmēr zina, ko dara, un nekāda iejaukšanās no sabiedrības puses nav vēlama. Citiem vārdiem sakot -- sēdi mierīgi un zīd īkšķi, sabiedrība, tavu viedokli mēs ignorēsim. Čau.

Diemžēl, abi džentlmeņi, kārtējo reizi ar informatīvo atbalstu no Atkarīgās Rīta Avīzes, jauc lietas. Tas, ka sabiedrība runā par politikāņu izdarīto vai neizdarīto, nebūt nav spiediens. Tā ir normāla demokrātiskā procesa sastāvdaļa. Šajā gadījumā runa nav par Jāni Maizīti kā cilvēku. Runa ir par Saeimu, kurā vismaz desmitā daļa deputātu pēc pirmā balsojuma rupji meloja, un tā, savukārt, nav normāla demokrātiska procesa sastāvdaļa. Tas pats ir sakāms, par politikāņu pārliecību, ka prasība pēc atklāta balsojuma ģenerālprokurora ievēlēšanā ir domāta "tikai vienam cilvēkam." Nē, runa nav par cilvēku, runa ir par amatu, un runa ir par to, kā Saeima ievēl amatpersonas. Joprojām esmu pārliecināts, ka nav iemesla, kāpēc ievēlētiem deputātiem būtu jāslēpj savs balsojums jebkurā jautājumā, tajā skaitā vēlot ģenerālprokuroru, Valsts prezidentu, Augstākas tiesas tiesnešus u.c. Jo šis Saeimas sasaukums vienu ir pierādījis pavisam konkrēti, proti -- šādu balsojumu pamatā ir politisko partiju un to sponsoru intereses un, ja runa ir par to, ka slēgtā balsojumā deputāti var balsot atbilstoši "sirdsapziņai," tad šis tomēr nebūs bijis tas gadījums. Nevienā brīdī diskusija Saeimā nebija par to, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs J. Maizītis ģenerālprokurora amatā ir bijis. Tikai divi deputāti atzinās, ka ir balsojuši pret viņu. Visi pārējie klusēja, un te atkal ir runa par "vaukšķiem" -- jums, kas mūs ievēlēja, nav nekādu tiesību zināt, kāpēc esam sprieduši tā un ne citādi. Un rezultātā bez argumentiem Valsts prezidenta ievēlēšanā tiek leģitimēta nodokļu nemaksāšana, kvalificēts kandidāts amatam Augstākajā tiesā tiek noraidīts tāpēc, ka viņš ir uzkāpis Lemberga varžacīm, Satversmes tiesā tiek iebīdīts cilvēks, kuram par konstitucionālām tiesībām ir labākajā gadījumā aptuvena izpratne, un absolūti nepaskaidrotu iemeslu dēļ tiek noraidīts ģenerālprokurors. Ja tie deputāti, kuri balsoja pret viņu, pēc tam būtu izskaidrojuši, kāpēc viņi tā darīja, tad zināmā mērā viss būtu kārtībā. Šie iemesli katram cilvēkam varētu būt pieņemami vai nepieņemami, bet vismaz tie būtu zināmi.

Sausais atlikums šajā gadījumā ir tāds, ka šai Saeimai nevar uzticēties. Acīmredzot Jānim Maizītim vēl pieci gadi ģenerālprokurora amatā nespīd, bet ir pavisam konkrēts pamats raizēties par to, kas tiks izvirzīts viņa vietā. Jo nepārprotami, ja deputāti turpinās izturēties tā, kā līdz šim, būs pilnīgi pamatots iemesls jautāt, vai izvirzītā persona ir izvirzīta kvalifikāciju dēļ, vai arī tas ir noticis politiskās konjunktūras apmierināšanai. Piedevām, nešaubos nemaz, ka prokuratūrā un tiesu iekārtā strādā pietiekami daudz cilvēku, kuri ģenerālprokurora amatam būtu pavisam piemēroti, bet, zinot šīs Saeimas "morāli," viņi no procesa turēsies tikpat tālu, kā velns no krusta. Un teikt, ka deputātiem nevar uzticēties un tāpēc ir iemesls bažām par katru balsojumu pēc kārtas -- tas nav spiediens. Tā ir konstatācija, kurai var piekrist vai nepiekrist, bet tas, ka Saeimā ir aptuveni ducis meļu, tas tomēr ir fakts.

Jauku visiem dienu!

3 komentāri:

Anonīms teica...
Šo komentāru ir noņēmis autors.
Grinč teica...

"tā sabiedrības daļa, kura ar pirmo balsojumu nebija mierā."
muļķības
sabiedrība nebija mierā ar deputātu meliem
un iebildumi, atbalsts balsojumam par, pret Maizīti ir pavisam cits stāsts
atkal putra

Unknown teica...

es nedaudz nesaprotu sho jeedzienu "sabiedriibas spiediens"..
taa vien shkjiet ka dazhaas mutees tas noziimee tieshaam ka "kvaukshkji" tik rej visu ko vinjiem uz papiira uzdrukaatais, radio pateiktais vai teljukaa redzeetais saka priekshaa... taa it kaa iespeeja ka tieshaam ir cilveeki kas speej izsekot liidzi lietaam.. un tieshaam buut ar viedokli - ir neiespeejama.. it kaa shis "sabiedriibas spiediens" tiktu savukaart no kaut kurienes "spiests" lai buutu tieshi taads..
nav man elku.. man pat nav ne mazaakaas nojausmas cik labs vai slikts Maiziitis ir.. un godiigi sakot - tas tieshaam shai gadiijumaa nav svariigi.. man ir tiiri cilveeciiga sajuuta ka man ir melots gjiimii skatoties.. un tad veel paprasiits lai es par to arii nodokljus samaksaatu..
ja nebuutu manos nodokljos arii skolotaaju un medmaasu algas - es dubultaa padomaatu vai tos maksaat

 

free counter