Labrīt, lasītāji!
Vakar ar jauku un interesantu pasākumu Latviešu biedrības namā noslēdzās projekts, kurš pēdējo 10 gadu laikā Latvijā ir darījis ļoti, ļoti daudz laba. Runa ir par Baltijas-Amerikas partnerattiecību fondu (BAPF), kurā man pirmo četru gadu laikā bija tas gods būt par ekspertu komisijas priekšsēdētāju. BAPF misija bija ļoti vienkārša -- projektu finansēšana pilsoniskās sabiedrības attīstīšanai mūsu valstī. Finansējums -- 10 gadu laikā pieci miljoni dolāru -- vienādās daļās nāca no Amerikas Savienoto Valstu valdības un miljardiera filantropa Džordža Sorosa. BAPF darbojās ne vien Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā, to pārraudzīja valde Ņujorkā, kā arī štata darbinieki un minētās ekspertu komisijas visās trīs Baltijas valstīs.
Nekad neesmu sapratis antipātijas, kādas Dž. Soross un viņa labdarība izraisa atsevišķos mūsu valsts pilsoņos. Vai pareizāk sakot, saprotu gan, bet tās uzskatu par analogu pārliecībai, ka, piemēram, saule griežas ap zemi, nevis otrādi, vai arī, ka pele ir lielāka par ziloni. Ir tiesa, ka Sorosa finansētās organizācijas Latvijā cita starpā aizstāv pretkorupcijas centienus, pilsoniskās sabiedrības veidošanos u.c. jēdzienus, kuri nav pa prātam tiem, kuriem tīk darboties aiz slēgtām durvīm, zoodārza apkaimē, vai arī necaurskatāmā ofšoru ķēdē. Tāpēc jau atsevišķi skribenti Atkarīgajā Rīta Avīzē par fondu un tā finansētajiem projektiem un organizācijām ir tik nožēlojami histēriski. Taču racionāls cilvēks tomēr nevar nepamanīt visu to ļoti labo, ko fonds Latvijā ir izdarījis. Ir izdotas grāmatas. Ir atbalstīta kultūra. Ļaudīm ir ļauts gūt izglītību, kuru citādi viņi varbūt nebūtu varējuši atļauties. Un konkrēti BAPF izpildījumā ir atbalstīti burtiski simtiem projektu, kuri tādā vai citā veidā ir palīdzējuši Latvijas sabiedrībai. Kaut viens piemērs. Vakar pasākumā satiku sievieti, kura ar BAPF palīdzību vada atbalsta organizāciju bērniem, kuri cieš no disleksijas un viņu vecākiem. Disleksija, kura bērnam rada problēmas ar lasīšanu un rakstīšanu, Latvijā ir mazpazīstama, diemžēl pārāk bieži pat izglītotāji šādas problēmas ir gatavi norakstīt uz vienkārša slinkuma rēķina. Taču tā tas nav, un Džordža Sorosa nauda ir palīdzējusi ļaudis informēt un izglītot. Šādu piemēru ir ļoti, ļoti daudz, tajā skaitā BAPF ir veicinājis tā saukto kopienu filantropijas jēdzienu -- ļaudis konkrētā pašvaldības teritorijā paši lemj par darāmo un paši savāc nepieciešamos līdzekļus. Izsmeļošu informāciju par BAPF darbu, ja kādu tas interesē, var atrast lūk, kur: www.bapf.lv. Tur ir arī uzskaitīti visi atbalstītie projekti, sākot ar Nevalstisko organizāciju centru 1999., un beidzot ar Valmieras Novada fondu un Ideju partneru fondu šogad.
Filantropija Latvijā vienā ziņā ir attīstīts, bet citā -- vēl neattīstīts jēdziens. Attīstīts tas ir tajā nozīmē, ka cilvēki ir gatavi atbalstīt konkrētas problēmas risinājumu, ziedo naudu kaķu vai suņu patversmes ierīkošanai, palīdz nodrošināt ārstēšanu slimiem bērniem. Tās, protams, ir svētas lietas. Taču joprojām pietrūkst filantropijas, kuras centrā ir sabiedrība kā tāda. Tā, piemēram, pretkorupcijas organizācijai Delna, kura arī savulaik ir saņēmusi atbalstu no BAPF, būtu jābūt dāsni finansētai, jo, lai arī ko par to neapgalvotu minētie atkarīgie skribenti, tā cīnās, lai atsevišķi "elites" pārstāvji tomēr nevarētu iedzīvoties uz sabiedrības rēķina kukuļņemšanas, neatļautas apbūves un tamlīdzīgā nozīmē. Šādu procesu izskaušanai būtu jābūt visas sabiedrības interesēs, ja nu (protams) vienīgi ne to ļautiņu interesēs, kuriem tie nodrošina turīgu, ja arī ne īpaši godīgu dzīvi. Bet nē. Delnai bieži vien ir jāknapinās. Žēl.
Nekad neesmu slēpis to, ka esmu zvērināts piemērs par to, ko korupcijas un valsts nozagšanas atbalstītāji Latvijā sauc par "sorosistiem." Baltijas-Amerikas partnerattiecību fonds 10 gadu laikā bija lielisks piemērs par to, ko "sorosisti" valstī ir varējuši izdarīt, un tas tomēr ir bijis tikai par labu. Paldies BAPF saku ne vien es, bet ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuriem tas tā vai citādi ir palīdzējis. Nevaram fondam teikt vieglas smiltis, jo fonda vairs nav, bet tā iedvesmotie un arī finansētie rezultāti dzīvos vēl ilgi un dikti.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 31. oktobris
ceturtdiena, 2008. gada 30. oktobris
Janīnai Kursītei: Lūdzu, lūdzu sakiet jā!
Labrīt, lasītāji!
Prieka vēsts! Titulētā Latvijas universitātes profesore Janīna Kursīte vismaz spriežot pēc informācijas masu informācijas līdzekļos ir piekritusi kļūt par Saeimas deputāti kaunpilnā kādreizējā "deputāta" un balsu uzpircēja Boldāna vietā. Saeimas valdošajai kliķei ir daudz iemeslu, kāpēc kaunēties par sevi, bet Boldāna mandāta saglabāšana veselu divu gadu garumā par spīti vienam tiesas spriedumam pēc nākamā ir bijis masīvs kauna traips. Katrā ziņā nu viņš beidzot no Saeimas ir laukā, un tēvzemiešu sarakstā nākamā ir J. Kursīte.
Prieks par to būtu drusciņ samazināts, ja J. Kursīte joprojām būtu tēvzemiete, jo tā būtu vēl viena balss valdošās bandas rokās. Taču profesore ir Pilsoniskās savienības biedre un tās ētikas komisijas vadītāja, un tāpēc Saeimā viņa ienāks kā septītā PS frakcijas locekle, un valdošā "elite" zaudēs vēl vienu balsi Saeimā. Par to, ka jūk un brūk tās balsošanas mašīna, varam tikai priecāties, jo ja nu vienu tā ir pierādījusi, tad tas ir absolūts atbildības trūkums pret valsti un sabiedrību.
Jauki tas ir arī tāpēc, ka nākamais pēc J. Kursītes tēvzemiešu sarakstā ir vēlētāju pilnīgi noteikti izsvilptais batka, kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. Ja reiz vēlētāji ir pateikuši nē, tad nē. Protams, tēvzemieši var iebilst, ka Boldāna vietā būtu jānāk citam un īstam tēvzemietim, bet paši "tautiskuma aizstāvji" nedarīja absolūti neko, lai no kaunpilnā Boldāna atbrīvotos, un tāpēc iebildumu var neņemt vērā.
Cik var spriest, Janīna Kursīte vēl par visiem 100 procentiem jāvārdu nav devusi. Te nu ir laiks visiem, kuri viņu pazīst, viņu bīdīt Jēkaba ielas virzienā, cik nu tas ir iespējams. Profesore ir izcila speciāliste savā jomā, viņa Saeimā varēs piedalīties diskusijās gan par valodas lietām, gan par izglītības lietām, un pēdējā no šīm jomām it īpaši ir tāda, kurā valdošajai "elitei" ir gājis, maigi sakot, klupšus un krišus. Ļoti ceru, ka viņa pieņems mandātu, jo Saeima līdz ar to kļūs par vienu kripatiņu sakarīgāku iestādi.
Jauku visiem dienu!
Prieka vēsts! Titulētā Latvijas universitātes profesore Janīna Kursīte vismaz spriežot pēc informācijas masu informācijas līdzekļos ir piekritusi kļūt par Saeimas deputāti kaunpilnā kādreizējā "deputāta" un balsu uzpircēja Boldāna vietā. Saeimas valdošajai kliķei ir daudz iemeslu, kāpēc kaunēties par sevi, bet Boldāna mandāta saglabāšana veselu divu gadu garumā par spīti vienam tiesas spriedumam pēc nākamā ir bijis masīvs kauna traips. Katrā ziņā nu viņš beidzot no Saeimas ir laukā, un tēvzemiešu sarakstā nākamā ir J. Kursīte.
Prieks par to būtu drusciņ samazināts, ja J. Kursīte joprojām būtu tēvzemiete, jo tā būtu vēl viena balss valdošās bandas rokās. Taču profesore ir Pilsoniskās savienības biedre un tās ētikas komisijas vadītāja, un tāpēc Saeimā viņa ienāks kā septītā PS frakcijas locekle, un valdošā "elite" zaudēs vēl vienu balsi Saeimā. Par to, ka jūk un brūk tās balsošanas mašīna, varam tikai priecāties, jo ja nu vienu tā ir pierādījusi, tad tas ir absolūts atbildības trūkums pret valsti un sabiedrību.
Jauki tas ir arī tāpēc, ka nākamais pēc J. Kursītes tēvzemiešu sarakstā ir vēlētāju pilnīgi noteikti izsvilptais batka, kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. Ja reiz vēlētāji ir pateikuši nē, tad nē. Protams, tēvzemieši var iebilst, ka Boldāna vietā būtu jānāk citam un īstam tēvzemietim, bet paši "tautiskuma aizstāvji" nedarīja absolūti neko, lai no kaunpilnā Boldāna atbrīvotos, un tāpēc iebildumu var neņemt vērā.
Cik var spriest, Janīna Kursīte vēl par visiem 100 procentiem jāvārdu nav devusi. Te nu ir laiks visiem, kuri viņu pazīst, viņu bīdīt Jēkaba ielas virzienā, cik nu tas ir iespējams. Profesore ir izcila speciāliste savā jomā, viņa Saeimā varēs piedalīties diskusijās gan par valodas lietām, gan par izglītības lietām, un pēdējā no šīm jomām it īpaši ir tāda, kurā valdošajai "elitei" ir gājis, maigi sakot, klupšus un krišus. Ļoti ceru, ka viņa pieņems mandātu, jo Saeima līdz ar to kļūs par vienu kripatiņu sakarīgāku iestādi.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 29. oktobris
Par "cinismu" -- neesošu un īstu
Labrīt, lasītāji!
"Prokuratūrā tā diena bija vienkārši drausmīga. Šķita, visi darbi bija gandrīz apstājušies. Vairākas prokurores raudāja, un Kalpaka bulvāra ēkas kabinetos todien -- 12. augustā -- pa retam tika pildītas glāzes. Aiz bēdām." Tādiem vārdiem žurnālists Edgars Galzons aprakstīja dienu, kurā tapa zināms, ka no amata aizies atjaunotās Latvijas Republikas pirmais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš. Nezinu, vai raudāja un glāzes pildīja arī pats Skrastiņš, diez vai, bet laikā kopš tam viņš sev ir atradis darbu Pareksa bankā. Uzreiz gribu teikt, ka manā uztverē J. Skrastiņš savu darbu Ģenerāprokuratūrā veica apzinīgi un godām, tāpat, kā to ir darījis viņa pēctecis amatā Jānis Maizītis.
Bet nu gan bijušais ģenerālprokurors ir iebraucis auzās. Tapis zināms, ka viņš, iespējams, bijis viens no tiem, kuri palīdzēja Zvērināto advokātu padomes vadonim sacerēt likumprojektu, ar kura palīdzību tiktu amnestēti vai visi Latvijas iedzīvotāji pēc kārtas. Pats Skrastiņš uz jautājumu, vai tas tā ir bijis, atbild atbilstoši kinoklasikai par politikāņiem: Nenoliedz, neapstiprina, vispār komentāru nebūs. Taču cilvēks nav varējis nociesties un ir vēl piebildis, ka tas, viņaprāt, esot "ciniski noraidīt likumprojektu tikai tādēl, ka tas izrādījies labvēlīgs kādam sabiedrībā populāram cilvēkam."
Lai nu paliek jautājums par to, cik "populārs" ir attiecīgais cilvēks, taču gribot vai negribot bijušais ģenerālprokurors ir demonstrējis konkrēto iemeslu, kāpēc likumprojekts ir noraidāms, un tam būtībā nav sakara ar to, ka tas, iespējams, ir rakstīts konkrēti ar Puzes ķeizaru padomā. Noraidāms tas ir tāpēc, ka gandrīz neviens, tajā skaitā arī Jānis Skrastiņš ne, nav gatavs par šo gara darbu uzņemties autorības godu. Ja reiz likumprojekts nav bijis "cinisks," tad taču tā autoriem vajadzētu tieši lepoties ar savu gudrību un tālredzību. Bet nē. Ļaudis no tā cenšas aktratīties, cik vien var. Un tas, lūk, ir "ciniski" -- nākt ar likumprojektu un tad izlikties, ka nekas tāds vispār nav bijis. Kaut ar pavisam, pavisam baltiem diegiem šūtu, bet tomēr pārliecību dot tiem tomēr krietni daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, uz kuriem likumprojekta piedāvātais "amnestijas" process varētu attiekties, ja vien Saeimas deputāti zaudētu pēdējās veselā saprāta paliekas un to akceptētu -- arī tas ir "ciniski."
***
Krietnu cinisma devu šodien varam redzēt arī vienā politikānē, proti -- Saeimas Juridiskās komisijas vadītājā Vinetā Muižniecē, kura vakar Valsts prezidentam esot stāstījusi, ka Jaunā laika pārstāves Solvitas Āboltiņas apakškomisija jautājumā par Satversmes grozījumiem strādājot slikti. Ņemot vērā, ka apakškomisijas darbā piedalās deviņi opozīcijas un 10 valdošās bandas pārstāvji, tur drošvien vairāk ir vainojami pēdējie, bet, lai nu tā būtu. Jautājums ir par to, ko darīt ar slikti strādājošo apakškomisiju. Vai varbūt V. Muižniece (kura, cita starpā pati ir slikti strādājošās komisijas locekle) būtu gatava jautājumu ņemt savā pārziņā? Nu nē, nē. Lai jau vēl kādu mēnesīti S. Āboltiņas komisija pastrādā, tad jau redzēs. Valdošās "elites" mērķis te ir skaidrs. Gan jau atradīs veidu, kā krāpties arī 2010. gada vēlēšanās, kā Muižnieces pārstāvētā "Tautas" partija to darīja ar milzīgu vērienu pirms diviem gadiem. Dievs pasargi, ja krāpnieciski ievēlētās "gudrās galvas" pēc tam tauta varētu padzīt. Šajā apstāklī vainot Solvitu Āboltiņu -- atkal nāk prātā vārds "ciniski." Un pat ļoti.
Jauku visiem dienu!
"Prokuratūrā tā diena bija vienkārši drausmīga. Šķita, visi darbi bija gandrīz apstājušies. Vairākas prokurores raudāja, un Kalpaka bulvāra ēkas kabinetos todien -- 12. augustā -- pa retam tika pildītas glāzes. Aiz bēdām." Tādiem vārdiem žurnālists Edgars Galzons aprakstīja dienu, kurā tapa zināms, ka no amata aizies atjaunotās Latvijas Republikas pirmais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš. Nezinu, vai raudāja un glāzes pildīja arī pats Skrastiņš, diez vai, bet laikā kopš tam viņš sev ir atradis darbu Pareksa bankā. Uzreiz gribu teikt, ka manā uztverē J. Skrastiņš savu darbu Ģenerāprokuratūrā veica apzinīgi un godām, tāpat, kā to ir darījis viņa pēctecis amatā Jānis Maizītis.
Bet nu gan bijušais ģenerālprokurors ir iebraucis auzās. Tapis zināms, ka viņš, iespējams, bijis viens no tiem, kuri palīdzēja Zvērināto advokātu padomes vadonim sacerēt likumprojektu, ar kura palīdzību tiktu amnestēti vai visi Latvijas iedzīvotāji pēc kārtas. Pats Skrastiņš uz jautājumu, vai tas tā ir bijis, atbild atbilstoši kinoklasikai par politikāņiem: Nenoliedz, neapstiprina, vispār komentāru nebūs. Taču cilvēks nav varējis nociesties un ir vēl piebildis, ka tas, viņaprāt, esot "ciniski noraidīt likumprojektu tikai tādēl, ka tas izrādījies labvēlīgs kādam sabiedrībā populāram cilvēkam."
Lai nu paliek jautājums par to, cik "populārs" ir attiecīgais cilvēks, taču gribot vai negribot bijušais ģenerālprokurors ir demonstrējis konkrēto iemeslu, kāpēc likumprojekts ir noraidāms, un tam būtībā nav sakara ar to, ka tas, iespējams, ir rakstīts konkrēti ar Puzes ķeizaru padomā. Noraidāms tas ir tāpēc, ka gandrīz neviens, tajā skaitā arī Jānis Skrastiņš ne, nav gatavs par šo gara darbu uzņemties autorības godu. Ja reiz likumprojekts nav bijis "cinisks," tad taču tā autoriem vajadzētu tieši lepoties ar savu gudrību un tālredzību. Bet nē. Ļaudis no tā cenšas aktratīties, cik vien var. Un tas, lūk, ir "ciniski" -- nākt ar likumprojektu un tad izlikties, ka nekas tāds vispār nav bijis. Kaut ar pavisam, pavisam baltiem diegiem šūtu, bet tomēr pārliecību dot tiem tomēr krietni daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, uz kuriem likumprojekta piedāvātais "amnestijas" process varētu attiekties, ja vien Saeimas deputāti zaudētu pēdējās veselā saprāta paliekas un to akceptētu -- arī tas ir "ciniski."
***
Krietnu cinisma devu šodien varam redzēt arī vienā politikānē, proti -- Saeimas Juridiskās komisijas vadītājā Vinetā Muižniecē, kura vakar Valsts prezidentam esot stāstījusi, ka Jaunā laika pārstāves Solvitas Āboltiņas apakškomisija jautājumā par Satversmes grozījumiem strādājot slikti. Ņemot vērā, ka apakškomisijas darbā piedalās deviņi opozīcijas un 10 valdošās bandas pārstāvji, tur drošvien vairāk ir vainojami pēdējie, bet, lai nu tā būtu. Jautājums ir par to, ko darīt ar slikti strādājošo apakškomisiju. Vai varbūt V. Muižniece (kura, cita starpā pati ir slikti strādājošās komisijas locekle) būtu gatava jautājumu ņemt savā pārziņā? Nu nē, nē. Lai jau vēl kādu mēnesīti S. Āboltiņas komisija pastrādā, tad jau redzēs. Valdošās "elites" mērķis te ir skaidrs. Gan jau atradīs veidu, kā krāpties arī 2010. gada vēlēšanās, kā Muižnieces pārstāvētā "Tautas" partija to darīja ar milzīgu vērienu pirms diviem gadiem. Dievs pasargi, ja krāpnieciski ievēlētās "gudrās galvas" pēc tam tauta varētu padzīt. Šajā apstāklī vainot Solvitu Āboltiņu -- atkal nāk prātā vārds "ciniski." Un pat ļoti.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 28. oktobris
Par savdabīgiem advokātiem, LTV finansēšanu un izvēdinātām galvām -- pārdomas otrdienā
Labrīt, lasītāji!
Cieņa pret Valsts prezidentu šodien ir par pāris pakāpieniem pieaugusi, viņš ne uz mirkli nav piekritis domai, ka noziedzniekus vajadzētu pasludināt par nevainīgiem jēriņiem tikai tāpēc, ka tuvojas valsts dzimšanas diena. Jāsaka, ka Puzes ķeizara Lemberga aizstāvjiem izdomas netrūkst. Ja nav iespējams gluži katru dienu kabatas avīzē Atkarīgā publicēt ķengājošus rakstus par Ģenerālprokuratūru vai pretīgi lišķīgas rozendreiblatiskas "intervijas" ar pašu stāsta varoni, tad ķeizara pakalpiņus Saeimā var sūtīt ar likumprojektiem par naudas atmazgāšanas legalizēšanu, bet vienu no viņa juristiem var sūtīt pie prezidenta ar domu, ka ķeizaru vajadzētu attaisnot jau iepriekš. Vēl tikai pietrūka doma, ka kādu patlaban ar valsts svētku un svināmajām dienām neaizņemtu kalendāra datumu varētu nosaukt par Lemberga dienu. Piemēram, 29. janvārī ir vārda diena visiem Aivariem. Tā būtu pat ļoti piemērota diena, jo iepriekšējais, 28. janvāris ir Draudzīgā aicinājuma diena. Tā nu 29. janvāris varētu būt Pusdraudzīgais aicinājums mīlēt Puzes ķeizaru tāpēc, ka Ventspilī ir smuki izbruģētas ielas, un kāpēc uztraukties par kaut kādu tur naudas atmazgāšanu, kukuļdošanu, necaurskatāmu ofšorķēžu veidošanu u.tml.?
Ļoti ceru, ka Zvērināto advokātu padomes Saulvedis Vārpiņš nerunāja tukšu, teikdams, ka padomei nāksies spriest par tās vadītāja Jāņa Grīnberga rīcību šajā lietā. Protams, jurists savu klientu (un jādomā, ka šajā gadījumā ir runa par labi maksājošu klientu) aizstāv, kā prasdams, taču šajā gadījumā Grīnbergs ir uzspļāvis milzīgi smirdīgu traipu uz visas profesijas mundiera. To vislabāk redzam apstāklī, ka ZAP tā arī nespēj pateikt, kas īsti piedalījās jaunā "likumprojekta" izstrādāšanā. "Iestaistīti esam vairāki," tā klārējusi Grīnberga vietniece Guna Kaminska. Nu, paldies par to pašu. Tik īsu brīdi pēc Tihonova epopejas, varētu padomāt, ka juristu organizācijas vadība par profesijas reputāciju padomātu mazliet nopietnāk, bet acīmredzot ne.
***
Un vēl. Kinorežisorei Lailai Pakalniņai šodien Dienā ir komentārs, kurā viņa ir satraukusies par Latvijas televīzijas ģenerāldirektora Edgaru Kotu un viņa pausto domu, ka arī filma "Betmens" ir kultūra. Autore ir nākusi ar šādu domu: "Ir faktiski neiespējami atbildēt uz jautājumu, kāpēc tagad, kad ir nostiprinājušās LNT un TV3, kad daudziem cilvēkiem ir pieejama kabeļtelevīzija un satelīttelevīzija, kad visu ko var skatīties gan tiešraidēs, gan ierakstos internetā utt., kāpēc vienu auditorijai iztopošu kanālu vajadzētu uzturēt par valsts naudu." Jo, tā L. Pakalniņa, "ja 1. kanāls pēc LTV vadības gribas tiks padarīts, kā sludināts, par kanālu, kas vērsts uz plašu auditorijas daļu (tātad ar saturu, kas orientēts pelnīt jeb par komerckanālu), būtu tikai loģiski, ka tiktu likvidēts tā sabiedriskais statuss un budžeta finansējums."
Diemžēl kolēģe nav aplūkojusi šīs medaļas otru pusi. Ja Latvijas televīzijas budžeta finansējums būtu pilnīgi adekvāts, lai nosegtu visu to, ko LTV dara (un jādomā taču, ka L. Pakalniņa būs pamanījusi, ka šajā sarakstā ir ne tikai betmeni, bet arī "Neprāta cena", "Likteņa līdumnieki", "Dzīvīte", "Kas notiek Latvijā?" u.tml.), tad viss būtu kārtībā. Tāpt jādomā, ka L. Pakalniņa kādreiz ir bijusi celtnē, kura atrodas Zaķu salā 3 un zina, kādi tur ir apstākļi. Mani nekad nebeidz pārsteigt kvalitāte, kādu LTV profesionālie ļaudis prot nodrošināt par spīti, nevis pateicoties finansēm. Pati LTV nopelna tikai apmēram 50 procentus savu ieņēmumu. Cita starpā tā katru gadu maksā miljoniem latu torņa uzturēšanai, nodokļos un (diemžēl jāsaka) pagalam nejēdzīgās celtnes uzturēšanai. Ja Latvijas politiskā un sabiedriskā vidē nav iespējama nopietna saruna par ilgtspējīgu sabiedriskās televīzijas finansēšanas modeli, tad finansējums LTV ir jāmeklē pašam, un tas tomēr nozīmē veidot raidījumus, kurus skatās "plaša auditorija." Ja kas, tad katra raidījuma veidotāji cer, ka tos skatīsies "plaša auditorija." Jo gadījumā, ja L. Pakalniņa vēlas televīzijas kanālu, kurā saturs NAV tendēts uz plašu auditoriju, tad viņai ir arī jāpasaka, kā par to samaksāt.
***
Un pēdīgi. Esmu vienkārši sajūsmā par to, ka Finanšu ministrs pēc divu nedēļu atvaļinājuma tieši tajā laikā, kad tiek apspriests 2009. gada valsts budžets, ir atgriezies Latvijā ar "izvēdinātu galvu." Nu gan mēs visi naktī varēsim gulēt mierīgi.
Jauku visiem dienu!
Cieņa pret Valsts prezidentu šodien ir par pāris pakāpieniem pieaugusi, viņš ne uz mirkli nav piekritis domai, ka noziedzniekus vajadzētu pasludināt par nevainīgiem jēriņiem tikai tāpēc, ka tuvojas valsts dzimšanas diena. Jāsaka, ka Puzes ķeizara Lemberga aizstāvjiem izdomas netrūkst. Ja nav iespējams gluži katru dienu kabatas avīzē Atkarīgā publicēt ķengājošus rakstus par Ģenerālprokuratūru vai pretīgi lišķīgas rozendreiblatiskas "intervijas" ar pašu stāsta varoni, tad ķeizara pakalpiņus Saeimā var sūtīt ar likumprojektiem par naudas atmazgāšanas legalizēšanu, bet vienu no viņa juristiem var sūtīt pie prezidenta ar domu, ka ķeizaru vajadzētu attaisnot jau iepriekš. Vēl tikai pietrūka doma, ka kādu patlaban ar valsts svētku un svināmajām dienām neaizņemtu kalendāra datumu varētu nosaukt par Lemberga dienu. Piemēram, 29. janvārī ir vārda diena visiem Aivariem. Tā būtu pat ļoti piemērota diena, jo iepriekšējais, 28. janvāris ir Draudzīgā aicinājuma diena. Tā nu 29. janvāris varētu būt Pusdraudzīgais aicinājums mīlēt Puzes ķeizaru tāpēc, ka Ventspilī ir smuki izbruģētas ielas, un kāpēc uztraukties par kaut kādu tur naudas atmazgāšanu, kukuļdošanu, necaurskatāmu ofšorķēžu veidošanu u.tml.?
Ļoti ceru, ka Zvērināto advokātu padomes Saulvedis Vārpiņš nerunāja tukšu, teikdams, ka padomei nāksies spriest par tās vadītāja Jāņa Grīnberga rīcību šajā lietā. Protams, jurists savu klientu (un jādomā, ka šajā gadījumā ir runa par labi maksājošu klientu) aizstāv, kā prasdams, taču šajā gadījumā Grīnbergs ir uzspļāvis milzīgi smirdīgu traipu uz visas profesijas mundiera. To vislabāk redzam apstāklī, ka ZAP tā arī nespēj pateikt, kas īsti piedalījās jaunā "likumprojekta" izstrādāšanā. "Iestaistīti esam vairāki," tā klārējusi Grīnberga vietniece Guna Kaminska. Nu, paldies par to pašu. Tik īsu brīdi pēc Tihonova epopejas, varētu padomāt, ka juristu organizācijas vadība par profesijas reputāciju padomātu mazliet nopietnāk, bet acīmredzot ne.
***
Un vēl. Kinorežisorei Lailai Pakalniņai šodien Dienā ir komentārs, kurā viņa ir satraukusies par Latvijas televīzijas ģenerāldirektora Edgaru Kotu un viņa pausto domu, ka arī filma "Betmens" ir kultūra. Autore ir nākusi ar šādu domu: "Ir faktiski neiespējami atbildēt uz jautājumu, kāpēc tagad, kad ir nostiprinājušās LNT un TV3, kad daudziem cilvēkiem ir pieejama kabeļtelevīzija un satelīttelevīzija, kad visu ko var skatīties gan tiešraidēs, gan ierakstos internetā utt., kāpēc vienu auditorijai iztopošu kanālu vajadzētu uzturēt par valsts naudu." Jo, tā L. Pakalniņa, "ja 1. kanāls pēc LTV vadības gribas tiks padarīts, kā sludināts, par kanālu, kas vērsts uz plašu auditorijas daļu (tātad ar saturu, kas orientēts pelnīt jeb par komerckanālu), būtu tikai loģiski, ka tiktu likvidēts tā sabiedriskais statuss un budžeta finansējums."
Diemžēl kolēģe nav aplūkojusi šīs medaļas otru pusi. Ja Latvijas televīzijas budžeta finansējums būtu pilnīgi adekvāts, lai nosegtu visu to, ko LTV dara (un jādomā taču, ka L. Pakalniņa būs pamanījusi, ka šajā sarakstā ir ne tikai betmeni, bet arī "Neprāta cena", "Likteņa līdumnieki", "Dzīvīte", "Kas notiek Latvijā?" u.tml.), tad viss būtu kārtībā. Tāpt jādomā, ka L. Pakalniņa kādreiz ir bijusi celtnē, kura atrodas Zaķu salā 3 un zina, kādi tur ir apstākļi. Mani nekad nebeidz pārsteigt kvalitāte, kādu LTV profesionālie ļaudis prot nodrošināt par spīti, nevis pateicoties finansēm. Pati LTV nopelna tikai apmēram 50 procentus savu ieņēmumu. Cita starpā tā katru gadu maksā miljoniem latu torņa uzturēšanai, nodokļos un (diemžēl jāsaka) pagalam nejēdzīgās celtnes uzturēšanai. Ja Latvijas politiskā un sabiedriskā vidē nav iespējama nopietna saruna par ilgtspējīgu sabiedriskās televīzijas finansēšanas modeli, tad finansējums LTV ir jāmeklē pašam, un tas tomēr nozīmē veidot raidījumus, kurus skatās "plaša auditorija." Ja kas, tad katra raidījuma veidotāji cer, ka tos skatīsies "plaša auditorija." Jo gadījumā, ja L. Pakalniņa vēlas televīzijas kanālu, kurā saturs NAV tendēts uz plašu auditoriju, tad viņai ir arī jāpasaka, kā par to samaksāt.
***
Un pēdīgi. Esmu vienkārši sajūsmā par to, ka Finanšu ministrs pēc divu nedēļu atvaļinājuma tieši tajā laikā, kad tiek apspriests 2009. gada valsts budžets, ir atgriezies Latvijā ar "izvēdinātu galvu." Nu gan mēs visi naktī varēsim gulēt mierīgi.
Jauku visiem dienu!
sestdiena, 2008. gada 25. oktobris
Davai -- amnestēsim visus Latvijas iedzīvotājus!
Labrīt, lasītāji!
Ziniet ko? Davai, amnestiju pilnīgi visiem pēc kārtas un sāksim no jauna! Priekšlikumi par amnestiju sāk birt kā no raga. Pirmie bija baznīckungi. Viņus var saprast. Arī Bībelē ir stāsts par to, kā uz augstiem svētkiem kāds tika amnestēts. Protams, netika amnestēts gluži pareizais, bet, nu vismaz Barabam un viņa ģimenei svētki izvērtās pavisam jauki. Nu ar savu priekšlikumu ir nākusi Zvērināto advokātu padome (!), kura paģēr amnestiju piespriest visiem tiem, kuri kādreiz balsoja par Latvijas neatkarības deklarāciju, visiem tiem, kuriem ir piešķirts Trīs Zvaigžņu ordenis, visiem tiem, kuri kādreiz ieņēma vēlētu amatu Tautas frontē, visiem, kas bija represēti, visiem, kuri cieta no OMON, visiem, kas kādreiz ir bijuši Ministru padomē, kas 1991. gadā piegādāja slepus informāciju Latvijas radio, un prokuroriem, kuri sāka darbu līdz (ļoti precīzs datums) 1990. gada 26. oktobrim. Pēdējais ir interesants jēdziens, jo neatkarīgās Latvijas prokuratūra tika izveidota nevis 26. oktobrī, bet gan 1990. gada 26. septembrī. Bet ne par to šis stāsts.
Pirmkārt. Ir absolūti skaidrs, ka viens no tiem, kuri balsoja par neatkarības deklarāciju ir Lembergs. Pats apgalvo, ka neko par advokātu plāniem nezina, nu, bet tomēr. Pagaidām vēl zaļajiem zemniekiem nav izdevies ar atpakaļejošu datumu legalizēt naudas atmazgāšanu, laikam jau var pamēģināt arī kādu citu variantu. Taču arī tas nav galvenais, cita starpā tāpēc, ka Latvijā jau amnestēt var, bet Lihtenšteinā -- diez vai.
Galvenais ir milzīgais cilvēku skaits, uz kuriem ZAP vēlas attiecināt savus plānus. Tas ir tik milzīgs, ka gandrīz vai liekas, ka advokāti mēģina samazināt klientu skaitu. Visi tie, kuri tika represēti??! Vai tas attieksies tikai uz tiem, kuri nonāca Sibīrijā? Viņu bērniem? Visiem, kuri pavadīja kaut pāris stundas stūra mājā? Ja labi grib, var teikt, ka politiski represēts bija absolūti ikkatrs cilvēks, kuram bija tā nelaime, laikā pēc 1940. gada 17. jūnija dzīvot Padumjā savienībā. Tāpēc jau piedāvāju minēto domu -- davai, visiem pēc kārtas, sāksim atkal visu no sākuma.
Piemeklētais "nopietnais" iemesls, kāpēc piepeši valstij vajadzētu piedot grēkus milzīgam skaitam cilvēku, ir tas, ka Latvijā cietumos ir slikti apstākļi. Jā, tas tā droši vien ir, bet neba jau viens, divi, laist ļaudis ārā pa vārtiem ir risinājums. Ļoti, ļoti uzmanīgiem mums visiem jābūt par apstākli, ka, kā ziņo laikraksts Diena, ZAP pārstāvji bijuši pat ļoti, ļoti izvairīgi, atbildot uz jautājumu, kuram no viņiem šī doma ir radusies. ZAP priekšsēdētāja vietniece ir teikusi, ka atbildēt negrib, "vismaz pagaidām nē." Kāpēc? Ja jau teksts ir izplatīts visām Saeimas frakcijām, kādam taču ir jābūt lepnam par autorību!
Šī lieta smird pa milzīgu gabalu, un ir ļoti žēl, ka tajā ir iesaistījusies profesija, kurai vismaz pēc idejas būtu jāatbalsta likuma kārtība un aizsardzība. Nekad neesmu nedz sapratis, nedz atbalstījis domu, ka labs darbiņš pirms 20 vai 25 gadiem nozīmē, ka pēc tam cilvēks drīkst darīt visu ko pēc kārtas un ne par ko nebaidīties. ZAP priekšlikums vismaz pašreizējā redakcijā ir noraidāms bez jebkādas runas.
Jauku visiem dienu!
Ziniet ko? Davai, amnestiju pilnīgi visiem pēc kārtas un sāksim no jauna! Priekšlikumi par amnestiju sāk birt kā no raga. Pirmie bija baznīckungi. Viņus var saprast. Arī Bībelē ir stāsts par to, kā uz augstiem svētkiem kāds tika amnestēts. Protams, netika amnestēts gluži pareizais, bet, nu vismaz Barabam un viņa ģimenei svētki izvērtās pavisam jauki. Nu ar savu priekšlikumu ir nākusi Zvērināto advokātu padome (!), kura paģēr amnestiju piespriest visiem tiem, kuri kādreiz balsoja par Latvijas neatkarības deklarāciju, visiem tiem, kuriem ir piešķirts Trīs Zvaigžņu ordenis, visiem tiem, kuri kādreiz ieņēma vēlētu amatu Tautas frontē, visiem, kas bija represēti, visiem, kuri cieta no OMON, visiem, kas kādreiz ir bijuši Ministru padomē, kas 1991. gadā piegādāja slepus informāciju Latvijas radio, un prokuroriem, kuri sāka darbu līdz (ļoti precīzs datums) 1990. gada 26. oktobrim. Pēdējais ir interesants jēdziens, jo neatkarīgās Latvijas prokuratūra tika izveidota nevis 26. oktobrī, bet gan 1990. gada 26. septembrī. Bet ne par to šis stāsts.
Pirmkārt. Ir absolūti skaidrs, ka viens no tiem, kuri balsoja par neatkarības deklarāciju ir Lembergs. Pats apgalvo, ka neko par advokātu plāniem nezina, nu, bet tomēr. Pagaidām vēl zaļajiem zemniekiem nav izdevies ar atpakaļejošu datumu legalizēt naudas atmazgāšanu, laikam jau var pamēģināt arī kādu citu variantu. Taču arī tas nav galvenais, cita starpā tāpēc, ka Latvijā jau amnestēt var, bet Lihtenšteinā -- diez vai.
Galvenais ir milzīgais cilvēku skaits, uz kuriem ZAP vēlas attiecināt savus plānus. Tas ir tik milzīgs, ka gandrīz vai liekas, ka advokāti mēģina samazināt klientu skaitu. Visi tie, kuri tika represēti??! Vai tas attieksies tikai uz tiem, kuri nonāca Sibīrijā? Viņu bērniem? Visiem, kuri pavadīja kaut pāris stundas stūra mājā? Ja labi grib, var teikt, ka politiski represēts bija absolūti ikkatrs cilvēks, kuram bija tā nelaime, laikā pēc 1940. gada 17. jūnija dzīvot Padumjā savienībā. Tāpēc jau piedāvāju minēto domu -- davai, visiem pēc kārtas, sāksim atkal visu no sākuma.
Piemeklētais "nopietnais" iemesls, kāpēc piepeši valstij vajadzētu piedot grēkus milzīgam skaitam cilvēku, ir tas, ka Latvijā cietumos ir slikti apstākļi. Jā, tas tā droši vien ir, bet neba jau viens, divi, laist ļaudis ārā pa vārtiem ir risinājums. Ļoti, ļoti uzmanīgiem mums visiem jābūt par apstākli, ka, kā ziņo laikraksts Diena, ZAP pārstāvji bijuši pat ļoti, ļoti izvairīgi, atbildot uz jautājumu, kuram no viņiem šī doma ir radusies. ZAP priekšsēdētāja vietniece ir teikusi, ka atbildēt negrib, "vismaz pagaidām nē." Kāpēc? Ja jau teksts ir izplatīts visām Saeimas frakcijām, kādam taču ir jābūt lepnam par autorību!
Šī lieta smird pa milzīgu gabalu, un ir ļoti žēl, ka tajā ir iesaistījusies profesija, kurai vismaz pēc idejas būtu jāatbalsta likuma kārtība un aizsardzība. Nekad neesmu nedz sapratis, nedz atbalstījis domu, ka labs darbiņš pirms 20 vai 25 gadiem nozīmē, ka pēc tam cilvēks drīkst darīt visu ko pēc kārtas un ne par ko nebaidīties. ZAP priekšlikums vismaz pašreizējā redakcijā ir noraidāms bez jebkādas runas.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 24. oktobris
Par birokrātu atalgojumu un ministru tīni -- pardomas piektdienā
Labdien, lasītāji!
Kārtējo reizi jāšūpo galva par mūsu politiskās "elites" neizdarību. Šoreiz runa ir par atalgojumu, kādu saņem dažādi Civildienesta darbinieki un par to, ka daudzos gadījumos pat ļoti lielu daļu šī atalgojuma ļaudis saņem nevis algā, bet gan dažadās prēmijās un bonusos. Te, manuprāt, ir divas lietas. Pirmkārt, nesamērība. Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs pērn katru mēnesi vidēji saņēma 2790 latu. Savukārt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas valsts sekretāre katru mēnesi vidēji saņēma 5186 latus. Salīdzināsim. Iekšlietu ministrija ir tā, kura ir atbildīga par visu valsts iekšzemes drošību ar visu no tā izrietošo. Bērnu un ģimenes lietu ministrija ir tā, kura bezspēcīgi noplāta rokas katru reizi, kad tiek nogalināta meitene, pa logu izmests zīdainis, u.tml., un tad dzīvo tālāk līdz brīdim, kad tiek nogalināta kāda cita meitene vai ar bomi nosists cits zīdainis, lai atkal plātītu rokas. Dīvaini.
Taču vēl dīvaināka ir Finanšu ministrijas attieksme pret šo jautājumu. Šodien Dienā ir citēts vārda nenosaukts ministrijas pārstāvis (konkrētais teksts: "... atzīst FM", no kā laikam jāsecina, ka Diena ir atradusi veidu, kā intervēt pašu celtni) skaidro, ka jā, jā, saprot jau ministrija, ka tas nav labi, vienā amatā nodarbinātiem ļaudīm vajadzētu pelnīt tādu pašu naudu ... bet "tam ir nepieciešama papildu nauda, tādēļ, šo mērķi nākamgad realizēt būs problemātiski," -- tā laikraksts. Papildu nauda? Cik maksā uzrakstīt likumu, kurā ir teikts "visi, kuri strādā vienā amata kategorijā, saņem vienu un to pašu algu"? Jā, šādam likumam būtu jāiziet cauri valsts sekretāru sapulcei, Ministru kabineta komitejai, Ministru kabinetam, Saeimas komisijai u.tml., un droši vien katrā no šīm instancēm jāmaksā par zīmuļiem, kafijas pauzi u.tml. Taču tas ir šo iestāžu darbs. Ja patiesībā doma ir tāda, ka papildu nauda būs vajadzīga, lai Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra algu paceltu līdz Bērnu lietu ministrijas valsts sekretāres algai (un viņas alga, starp citu, valsts sekretāru starpā nav rekordiste, tā laimīgā situācija pieder Regionālās attīstības ministrijas valsts sekretārei) un nevis otrādi, tad tas ir visnotaļ savdabīgi laikā, kad it kā skaitās taupības režīms.
***
Piemēram, taupības režīms, kurš ļoti iespējams šogad liks Latvijas Zinātnes padomei atteikties no projektu finansēšanas pavisam. Galva ne tikai šūpojas, tā griežas apkārt un apkārt un apkārt.
***
Taču nākas arī pasmaidīt. Viņvakar raidījumā "Skats no malas" kolēģis Vladimirs Čepurovs sprieda par to, ka tagad, kad viņš ir kļuvis par "Tautas" partijas priekšsēdētāju, Marekam Segliņam vajadzētu pamainīt tēlu, lai viņš mazliet mazāk atgādinātu tīni. Man tovakar bija jāapvalda smiekli, bet vai dieniņ, cik kolēģim bija liela taisnība. Jo iekšlietu ministrs nesen radio intervijā ir nācis ar šādu kārtējo reizi savdabīgu domu: "Manuprāt, būtu laiks pāriet uz 100 km/h, jo uz 90 km/h braucām ar moskvičiem un zapiņiem."
Lūk. Acīmredzot neadekvāti apmaksātajam Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram cita starpā ir jāraizējas par ceļu satiksmes drošību vai, pareizāk sakot, tās trūkumu. Ministrs var aicināt ceļu satiksmes noteikumus mīkstināt, jo jādomā taču, ka viņš ar "moskviču vai zapiņu" nebrauc. Tik tiešām tīņa pieeja dzīvei.
Jauku visiem dienu!
Kārtējo reizi jāšūpo galva par mūsu politiskās "elites" neizdarību. Šoreiz runa ir par atalgojumu, kādu saņem dažādi Civildienesta darbinieki un par to, ka daudzos gadījumos pat ļoti lielu daļu šī atalgojuma ļaudis saņem nevis algā, bet gan dažadās prēmijās un bonusos. Te, manuprāt, ir divas lietas. Pirmkārt, nesamērība. Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs pērn katru mēnesi vidēji saņēma 2790 latu. Savukārt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas valsts sekretāre katru mēnesi vidēji saņēma 5186 latus. Salīdzināsim. Iekšlietu ministrija ir tā, kura ir atbildīga par visu valsts iekšzemes drošību ar visu no tā izrietošo. Bērnu un ģimenes lietu ministrija ir tā, kura bezspēcīgi noplāta rokas katru reizi, kad tiek nogalināta meitene, pa logu izmests zīdainis, u.tml., un tad dzīvo tālāk līdz brīdim, kad tiek nogalināta kāda cita meitene vai ar bomi nosists cits zīdainis, lai atkal plātītu rokas. Dīvaini.
Taču vēl dīvaināka ir Finanšu ministrijas attieksme pret šo jautājumu. Šodien Dienā ir citēts vārda nenosaukts ministrijas pārstāvis (konkrētais teksts: "... atzīst FM", no kā laikam jāsecina, ka Diena ir atradusi veidu, kā intervēt pašu celtni) skaidro, ka jā, jā, saprot jau ministrija, ka tas nav labi, vienā amatā nodarbinātiem ļaudīm vajadzētu pelnīt tādu pašu naudu ... bet "tam ir nepieciešama papildu nauda, tādēļ, šo mērķi nākamgad realizēt būs problemātiski," -- tā laikraksts. Papildu nauda? Cik maksā uzrakstīt likumu, kurā ir teikts "visi, kuri strādā vienā amata kategorijā, saņem vienu un to pašu algu"? Jā, šādam likumam būtu jāiziet cauri valsts sekretāru sapulcei, Ministru kabineta komitejai, Ministru kabinetam, Saeimas komisijai u.tml., un droši vien katrā no šīm instancēm jāmaksā par zīmuļiem, kafijas pauzi u.tml. Taču tas ir šo iestāžu darbs. Ja patiesībā doma ir tāda, ka papildu nauda būs vajadzīga, lai Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra algu paceltu līdz Bērnu lietu ministrijas valsts sekretāres algai (un viņas alga, starp citu, valsts sekretāru starpā nav rekordiste, tā laimīgā situācija pieder Regionālās attīstības ministrijas valsts sekretārei) un nevis otrādi, tad tas ir visnotaļ savdabīgi laikā, kad it kā skaitās taupības režīms.
***
Piemēram, taupības režīms, kurš ļoti iespējams šogad liks Latvijas Zinātnes padomei atteikties no projektu finansēšanas pavisam. Galva ne tikai šūpojas, tā griežas apkārt un apkārt un apkārt.
***
Taču nākas arī pasmaidīt. Viņvakar raidījumā "Skats no malas" kolēģis Vladimirs Čepurovs sprieda par to, ka tagad, kad viņš ir kļuvis par "Tautas" partijas priekšsēdētāju, Marekam Segliņam vajadzētu pamainīt tēlu, lai viņš mazliet mazāk atgādinātu tīni. Man tovakar bija jāapvalda smiekli, bet vai dieniņ, cik kolēģim bija liela taisnība. Jo iekšlietu ministrs nesen radio intervijā ir nācis ar šādu kārtējo reizi savdabīgu domu: "Manuprāt, būtu laiks pāriet uz 100 km/h, jo uz 90 km/h braucām ar moskvičiem un zapiņiem."
Lūk. Acīmredzot neadekvāti apmaksātajam Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram cita starpā ir jāraizējas par ceļu satiksmes drošību vai, pareizāk sakot, tās trūkumu. Ministrs var aicināt ceļu satiksmes noteikumus mīkstināt, jo jādomā taču, ka viņš ar "moskviču vai zapiņu" nebrauc. Tik tiešām tīņa pieeja dzīvei.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 23. oktobris
Mareka Segliņa jaunākās pārdomas: Vai tiešām tikai izrunāšanās?
Labdien, lasītāji!
Nu, ko. Ilgi nebija jāgaida, pirms jaunceptais "Tautas" partijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš kārtējo reizi demonstēja savu daiļrunīgo brīvdomātību. Nesen viņš uzstājās krievvalodīgajā TV5 raidījumā "Bez Cenzūras" un bez jebkādas cenzūras skatītājiem jautri paziņoja, ka partija "Saskaņas centrs" viņaprāt varētu pārņemt labklājības ministra, e-lietu ministra un satiksmes ministra portfeļus. Attiecīgi -- portfeļus, kuri patlaban pirmā un otrā gadījumā pieder zaļajiem zemniekiem, bet trešais -- Šleseram ar savu biznesa projektu. Iekšlietu ministrs, lūk, esot Saeimā pārliecinājies, ka "Saskaņas centrs" protot darboties profesionāli.
Tiesa, šis varbūt nav tas gadījums, kurā Segliņš runā pavisam tukšu, kā viņam reizēm gadās. "Tautas" partija diezgan noteikti nav laimīga pašreizējā situācijā, kurā tai, cik var spriest, nav gandrīz nekādas teikšanas. Raugi, partiju pārstāvošais finanšu ministrs ne tikai tā īsti nav piedalījies nākamā gada budžeta sastādīšanā, bet nupat, karstāko debašu laikā, vispār ir pazudis no Latvijas. Aizsardzības ministrs ir izsmiekls. Reģionālās attīstības ministrs ar spīdošajām actiņām ar adminteritoriālo reformu kā netiek, tā netiek galā (tiesa, tas būtu nepateicīgs darbs jebkuram politikānim). Gandrīz vienīgais redzamais valdības loceklis ir mūžīgi norūpētais Godmanis, ja neskaita to pašu Šleseru, kurš ik pa brīdim parādās kā kaut kāds surikāts, noburkšķ, ka Latvija neprot veidot attiecības ar Krieviju, vai arī, ka drīz vien mēs visi varēsim lidot pa tiešo no Rīgas uz Ņujorku, un tad atkal pazūd savā alā. Vai varbūt te rūgst doma, ka Godmaņa valdībai būtu laiks pazust no politiskās zemes virsas? Un kāpēc gan ne? "Saskaņas centram" Saeimā ir 18 balsis -- viena vairāk nekā Lemberga faniem zaļajos zemniekos, kā arī trīs vairāk, nekā Šlesera projektam un tēvzemiešiem vienkopus. Tiesa, pēdējie ar "Saskaņas centru" ni un ni, un tāpēc šādi gāztu valdību varētu atvietot tikai kombinācija TP+ZZS+SC. Tā pat būtu spēcīgāka kombinācija, nekā pašreizējā, jo tai Saeimā būtu 56 balsis. Turklāt būtu arī papildu labums -- Šlesera projekts tiktu iegrūsts opozīcijā, kur tas varētu sēdēt un nožēlot savus lielos grēkus.
Bet tajā pašā laikā Segliņš ļoti noteikti saprot, ka viņa fantāzija "Tautas" partijai nozīmētu pēdējo naglu zārkā. Droši vien nav viņš aizmirsis, ka nupat notikušajā partijas kongresā daudz tika runāts par to, ka partijai ir jāatgriežas pie konservatīvās programmas. Biedrošanās ar "SC" droši vien pat partijai, kura ir gatava darīt da jebko, lai tik paliktu pie siles, būtu viens solis tālāk projām no "konservatīvas" programmas, jo "Saskaņas centrs," neaizmirsīsim, varbūt ir "partija normāliem cilvēkiem," kā to ir definējis partijas aktīvists Boriss Cilēvičs, bet ir arī mājvieta valsts vienīgajam nodevējam Rubikam ar viņa Sociālistisko partiju. Čupošanās ar šo baru Rīgas domē Bojāra Sociāldemokrātiem maksāja visas vietas Saeimā. Man nebūtu žēl, ja tas pats liktenis piemeklētu arī "Tautas" partiju, bet diez vai tā ir gluži tik stulba. Galu galā, tas bija "SC" pārstāvis, kurš pavisam nesen centās visiem paskaidrot, cik ļoti "taisnīga", "neliekuļota" un "sirsnīga" ir Krievija. Protams, "Tautas" partijā ir viens otrs, kurš šķietami nodarbojas ar Latvijas gazpromizāciju, varbūt šādi ļaudis būtu gatavi veidot valdību arī ar Rubiku jaunāko, lielo vēstures skaidrotāju Kabanovu u.tml. Bet diez vai uz to ir gatava lielākā partijas daļa. Grūti spriest, vai šoreiz Mareks vienkārši izrunājās, bet šī ir tā reize, kad tukša burkšķēšana būtu labāka par nopietniem nolūkiem.
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Ilgi nebija jāgaida, pirms jaunceptais "Tautas" partijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš kārtējo reizi demonstēja savu daiļrunīgo brīvdomātību. Nesen viņš uzstājās krievvalodīgajā TV5 raidījumā "Bez Cenzūras" un bez jebkādas cenzūras skatītājiem jautri paziņoja, ka partija "Saskaņas centrs" viņaprāt varētu pārņemt labklājības ministra, e-lietu ministra un satiksmes ministra portfeļus. Attiecīgi -- portfeļus, kuri patlaban pirmā un otrā gadījumā pieder zaļajiem zemniekiem, bet trešais -- Šleseram ar savu biznesa projektu. Iekšlietu ministrs, lūk, esot Saeimā pārliecinājies, ka "Saskaņas centrs" protot darboties profesionāli.
Tiesa, šis varbūt nav tas gadījums, kurā Segliņš runā pavisam tukšu, kā viņam reizēm gadās. "Tautas" partija diezgan noteikti nav laimīga pašreizējā situācijā, kurā tai, cik var spriest, nav gandrīz nekādas teikšanas. Raugi, partiju pārstāvošais finanšu ministrs ne tikai tā īsti nav piedalījies nākamā gada budžeta sastādīšanā, bet nupat, karstāko debašu laikā, vispār ir pazudis no Latvijas. Aizsardzības ministrs ir izsmiekls. Reģionālās attīstības ministrs ar spīdošajām actiņām ar adminteritoriālo reformu kā netiek, tā netiek galā (tiesa, tas būtu nepateicīgs darbs jebkuram politikānim). Gandrīz vienīgais redzamais valdības loceklis ir mūžīgi norūpētais Godmanis, ja neskaita to pašu Šleseru, kurš ik pa brīdim parādās kā kaut kāds surikāts, noburkšķ, ka Latvija neprot veidot attiecības ar Krieviju, vai arī, ka drīz vien mēs visi varēsim lidot pa tiešo no Rīgas uz Ņujorku, un tad atkal pazūd savā alā. Vai varbūt te rūgst doma, ka Godmaņa valdībai būtu laiks pazust no politiskās zemes virsas? Un kāpēc gan ne? "Saskaņas centram" Saeimā ir 18 balsis -- viena vairāk nekā Lemberga faniem zaļajos zemniekos, kā arī trīs vairāk, nekā Šlesera projektam un tēvzemiešiem vienkopus. Tiesa, pēdējie ar "Saskaņas centru" ni un ni, un tāpēc šādi gāztu valdību varētu atvietot tikai kombinācija TP+ZZS+SC. Tā pat būtu spēcīgāka kombinācija, nekā pašreizējā, jo tai Saeimā būtu 56 balsis. Turklāt būtu arī papildu labums -- Šlesera projekts tiktu iegrūsts opozīcijā, kur tas varētu sēdēt un nožēlot savus lielos grēkus.
Bet tajā pašā laikā Segliņš ļoti noteikti saprot, ka viņa fantāzija "Tautas" partijai nozīmētu pēdējo naglu zārkā. Droši vien nav viņš aizmirsis, ka nupat notikušajā partijas kongresā daudz tika runāts par to, ka partijai ir jāatgriežas pie konservatīvās programmas. Biedrošanās ar "SC" droši vien pat partijai, kura ir gatava darīt da jebko, lai tik paliktu pie siles, būtu viens solis tālāk projām no "konservatīvas" programmas, jo "Saskaņas centrs," neaizmirsīsim, varbūt ir "partija normāliem cilvēkiem," kā to ir definējis partijas aktīvists Boriss Cilēvičs, bet ir arī mājvieta valsts vienīgajam nodevējam Rubikam ar viņa Sociālistisko partiju. Čupošanās ar šo baru Rīgas domē Bojāra Sociāldemokrātiem maksāja visas vietas Saeimā. Man nebūtu žēl, ja tas pats liktenis piemeklētu arī "Tautas" partiju, bet diez vai tā ir gluži tik stulba. Galu galā, tas bija "SC" pārstāvis, kurš pavisam nesen centās visiem paskaidrot, cik ļoti "taisnīga", "neliekuļota" un "sirsnīga" ir Krievija. Protams, "Tautas" partijā ir viens otrs, kurš šķietami nodarbojas ar Latvijas gazpromizāciju, varbūt šādi ļaudis būtu gatavi veidot valdību arī ar Rubiku jaunāko, lielo vēstures skaidrotāju Kabanovu u.tml. Bet diez vai uz to ir gatava lielākā partijas daļa. Grūti spriest, vai šoreiz Mareks vienkārši izrunājās, bet šī ir tā reize, kad tukša burkšķēšana būtu labāka par nopietniem nolūkiem.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 22. oktobris
Mazliet jautrības: Fotoattēli no Amerikas.
Labdien, lasītāji. Šodien mazliet jautrības -- fotogrāfijas, kurās redzams, cik ļoti reizēm cilvēks vizuāli atgādina citu cilvēku vai kādu priekšmetu. Man tās atsūtīja cilvēks vārdā Rons Marlets, kurš aiznākamnedēļ cer gūt uzvaru vēlēšanās un kļūt par Oklahomas štata parlamenta deputātu. Viņa oponente ir pavisam prātu izkūkojusi sieviete, kura reiz nezinot, ka kāds viņas vārdus ieraksta (mūsdienās nekad nevajag domāt, ka neviens neko neieraksta), kādai auditorijai paziņoja, ka geji Amerikā ir lielāks drauds, nekā terorisms. Ļoti ceru, ka R. Marlets gūs uzvaru, esmu ziedojis naudu viņa kampaņai. Kaut kad tomēr arī pie visām izpausmes brīvībām pienāk laiks idiotiem pateikt, ka viņi ir idioti, un minētā sievete pilnīgi noteikti ir idiots. Katrā gadījumā, paldies R. Marletam par fotogrāfijām, un lūk:
Maikls Džeksons un ēģiptiešu statuja
Romas pāvests un ļaunais tēls no filmas "Zvaigžņu kari"
Un, visbeidzot un vispatiesāk:
Aizejošais (paldies Dievam) ASV prezidents un ... nu, paši sapratīsit.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Maikls Džeksons un ēģiptiešu statuja
Romas pāvests un ļaunais tēls no filmas "Zvaigžņu kari"
Un, visbeidzot un vispatiesāk:
Aizejošais (paldies Dievam) ASV prezidents un ... nu, paši sapratīsit.
Jauku visiem atlikušo dienu!
otrdiena, 2008. gada 21. oktobris
Kārtējo reizi valdošā "elite" neko nav mācījusies -- Godmanis un KNAB
Labdien, lasītāji!
Nekas nav mainījies, un valdošās "elites" pārstāvji acīmredzot turpina būt gatavi ignorēt absolūti visus iebildumus pret to, kā viņi rīkojas. Valdība šodien ir apstiprinājusi tieši to Ivara Godmaņa galvā dzimušo koncepciju par KNAB direktora meklēšanu, kāda jau daudzu dienu garumā ir tikusi kritizēta ij no nevalstisko organiāciju, ij arī no dažādu institūciju un ekspertu puses. Proti, politikāņi nekādi nespēj sevi atbrīvot no pārliecības, ka tieši viņiem visā ir jāspēlē galvenā loma, un tas attieksies arī uz KNAB direktora posteņa kandidātiem.
Valdības kanceleja izvērtēs kandidātus, lai pārliecinātos, ka viņi apmierina pamatprasības. Tas vismaz pēc idejas ir objektīvs process. Tālāk tiks lūgts Augstākās tiesas, Ģenerālprokuratūras un Satversmes aizsardzības biroja viedoklis. Šis, iespējams, ir visidiotiskākais elements minētajās instrukcijās, gan tāpēc, ka, piemēram, SAB ar pretkorupcijas cīņu nav nekāda sakara, gan arī tāpēc, ka KNAB direktora rīcību, iespējams, kādreiz pārsūdzēs arī Augstākajā tiesā, kuras piedalīšanās kandidātu vētīšanā tāpēc var radīt šķietamu vai reālu interešu konfliktu, gan arī -- un īpaši -- tāpēc, ka instrukcijā nav pateikts, kādā veidā minētajām instancēm būtu jāsniedz savs viedoklis, un vispār nav pateikts, ka tam tā būs jādara. Tā skaitās nopietna instrukcija?!
Nākamajā vētīšanā jau ir pozitīvāks moments. Pēc tam, kad AT, Ģenerāprokuratūra un SAB būs vai nebūs snieguši viedokli, kandidātus izvērtēs Ministru kabinets, un tas notiks atklātā sēdē, kur katram kandidātam būs iespēja izklāstīt savu viedokli par to, kas KNAB būtu darāms tālāk. Atklāta sēde ir daudz labāka, nekā slēgta sēde, tur žurnālisti varēs sekot tam, vai ministri tiešām ir interesēti KNAB darbā, vai arī viņi tomēr meklē tā dēvēto pašu lielāko kretinu.
Taču tad seko nākamais idiotisms. Kandidātu pieteikumi tiks iesniegti Nacionālajā Drošības padomē. Atkal, tā nav instance, kurai ar pretkorupcijas darbu ir īpaši daudz sakaru. Otrkārt, tā ir instance, kuru veido gandrīz tikai un vienīgi politikāņi (tajā skaitā Jaundžeikars un Veldre, par kuru kompetenci vispār ir pietiekami lielas šaubas), un tas viens, kurš nav politikānis, ir SAB direktors, kuram vismaz pēc idejas valdība būs viedokli lūgusi jau iepriekš. Tā nu ļoti noteikti nav nopietna instrukcija.
Vienu vārdu sakot, politikāņi kārtējo reizi rīkojas pa savam. Neatbildēts ir arī jautājums par to, kāpēc NDP būtu jārisina jautājums par vienas valsts iestādes vadību, ja ne par citām. Nav nekādu šaubu, ka Godmanis te mēģina radīt iespaidu, ka viss process notiks ļoti nopietni un atklāti un perfekti. Tas nekas, ka NDP sēdes ir slēgtas un tajā runātais ir valsts noslēpums. Viss būs ļoti nopietni un atklāti un perfekti. Tas nekas, ka viņš jau a priori ir pateicis, ka konkursā nevarēs piedalīties pašreizējie KNAB darbinieki, tātad -- tie, kuriem valstī ir visspecifiskākās zināšanas par pretkorupcijas darbu. Viss būs ļoti nopietni un atklāti un perfekti. Tas nekas, ka Godmanis jau ir pateicis, ka viņš pats uzrunās kandidātus, kas ne vien var radīt, bet patiešām rada domas par zoodārziem un to apmeklētājiem. Viss būs ļoti nopietni un atklāti un perfekti.
Baisi tas ir tāpēc, ka šī procesa rezultātā izvirzīto kandidātu valdība nosūtīs uz Saeimu, un tur nopietnā un atklātā un perfektā balsošanas mašīna vēl diemžēl nav salūzusi. Nekompetentam kandidātam vismaz pārdesmit automātisku balsu ir garantētas, jo Saeimā ir pietiekami daudz "gudro galvu," kurām viss ir pilnīgi pie vienas pakaļas, un tad nu sekos "frakciju disciplīna." Gribas ticēt, ka Godmanis rīkojas labsirdīgi un labticīgi. Taču diemžēl to pašu nevar teikt par citiem valdošās bandas locekļiem, un pilsoniskajai sabiedrībai šis process tomēr būs jāuzmana ļoti, ļoti rūpīgi. Lielākais kretins varbūt der "Tautas" partijas tēva pasaulē. Korupcijas novēršanas un apkarošanas jomā tāda nedrīkst būt.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Nekas nav mainījies, un valdošās "elites" pārstāvji acīmredzot turpina būt gatavi ignorēt absolūti visus iebildumus pret to, kā viņi rīkojas. Valdība šodien ir apstiprinājusi tieši to Ivara Godmaņa galvā dzimušo koncepciju par KNAB direktora meklēšanu, kāda jau daudzu dienu garumā ir tikusi kritizēta ij no nevalstisko organiāciju, ij arī no dažādu institūciju un ekspertu puses. Proti, politikāņi nekādi nespēj sevi atbrīvot no pārliecības, ka tieši viņiem visā ir jāspēlē galvenā loma, un tas attieksies arī uz KNAB direktora posteņa kandidātiem.
Valdības kanceleja izvērtēs kandidātus, lai pārliecinātos, ka viņi apmierina pamatprasības. Tas vismaz pēc idejas ir objektīvs process. Tālāk tiks lūgts Augstākās tiesas, Ģenerālprokuratūras un Satversmes aizsardzības biroja viedoklis. Šis, iespējams, ir visidiotiskākais elements minētajās instrukcijās, gan tāpēc, ka, piemēram, SAB ar pretkorupcijas cīņu nav nekāda sakara, gan arī tāpēc, ka KNAB direktora rīcību, iespējams, kādreiz pārsūdzēs arī Augstākajā tiesā, kuras piedalīšanās kandidātu vētīšanā tāpēc var radīt šķietamu vai reālu interešu konfliktu, gan arī -- un īpaši -- tāpēc, ka instrukcijā nav pateikts, kādā veidā minētajām instancēm būtu jāsniedz savs viedoklis, un vispār nav pateikts, ka tam tā būs jādara. Tā skaitās nopietna instrukcija?!
Nākamajā vētīšanā jau ir pozitīvāks moments. Pēc tam, kad AT, Ģenerāprokuratūra un SAB būs vai nebūs snieguši viedokli, kandidātus izvērtēs Ministru kabinets, un tas notiks atklātā sēdē, kur katram kandidātam būs iespēja izklāstīt savu viedokli par to, kas KNAB būtu darāms tālāk. Atklāta sēde ir daudz labāka, nekā slēgta sēde, tur žurnālisti varēs sekot tam, vai ministri tiešām ir interesēti KNAB darbā, vai arī viņi tomēr meklē tā dēvēto pašu lielāko kretinu.
Taču tad seko nākamais idiotisms. Kandidātu pieteikumi tiks iesniegti Nacionālajā Drošības padomē. Atkal, tā nav instance, kurai ar pretkorupcijas darbu ir īpaši daudz sakaru. Otrkārt, tā ir instance, kuru veido gandrīz tikai un vienīgi politikāņi (tajā skaitā Jaundžeikars un Veldre, par kuru kompetenci vispār ir pietiekami lielas šaubas), un tas viens, kurš nav politikānis, ir SAB direktors, kuram vismaz pēc idejas valdība būs viedokli lūgusi jau iepriekš. Tā nu ļoti noteikti nav nopietna instrukcija.
Vienu vārdu sakot, politikāņi kārtējo reizi rīkojas pa savam. Neatbildēts ir arī jautājums par to, kāpēc NDP būtu jārisina jautājums par vienas valsts iestādes vadību, ja ne par citām. Nav nekādu šaubu, ka Godmanis te mēģina radīt iespaidu, ka viss process notiks ļoti nopietni un atklāti un perfekti. Tas nekas, ka NDP sēdes ir slēgtas un tajā runātais ir valsts noslēpums. Viss būs ļoti nopietni un atklāti un perfekti. Tas nekas, ka viņš jau a priori ir pateicis, ka konkursā nevarēs piedalīties pašreizējie KNAB darbinieki, tātad -- tie, kuriem valstī ir visspecifiskākās zināšanas par pretkorupcijas darbu. Viss būs ļoti nopietni un atklāti un perfekti. Tas nekas, ka Godmanis jau ir pateicis, ka viņš pats uzrunās kandidātus, kas ne vien var radīt, bet patiešām rada domas par zoodārziem un to apmeklētājiem. Viss būs ļoti nopietni un atklāti un perfekti.
Baisi tas ir tāpēc, ka šī procesa rezultātā izvirzīto kandidātu valdība nosūtīs uz Saeimu, un tur nopietnā un atklātā un perfektā balsošanas mašīna vēl diemžēl nav salūzusi. Nekompetentam kandidātam vismaz pārdesmit automātisku balsu ir garantētas, jo Saeimā ir pietiekami daudz "gudro galvu," kurām viss ir pilnīgi pie vienas pakaļas, un tad nu sekos "frakciju disciplīna." Gribas ticēt, ka Godmanis rīkojas labsirdīgi un labticīgi. Taču diemžēl to pašu nevar teikt par citiem valdošās bandas locekļiem, un pilsoniskajai sabiedrībai šis process tomēr būs jāuzmana ļoti, ļoti rūpīgi. Lielākais kretins varbūt der "Tautas" partijas tēva pasaulē. Korupcijas novēršanas un apkarošanas jomā tāda nedrīkst būt.
Jauku visiem atlikušo dienu!
pirmdiena, 2008. gada 20. oktobris
"Rīga City Sightseeing" -- apjuka kāds?
Labdien, lasītāji!
Šodien laikrakstā Telegraf ziņots par kādu kompāniju, kurai likts pārkrāsot tūristu vizināšanai domātus autobusus, uz kuriem patlaban ir rakstīts "Rīga City Sightseeing." To, ka vārdi "Rīga City Sightseeing" nav latviešu valodā, tā laikraksts, pamanīja "zināms Saeimas deputāts", kuru Telegraf vārdā nav nosaukusi. Droši vien nav īpaši grūti iedomāties, kuriem deputātiem ir pietiekami daudz brīva laika, lai analizētu tūristu autobusu dizaina saturu, bet lai nu tas paliek. Te ir jautājums par principu.
No vienas puses, ja reiz valstī ir likums, kurš nosaka, kādā valodā ir prezentējama informācija, tad šāds likums ir, un jāievēro tas būtu visiem. Taču no otras puses te ir arī mazdrusciņ jādomā par veselo saprātu. Pieņemu, ka mūsu valsts valodas speciālisti šad tad ir ceļojuši pa ārzemēm, kaut vai, lai piedalītos konferencēs ar citiem valodas speciālistiem. Būs pamanījuši to, ka angļu valoda tomēr ir tūrisma valoda numur viens, vismaz daudzviet pasaulē tas tā ir. Droši vien kompānija, kurai uz autobusa ir rakstīts "Rīga City Sightseeing" (un šī kompānija Rīgā darbojas jau 10 gadu garumā) ir konstatējusi, ka tūristi neapjūk, ieraugot šādus vārdus uz autobusa sāniem. Ja uzņēmumam tagad liek vārdus pārtulkot un rakstīt arī latviešu valodā, kam latviešu valodas teksts būs domāts? Vai Rīgas iedzīvotāji paši dodas šādās tūrisma ekskursijās? Varbūt tas domāts iebraucējiem no Pampāļiem vai Tīnūžiem, kuri angļu valodu nav apguvuši?
"Izpētīju visas pasaules pieredzi, visās pasaules valstīs šādi uzraksti ir tieši angļu valodā," tā Telegraf ir stāstījis attiecīgā uzņēmuma vadītājs. Viņam savu jā vārdu esot devis arī Rīgas pilsētas galvenais mākslinieks. Cik var spriest, strīds ir par to, vai teksts ir tūristiem domāts vai arī reklāma. Ja reklāma, tad tā ir jātulko -- tā valodas instances.
Nu, nezinu. Autobusa bildi katrs var aplūkot Telegraf mājas lapā. Nudien neuzskatu, ka kāds būs pietiekami neaptēsts, lai aplūkotu to kā priekšmetu un secinātu, ka tas varbūt ir lauksaimniecības kombains, atkritumu konteineris vai skrituļslidas. Uzņēmumam ir uzlikts 25 latu sods un likts līdz nākamā gada 1. aprīlim autobusus pārkrāsot tā, lai tur būtu ne vien "Rīga City Sightseeing," bet arī attiecīgais teksts latviešu valodā. "Rīgas pilsētas saitsīings"? "Rīgas pilsētas skatredzēšana"? Nu, labi, ņirgājos, droši vien būs rakstīts "Rīgas pilsētas ekskursijas" (lai gan droši vien gramatiski pareizāk būtu "Ekskursijas Rīgas pilsētā", jo pilsēta kā tāda ekskursijas neorganizē). Kompānijai tas izmaksās 400 latus.
Jauku visiem dienu!
Šodien laikrakstā Telegraf ziņots par kādu kompāniju, kurai likts pārkrāsot tūristu vizināšanai domātus autobusus, uz kuriem patlaban ir rakstīts "Rīga City Sightseeing." To, ka vārdi "Rīga City Sightseeing" nav latviešu valodā, tā laikraksts, pamanīja "zināms Saeimas deputāts", kuru Telegraf vārdā nav nosaukusi. Droši vien nav īpaši grūti iedomāties, kuriem deputātiem ir pietiekami daudz brīva laika, lai analizētu tūristu autobusu dizaina saturu, bet lai nu tas paliek. Te ir jautājums par principu.
No vienas puses, ja reiz valstī ir likums, kurš nosaka, kādā valodā ir prezentējama informācija, tad šāds likums ir, un jāievēro tas būtu visiem. Taču no otras puses te ir arī mazdrusciņ jādomā par veselo saprātu. Pieņemu, ka mūsu valsts valodas speciālisti šad tad ir ceļojuši pa ārzemēm, kaut vai, lai piedalītos konferencēs ar citiem valodas speciālistiem. Būs pamanījuši to, ka angļu valoda tomēr ir tūrisma valoda numur viens, vismaz daudzviet pasaulē tas tā ir. Droši vien kompānija, kurai uz autobusa ir rakstīts "Rīga City Sightseeing" (un šī kompānija Rīgā darbojas jau 10 gadu garumā) ir konstatējusi, ka tūristi neapjūk, ieraugot šādus vārdus uz autobusa sāniem. Ja uzņēmumam tagad liek vārdus pārtulkot un rakstīt arī latviešu valodā, kam latviešu valodas teksts būs domāts? Vai Rīgas iedzīvotāji paši dodas šādās tūrisma ekskursijās? Varbūt tas domāts iebraucējiem no Pampāļiem vai Tīnūžiem, kuri angļu valodu nav apguvuši?
"Izpētīju visas pasaules pieredzi, visās pasaules valstīs šādi uzraksti ir tieši angļu valodā," tā Telegraf ir stāstījis attiecīgā uzņēmuma vadītājs. Viņam savu jā vārdu esot devis arī Rīgas pilsētas galvenais mākslinieks. Cik var spriest, strīds ir par to, vai teksts ir tūristiem domāts vai arī reklāma. Ja reklāma, tad tā ir jātulko -- tā valodas instances.
Nu, nezinu. Autobusa bildi katrs var aplūkot Telegraf mājas lapā. Nudien neuzskatu, ka kāds būs pietiekami neaptēsts, lai aplūkotu to kā priekšmetu un secinātu, ka tas varbūt ir lauksaimniecības kombains, atkritumu konteineris vai skrituļslidas. Uzņēmumam ir uzlikts 25 latu sods un likts līdz nākamā gada 1. aprīlim autobusus pārkrāsot tā, lai tur būtu ne vien "Rīga City Sightseeing," bet arī attiecīgais teksts latviešu valodā. "Rīgas pilsētas saitsīings"? "Rīgas pilsētas skatredzēšana"? Nu, labi, ņirgājos, droši vien būs rakstīts "Rīgas pilsētas ekskursijas" (lai gan droši vien gramatiski pareizāk būtu "Ekskursijas Rīgas pilsētā", jo pilsēta kā tāda ekskursijas neorganizē). Kompānijai tas izmaksās 400 latus.
Jauku visiem dienu!
svētdiena, 2008. gada 19. oktobris
Pateicība Kalvītim. Par ko?!?!?!
Labdien, lasītāji!
Nu, ko. Vakar noslēdzās "Tautas" partijas kongress. Jaunais priekšsēdētājs būs iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, par kuru ir jāsaka pirmkārt, ka tas nozīmē, ka partijas priekšsēdētājs, iespējams, nāks ar domām, kuras žurnālistiem ir kā sviestmaize, jo tās nereti ir tik savdabīgas, lai neteiktu no pieredzējuša politiķa negaidītas. Otrkārt, interesanti ka iekšlietu ministrs uzskata, ka viņam ir pietiekami daudz laika, lai arī vadītu partiju, jo pamatdarbs viņam tomēr nav no vienkāršākajiem. Lai viņam veicas.
Partija ievēlēja arī valdi un tā demonstrēja centralizēto pieeju, kāda tai vienmēr ir bijusi, neatkarīgi no tā, vai tās garīgais un finansiālais tēvs ir vai nav bijis pa tiešo un atklāti iesaistīts partijas procesos. Tika noraidīti visi reģionāli izvirzītie kandidāti, valdē darbosies trīs valdības ministri, viens valdības ministra biroja vadītājs, trīs Saeimas deputāti, divi Rīgas domes deputāti un minētā garīgā un finansiālā tēva dzīves biedre. Nu, lai tā būtu.
Bet man pats interesantākais kongresā bija cits notikums. Saeimas deputāts Vents Armands Krauklis savā runā paziņoja, ka partija neesot pieteikami pateikusies savam aizejošajam priekšsēdētājam Aigaram Kalvītim, un tā rezultātā izcēlās, kā mēdza rakstīt stenogrammās, vētraini aplausi. Interesanti, par ko partijas aktīvisti "stabilitātes garantam" tik ļoti pateicās. Par to, ka būtībā vienpersoniski partijas reitingu nogrūda līdz zemākajam punktam, kādā tas jebkad atradies? Varbūt par to, ka ar savu trekno gāzi grīdā pieeju nodarīja milzīgu postu valsts tautsaimniecībai, kuru tagad tikai piedzīvojam? Iespējams jāsaka paldies par centieniem sagraut valsts drošības iekārtas? Par Krievijas gāzes monopola interešu pārstāvēšanu Latvijā? Par augstprātīgo pompozitāti, kura joprojām neļauj cilvēkam atzīt jebkuru no minētajām kļūdām? V.A. Krauklis vēl piebilda, ka tādu cilvēku Latvijā, kā Kalvītis, neesot daudz. Viņš teica, ka nevajagot viņus pazaudēt. Es teikšu, un nebūšu viens -- paldies Dievam, ka viņu nav daudz, un Dievs dodi, ka no politikas viņi turēsies pavisam atstatu. Pats Everesta pieveicējs kongresā apgalvoja, ka nu viņš runājot kā privātpersona. Ja tas nozīmē, ka viņš taisās arī nolikt Saeimas deputāta mandātu -- vēl jo labāk.
Jauku visiem atlikušo dienu.
Nu, ko. Vakar noslēdzās "Tautas" partijas kongress. Jaunais priekšsēdētājs būs iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, par kuru ir jāsaka pirmkārt, ka tas nozīmē, ka partijas priekšsēdētājs, iespējams, nāks ar domām, kuras žurnālistiem ir kā sviestmaize, jo tās nereti ir tik savdabīgas, lai neteiktu no pieredzējuša politiķa negaidītas. Otrkārt, interesanti ka iekšlietu ministrs uzskata, ka viņam ir pietiekami daudz laika, lai arī vadītu partiju, jo pamatdarbs viņam tomēr nav no vienkāršākajiem. Lai viņam veicas.
Partija ievēlēja arī valdi un tā demonstrēja centralizēto pieeju, kāda tai vienmēr ir bijusi, neatkarīgi no tā, vai tās garīgais un finansiālais tēvs ir vai nav bijis pa tiešo un atklāti iesaistīts partijas procesos. Tika noraidīti visi reģionāli izvirzītie kandidāti, valdē darbosies trīs valdības ministri, viens valdības ministra biroja vadītājs, trīs Saeimas deputāti, divi Rīgas domes deputāti un minētā garīgā un finansiālā tēva dzīves biedre. Nu, lai tā būtu.
Bet man pats interesantākais kongresā bija cits notikums. Saeimas deputāts Vents Armands Krauklis savā runā paziņoja, ka partija neesot pieteikami pateikusies savam aizejošajam priekšsēdētājam Aigaram Kalvītim, un tā rezultātā izcēlās, kā mēdza rakstīt stenogrammās, vētraini aplausi. Interesanti, par ko partijas aktīvisti "stabilitātes garantam" tik ļoti pateicās. Par to, ka būtībā vienpersoniski partijas reitingu nogrūda līdz zemākajam punktam, kādā tas jebkad atradies? Varbūt par to, ka ar savu trekno gāzi grīdā pieeju nodarīja milzīgu postu valsts tautsaimniecībai, kuru tagad tikai piedzīvojam? Iespējams jāsaka paldies par centieniem sagraut valsts drošības iekārtas? Par Krievijas gāzes monopola interešu pārstāvēšanu Latvijā? Par augstprātīgo pompozitāti, kura joprojām neļauj cilvēkam atzīt jebkuru no minētajām kļūdām? V.A. Krauklis vēl piebilda, ka tādu cilvēku Latvijā, kā Kalvītis, neesot daudz. Viņš teica, ka nevajagot viņus pazaudēt. Es teikšu, un nebūšu viens -- paldies Dievam, ka viņu nav daudz, un Dievs dodi, ka no politikas viņi turēsies pavisam atstatu. Pats Everesta pieveicējs kongresā apgalvoja, ka nu viņš runājot kā privātpersona. Ja tas nozīmē, ka viņš taisās arī nolikt Saeimas deputāta mandātu -- vēl jo labāk.
Jauku visiem atlikušo dienu.
sestdiena, 2008. gada 18. oktobris
Par Jāni Urbanoviču un Krievijas "taisnīgumu, neliekuļotību un sirsnību"
Labdien, lasītāji!
Šodien Atkarīgajā ir garš penteris no Saeimas deputāta Jāņa Urbanoviča, kurā viņš gaužas par to, cik ļoti rietumos, tajā skaitā arī Latvijā, neviens nesaprot Krieviju. Izņemot, protams, pašu J. Urbanoviču, kura pārstāvētā "Saskaņas centra" partija savu raksturu nodemonstrēja pavisam lieliski tad, kad attiecās balsot par Saeimas rezolūciju Gruzijas sakarā.
J. Urbanovičs savā komentārā mūsu visus pamāca. Jāsaprot, ka Krievija nu vairs neblefo. Uzstādamies Minhenē ar savu ļoti skarbo runu par Krievijas lomu pasaulē, cars Vladimirs nolaidās līdz mirstīgajiem, lai paskaidrotu sevi un savu valsti. Mūsdienās tā vairs nenotiek. Krievija vairs netic rietumniekiem, daļēji tāpēc, ka 1990. gadā ASV ārlietu ministrs Gorbačevam esot apsolījis, ka NATO netikšot paplašināta austrumu virzienā (šo atziņu autors uzsver ar daudznozīmīgu trīspunktu). Un vēl vairāk, krievi savu valsti "vienmēr ir uztvēruši kā Dieva dotu varenu lielvalsti ar unikālu un dižu likteni, kā taisnīguma, dvēseliskuma, neliekuļotības un sirsnības mitekli," un tāpēc ir skumji, kā deputāts apgalvo, ka neviens viņus nesaprot, nedzird un nepazīst.
Gandrīz gribas teikt bez komentāriem, jo, kā jau minēju, "Saskaņas centra" patiesā daba lien laukā kā āža kāja no partijas centieniem iztaisīties, ka tā ir dikti centriska, ka tā patiešām ir vērsta uz kaut kādu "saskaņu." Taču ir tomēr jākonstatē, ka Atkarīgajā šodien ir arī cits stāsts, kurš itin labi liecina par Krievijas "taisnīgumu", "neliekuļotību" un "sirsnību." Tas ir stāsts par kādreizējo Jukosa bosu Hordokovski, kuru tiesa ir nolēmusi priekšlaicīgi neatbrīvot no cietuma, kur viņš nonāca tāpēc, ka uzdrīkstējās stāties pretī caram Vladimiram. Kāpēc? Jo cilvēks, kurš kādreiz bija viens no Krievijas bagātākajiem cilvēkiem, lūk, nav apguvis "šuvējamotorista profesionālo izglītības programmu." Lūk, taisnīgums, neliekuļotība un sirsnība. Paldies, Urbanoviča kungs. Nu gan bez komentāriem.
Jauku visiem dienu!
Šodien Atkarīgajā ir garš penteris no Saeimas deputāta Jāņa Urbanoviča, kurā viņš gaužas par to, cik ļoti rietumos, tajā skaitā arī Latvijā, neviens nesaprot Krieviju. Izņemot, protams, pašu J. Urbanoviču, kura pārstāvētā "Saskaņas centra" partija savu raksturu nodemonstrēja pavisam lieliski tad, kad attiecās balsot par Saeimas rezolūciju Gruzijas sakarā.
J. Urbanovičs savā komentārā mūsu visus pamāca. Jāsaprot, ka Krievija nu vairs neblefo. Uzstādamies Minhenē ar savu ļoti skarbo runu par Krievijas lomu pasaulē, cars Vladimirs nolaidās līdz mirstīgajiem, lai paskaidrotu sevi un savu valsti. Mūsdienās tā vairs nenotiek. Krievija vairs netic rietumniekiem, daļēji tāpēc, ka 1990. gadā ASV ārlietu ministrs Gorbačevam esot apsolījis, ka NATO netikšot paplašināta austrumu virzienā (šo atziņu autors uzsver ar daudznozīmīgu trīspunktu). Un vēl vairāk, krievi savu valsti "vienmēr ir uztvēruši kā Dieva dotu varenu lielvalsti ar unikālu un dižu likteni, kā taisnīguma, dvēseliskuma, neliekuļotības un sirsnības mitekli," un tāpēc ir skumji, kā deputāts apgalvo, ka neviens viņus nesaprot, nedzird un nepazīst.
Gandrīz gribas teikt bez komentāriem, jo, kā jau minēju, "Saskaņas centra" patiesā daba lien laukā kā āža kāja no partijas centieniem iztaisīties, ka tā ir dikti centriska, ka tā patiešām ir vērsta uz kaut kādu "saskaņu." Taču ir tomēr jākonstatē, ka Atkarīgajā šodien ir arī cits stāsts, kurš itin labi liecina par Krievijas "taisnīgumu", "neliekuļotību" un "sirsnību." Tas ir stāsts par kādreizējo Jukosa bosu Hordokovski, kuru tiesa ir nolēmusi priekšlaicīgi neatbrīvot no cietuma, kur viņš nonāca tāpēc, ka uzdrīkstējās stāties pretī caram Vladimiram. Kāpēc? Jo cilvēks, kurš kādreiz bija viens no Krievijas bagātākajiem cilvēkiem, lūk, nav apguvis "šuvējamotorista profesionālo izglītības programmu." Lūk, taisnīgums, neliekuļotība un sirsnība. Paldies, Urbanoviča kungs. Nu gan bez komentāriem.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 17. oktobris
Par oranžām dūrēm, preses sekretāri un vīzām -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji!
Rīt gada sapulcē pulcēsies "Tautas" partija. Paredzams, ka par partijas jauno līderi kļūs iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kurš savukārt ir solījis parūpēties par to, lai partija kļūtu par "specīgu oranžu dūri." Jādomā, ka M. Segliņš reprezentēs atsvaidzinošu pārmaiņu no priekšteča, jo, atšķirībā no priekšteča, kurš trešdien televīzijā turpināja vāvuļot par to, ka neko sliktu viņš nav izdarījis un vienkārši neviens to nesaprot, iekšlietu ministrs prot arī klausīties. Nāksies gan stipri piepūlēties, lai rīkotos tā, lai partijas reitings atkal pakāptos no pašreizējām pozīcijām, jo "Tautas" partija tomēr vairāk par jebkuru citu ir asociējama ar visu to, kas ir licis valdošajai "elitei" kļūt apmēram tikpat populārai, kā seskam parfimērijas veikalā. Un tas nozīmē, ka pats galvenais uzdevums jaunajam partijas līderim būs pārliecināties, ka tā "oranžā dūre" nudien ir dūre, nevis, kā tas bija raksturīgi "stabilitātes garanta" laikā, oranža roka ar paceltu vidējo pirkstu.
***
Noturējās mazliet ilgāk par gadu. Ziņots, ka Valsts prezidents ir nolēmis pārtraukt darba attiecības ar preses sekretāri Intu Lasi. Viņa savukārt esot teikusi, ka neplāno atgriezties žurnālistikā. Pareizi, ka tā. Tas jau bija pietiekami nenormāli, ka I. Lase svētdien bargu seju televīzijas raidījumā stāstīja par Saeimas milzīgi aplamo izvēli Vairas Vīķes-Freibergas pēcteča piemeklēšanā, un pirmdien kļuva par šīs kļūdas publisko seju. Atgriezties kritiķa lomā -- nu, diez vai, bet vēlu viņai labu.
***
Paredzams, ka šovakar pēc Latvijas laika ASV paldies Dievam aizejošais prezidents Džordžs Bušs paziņos, ka viņa pārstāvētā valsts turpmāk no mūsu valsts pilsoņiem vairs nepieprasīs vīzas. Tas nav maznozīmīgs sasniegums, ja ņem vērā to, ka nebūt ne visas pasaules attīstītās valstis no amerikāņiem bauda šādu pretimnākšanu. Patlaban vīza, lai dotos uz ASV, nav vajadzīga pilsoņiem vien 27 pasaules valstīs, paredzams, ka šodien šo skaitu papildinās ne tikai Latvija, bet arī Igaunija, Lietuva, Čehija, Ungārija, Malta, Slovākija un Dienvidkoreja. Taču viens ir jāsaprot pavisam skaidri -- tas, ka cilvēkam vairs nav vajadzīga vīza nozīmē tikai to, ka viņš bez tās var ierasties ASV lidostas iebraukšanas zonā, amerikāņi tikpat stingri pārbaudīs katru ceļotāju uz robežas, un šis nebūs tas gadījums, kad kāds varēs ierasties ar mugursomu, nenoteiktu adresi, un cerībām, ka vienkārši varēs pazust Amerikas tālēs. Būtu pat ļoti jācer, ka neviens nemēģinās jaunās tiesības izmantot nelietīgi, jo tiesības, protams, var ne vien iegūt, bet arī zaudēt. Taču, ja reiz pateikts tas, tad ļoti ceru, ka jaunā sistēma pamudinās lielāku skaitu Latvijas iedzīvotāju apmeklēt manu dzimteni, jo varu bez mazākām šaubām apgalvot, ka katrs tur atradīs kaut ko sev saistošu un interesantu.
Jauku visiem dienu!
Rīt gada sapulcē pulcēsies "Tautas" partija. Paredzams, ka par partijas jauno līderi kļūs iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kurš savukārt ir solījis parūpēties par to, lai partija kļūtu par "specīgu oranžu dūri." Jādomā, ka M. Segliņš reprezentēs atsvaidzinošu pārmaiņu no priekšteča, jo, atšķirībā no priekšteča, kurš trešdien televīzijā turpināja vāvuļot par to, ka neko sliktu viņš nav izdarījis un vienkārši neviens to nesaprot, iekšlietu ministrs prot arī klausīties. Nāksies gan stipri piepūlēties, lai rīkotos tā, lai partijas reitings atkal pakāptos no pašreizējām pozīcijām, jo "Tautas" partija tomēr vairāk par jebkuru citu ir asociējama ar visu to, kas ir licis valdošajai "elitei" kļūt apmēram tikpat populārai, kā seskam parfimērijas veikalā. Un tas nozīmē, ka pats galvenais uzdevums jaunajam partijas līderim būs pārliecināties, ka tā "oranžā dūre" nudien ir dūre, nevis, kā tas bija raksturīgi "stabilitātes garanta" laikā, oranža roka ar paceltu vidējo pirkstu.
***
Noturējās mazliet ilgāk par gadu. Ziņots, ka Valsts prezidents ir nolēmis pārtraukt darba attiecības ar preses sekretāri Intu Lasi. Viņa savukārt esot teikusi, ka neplāno atgriezties žurnālistikā. Pareizi, ka tā. Tas jau bija pietiekami nenormāli, ka I. Lase svētdien bargu seju televīzijas raidījumā stāstīja par Saeimas milzīgi aplamo izvēli Vairas Vīķes-Freibergas pēcteča piemeklēšanā, un pirmdien kļuva par šīs kļūdas publisko seju. Atgriezties kritiķa lomā -- nu, diez vai, bet vēlu viņai labu.
***
Paredzams, ka šovakar pēc Latvijas laika ASV paldies Dievam aizejošais prezidents Džordžs Bušs paziņos, ka viņa pārstāvētā valsts turpmāk no mūsu valsts pilsoņiem vairs nepieprasīs vīzas. Tas nav maznozīmīgs sasniegums, ja ņem vērā to, ka nebūt ne visas pasaules attīstītās valstis no amerikāņiem bauda šādu pretimnākšanu. Patlaban vīza, lai dotos uz ASV, nav vajadzīga pilsoņiem vien 27 pasaules valstīs, paredzams, ka šodien šo skaitu papildinās ne tikai Latvija, bet arī Igaunija, Lietuva, Čehija, Ungārija, Malta, Slovākija un Dienvidkoreja. Taču viens ir jāsaprot pavisam skaidri -- tas, ka cilvēkam vairs nav vajadzīga vīza nozīmē tikai to, ka viņš bez tās var ierasties ASV lidostas iebraukšanas zonā, amerikāņi tikpat stingri pārbaudīs katru ceļotāju uz robežas, un šis nebūs tas gadījums, kad kāds varēs ierasties ar mugursomu, nenoteiktu adresi, un cerībām, ka vienkārši varēs pazust Amerikas tālēs. Būtu pat ļoti jācer, ka neviens nemēģinās jaunās tiesības izmantot nelietīgi, jo tiesības, protams, var ne vien iegūt, bet arī zaudēt. Taču, ja reiz pateikts tas, tad ļoti ceru, ka jaunā sistēma pamudinās lielāku skaitu Latvijas iedzīvotāju apmeklēt manu dzimteni, jo varu bez mazākām šaubām apgalvot, ka katrs tur atradīs kaut ko sev saistošu un interesantu.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 16. oktobris
Kārtējo reizi valdošā banda pierāda savu liekulību -- balsojums Saeimā
Labrīt, lasītāji!
Šorīt esam atkal liecinieki tam, ka valdošā kliķe jostas savilkšanu sagaida no visiem pēc kārtas, bet tikai ne no "savējiem." Šorīt Saeimas "gudrās galvas" noraidīja Jaunā laika priekšlikumu par padomes locekļu skaita samazināšanu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās. Un kā nu ne? Šīs padomes ir vienkārši elpu aizraujoša bodīte, un tās vairāk par visu citu dod valdošajām partijām iespēju, caurkritušiem politikāņiem un citām sev tuvām personām nodrošināt ērtu, pavisam ērtu dzīvi. Cik par to nav dzirdēts? Premjerministra preses sekretāram ir pietiekami daudz brīva laika, lai vadītu Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomi. Buldozerim satiksmes ministram ir padomnieks, kuram nepietrūkst laika darboties pat septiņās valdēs un padomēs. Laikam jau tas ir loģiski, jo traktortriecējraķete droši vien padomos neieklausās, pats visu labāk zina, bet tomēr. Valstī ir vairāk nekā 100 šādu padomju un valžu, un kopā to locekļiem algās katru mēnesi tiek maksāti daudzi desmiti tūkstošu latu. Un kuram nav slinkums skatīties, tas momentā piefiksēs to, ka laba daļa šīs naudiņas mierīgi atripo atpakaļ kā ziedojumi tām partijām, ar kuru gādību cilvēki ir saņēmuši šīs ļoti siltās un jaukās vietiņas. Pats savā rokā nekodīsi, taču Godmaņa valdības liekulība te ir redzama kā atvērta brūce uz miesas.
Noraidītajā JL priekšlikumā bija arī cita doma, proti -- ja reiz valsts un pašvaldības uzņēmumiem ir vajadzīga valde un padome, droši vien tajā vajadzētu darboties cilvēkiem, kuri kaut ko zina par attiecīgo jomu, un tāpēc būtu nepieciešami atklāti konkursi. Piemēram, caurkritušais Saeimas priekšsēdētājs Straume pēc tam, kad viņu noraidīja vēlētāji, tika iebīdīts Rīgas lidostas padomē. Vai viņš ir speciālists aviācijas lietās? Ja kas, vai speciālists aviācijas lietās ir arī lidostas valdes vadītājs Krišjānis Peters? Var jau būt. Darbojoties padomē vai valdē droši vien kaut ko iemācās. Taču galvenais minēto kungu atribūts nav vis zināšanas un drēbes pazīšana, bet gan tuvība valdošajai bandai. Minētais transporta ministra padomnieks acīmredzot ir speciālists daudzās jomās -- meža lietās, pasta lietās, ceļu uzturēšanas lietās, ostas lietās. Tā teikt, ļoti plašs profils.
Bet tikmēr cilvēki, kuri tik tiešām ir speciālisti attiecīgajās jomās, pie amatiem valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs un valdēs netiek. No tā izriet visnotaļ acīmredzama pārliecība, proti -- valstij, vai vismaz tiem, kuri tajā ir uzkundzējušies, ir vienalidzīga attiecīgo uzņēmumu darba kvalitāte. Nezinu teikt vai, piemēram, Latvijas pasts nebūtu aizslīdējis tik ļoti tuvu sabrukumam, ja tā pārvaldē būtu pasta lietu profesionāļi, un nevis politikāņu draugi, bet izslēgt šo iespēju nevar. Tiesa, profesionālisms nav pat minimāla prasība arī politiskos amatos, to mēs redzam vairāku ministriju un Saeimas komisiju vadībā. Taču tie ir ievēlēti ļaudis, reiz tauta ir pateikusi savu, neko tur darīt nevar. Uzņēmējdarbība nav vēlēta lieta, un tur tomēr profesionālisms ir būtisks.
Kārtējo reizi -- kauns Saeimai!
Jauku visiem dienu!
Šorīt esam atkal liecinieki tam, ka valdošā kliķe jostas savilkšanu sagaida no visiem pēc kārtas, bet tikai ne no "savējiem." Šorīt Saeimas "gudrās galvas" noraidīja Jaunā laika priekšlikumu par padomes locekļu skaita samazināšanu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās. Un kā nu ne? Šīs padomes ir vienkārši elpu aizraujoša bodīte, un tās vairāk par visu citu dod valdošajām partijām iespēju, caurkritušiem politikāņiem un citām sev tuvām personām nodrošināt ērtu, pavisam ērtu dzīvi. Cik par to nav dzirdēts? Premjerministra preses sekretāram ir pietiekami daudz brīva laika, lai vadītu Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomi. Buldozerim satiksmes ministram ir padomnieks, kuram nepietrūkst laika darboties pat septiņās valdēs un padomēs. Laikam jau tas ir loģiski, jo traktortriecējraķete droši vien padomos neieklausās, pats visu labāk zina, bet tomēr. Valstī ir vairāk nekā 100 šādu padomju un valžu, un kopā to locekļiem algās katru mēnesi tiek maksāti daudzi desmiti tūkstošu latu. Un kuram nav slinkums skatīties, tas momentā piefiksēs to, ka laba daļa šīs naudiņas mierīgi atripo atpakaļ kā ziedojumi tām partijām, ar kuru gādību cilvēki ir saņēmuši šīs ļoti siltās un jaukās vietiņas. Pats savā rokā nekodīsi, taču Godmaņa valdības liekulība te ir redzama kā atvērta brūce uz miesas.
Noraidītajā JL priekšlikumā bija arī cita doma, proti -- ja reiz valsts un pašvaldības uzņēmumiem ir vajadzīga valde un padome, droši vien tajā vajadzētu darboties cilvēkiem, kuri kaut ko zina par attiecīgo jomu, un tāpēc būtu nepieciešami atklāti konkursi. Piemēram, caurkritušais Saeimas priekšsēdētājs Straume pēc tam, kad viņu noraidīja vēlētāji, tika iebīdīts Rīgas lidostas padomē. Vai viņš ir speciālists aviācijas lietās? Ja kas, vai speciālists aviācijas lietās ir arī lidostas valdes vadītājs Krišjānis Peters? Var jau būt. Darbojoties padomē vai valdē droši vien kaut ko iemācās. Taču galvenais minēto kungu atribūts nav vis zināšanas un drēbes pazīšana, bet gan tuvība valdošajai bandai. Minētais transporta ministra padomnieks acīmredzot ir speciālists daudzās jomās -- meža lietās, pasta lietās, ceļu uzturēšanas lietās, ostas lietās. Tā teikt, ļoti plašs profils.
Bet tikmēr cilvēki, kuri tik tiešām ir speciālisti attiecīgajās jomās, pie amatiem valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs un valdēs netiek. No tā izriet visnotaļ acīmredzama pārliecība, proti -- valstij, vai vismaz tiem, kuri tajā ir uzkundzējušies, ir vienalidzīga attiecīgo uzņēmumu darba kvalitāte. Nezinu teikt vai, piemēram, Latvijas pasts nebūtu aizslīdējis tik ļoti tuvu sabrukumam, ja tā pārvaldē būtu pasta lietu profesionāļi, un nevis politikāņu draugi, bet izslēgt šo iespēju nevar. Tiesa, profesionālisms nav pat minimāla prasība arī politiskos amatos, to mēs redzam vairāku ministriju un Saeimas komisiju vadībā. Taču tie ir ievēlēti ļaudis, reiz tauta ir pateikusi savu, neko tur darīt nevar. Uzņēmējdarbība nav vēlēta lieta, un tur tomēr profesionālisms ir būtisks.
Kārtējo reizi -- kauns Saeimai!
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 15. oktobris
Par valdošo bandu, KNAB un pamatoti sašutušo Lāci -- pārdomas trešdienā
Labrīt, lasītāji!
Kārtējo reizi jāsaka -- nabaga, nabaga Ivars Godmanis. Lai arī kā viņš vēlētos nodrošināt ko citu, viņam tomēr ir lemts ieiet jaunāko laiku vēsturē kā cilvēkam, kurš nav spējis kontrolēt valdošās bandas alkatību un bandītisko attieksmi pret valsts pārvaldi. Godmanim par lielu, lielu nelaimi, redzamākais piemērs par šo nožēlojamo faktu ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kurš bez direktora strādā nu jau ceturto mēnesi, kamēr valdošā banda ar pieri saraukušo Godmani priekšgalā izmisīgi cenšas izdomāt, kā biroja vadībā iebīdīt marioneti. Šī procesa nonsensisko raksturu uzrāda vairākas lietas. Pirmkārt, Godmaņa stingrais paziņojums, ka KNAB pašreizējie darbinieki nedrīkst kandidēt uz vadītāja vietu? Kāpēc? Kā pilnīgi pareizi ir pateicis vadītāja vietas izpildītājs Alvis Vilks, varbūt viņam un Jutai Strīķei ir jāuzņemas morāla atbildība par abiem kretiniem, kuri, iespējams, no seifa nospēra naudu, taču knābī strādā daudz cilvēku, kuriem ar to nebija pilnīgi nekāda sakara. Turklāt, kopš kura laika valsts amatu konkursos noteikumus par to, kas drīkst un kas nedrīkst piedalīties, nosaka viens politikānis pats uz savu galvu? Marasms kaut kāds.
Otrs nonsensikuma elements ir Godmaņa absolūti uzstājīgā prasība, ka KNAB direktora vērtēšanā ir jāpiedalās Nacionālās drošības padomei. Ērtības pēc atkārtosim, kas ir šīs padomes locekļi. Tie ir Valsts prezidents Valdis Zatlers, premjerministrs Ivars Godmanis, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars, Saeimas Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš, aizsardzības ministrs Vinets Veldre, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, un ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Tātad -- Zatlerbaltīte un septiņi politrūķīši, vai citiem vārdiem sakot, Valsts prezidents un septiņi valdošās bandas pārstāvji, tajā skaitā, būsim atklāti, vairāki, par kuru elementāro kompetenci var rasties ļoti nopietni jautājumi (un vēl vairāk, visi septiņi partijās, kurām ir savi "oligarhi" ar visiem no tā izrietošiem jautājumiem). KNAB direktora izvēli uzskatīt par nacionālās drošības jautājumu var tikai politikāņi, kuri pašu KNAB uzskata par savas personiskās vai savu sponsoru drošības apdraudējumu. Saku vēlreiz. Marasms kaut kāds.
Taču būtībā ir gluži vienalga, ko Godmanis un viņa koalīcijas biedri un biedreļi galu galā šajā lietā izdomās, jo gala vārds KNAB direktora izvēlē būs jāsaka Saeimai. Tā vairs nav tā Saeima, kura jautrā vienprātībā un absolūtā veselā saprāta aizmiršanā pērn Valsts prezidenta amatā iebīdīja pašatzītu nodokļu nemaksātāju, taču joprojām valdošajai bandai tur ir ne vienmēr pavisam drošs, bet tomēr vairākums. Ja arī valdības ne īpaši slēptais mērķis ir KNAB direktora amatam atrast, citējot klasiķi, pašu, pašu lielāko kretinu, šāda cilvēka izvirzīšanu "gudrās galvas" var bloķēt. Saeimā ir daudz pelēcību, kuras sēž, urbina degunu, pakasa pēcpusi, lasa avīzi, runā pa telefonu un vajadzīgajā brīdī piespiež vajadzīgo podziņu. Taču arī viņu reputāciju valdošās bandas izdarības ir grāvušas, turklāt pamatīgi. Nevaru atmest domu, ka būtiskajos jautājumos tomēr varētu atlobīties vēl pāris deputātu, kuri gala beigās nav gatavi graut valsti un tās iekārtu. Protams, Saeimā ir arī hiperpārdodamā Ušakova grupa, kura nekad nav paredzama, bet tomēr.
Un tāpēc vēl jo lielāks prieks par tiem deputātiem, kuri valdošajai bandai ik pa reizei parāda pigu. Piemēram, Visvaldis Lācis. Valdošā banda atteicās uz sapulci Parīzē sūtīt Visvaldi Lāci, tā vietā aizsūtīja "gudro galvu" Dagniju Staķi -- to pašu, kura brīžos, kad neatrodas Parīzē, turpina bīdīt likuma grozījumus, lai legalizētu naudas atmazgāšanu. V. Lācis ir sašutis, ne mazumis tāpēc, ka viņaprāt D. Staķe neadekvāti pārvalda angļu valodu, lai piedalītos starptautiskās sapulcēs. To es nezinu, bet, ja tas tā ir, tad sašutums ir pamatots. Bravo, Lāci!
Jauku visiem dienu!
Kārtējo reizi jāsaka -- nabaga, nabaga Ivars Godmanis. Lai arī kā viņš vēlētos nodrošināt ko citu, viņam tomēr ir lemts ieiet jaunāko laiku vēsturē kā cilvēkam, kurš nav spējis kontrolēt valdošās bandas alkatību un bandītisko attieksmi pret valsts pārvaldi. Godmanim par lielu, lielu nelaimi, redzamākais piemērs par šo nožēlojamo faktu ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kurš bez direktora strādā nu jau ceturto mēnesi, kamēr valdošā banda ar pieri saraukušo Godmani priekšgalā izmisīgi cenšas izdomāt, kā biroja vadībā iebīdīt marioneti. Šī procesa nonsensisko raksturu uzrāda vairākas lietas. Pirmkārt, Godmaņa stingrais paziņojums, ka KNAB pašreizējie darbinieki nedrīkst kandidēt uz vadītāja vietu? Kāpēc? Kā pilnīgi pareizi ir pateicis vadītāja vietas izpildītājs Alvis Vilks, varbūt viņam un Jutai Strīķei ir jāuzņemas morāla atbildība par abiem kretiniem, kuri, iespējams, no seifa nospēra naudu, taču knābī strādā daudz cilvēku, kuriem ar to nebija pilnīgi nekāda sakara. Turklāt, kopš kura laika valsts amatu konkursos noteikumus par to, kas drīkst un kas nedrīkst piedalīties, nosaka viens politikānis pats uz savu galvu? Marasms kaut kāds.
Otrs nonsensikuma elements ir Godmaņa absolūti uzstājīgā prasība, ka KNAB direktora vērtēšanā ir jāpiedalās Nacionālās drošības padomei. Ērtības pēc atkārtosim, kas ir šīs padomes locekļi. Tie ir Valsts prezidents Valdis Zatlers, premjerministrs Ivars Godmanis, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars, Saeimas Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš, aizsardzības ministrs Vinets Veldre, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, un ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Tātad -- Zatlerbaltīte un septiņi politrūķīši, vai citiem vārdiem sakot, Valsts prezidents un septiņi valdošās bandas pārstāvji, tajā skaitā, būsim atklāti, vairāki, par kuru elementāro kompetenci var rasties ļoti nopietni jautājumi (un vēl vairāk, visi septiņi partijās, kurām ir savi "oligarhi" ar visiem no tā izrietošiem jautājumiem). KNAB direktora izvēli uzskatīt par nacionālās drošības jautājumu var tikai politikāņi, kuri pašu KNAB uzskata par savas personiskās vai savu sponsoru drošības apdraudējumu. Saku vēlreiz. Marasms kaut kāds.
Taču būtībā ir gluži vienalga, ko Godmanis un viņa koalīcijas biedri un biedreļi galu galā šajā lietā izdomās, jo gala vārds KNAB direktora izvēlē būs jāsaka Saeimai. Tā vairs nav tā Saeima, kura jautrā vienprātībā un absolūtā veselā saprāta aizmiršanā pērn Valsts prezidenta amatā iebīdīja pašatzītu nodokļu nemaksātāju, taču joprojām valdošajai bandai tur ir ne vienmēr pavisam drošs, bet tomēr vairākums. Ja arī valdības ne īpaši slēptais mērķis ir KNAB direktora amatam atrast, citējot klasiķi, pašu, pašu lielāko kretinu, šāda cilvēka izvirzīšanu "gudrās galvas" var bloķēt. Saeimā ir daudz pelēcību, kuras sēž, urbina degunu, pakasa pēcpusi, lasa avīzi, runā pa telefonu un vajadzīgajā brīdī piespiež vajadzīgo podziņu. Taču arī viņu reputāciju valdošās bandas izdarības ir grāvušas, turklāt pamatīgi. Nevaru atmest domu, ka būtiskajos jautājumos tomēr varētu atlobīties vēl pāris deputātu, kuri gala beigās nav gatavi graut valsti un tās iekārtu. Protams, Saeimā ir arī hiperpārdodamā Ušakova grupa, kura nekad nav paredzama, bet tomēr.
Un tāpēc vēl jo lielāks prieks par tiem deputātiem, kuri valdošajai bandai ik pa reizei parāda pigu. Piemēram, Visvaldis Lācis. Valdošā banda atteicās uz sapulci Parīzē sūtīt Visvaldi Lāci, tā vietā aizsūtīja "gudro galvu" Dagniju Staķi -- to pašu, kura brīžos, kad neatrodas Parīzē, turpina bīdīt likuma grozījumus, lai legalizētu naudas atmazgāšanu. V. Lācis ir sašutis, ne mazumis tāpēc, ka viņaprāt D. Staķe neadekvāti pārvalda angļu valodu, lai piedalītos starptautiskās sapulcēs. To es nezinu, bet, ja tas tā ir, tad sašutums ir pamatots. Bravo, Lāci!
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 14. oktobris
Kārtējā politikāņu butaforiskā rīcības imitācija: Veco ļaužu diena
Labdien, lasītāji!
Paredzēts, ka parīt Saeimā varētu notikt kaut kas ļoti, ļoti neparasts, proti -- valdošā banda varētu pārkāpt savam "savējie pirmie, savējie vienīgie" principam un atbalstīt opozīcijas priekšlikumu. Nelaime tāda, ka opozīcijas priekšlikums šoreiz ir visnotaļ butaforisks. Runa ir par Veco ļaužu dienas iedibināšanu katra gada 1. oktobrī. "Tautas" partijas pārstāvji ir teikuši, ka nīstā "Jaunā laika" priekšlikumu šoreiz varētu atbalstīt, jo Veco ļaužu diena tiekot atzīmēta citās Eiropas valstīs.
Jādomā, ka daudzos gadījumos tās ir valstis, kurās veciem ļaudīm nav katru dienu jādomā par iztiku un iztikšanu. Latvijā pensionāri nereti dzīvo ļoti izmisīgu dzīvi. Kas tādā gadījumā tiks atzīmēts Veco ļaužu dienā? Jebšu, citiem vārdiem sakot, vai mūsu valstī ir vērts īpaši atzīmēt to, ka cilvēki kļūst veci? Gabals jau nevienam nenokritīs, ja 1. oktobris turpmāk būs Veco ļaužu diena, lai gan pieredze ar Latvijas ļoti daudzajām atzīmējamām un svinamām dienām liecina, ka īpaši lielu vērību tai neviens nepievērsīs. Taču patlaban ir tomēr ļoti, ļoti daudz kā cita, kam politikāņi varētu pievērst uzmanību un kas vecāku cilvēku dzīvē ir daudz būtiskāk. Piemēram, šodien izskanējusi ziņa, ka pacienta iemaksa ārsta vizītei no jaunā gada visticamāk dubultosies, ja ne pieaugs vēl vairāk, lai kompensētu veselības sistēmā iztrūkstošo naudu. Patlaban iemaksa ir 50 santīmu, dubultota tā būtu viens lats, bet arī tā cilvēkam ar 53 latu pensiju ir nauda, vēl jo vairāk, ja vizītes rezultātā tiks izrakstītas dārgas zāles. Tajā pašā veselības sistēmā ir runāts arī par to, ka valsts varētu sašaurināt kompensējamo zāļu sarakstu, kurš jau tā ir visnotaļ šaurs (skat. blogu pirms pāris dienām par leikēmijas pacientiem). Vēl nav ar pilnu švunku sākusies apkures sezona, bet dārgāka apkure ir pilnīgi noteikti, un arī tas pensionāriem sit pa kabatu smagāk, nekā dažam labam. Un vērts padomāt arī par pensionāriem nākotnē. Ziņots, ka pasaules finanšu krīzes apstākļos 2. pensiju līmenī iemaksātie līdzekļi ir krietni zaudējuši savu vērtību. Šīs visas ir jomas, kurās būtu ļoti labi, ja valdība vismaz diskutētu iespējas, kā izvairīties no veco ļaužu dzīves pasliktināšanas vēl tālāk, vismaz meklētu risinājumus. Manuprāt, pašreizējos apstākļos Veco ļaužu diena daļēji būtu ņirgāšanās, it īpaši ņemot vērā to, ka šogad tieši 1. oktobris bija diena, kad tika paaugstināti komunālo pakalpojumu tarifi.
Jauku visiem dienu!
Paredzēts, ka parīt Saeimā varētu notikt kaut kas ļoti, ļoti neparasts, proti -- valdošā banda varētu pārkāpt savam "savējie pirmie, savējie vienīgie" principam un atbalstīt opozīcijas priekšlikumu. Nelaime tāda, ka opozīcijas priekšlikums šoreiz ir visnotaļ butaforisks. Runa ir par Veco ļaužu dienas iedibināšanu katra gada 1. oktobrī. "Tautas" partijas pārstāvji ir teikuši, ka nīstā "Jaunā laika" priekšlikumu šoreiz varētu atbalstīt, jo Veco ļaužu diena tiekot atzīmēta citās Eiropas valstīs.
Jādomā, ka daudzos gadījumos tās ir valstis, kurās veciem ļaudīm nav katru dienu jādomā par iztiku un iztikšanu. Latvijā pensionāri nereti dzīvo ļoti izmisīgu dzīvi. Kas tādā gadījumā tiks atzīmēts Veco ļaužu dienā? Jebšu, citiem vārdiem sakot, vai mūsu valstī ir vērts īpaši atzīmēt to, ka cilvēki kļūst veci? Gabals jau nevienam nenokritīs, ja 1. oktobris turpmāk būs Veco ļaužu diena, lai gan pieredze ar Latvijas ļoti daudzajām atzīmējamām un svinamām dienām liecina, ka īpaši lielu vērību tai neviens nepievērsīs. Taču patlaban ir tomēr ļoti, ļoti daudz kā cita, kam politikāņi varētu pievērst uzmanību un kas vecāku cilvēku dzīvē ir daudz būtiskāk. Piemēram, šodien izskanējusi ziņa, ka pacienta iemaksa ārsta vizītei no jaunā gada visticamāk dubultosies, ja ne pieaugs vēl vairāk, lai kompensētu veselības sistēmā iztrūkstošo naudu. Patlaban iemaksa ir 50 santīmu, dubultota tā būtu viens lats, bet arī tā cilvēkam ar 53 latu pensiju ir nauda, vēl jo vairāk, ja vizītes rezultātā tiks izrakstītas dārgas zāles. Tajā pašā veselības sistēmā ir runāts arī par to, ka valsts varētu sašaurināt kompensējamo zāļu sarakstu, kurš jau tā ir visnotaļ šaurs (skat. blogu pirms pāris dienām par leikēmijas pacientiem). Vēl nav ar pilnu švunku sākusies apkures sezona, bet dārgāka apkure ir pilnīgi noteikti, un arī tas pensionāriem sit pa kabatu smagāk, nekā dažam labam. Un vērts padomāt arī par pensionāriem nākotnē. Ziņots, ka pasaules finanšu krīzes apstākļos 2. pensiju līmenī iemaksātie līdzekļi ir krietni zaudējuši savu vērtību. Šīs visas ir jomas, kurās būtu ļoti labi, ja valdība vismaz diskutētu iespējas, kā izvairīties no veco ļaužu dzīves pasliktināšanas vēl tālāk, vismaz meklētu risinājumus. Manuprāt, pašreizējos apstākļos Veco ļaužu diena daļēji būtu ņirgāšanās, it īpaši ņemot vērā to, ka šogad tieši 1. oktobris bija diena, kad tika paaugstināti komunālo pakalpojumu tarifi.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 13. oktobris
Par Valsts prezidenta komunikāciju problēmām un Eiropas laizīšanos Krievijas priekšā - pārdomas pirmdienā
Labrīt, lasītāji!
Ceru ka visiem bija jaukas brīvdienas. Pats drusciņ pastrādāju, drusciņ atpūtos, baznīcā mums bija viesmācītājs no svētā Pāvila katedrāles Londonā -- tā ir milzīga katedrāle, un mums tas bija lielisks notikums.
Šorīt pāris pārdomas. Ziņots, ka jaunais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs kādu mēnesi apdomāšoties pirms nākšot pie secinājuma par to, vai kancelejā kaut kas ir vai nav jāmaina. Cita starpā Valdis Zatlers nesen radio intervijā teica, ka atvērts varētu būt jautājums arī par preses sekretāres Intas Lases nākotni. Tas nudien rada pārdomas, jo mūsu prezidents ir cilvēks, kurš, atšķirībā no valdošās "elites", var patiešām teikt, ka lielākā problēma viņam ir komunikāciju problēma. Diez vai I. Lase ir vienpersoniski atbildīga par to, ko prezidents dara un kā viņš reaģē uz lietām, taču sabiedrisko attiecību kļūdas ir bijušas visnotaļ varenas -- marismātiskā uzruna pērnajā tautas protestā, "skaidrojums" par to, kāpēc prezidents gozējās Pekinas radītajā bet falšajā saulītē brīdī, kad Gruzija dega kara liesmās, vāvuļošana brīdī, kad bija kritusi Kalvīša, bet vēl nebija atrasta jaunā valdība u.tml. Nepārprotami V. Zatlers nav muļķis, ja viņš būtu muļķis, tad viņš nebūtu kļuvis par vienu no valsts redzamākajiem ārstiem. Taču ārsts ir viena lieta, valstsvīrs ir atkal kaut kas cits, un, kā esmu rakstījis citreiz, politiķiem pasaulē mēdz būt profesionāla komanda, kura nekad neļauj pateikt ne to. Arī Vairai Vīķei-Freibergai sākumā bija pieredzes trūkums, un arī viņa reizēm nāca ar, nu, teiksim, ne gluži pārdomātām domām. Taču viņai bija pavisam profesionāla komanda, tajā skaitā nepārspējamā preses sekretāre Aiva Rozenberga, un pavisam drīz vien viņas kanceleja darbojās pat ļoti profesionāli. Lai vai kā, bet Valdis Zatlers Latvijas prezidents būs vēl vairāku gadu garumā, ja patlaban viņam kantorī strādā diletanti, tad ir laiks mainīt štatus.
***
Vēl ziņots, ka Francijas prezidents Sarkōžu Niklāvs ir paziņojis, ka gaidāmajās sarunās par Gruzijas attiecībām ar Krieviju piedalīsies arī Dienvidosetijas un Abhāzijas pārstāvji, tiesa, tā būšot ekspertu, nevis valdības delegācija. Ņemot vērā to, ka Dienvidosetijas un Abhāzijas "neatkarību" atzīst tikai Krievija un, ja nemaldos, ekskomunista vadītā Nikaragva, to var interpretēt tikai kā līšanu un laizīšanos Krievijas priekšā. Ārlietu ministrijas mājas lapā es par gaidāmo sapulci neko neatradu, bet Latvijai pret šo situāciju būtu jāiebilst pat ļoti stingri. Krievijas cūcību Gruzijas teritorijā nedrīkst pat mazliet leģitimēt, un kādreizējai ārlietu ministrei Sandrai Kalnietei ir absolūti taisnība, ka te vajag atcerēties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu, kad Padumjās savienības Baltijas republikas "lielā" Eiropa pie galda laida tikai tajos gadījumos, kad Maskavai pret to nebija iebildumu. Toreiz ar ASV prezidentu Džordžu Bušu vecāko un gudrāko priekšgalā notika liela roku lauzīšana par Padumjās savienības teritoriālo "integritāti," pats Vašingtonā biju kādā sapulcē, kurā ASV Ārlietu resora pārstāvis atklātā tekstā pateica, ka par Baltijas valstīm vēl var runāt, bet par Ukrainas neatkarību nu gan ne. Tā rezultātā zāli skaļi un demonstratīvi pameta grupa ukraiņu. Te atkal kārtējo reizi ir jārunā par reālpolitikas graujošo ietekmi pret principiem un morāli, savukār franči vienmēr ir bijuši pārmērīgi gatavi, piedodiet, bučot Krievijas pakaļu. Ja Eiropa, tajā skaitā Latvijas Republika, vēlas pateikt, ka Dienvidosetija un Abhāzija vairs nav Gruzijas sastāvdaļa, tad lai tā pasaka skaidri un gaiši, un tad dzīvosim tālāk. Citādi runāt ar okupētas teritorijas valdošā režīma pārstāvjiem pie lielajiem Ženēvas galdiem ir garām, pilnīgi garām.
Jauku visiem dienu!
Ceru ka visiem bija jaukas brīvdienas. Pats drusciņ pastrādāju, drusciņ atpūtos, baznīcā mums bija viesmācītājs no svētā Pāvila katedrāles Londonā -- tā ir milzīga katedrāle, un mums tas bija lielisks notikums.
Šorīt pāris pārdomas. Ziņots, ka jaunais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs kādu mēnesi apdomāšoties pirms nākšot pie secinājuma par to, vai kancelejā kaut kas ir vai nav jāmaina. Cita starpā Valdis Zatlers nesen radio intervijā teica, ka atvērts varētu būt jautājums arī par preses sekretāres Intas Lases nākotni. Tas nudien rada pārdomas, jo mūsu prezidents ir cilvēks, kurš, atšķirībā no valdošās "elites", var patiešām teikt, ka lielākā problēma viņam ir komunikāciju problēma. Diez vai I. Lase ir vienpersoniski atbildīga par to, ko prezidents dara un kā viņš reaģē uz lietām, taču sabiedrisko attiecību kļūdas ir bijušas visnotaļ varenas -- marismātiskā uzruna pērnajā tautas protestā, "skaidrojums" par to, kāpēc prezidents gozējās Pekinas radītajā bet falšajā saulītē brīdī, kad Gruzija dega kara liesmās, vāvuļošana brīdī, kad bija kritusi Kalvīša, bet vēl nebija atrasta jaunā valdība u.tml. Nepārprotami V. Zatlers nav muļķis, ja viņš būtu muļķis, tad viņš nebūtu kļuvis par vienu no valsts redzamākajiem ārstiem. Taču ārsts ir viena lieta, valstsvīrs ir atkal kaut kas cits, un, kā esmu rakstījis citreiz, politiķiem pasaulē mēdz būt profesionāla komanda, kura nekad neļauj pateikt ne to. Arī Vairai Vīķei-Freibergai sākumā bija pieredzes trūkums, un arī viņa reizēm nāca ar, nu, teiksim, ne gluži pārdomātām domām. Taču viņai bija pavisam profesionāla komanda, tajā skaitā nepārspējamā preses sekretāre Aiva Rozenberga, un pavisam drīz vien viņas kanceleja darbojās pat ļoti profesionāli. Lai vai kā, bet Valdis Zatlers Latvijas prezidents būs vēl vairāku gadu garumā, ja patlaban viņam kantorī strādā diletanti, tad ir laiks mainīt štatus.
***
Vēl ziņots, ka Francijas prezidents Sarkōžu Niklāvs ir paziņojis, ka gaidāmajās sarunās par Gruzijas attiecībām ar Krieviju piedalīsies arī Dienvidosetijas un Abhāzijas pārstāvji, tiesa, tā būšot ekspertu, nevis valdības delegācija. Ņemot vērā to, ka Dienvidosetijas un Abhāzijas "neatkarību" atzīst tikai Krievija un, ja nemaldos, ekskomunista vadītā Nikaragva, to var interpretēt tikai kā līšanu un laizīšanos Krievijas priekšā. Ārlietu ministrijas mājas lapā es par gaidāmo sapulci neko neatradu, bet Latvijai pret šo situāciju būtu jāiebilst pat ļoti stingri. Krievijas cūcību Gruzijas teritorijā nedrīkst pat mazliet leģitimēt, un kādreizējai ārlietu ministrei Sandrai Kalnietei ir absolūti taisnība, ka te vajag atcerēties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu, kad Padumjās savienības Baltijas republikas "lielā" Eiropa pie galda laida tikai tajos gadījumos, kad Maskavai pret to nebija iebildumu. Toreiz ar ASV prezidentu Džordžu Bušu vecāko un gudrāko priekšgalā notika liela roku lauzīšana par Padumjās savienības teritoriālo "integritāti," pats Vašingtonā biju kādā sapulcē, kurā ASV Ārlietu resora pārstāvis atklātā tekstā pateica, ka par Baltijas valstīm vēl var runāt, bet par Ukrainas neatkarību nu gan ne. Tā rezultātā zāli skaļi un demonstratīvi pameta grupa ukraiņu. Te atkal kārtējo reizi ir jārunā par reālpolitikas graujošo ietekmi pret principiem un morāli, savukār franči vienmēr ir bijuši pārmērīgi gatavi, piedodiet, bučot Krievijas pakaļu. Ja Eiropa, tajā skaitā Latvijas Republika, vēlas pateikt, ka Dienvidosetija un Abhāzija vairs nav Gruzijas sastāvdaļa, tad lai tā pasaka skaidri un gaiši, un tad dzīvosim tālāk. Citādi runāt ar okupētas teritorijas valdošā režīma pārstāvjiem pie lielajiem Ženēvas galdiem ir garām, pilnīgi garām.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 10. oktobris
Prāta vārdi no uzņēmējas Solimas un vēlme, kura ar tiem saistās -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji!
No visa tā, kas pasaulē ir labs un jauks, man viena no mīļākajām lietām ir agrs rīts, kad var piecelties, uzvārīt tēju un apsēsties ērtā krēslā ar laikrakstiem. Dzīves biedrs no rītiem ir mazrunīgs, savukārt otrs līdzdzīvotājs nakti strādā un no rītiem guļ, tāpēc tas ir tāds kluss, jauks brīdis lasāmvielas baudīšanai. Tiesa, tas bija vēl jaukāks laikā pirms Dienas "abonēšanas centrs" divas reizes pāris mēnešu laikā lauza līguma nosacījumus un pārtrauca nest arī citas avīzes, ne tikai Dienu un Dienas Biznesu (uzņēmuma mājas lapa ir nudien uzjautrinoša, jo sarkaniem burtiem piedāvatais links "visi piedāvājumi" atver ... tukšu lapu), bet visu jau nevar vēlēties.
Šorīt laikrakstos atradu divas sevišķi jaukas lietas. Viena ir intervija Kultūras Dienā ar brāļiem Koeniem, kuri ir autori daudzām labām filmām, tajā skaitā divām, kuras manā izpratnē ir absolūtākie šedevri -- "Fargo" un "Brāl, kur tu esi?" Ļoti interesanta intervija, ne mazumis tāpēc, ka ir arī ļoti profesionāla un interesanta intervētāja. Un otra ir intervija Dienas Biznesa pielikumā "Numurs" ar uzņēmēju Mairitu Solimu, kurā ir paustas šādas domas:
M. Solima: Aicinājumam -- baudi dienu! -- ir dziļa nozīme. Būt apmierinātam ar šodienu, ar savu izskatu, to, cik tev vēl matu uz galvas, ar iespēju nomazgāt netīros traukus, jo -- tev ir kāds, kurš tos traukus piesmērē. Lūk, dzīves sāls! Mēs par to aizmirstam un sūkstāmies, ka kaimiņam veicies labāk -- mašīna dārgāka, zābaki labāki. Mēs paši pilinām sev uz galvas indi un kļūstam īgni. Nu labi, ir draņķīga valdība, ir draņķīga politika, bet vai tāpēc mēs skriesim projām?! Mazliet taču vēl ticam, ja reiz šeit esam. Tiesa, ja man būtu divdesmit gadu, es diez vai te paliktu.
Jautājums: Ar visu to, kas jums ir?
M. Solima: Nē, ar to, kas man ir galvā. Dabūt atpakaļ pilsoņu uzticību, kam seko nodokļu maksātāju prieks par to, ka viņi godprātīgi maksā, lai uzturētu šo valsti un valdību -- tas ir neatgriezeniski zaudēts daudzās paaudzēs.
Lūk, kādā kontekstā varam aplūkot tehnokrāta Godmaņa vakar Saeimā piedāvāto pagalam tehnokrātisko referātu par to, ko viņa valdība ir sastrādājusi. Paldies Dievam, tehnokrāts Godmanis nav treknuma garants Kalvītis, kurš bija pārāk augstprātīgs, lai vispār ar kādu par kaut ko runātu, nemaz nerunājot par kaut kādu tur skaidrošanos. Taču tieši uzņēmējas piesauktā katastrofālā uzticības krīze ir tas, kas patlaban ir vissmagākais. Un tieši šajā jomā tehnokrātisms neder, jo politikāņi ir līdz vēmienam gatavi ignorēt visu to, kas šo uzticību varētu kaut mazliet labot -- godprātīgi attiekties pret nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja meklēšanu un ne tikai meklēšanu, bet arī atrašanu, pārtraukt attiecības ar "kolēģiem," kuri sagrēkojas likuma priekšā, neļaut vairs saviem "vecbiedriem" vai jebkuriem citiem radījumiem avīzēs plātīties ar muļķīgiem apgalvojumiem, kuru pusslēptais vai pavisam neslēptais mērķis ir graut valsts likuma aizsardzības iestādes, un pēdīgi, ja kas, izpildīt vasarā lai arī cik negribīgi solīto un apstiprināt likumu, kurš sabiedrībai ļautu viņus vienkārši padzīt ar mietu tad, kad viņi kļūst pārāk pretīgi. Šī ir tā grupele, kuras teorētiskais vadonis Godmanis nevar piedāvāt neko citu, kā tehnokrātisku darbu un darbiņu un sīkumiņu sarakstu. Iedvesmu no viņa vai jebkura cita valdošās bandas pārstāvja jau sen vairs nav ko gaidīt.
Jauku visiem dienu!
No visa tā, kas pasaulē ir labs un jauks, man viena no mīļākajām lietām ir agrs rīts, kad var piecelties, uzvārīt tēju un apsēsties ērtā krēslā ar laikrakstiem. Dzīves biedrs no rītiem ir mazrunīgs, savukārt otrs līdzdzīvotājs nakti strādā un no rītiem guļ, tāpēc tas ir tāds kluss, jauks brīdis lasāmvielas baudīšanai. Tiesa, tas bija vēl jaukāks laikā pirms Dienas "abonēšanas centrs" divas reizes pāris mēnešu laikā lauza līguma nosacījumus un pārtrauca nest arī citas avīzes, ne tikai Dienu un Dienas Biznesu (uzņēmuma mājas lapa ir nudien uzjautrinoša, jo sarkaniem burtiem piedāvatais links "visi piedāvājumi" atver ... tukšu lapu), bet visu jau nevar vēlēties.
Šorīt laikrakstos atradu divas sevišķi jaukas lietas. Viena ir intervija Kultūras Dienā ar brāļiem Koeniem, kuri ir autori daudzām labām filmām, tajā skaitā divām, kuras manā izpratnē ir absolūtākie šedevri -- "Fargo" un "Brāl, kur tu esi?" Ļoti interesanta intervija, ne mazumis tāpēc, ka ir arī ļoti profesionāla un interesanta intervētāja. Un otra ir intervija Dienas Biznesa pielikumā "Numurs" ar uzņēmēju Mairitu Solimu, kurā ir paustas šādas domas:
M. Solima: Aicinājumam -- baudi dienu! -- ir dziļa nozīme. Būt apmierinātam ar šodienu, ar savu izskatu, to, cik tev vēl matu uz galvas, ar iespēju nomazgāt netīros traukus, jo -- tev ir kāds, kurš tos traukus piesmērē. Lūk, dzīves sāls! Mēs par to aizmirstam un sūkstāmies, ka kaimiņam veicies labāk -- mašīna dārgāka, zābaki labāki. Mēs paši pilinām sev uz galvas indi un kļūstam īgni. Nu labi, ir draņķīga valdība, ir draņķīga politika, bet vai tāpēc mēs skriesim projām?! Mazliet taču vēl ticam, ja reiz šeit esam. Tiesa, ja man būtu divdesmit gadu, es diez vai te paliktu.
Jautājums: Ar visu to, kas jums ir?
M. Solima: Nē, ar to, kas man ir galvā. Dabūt atpakaļ pilsoņu uzticību, kam seko nodokļu maksātāju prieks par to, ka viņi godprātīgi maksā, lai uzturētu šo valsti un valdību -- tas ir neatgriezeniski zaudēts daudzās paaudzēs.
Lūk, kādā kontekstā varam aplūkot tehnokrāta Godmaņa vakar Saeimā piedāvāto pagalam tehnokrātisko referātu par to, ko viņa valdība ir sastrādājusi. Paldies Dievam, tehnokrāts Godmanis nav treknuma garants Kalvītis, kurš bija pārāk augstprātīgs, lai vispār ar kādu par kaut ko runātu, nemaz nerunājot par kaut kādu tur skaidrošanos. Taču tieši uzņēmējas piesauktā katastrofālā uzticības krīze ir tas, kas patlaban ir vissmagākais. Un tieši šajā jomā tehnokrātisms neder, jo politikāņi ir līdz vēmienam gatavi ignorēt visu to, kas šo uzticību varētu kaut mazliet labot -- godprātīgi attiekties pret nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja meklēšanu un ne tikai meklēšanu, bet arī atrašanu, pārtraukt attiecības ar "kolēģiem," kuri sagrēkojas likuma priekšā, neļaut vairs saviem "vecbiedriem" vai jebkuriem citiem radījumiem avīzēs plātīties ar muļķīgiem apgalvojumiem, kuru pusslēptais vai pavisam neslēptais mērķis ir graut valsts likuma aizsardzības iestādes, un pēdīgi, ja kas, izpildīt vasarā lai arī cik negribīgi solīto un apstiprināt likumu, kurš sabiedrībai ļautu viņus vienkārši padzīt ar mietu tad, kad viņi kļūst pārāk pretīgi. Šī ir tā grupele, kuras teorētiskais vadonis Godmanis nevar piedāvāt neko citu, kā tehnokrātisku darbu un darbiņu un sīkumiņu sarakstu. Iedvesmu no viņa vai jebkura cita valdošās bandas pārstāvja jau sen vairs nav ko gaidīt.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 9. oktobris
Par aunpierīgumu un cilvēciskas attieksmes trūkumu ierēdņos -- leikēmija un Tora
Labrīt, lasītāji!
Šodien Dienā ir šausmu stāsts par leikēmiju. Izrādās, mūsu valsts ir teju vienīgā visā Eiropas Savienībā, kurā attiecībā pret šīs briesmīgās sērgas upuriem valsts (vai, pareizāk sakot, Veselības ministrija) izturas nevienlīdzīgi. Pastāvot kvotas, kuru ietvaros valsts nauda pacientu ārstēšanai nonāk līdz dažiem, bet nebūt ne visiem pacientiem. Kāds ministrijas pārstāvis esot pat atļāvies vienam no nelaimīgajiem leikēmijas upuriem pavēstīt, ka par viena leikēmijas pacienta ārstēšanu izdoto naudu varot apārstēt 180 ļautiņus ar acīmredzot mazāk sarežģītām slimībām. Par kvotu sistēmas trūkumiem norādījis ij Tiesībsargs, ij Saeimas Cilvēka tiesību komisija, bet Veselības ministrija (laikam tomēr vārdiņš "Veselības" šajā gadījumā būtu jāliek pēdiņās) pasaka ni un ni.
Te nāk prātā pāris domas. Pirmām kārtām, neģēlīgi grūti saprast, cik lielā mērā valsti var turēt atbildīgu par visu apslimušo cilvēku ārstēšanu. Tas bija pavisam nesen, kad visi dzirdējām par nabaga četrus gadus veco Gustavu, kurš vienīgais valstī sirgst ar nopietno un arī ļoti, ļoti dārgi ārstējamo Gošē slimību. Te varētu sākties vecā dziesma. Ja reiz valsts apmaksā ārstēšanu Gošē slimības pacientam, tad kāpēc ne šim te leikēmijas vai plaušu vēža pacientam? Ja reiz visiem leikēmijas pacientiem, tad kāpēc ne visiem diabēta pacientiem, u.tml. Taču šajā gadījumā divas lietas ir skaidras. Pirmkārt, ministrijā kāds uzvedas kā riktīga aunapiere. Ir skaidrs, ka sistēma ir neadekvāta, bet ministrija tam nepievērsīs nekādas uzmanības, lai iet leikēmijas pacienti ieskrieties un tas nekas, ka citur Eiropā ir atrasta cita, labāka sistēma. Otrkārt, kā atzīmēts materiālā, Latvijā veselības budžets ir tālu zem Eiropas (un pat Krievijas) normas, un pilnīgi noteikti (un nožēlojamā kārtā) tas nepieaugs paredzamajā nākotnē, jo valdība taču ir izstrādājusi taupīgu budžetu, bet Latvijas bankas prezidents šodien Dienas Biznesā brēc, ka tam jābūt vēl daudzreiz taupīgākam.
Domājot par leikēmijas un cita veida pacientiem, nāk prātā arī otra doma, proti -- veselība mūsdienās ļoti nepatīkamā kārtā ir kļuvusi par komercpreci. Leikēmijas pacienta ārstēšanai ir vajadzīgi 25 tūkstoši latu gadā. Kāpēc? Labākās zāles pret leikēmiju saucas Glivec, un tās ražo firma Novartis, kurai pagājušais gads ir bijis ar jauktiem rezultātiem. Pozitīvā ziņa -- Novartis peļņa 2007. gadā bija 12 miljardi dolāru. Sliktā -- tā gada Davosas konferencē nevalstiskā organizācija Pro Natura firmu Novartis atzina par gada bezatbildīgāko uzņēmumu tāpēc, ka firma nikni cīnās pret centieniem citur pasaulē, un it īpaši Indijā, izveidot Glivec ģenērisko versiju, lai ļautu ārstēt trūcīgus vēža pacientus daudz, daudz lētāk.
Protams, nevar teikt, ka 12 miljardi dolāru nozīmē, ka firmai būtu jākļūst bezatbildīgai pašai pret sevi. Jaunu medikamentu izstrādāšana un aprobēšana nav lēts process, un loģiski, ka firmas akcionāri vēlas atgūt šo naudu. Taču tas ir vājš mierinājums leikēmijas pacientam Latvijā, kā arī Indijā. Internetā bez jebkādām problēmām var atrast Glivec piedāvājumu arī ģenēriskā versijā, tiesa, manis atrastajā variantā 200 kapsulas maksā 1600 ASV dolāru, arī tā vidējam latvietim nav sasniedzama summa, taču tānoteikti ir krietni zemāka par 25000 latiem gadā. Diez vai valsts oficiāli var mēģināt apiet Novartis patentu, bet cilvēcīga attieksme veselības aprūpē nav neiespējama. Vajag tikai mazāk aunpierīgus ierēdņus.
Par aunpierīgumu ierēdņos, starp citu, man liek domāt arī kas cits, ko nesen lasīju. Pērn sanāca tā, ka valsts obligātais eksāmens 9. klases skolēniem matemātikā tika piedāvāts dienā, kad ebreji atzīmē Toras dāvināšanas svētkus. Rīgas ebreju skola jau ļoti ilgi pirms šīs dienas par to paziņoja Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, jo Toras dāvināšanas svētkos ebreji nedrīkst strādāt. Arī šajā lietā iesaistītās Tiesībsargs un Saeimas Cilvēka tiesību komisija. Varat trīsreiz minēt, ko pateica Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi. Jā, pareizi. Ebreju bērni un viņu aizstāvji var iet ieskrieties. Arī šajā gadījumā jāatzīst, ka nevaru jau visu ko pārkārtot visu tautu un reliģiju svētku kontekstā, galu galā mūsējā ir valsts, kura arī neatzīst neko no Pareizticīgo baznīcas kalendāra. Bet tomēr. Arī šeit gribas domāt par cilvēciskumu un aunpierīgumu.
Jauku visiem dienu!
Šodien Dienā ir šausmu stāsts par leikēmiju. Izrādās, mūsu valsts ir teju vienīgā visā Eiropas Savienībā, kurā attiecībā pret šīs briesmīgās sērgas upuriem valsts (vai, pareizāk sakot, Veselības ministrija) izturas nevienlīdzīgi. Pastāvot kvotas, kuru ietvaros valsts nauda pacientu ārstēšanai nonāk līdz dažiem, bet nebūt ne visiem pacientiem. Kāds ministrijas pārstāvis esot pat atļāvies vienam no nelaimīgajiem leikēmijas upuriem pavēstīt, ka par viena leikēmijas pacienta ārstēšanu izdoto naudu varot apārstēt 180 ļautiņus ar acīmredzot mazāk sarežģītām slimībām. Par kvotu sistēmas trūkumiem norādījis ij Tiesībsargs, ij Saeimas Cilvēka tiesību komisija, bet Veselības ministrija (laikam tomēr vārdiņš "Veselības" šajā gadījumā būtu jāliek pēdiņās) pasaka ni un ni.
Te nāk prātā pāris domas. Pirmām kārtām, neģēlīgi grūti saprast, cik lielā mērā valsti var turēt atbildīgu par visu apslimušo cilvēku ārstēšanu. Tas bija pavisam nesen, kad visi dzirdējām par nabaga četrus gadus veco Gustavu, kurš vienīgais valstī sirgst ar nopietno un arī ļoti, ļoti dārgi ārstējamo Gošē slimību. Te varētu sākties vecā dziesma. Ja reiz valsts apmaksā ārstēšanu Gošē slimības pacientam, tad kāpēc ne šim te leikēmijas vai plaušu vēža pacientam? Ja reiz visiem leikēmijas pacientiem, tad kāpēc ne visiem diabēta pacientiem, u.tml. Taču šajā gadījumā divas lietas ir skaidras. Pirmkārt, ministrijā kāds uzvedas kā riktīga aunapiere. Ir skaidrs, ka sistēma ir neadekvāta, bet ministrija tam nepievērsīs nekādas uzmanības, lai iet leikēmijas pacienti ieskrieties un tas nekas, ka citur Eiropā ir atrasta cita, labāka sistēma. Otrkārt, kā atzīmēts materiālā, Latvijā veselības budžets ir tālu zem Eiropas (un pat Krievijas) normas, un pilnīgi noteikti (un nožēlojamā kārtā) tas nepieaugs paredzamajā nākotnē, jo valdība taču ir izstrādājusi taupīgu budžetu, bet Latvijas bankas prezidents šodien Dienas Biznesā brēc, ka tam jābūt vēl daudzreiz taupīgākam.
Domājot par leikēmijas un cita veida pacientiem, nāk prātā arī otra doma, proti -- veselība mūsdienās ļoti nepatīkamā kārtā ir kļuvusi par komercpreci. Leikēmijas pacienta ārstēšanai ir vajadzīgi 25 tūkstoši latu gadā. Kāpēc? Labākās zāles pret leikēmiju saucas Glivec, un tās ražo firma Novartis, kurai pagājušais gads ir bijis ar jauktiem rezultātiem. Pozitīvā ziņa -- Novartis peļņa 2007. gadā bija 12 miljardi dolāru. Sliktā -- tā gada Davosas konferencē nevalstiskā organizācija Pro Natura firmu Novartis atzina par gada bezatbildīgāko uzņēmumu tāpēc, ka firma nikni cīnās pret centieniem citur pasaulē, un it īpaši Indijā, izveidot Glivec ģenērisko versiju, lai ļautu ārstēt trūcīgus vēža pacientus daudz, daudz lētāk.
Protams, nevar teikt, ka 12 miljardi dolāru nozīmē, ka firmai būtu jākļūst bezatbildīgai pašai pret sevi. Jaunu medikamentu izstrādāšana un aprobēšana nav lēts process, un loģiski, ka firmas akcionāri vēlas atgūt šo naudu. Taču tas ir vājš mierinājums leikēmijas pacientam Latvijā, kā arī Indijā. Internetā bez jebkādām problēmām var atrast Glivec piedāvājumu arī ģenēriskā versijā, tiesa, manis atrastajā variantā 200 kapsulas maksā 1600 ASV dolāru, arī tā vidējam latvietim nav sasniedzama summa, taču tānoteikti ir krietni zemāka par 25000 latiem gadā. Diez vai valsts oficiāli var mēģināt apiet Novartis patentu, bet cilvēcīga attieksme veselības aprūpē nav neiespējama. Vajag tikai mazāk aunpierīgus ierēdņus.
Par aunpierīgumu ierēdņos, starp citu, man liek domāt arī kas cits, ko nesen lasīju. Pērn sanāca tā, ka valsts obligātais eksāmens 9. klases skolēniem matemātikā tika piedāvāts dienā, kad ebreji atzīmē Toras dāvināšanas svētkus. Rīgas ebreju skola jau ļoti ilgi pirms šīs dienas par to paziņoja Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, jo Toras dāvināšanas svētkos ebreji nedrīkst strādāt. Arī šajā lietā iesaistītās Tiesībsargs un Saeimas Cilvēka tiesību komisija. Varat trīsreiz minēt, ko pateica Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi. Jā, pareizi. Ebreju bērni un viņu aizstāvji var iet ieskrieties. Arī šajā gadījumā jāatzīst, ka nevaru jau visu ko pārkārtot visu tautu un reliģiju svētku kontekstā, galu galā mūsējā ir valsts, kura arī neatzīst neko no Pareizticīgo baznīcas kalendāra. Bet tomēr. Arī šeit gribas domāt par cilvēciskumu un aunpierīgumu.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 8. oktobris
Ceturto reizi atgriezties? Diez vai
Labrīt, lasītāji!
Ja pēc tam, kad Latvijas komercetelevīzijas noskaidros, kura ir Latvijas "princese" un kurš koris vislabāk dzied, tās pievērstos realitātes šovam "Latvijas nekompetentākais politikānis," tad kandidāti nebūtu tālu jāmeklē. Tādus varētu atrast ij Saeimā (Šmits, Jaundžeikars, Dobelis, Daudze un vēl daudzi citi), ij arī Ministru kabinetā (Kastēns, Šlesers). Taču ļoti un pat ļoti labas izredzes uzvarēt būtu zirgkopim un lopu dakterim Veldrem, kurš nekompetenci demonstrēja vispirms veselības ministra, bet tagad -- aizsardzības ministra amatā.
Nule kā ministrs ir sniedzis interviju ziņu aģentūrai BNS, kurā viņš cita starpā ir apcerējis sevis pārstāvētās "Tautas" partijas tēvu un krusttēvu Andri Šķēli. "Domāju, ka jā. Es pat nedomāju, ka tas varētu būt izslēgts" -- tā zirgu fans ir atbildējis uz jautājumu par to, vai Šķēle kādreiz varētu atgriezties lielajā politikā. Jā, atzinis Veldre, Šķēle ir dikti kritizēts ("labi, ka vēl Pirmo un Otro pasaules karu nepiešuva..."), bet kādreizējais premjerministrs kritiku protot paciest, turklāt viņam "atgriežoties ceturto reizi" kritikas varētu būt mazāk.
Es personīgi vienmēr esmu uzskatījis, ka Šķēle bija pats labākais Latvijas premjerministrs (un, ja kāds tik ļoti vēlas domāt, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu bijis viesis viņa mājā -- nu, OK, bet taisnība tomēr tā nebūs). Viņš vairāk nekā jebkurš cits bija pareizais cilvēks pareizajā vietā. Taču, pirmkārt, politisko respektu viņš lielā mērā zaudēja tad, kad piedalījās Jūrmalgeitā un sapriecājās par "kretiniem" (nemaz nerunājot par to, ka viņš finansēja pašu ciniskāko "neatkarīgo trešo personu" kampaņu laikā pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām), un, otrkārt, viņa izveidotā partija it īpaši "stabilitātes garanta" Kalvīša izpildījumā, ir izvērtusies par briesmīgu monstru, par kuru, jācer, pašam dibinātājam ir kauns un liels kauns. Laikam jau ne, ja dzīves biedre joprojām ir partijas vadībā, bet tomēr.
Taču diez vai Šķēle kādreiz atgriezīsies lielajā politikā, ne mazumis tāpēc, ka tam noteikot, uzmanība atkal tiktu intensīvi pievērsta viņa uzņēmējdarbībai. Biznesā, kā visi zinām, Šķēle ir bijis pat ļoti veiksmīgs, bet laikā kopš viņš no politikas aizgāja, ir radušies jautājumi gan par atkritumu apsaimniekošanu, gan arī par digitālās televīzijas lietu. Dievs pas', nesaku, ka vienā vai otrā lietā ir notikušas šmuces, kurās ir tieši iesaistīts Šķēle, to es nevaru zināt. Taču amatpersonas deklarācijas pildīšana diez vai ir kaut kas tāds, ar ko viņš atkal kādreiz gribētu nodarboties, turklāt, kā jau to vaļsirdīgi kādreiz ir atzinis viņa partijas biedrs Edmunds Krastiņš, ministrēšana mūsu valstī nekāda ienesīga šepte tomēr nav. Un vēl vairāk -- krīze "Tautas" partijas rezervistu soliņā acīmredzot ir pat ļoti kliedzoša, ja par pašu piemērotāko cilvēku ministru prezidenta amatam kāds valdības ministrs, lai arī cik nekompetents, var iedomāties tikai kādu, kurš no politikas aizgāja jau sen.
Jauku visiem dienu!
Ja pēc tam, kad Latvijas komercetelevīzijas noskaidros, kura ir Latvijas "princese" un kurš koris vislabāk dzied, tās pievērstos realitātes šovam "Latvijas nekompetentākais politikānis," tad kandidāti nebūtu tālu jāmeklē. Tādus varētu atrast ij Saeimā (Šmits, Jaundžeikars, Dobelis, Daudze un vēl daudzi citi), ij arī Ministru kabinetā (Kastēns, Šlesers). Taču ļoti un pat ļoti labas izredzes uzvarēt būtu zirgkopim un lopu dakterim Veldrem, kurš nekompetenci demonstrēja vispirms veselības ministra, bet tagad -- aizsardzības ministra amatā.
Nule kā ministrs ir sniedzis interviju ziņu aģentūrai BNS, kurā viņš cita starpā ir apcerējis sevis pārstāvētās "Tautas" partijas tēvu un krusttēvu Andri Šķēli. "Domāju, ka jā. Es pat nedomāju, ka tas varētu būt izslēgts" -- tā zirgu fans ir atbildējis uz jautājumu par to, vai Šķēle kādreiz varētu atgriezties lielajā politikā. Jā, atzinis Veldre, Šķēle ir dikti kritizēts ("labi, ka vēl Pirmo un Otro pasaules karu nepiešuva..."), bet kādreizējais premjerministrs kritiku protot paciest, turklāt viņam "atgriežoties ceturto reizi" kritikas varētu būt mazāk.
Es personīgi vienmēr esmu uzskatījis, ka Šķēle bija pats labākais Latvijas premjerministrs (un, ja kāds tik ļoti vēlas domāt, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu bijis viesis viņa mājā -- nu, OK, bet taisnība tomēr tā nebūs). Viņš vairāk nekā jebkurš cits bija pareizais cilvēks pareizajā vietā. Taču, pirmkārt, politisko respektu viņš lielā mērā zaudēja tad, kad piedalījās Jūrmalgeitā un sapriecājās par "kretiniem" (nemaz nerunājot par to, ka viņš finansēja pašu ciniskāko "neatkarīgo trešo personu" kampaņu laikā pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām), un, otrkārt, viņa izveidotā partija it īpaši "stabilitātes garanta" Kalvīša izpildījumā, ir izvērtusies par briesmīgu monstru, par kuru, jācer, pašam dibinātājam ir kauns un liels kauns. Laikam jau ne, ja dzīves biedre joprojām ir partijas vadībā, bet tomēr.
Taču diez vai Šķēle kādreiz atgriezīsies lielajā politikā, ne mazumis tāpēc, ka tam noteikot, uzmanība atkal tiktu intensīvi pievērsta viņa uzņēmējdarbībai. Biznesā, kā visi zinām, Šķēle ir bijis pat ļoti veiksmīgs, bet laikā kopš viņš no politikas aizgāja, ir radušies jautājumi gan par atkritumu apsaimniekošanu, gan arī par digitālās televīzijas lietu. Dievs pas', nesaku, ka vienā vai otrā lietā ir notikušas šmuces, kurās ir tieši iesaistīts Šķēle, to es nevaru zināt. Taču amatpersonas deklarācijas pildīšana diez vai ir kaut kas tāds, ar ko viņš atkal kādreiz gribētu nodarboties, turklāt, kā jau to vaļsirdīgi kādreiz ir atzinis viņa partijas biedrs Edmunds Krastiņš, ministrēšana mūsu valstī nekāda ienesīga šepte tomēr nav. Un vēl vairāk -- krīze "Tautas" partijas rezervistu soliņā acīmredzot ir pat ļoti kliedzoša, ja par pašu piemērotāko cilvēku ministru prezidenta amatam kāds valdības ministrs, lai arī cik nekompetents, var iedomāties tikai kādu, kurš no politikas aizgāja jau sen.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2008. gada 7. oktobris
Viesošanās ar diktatoriem II
Labrīt, lasītāji!
Šodien tēma neizbēgami sasaucas ar vakardienas tēmu, proti, par to, kā demokrātiskā pasaule veido attiecības ar nedemokrātisko. Reti nākas ieteikt kaut ko no Atkarīgās Rīta Avīzes, bet tajā jau vairāku dienu garumā aizraujoši par mūsu prezidenta vizītēm pie diktatoriem stāsta žurnāliste Agnese Margeviča. Šodien par to, kā gluži padomju stilā mūsu prezidenta un Uzbekistānas diktatora preses konferencē latviešu žurnālistiem nācās ļoti cīnīties, lai gūtu tiesības uzdot pat vienu jautājumu. Par butaforisko procesu, kura laikā mūsu prezidents "iepirkās" Taškentas tirgū. U.tml. Ļoti interesanti.
Tikams mūsu buldozeriskais satiksmes ministrs, kurš arī piedalās vizītē pie diktatoriem, ir atradis par vajadzīgu citēt franču klasiķi Širakdžaku par "iespēju paklusēt". Arī šoreiz ieteikums raidīts Latvijas virzienā, vien triecienraķete to attiecina nevis uz karu Irakā, bet gan uz attiecībām ar Krieviju. Nevajagot lieki jaukt gaisu ar kaut kādām tur pārrunām par "demokrātiju pasasulē." Kombains pat bijis asprātīgs. Grib kāds Latvijā cīnīties pret diktatoriem, lai vispirms tiek galā ar Kastro Kubā un Čavesu Venecuēlā, jo ar tiem Latvijai neesot nekādu attiecību -- tā mūs instruējis satiksmes ministrs. Pēc tam var ķerties klāt pie Krievijas.
Te ir tas, par ko rakstīju vakar. Pasaulē netrūkst cilvēku, tajā skaitā politiķu, kuriem pragmātisms ir liekams pirmajā vietā vienmēr un visur. Pats Valdis Zatlers, tā ziņo Diena, esot minētajā preses konferencē licis saprast, ka cilvēka tiesības ir jautājums, kuru abi prezidenti "labprātāk noliktu malā." Nu, jā. Uzbekistānas diktators, kura sarīkoto slaktiņu Andižanā ta neviens nav aizmirsis, noteikti to gribētu "nolikt malā." Taču palieku pie pārliecības, ka šīs ir lietas, par kurām demokrātiskā pasaule nedrīkst klusēt, jo patiesībā runa ir mazāk par demokrātiju kā par elementārām un civilizētām cilvēka tiesībām. Vakar pie bloga kāds pierakstīja, ka esot ciemojies ar kazahiem, kuri nebūt nav likušies nelaimīgi par to, ka viņu valstī valda diktators. Var jau būt. Arī mūsu kaimiņvalstī vidējais baltkrievs varbūt nemaz nerūpējas par to, ka pie teikšanas ir diktators Lukašenko. Nemaz nerunājot par vidējo krievu attiecībās ar caru Vladimiru. Arī padomju laikā vidējais latvietis nesacēlās pret pastāvošo varu, dažs labs letiņš pat ar to veidoja ārkārtīgi labas attiecības. Tas ir sakāms arī par tiem, kuri mūsdienās ir paši niknākie latvieši, tajā skaitā kādreizējais Latvijas radio kompartijas cenzors. Taču gluži citu dziesmu, nekā lasītāja minētie kazahi, kā arī baltkrievi, krievi un latvieši stāstīs minēto režīmu apcietinātās, spīdzinātās, nogalinātās un pazudinātās personas. Jautrie kazahi noteikti būtu pat ļoti daudz mazāk jautri, ja kādam no viņiem ienāktu prātā Astanas pilsētas centrā sarīkot demonstrāciju pret Nursultana Nazarbajeva varu. Protams, var jau teikt pat ļoti ciniski -- ja veikalā ir desa, un pensija var nosegt komunālos maksājumus, tad pilnīgi pie vienas pakaļas ir kaut kādi disidenti. Vien latvietim šī pārliecība var drusku saļodzīties, ja vārdu "kaut kādi disidenti" vietā rakstīsim Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Ints Cālītis...
Jā, pasaulei ir svarīgi Uzbekistānas izrakteņi. Tā lielākoties pievēra acis minētā slaktiņa laikā, tāpat tā rija vienu krupi pēc otra, kad Turkmenistānā valdīja maniakālais "Turkmenbaši," un patlaban ir jāizdomā, ko darīt ar Lukašenko, kurš šoreiz sarīkojis vēlēšanas, kuras ir bijušas mazliet "demokrātiskākas" par iepriekšējām un tāpēc uzskata, ka nu rietumu pasaulei ir jāsmaida, jāaplaudē un jāsauc uravas. Vēl vairāk, ne visur, kur tauta ir nometusi diktatūras važas, rezultāts ir bijis patiesi spīdošs, piemēram, par Gruzijas prezidentu laikā pirms cars Vladimirs nolēma, ka pienācis laiks uzsākt militāru avantūru, bija pietiekami lielas šaubas, jo arī viņš pret "pārāk lielu" demokrātiju neizturējās īpaši laipni. Ukrainā parlamentārā demokrātija ir radījusi pamatīgu haosu.
Taču vienalga. Padomju laikā Latvijai tomēr tas bija svarīgi, ka reizi gadā Amerikas Savienoto Valstu kongress atgādināja, ka tā ir okupēta un amerikāņi šo okupāciju neatzīst. Brūkot Padomju savienībai, Latvijai bija būtiski, ka Zviedrija, ja arī te nevarēja ierīkot vēstniecību, vismaz ierīkoja oficiālu kultūras centru. Pēc četriem vai pieciem gadiem Latvijai bija būtiski, ka ASV prezidents Bils Klintons Borisam Jeļcinam bez aplinkus vārdiem pateica, ka Krievijas karaspēks no Baltijas valstīm būs jāizved, turklāt agrāk, nevis vēlāk. Gruzija ļoti labi zina, ko nozīmē karaspēka atrašanās tās teritorijā vēl joprojām, ja arī "miera uzturētāju" statusā. Vienmēr latviešu disidentiem bija būtisks tādu organizāciju, kā Amnesty International atbalsts, un cēlas bija tās valstis, kuras tai piebalsoja un uz brīdi piemirsa par "pragmātismu." Nē, droši vien Valdim Zatleram tiekoties ar Uzbekistānas diktatoru nebija jānēsā krekliņš ar tekstu "likt mierā Dadahonu Hasanu!" (viņš ir dzejnieks un mūziķis, kurš patlaban izcieš trīs gadu nosacītu cietumsodu par diktatora "aizvainošanu" kādā dziesmā). Taču tajā pat laikā nevajadzētu mūsu prezidentam pat mājienos teikt, ka cilvēka tiesības ir "noliekamas malā." Neba jau viņam būtu pat minimālas iespējas diktatoru pabīdīt tiesību virzienā. Taču par to stāstot žurnālistiem, pilnīgi noteikti ir izmantojams minētais Širakdžaka jēdziens.
Jauku visiem dienu!
Šodien tēma neizbēgami sasaucas ar vakardienas tēmu, proti, par to, kā demokrātiskā pasaule veido attiecības ar nedemokrātisko. Reti nākas ieteikt kaut ko no Atkarīgās Rīta Avīzes, bet tajā jau vairāku dienu garumā aizraujoši par mūsu prezidenta vizītēm pie diktatoriem stāsta žurnāliste Agnese Margeviča. Šodien par to, kā gluži padomju stilā mūsu prezidenta un Uzbekistānas diktatora preses konferencē latviešu žurnālistiem nācās ļoti cīnīties, lai gūtu tiesības uzdot pat vienu jautājumu. Par butaforisko procesu, kura laikā mūsu prezidents "iepirkās" Taškentas tirgū. U.tml. Ļoti interesanti.
Tikams mūsu buldozeriskais satiksmes ministrs, kurš arī piedalās vizītē pie diktatoriem, ir atradis par vajadzīgu citēt franču klasiķi Širakdžaku par "iespēju paklusēt". Arī šoreiz ieteikums raidīts Latvijas virzienā, vien triecienraķete to attiecina nevis uz karu Irakā, bet gan uz attiecībām ar Krieviju. Nevajagot lieki jaukt gaisu ar kaut kādām tur pārrunām par "demokrātiju pasasulē." Kombains pat bijis asprātīgs. Grib kāds Latvijā cīnīties pret diktatoriem, lai vispirms tiek galā ar Kastro Kubā un Čavesu Venecuēlā, jo ar tiem Latvijai neesot nekādu attiecību -- tā mūs instruējis satiksmes ministrs. Pēc tam var ķerties klāt pie Krievijas.
Te ir tas, par ko rakstīju vakar. Pasaulē netrūkst cilvēku, tajā skaitā politiķu, kuriem pragmātisms ir liekams pirmajā vietā vienmēr un visur. Pats Valdis Zatlers, tā ziņo Diena, esot minētajā preses konferencē licis saprast, ka cilvēka tiesības ir jautājums, kuru abi prezidenti "labprātāk noliktu malā." Nu, jā. Uzbekistānas diktators, kura sarīkoto slaktiņu Andižanā ta neviens nav aizmirsis, noteikti to gribētu "nolikt malā." Taču palieku pie pārliecības, ka šīs ir lietas, par kurām demokrātiskā pasaule nedrīkst klusēt, jo patiesībā runa ir mazāk par demokrātiju kā par elementārām un civilizētām cilvēka tiesībām. Vakar pie bloga kāds pierakstīja, ka esot ciemojies ar kazahiem, kuri nebūt nav likušies nelaimīgi par to, ka viņu valstī valda diktators. Var jau būt. Arī mūsu kaimiņvalstī vidējais baltkrievs varbūt nemaz nerūpējas par to, ka pie teikšanas ir diktators Lukašenko. Nemaz nerunājot par vidējo krievu attiecībās ar caru Vladimiru. Arī padomju laikā vidējais latvietis nesacēlās pret pastāvošo varu, dažs labs letiņš pat ar to veidoja ārkārtīgi labas attiecības. Tas ir sakāms arī par tiem, kuri mūsdienās ir paši niknākie latvieši, tajā skaitā kādreizējais Latvijas radio kompartijas cenzors. Taču gluži citu dziesmu, nekā lasītāja minētie kazahi, kā arī baltkrievi, krievi un latvieši stāstīs minēto režīmu apcietinātās, spīdzinātās, nogalinātās un pazudinātās personas. Jautrie kazahi noteikti būtu pat ļoti daudz mazāk jautri, ja kādam no viņiem ienāktu prātā Astanas pilsētas centrā sarīkot demonstrāciju pret Nursultana Nazarbajeva varu. Protams, var jau teikt pat ļoti ciniski -- ja veikalā ir desa, un pensija var nosegt komunālos maksājumus, tad pilnīgi pie vienas pakaļas ir kaut kādi disidenti. Vien latvietim šī pārliecība var drusku saļodzīties, ja vārdu "kaut kādi disidenti" vietā rakstīsim Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Ints Cālītis...
Jā, pasaulei ir svarīgi Uzbekistānas izrakteņi. Tā lielākoties pievēra acis minētā slaktiņa laikā, tāpat tā rija vienu krupi pēc otra, kad Turkmenistānā valdīja maniakālais "Turkmenbaši," un patlaban ir jāizdomā, ko darīt ar Lukašenko, kurš šoreiz sarīkojis vēlēšanas, kuras ir bijušas mazliet "demokrātiskākas" par iepriekšējām un tāpēc uzskata, ka nu rietumu pasaulei ir jāsmaida, jāaplaudē un jāsauc uravas. Vēl vairāk, ne visur, kur tauta ir nometusi diktatūras važas, rezultāts ir bijis patiesi spīdošs, piemēram, par Gruzijas prezidentu laikā pirms cars Vladimirs nolēma, ka pienācis laiks uzsākt militāru avantūru, bija pietiekami lielas šaubas, jo arī viņš pret "pārāk lielu" demokrātiju neizturējās īpaši laipni. Ukrainā parlamentārā demokrātija ir radījusi pamatīgu haosu.
Taču vienalga. Padomju laikā Latvijai tomēr tas bija svarīgi, ka reizi gadā Amerikas Savienoto Valstu kongress atgādināja, ka tā ir okupēta un amerikāņi šo okupāciju neatzīst. Brūkot Padomju savienībai, Latvijai bija būtiski, ka Zviedrija, ja arī te nevarēja ierīkot vēstniecību, vismaz ierīkoja oficiālu kultūras centru. Pēc četriem vai pieciem gadiem Latvijai bija būtiski, ka ASV prezidents Bils Klintons Borisam Jeļcinam bez aplinkus vārdiem pateica, ka Krievijas karaspēks no Baltijas valstīm būs jāizved, turklāt agrāk, nevis vēlāk. Gruzija ļoti labi zina, ko nozīmē karaspēka atrašanās tās teritorijā vēl joprojām, ja arī "miera uzturētāju" statusā. Vienmēr latviešu disidentiem bija būtisks tādu organizāciju, kā Amnesty International atbalsts, un cēlas bija tās valstis, kuras tai piebalsoja un uz brīdi piemirsa par "pragmātismu." Nē, droši vien Valdim Zatleram tiekoties ar Uzbekistānas diktatoru nebija jānēsā krekliņš ar tekstu "likt mierā Dadahonu Hasanu!" (viņš ir dzejnieks un mūziķis, kurš patlaban izcieš trīs gadu nosacītu cietumsodu par diktatora "aizvainošanu" kādā dziesmā). Taču tajā pat laikā nevajadzētu mūsu prezidentam pat mājienos teikt, ka cilvēka tiesības ir "noliekamas malā." Neba jau viņam būtu pat minimālas iespējas diktatoru pabīdīt tiesību virzienā. Taču par to stāstot žurnālistiem, pilnīgi noteikti ir izmantojams minētais Širakdžaka jēdziens.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2008. gada 6. oktobris
Viesošanās ar diktatoriem
Labrīt, lasītāji!
Mūsu Valsts prezidents patlaban atrodas Centrālāzijā, specifiski Uzbekistānā. Viņš jau ir pabijis Kazahstānā. Vēl priekšā stāv vizīte Turkmenistānā.
Kas šīm valstīm kopējs? Tās visas trīs kādreiz, tāpat kā mūsu valsts, bija Padumjās savienības sastāvā. Tās visas trīs vismaz pēc idejas ir būtiskas ekonomiskā, energoresursu un tranzīta nozarē. Un tās visas trīs ir valstis, kurās valda nepārprotami diktatori. Tieši šie pēdējie divi elementi ir tie, kuri liek domāt par skumjo konfliktu starp gaismu un tumsu, starp cilvēka tiesībām un vēsu, reālpolitisku aprēķinu.
Valdis Zatlers pirms izlidošanas no Kazahstānas uz Uzbekistānu žurnālistiem teica, ka par cilvēka tiesībā viņš runāšot kādā universitātē, kur viņš aicināts uzrunāt studentus. Uzbekistāna ir valsts, kurā pirms trīs gadiem iedzīvotāju protesti tik apspiesti tik brutāli, ka tam sekoja ievērojamas sankcijas no Eiropas Savienības un tās dalībvalstu puses. Cilvēka tiesību organizācijas ziņoja, ka Uzbekistānā diktatora pretiniekus pat meta verdošas eļļas katlos. Vārdu sakot, briesmīga diktatūra, kuru vada Islams Karimovs. Vienpersonas diktatūra ir arī Kazahstānā, tur diktators saucas Nursultans Nazarbajevs. Nemaz nerunāsim par Turkmenistānu, kuru līdz karotes nolikšanai pirms kāda brītiņa valdīja patiess maniaks, kurš pat mēnešus nosauca savā un ģimenes locekļu vārdā. Viņa pēcteci pasaulei tīk uzskatīt par mērenāku cilvēku, bet salīdzinājumā ar maniaku arī huņņu Atila šķistu mērenāks. Tā, lūk, ir pasaule, kurā patlaban atrodas mūsu prezidents.
Saprotu, ka reālpolitiskais aprēķins mūsdienu pasaulē gandrīz neizbēgami gūst automātisku pārsvaru pār jebkuriem citiem aprēķiniem. Lai arī cik briesmīgs nebūtu nabaga uzbeku tautas diktators, ar amerikāņiem viņš kādu brīdi draudzējās tāpēc, ka ļāva savā valstī izvietot bāzi karam pret Afganistānu (tiesa, vēlāk Karimovs bāzi lika slēgt). Eiropai viņš ir interesants tāpēc, ka Uzbekistānā ir nafta un gāze, kura neatrodas Krievijā un tāpēc ir uzskatāma par alternatīvu. Diktatūrā protams naftas un gāzes likteni nosaka diktators -- tieši tāpat, kā tas ir Krievijā ar caru Vladimiru. Ar tādu laikam jārunā pa labam. Iespējams, jau šonedēļ Eiropas Savienība atcels vīzu aizliegumu augstākajām Uzbekistānas amatpersonām. V. Zatlers jau paziņojis -- Latvija šo soli atbalstīs.
Taču, ja arī saprotami, vienalga skumji. Skumji tāpēc, ka tik milzīgi lielai daļai pasaules iedzīvotāju ir lemts dzīvot nebrīvē ar visu no tā izrietošo. Baltkrievija, Zimbabve, Ķīna, Krievija, Kuba -- un jā, arī tās trīs valstis, uz kurām mūsu prezidents patlaban ir devies, lai parakstītu dažāda veida līgumus. Vai saruna ar studentiem valstī, kur visa veida opozīcijai ir uzliktas smagas važas, kaut ko īpašu dos? Varbūt kāds iedīglis tas būs. Tā vismaz cer V. Zatlers. Atliek cerēt līdzi. Bet tomēr gribētos, lai ne vien mūsu prezidenta, bet arī pārējās pasaules kontekstā saruna par elementārām cilvēka tiesībām notiktu ne vien universitātēs un presē, bet arī diktatoru kabinetos.
Jauku visiem dienu!
Mūsu Valsts prezidents patlaban atrodas Centrālāzijā, specifiski Uzbekistānā. Viņš jau ir pabijis Kazahstānā. Vēl priekšā stāv vizīte Turkmenistānā.
Kas šīm valstīm kopējs? Tās visas trīs kādreiz, tāpat kā mūsu valsts, bija Padumjās savienības sastāvā. Tās visas trīs vismaz pēc idejas ir būtiskas ekonomiskā, energoresursu un tranzīta nozarē. Un tās visas trīs ir valstis, kurās valda nepārprotami diktatori. Tieši šie pēdējie divi elementi ir tie, kuri liek domāt par skumjo konfliktu starp gaismu un tumsu, starp cilvēka tiesībām un vēsu, reālpolitisku aprēķinu.
Valdis Zatlers pirms izlidošanas no Kazahstānas uz Uzbekistānu žurnālistiem teica, ka par cilvēka tiesībā viņš runāšot kādā universitātē, kur viņš aicināts uzrunāt studentus. Uzbekistāna ir valsts, kurā pirms trīs gadiem iedzīvotāju protesti tik apspiesti tik brutāli, ka tam sekoja ievērojamas sankcijas no Eiropas Savienības un tās dalībvalstu puses. Cilvēka tiesību organizācijas ziņoja, ka Uzbekistānā diktatora pretiniekus pat meta verdošas eļļas katlos. Vārdu sakot, briesmīga diktatūra, kuru vada Islams Karimovs. Vienpersonas diktatūra ir arī Kazahstānā, tur diktators saucas Nursultans Nazarbajevs. Nemaz nerunāsim par Turkmenistānu, kuru līdz karotes nolikšanai pirms kāda brītiņa valdīja patiess maniaks, kurš pat mēnešus nosauca savā un ģimenes locekļu vārdā. Viņa pēcteci pasaulei tīk uzskatīt par mērenāku cilvēku, bet salīdzinājumā ar maniaku arī huņņu Atila šķistu mērenāks. Tā, lūk, ir pasaule, kurā patlaban atrodas mūsu prezidents.
Saprotu, ka reālpolitiskais aprēķins mūsdienu pasaulē gandrīz neizbēgami gūst automātisku pārsvaru pār jebkuriem citiem aprēķiniem. Lai arī cik briesmīgs nebūtu nabaga uzbeku tautas diktators, ar amerikāņiem viņš kādu brīdi draudzējās tāpēc, ka ļāva savā valstī izvietot bāzi karam pret Afganistānu (tiesa, vēlāk Karimovs bāzi lika slēgt). Eiropai viņš ir interesants tāpēc, ka Uzbekistānā ir nafta un gāze, kura neatrodas Krievijā un tāpēc ir uzskatāma par alternatīvu. Diktatūrā protams naftas un gāzes likteni nosaka diktators -- tieši tāpat, kā tas ir Krievijā ar caru Vladimiru. Ar tādu laikam jārunā pa labam. Iespējams, jau šonedēļ Eiropas Savienība atcels vīzu aizliegumu augstākajām Uzbekistānas amatpersonām. V. Zatlers jau paziņojis -- Latvija šo soli atbalstīs.
Taču, ja arī saprotami, vienalga skumji. Skumji tāpēc, ka tik milzīgi lielai daļai pasaules iedzīvotāju ir lemts dzīvot nebrīvē ar visu no tā izrietošo. Baltkrievija, Zimbabve, Ķīna, Krievija, Kuba -- un jā, arī tās trīs valstis, uz kurām mūsu prezidents patlaban ir devies, lai parakstītu dažāda veida līgumus. Vai saruna ar studentiem valstī, kur visa veida opozīcijai ir uzliktas smagas važas, kaut ko īpašu dos? Varbūt kāds iedīglis tas būs. Tā vismaz cer V. Zatlers. Atliek cerēt līdzi. Bet tomēr gribētos, lai ne vien mūsu prezidenta, bet arī pārējās pasaules kontekstā saruna par elementārām cilvēka tiesībām notiktu ne vien universitātēs un presē, bet arī diktatoru kabinetos.
Jauku visiem dienu!
piektdiena, 2008. gada 3. oktobris
Par aizskārtiem sportistiem, vēstniekiem, graustiem un operu -- pārdomas piektdienā
Labrīt, lasītāji!
Šokēts! Jā, šokēts es esmu uzzinot, ka esmu aizskāris un pat pazemojis Olimpisko spēļu čempionu BMX sportā Māri Štrombergu un Parolimpisko spēļu čempionu lodes grūšanā Aigaru Apini! Vienkārši šokēts, jā, jo tā nu es nudien nekad neesmu gribējis. Taču Latvijas Olimpiskās komitejas vadonis Aldonis Vrubļevskis un Paralimpiskās komitejas vadonis Valdis Nagobads tieši tā ir apgalvojuši, jo viņuprāt nav pieņemama sabiedrībā uzsāktā diskusija par to, "cik taisnīgi Latvijā valstiskā līmenī tiek novērtēti sasniegumi, ko guvuši olimpieši un paralimpieši." Vienu vārdu sakot -- muti ciet! Nu, piedodiet, atvainojiet, sorry, i zveniķe un tut mir pat ļoti Leid, bet, pirmkārt, diskutēt tomēr var par visu ko pēc kārtas, un otrkārt, es joprojām uzskatu, ka tā ir cūcība, ka vienam čempionam prēmija bija ļoti daudz lielāka, nekā otram. Ļoti ceru, ka ar šo apgalvojumu neesmu "aizskāris un pazemojis" Štrombergu, un vēl vairāk ceru, ka neesmu "aizskāris un pazemojis" Apini, jo viņi abi divi ir malači, viņi abi divi ir izdarījuši kaut ko tādu, ko es pats nemūžam nevarētu izdarīt. Jautājums ir par valsts attieksmi pret tā dēvētajiem "invalīdiem."
***
Atsevišķi krievvalodīgie laikraksti mūsu valstī ir nākuši ar domu, ka nākamais vēstnieks cara Vladimira diktatūrā varētu būt kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis, un viņš pats esot pateicis ka, lai gan neviens viņam šādu domu nav piedāvājis, tas varētu būt "interesants izaicinājums." Ļoti jācer, ka Ārlietu ministrijā neviens pat mirkli nav domājis par šādu iespēju, jo pilnīgi skaidrs ir tas, ka "stabilitātes garantam" ir precīzi tas pats amats, kā ANO vēstnieces amatam izbrāķētajai Vairai Paeglei.
***
Dienas Biznesā šodien ir uzdoti pamatoti jautājumi par graustu Marijas ielā 6. Ziņots, ka Rīgas dome beidzot ir sasparojusies un pateikusi, ka darbi celtnes konservēšanai jāsāk mēneša un jāpabeidz sešu mēnešu laikā. Nezinu, neesmu nedz arhitekts, nedz arī būvceltnieks, bet vai neliekas visnotaļ ticami, ka tos četrus tukšos mūrus par spīti tiem, ka tie ir tik ļoti kultūriski un arhitektoniski piemineklīgi, nāksies vienkārši nojaukt?
***
Un pēdīgi, nezinu, cik ļaudis lasa Kultūras Dienu, bet šodien tajā Inese Lūsiņa no pazīstamā itāļu diriģenta Pjēra Džordžio Morandi ir izdabūjusi vienkārši lielisku stāstu. Ceru, ka Inese neibildīs, ja es to atkārtošu bloga lasītājiem, jo tas ir superīgs: "Tas gadījās, kad vēl spēlēju La Scala orķestrī teātra viesizrādēs Japānā. Pēdējo Bohēmas izrādi diriģēja mans visdievinātākais diriģents Karloss Klaibers. Izrāde notika Jokohamā, teātrī, kuram nav dienesta izejas. Otrajā cēlienā piedalījās ēzelītis, kuru pēc tam nevarēja aizvest prom līdz vakara beigām. Ēzelītim apnika gaidīt tieši tad, kad Mirella Freni atveidoja mirstošo Mimī. Dziedājumu pārtrauca skaļš i-ā, i-ā, un publika, kura tikko raudāja aiz aizkustinājuma, nu locījās smieklos līdz asarām. Tikmēr ēzelītis uzstājīgi turpināja savu skaļo 'dziesmu,' un valdīt smieklus nu vairs nespēja arī dziedātāji -- zvaigžņu sastāvs: Plāsido Domingo, Mirella Freni, Nikolajs Gjaurovs. Dziedot 'Nemirsti, Mimī!" Domingo gandrīz aizrijās no smiekliem un vairs nespēja padziedāt. Vienīgi Freni bija spējīga saglabāt nopietnību, kamēr no orķestra bedres atskanēja tikai stīgu instrumentu skaņas, jo pūtēji vienkārši nespēja smiedamies spēlēt." Gadās arī tā. Pats atceros izrādi mūsu pašu Operā, kur pirmajā cēlienā piedalījās sunītis. Sunītis rotaļājās ar bumbu. Skatītāji ieķiķinājās tad, kad bumba ieripoja orķestra bedrē, bet smējās pat ļoti sirsnīgi, kad kāds mūziķis no orķestra bedres to sunītim par lielu prieku uzmeta atpakaļ uz skatuves.
Jauku visiem dienu!
Šokēts! Jā, šokēts es esmu uzzinot, ka esmu aizskāris un pat pazemojis Olimpisko spēļu čempionu BMX sportā Māri Štrombergu un Parolimpisko spēļu čempionu lodes grūšanā Aigaru Apini! Vienkārši šokēts, jā, jo tā nu es nudien nekad neesmu gribējis. Taču Latvijas Olimpiskās komitejas vadonis Aldonis Vrubļevskis un Paralimpiskās komitejas vadonis Valdis Nagobads tieši tā ir apgalvojuši, jo viņuprāt nav pieņemama sabiedrībā uzsāktā diskusija par to, "cik taisnīgi Latvijā valstiskā līmenī tiek novērtēti sasniegumi, ko guvuši olimpieši un paralimpieši." Vienu vārdu sakot -- muti ciet! Nu, piedodiet, atvainojiet, sorry, i zveniķe un tut mir pat ļoti Leid, bet, pirmkārt, diskutēt tomēr var par visu ko pēc kārtas, un otrkārt, es joprojām uzskatu, ka tā ir cūcība, ka vienam čempionam prēmija bija ļoti daudz lielāka, nekā otram. Ļoti ceru, ka ar šo apgalvojumu neesmu "aizskāris un pazemojis" Štrombergu, un vēl vairāk ceru, ka neesmu "aizskāris un pazemojis" Apini, jo viņi abi divi ir malači, viņi abi divi ir izdarījuši kaut ko tādu, ko es pats nemūžam nevarētu izdarīt. Jautājums ir par valsts attieksmi pret tā dēvētajiem "invalīdiem."
***
Atsevišķi krievvalodīgie laikraksti mūsu valstī ir nākuši ar domu, ka nākamais vēstnieks cara Vladimira diktatūrā varētu būt kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis, un viņš pats esot pateicis ka, lai gan neviens viņam šādu domu nav piedāvājis, tas varētu būt "interesants izaicinājums." Ļoti jācer, ka Ārlietu ministrijā neviens pat mirkli nav domājis par šādu iespēju, jo pilnīgi skaidrs ir tas, ka "stabilitātes garantam" ir precīzi tas pats amats, kā ANO vēstnieces amatam izbrāķētajai Vairai Paeglei.
***
Dienas Biznesā šodien ir uzdoti pamatoti jautājumi par graustu Marijas ielā 6. Ziņots, ka Rīgas dome beidzot ir sasparojusies un pateikusi, ka darbi celtnes konservēšanai jāsāk mēneša un jāpabeidz sešu mēnešu laikā. Nezinu, neesmu nedz arhitekts, nedz arī būvceltnieks, bet vai neliekas visnotaļ ticami, ka tos četrus tukšos mūrus par spīti tiem, ka tie ir tik ļoti kultūriski un arhitektoniski piemineklīgi, nāksies vienkārši nojaukt?
***
Un pēdīgi, nezinu, cik ļaudis lasa Kultūras Dienu, bet šodien tajā Inese Lūsiņa no pazīstamā itāļu diriģenta Pjēra Džordžio Morandi ir izdabūjusi vienkārši lielisku stāstu. Ceru, ka Inese neibildīs, ja es to atkārtošu bloga lasītājiem, jo tas ir superīgs: "Tas gadījās, kad vēl spēlēju La Scala orķestrī teātra viesizrādēs Japānā. Pēdējo Bohēmas izrādi diriģēja mans visdievinātākais diriģents Karloss Klaibers. Izrāde notika Jokohamā, teātrī, kuram nav dienesta izejas. Otrajā cēlienā piedalījās ēzelītis, kuru pēc tam nevarēja aizvest prom līdz vakara beigām. Ēzelītim apnika gaidīt tieši tad, kad Mirella Freni atveidoja mirstošo Mimī. Dziedājumu pārtrauca skaļš i-ā, i-ā, un publika, kura tikko raudāja aiz aizkustinājuma, nu locījās smieklos līdz asarām. Tikmēr ēzelītis uzstājīgi turpināja savu skaļo 'dziesmu,' un valdīt smieklus nu vairs nespēja arī dziedātāji -- zvaigžņu sastāvs: Plāsido Domingo, Mirella Freni, Nikolajs Gjaurovs. Dziedot 'Nemirsti, Mimī!" Domingo gandrīz aizrijās no smiekliem un vairs nespēja padziedāt. Vienīgi Freni bija spējīga saglabāt nopietnību, kamēr no orķestra bedres atskanēja tikai stīgu instrumentu skaņas, jo pūtēji vienkārši nespēja smiedamies spēlēt." Gadās arī tā. Pats atceros izrādi mūsu pašu Operā, kur pirmajā cēlienā piedalījās sunītis. Sunītis rotaļājās ar bumbu. Skatītāji ieķiķinājās tad, kad bumba ieripoja orķestra bedrē, bet smējās pat ļoti sirsnīgi, kad kāds mūziķis no orķestra bedres to sunītim par lielu prieku uzmeta atpakaļ uz skatuves.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2008. gada 2. oktobris
Par VID, par KNAB un par politizāciju
Labrīt, lasītāji!
Interesanta gan veidojas situācija attiecībās starp Valsts ieņēmumu dienestu un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Lasītāji atcerēsies, ka pateicoties KNAB izmeklēšanai, lielas klapatas radušās augsti stāvošai VID amatpersonai Vladimiram Vaškevicam, kuram Satversmes aizsardzības birojas anulēja pielaidi valsts noslēpumam. VID reakcija uz šo faktu bija visnotaļ savdabīga. Vispirms dienests grozīja savus iekšējos noteikumus, lai Vaškevics varētu turpināt strādāt bez attiecīgās pielaides. Pēc tam vienkārši viņu pārcēla uz pavisam citu amatu. Nu kļuvis zināms, ka VID sācis ļoti intensīvi apraudzīt KNAB darbinieku ienākuma deklarācijas, uzsākti pat vairāki kriminālprocesi.
Pats par sevi tas nav nekas slikts. KNAB kā korupcijas cīņas uzraudzītājam pašam ir jābūt kristāltīram, it īpaši pēc briesmīgās šmuces, kas saistās ar diviem šķietami (tiesa spriedīs, nu bet tomēr) kretiniski negodīgiem darbiniekiem, kuri piesavinājās naudu no seifa. Taču nav iespējams atturēties no domas, ka te ir runa par politisku un politizētu procesu, par sava veida atriebību. Un tur nu mazāk vainojams ir Valsts ieņēmumu dienests un stipri vairāk ir vainojams kādreizējais "stabilitātes garants" un tagad kalnā kāpējs Kalvītis, kurš visai valsts pārvaldei radīja priekšzīmi par to, ka KNAB ir aģentūra, kurai var uzbrukt arī absolūti politizētu mērķu labad. Informatīvu atbalstu šiem nedarbiem, protams, sniedz Atkarīgā Rīta Avīze, kurai acīmredzot būtu labāk, ja valstī cīņa pret korupciju vispār nenotiktu, jo cita starpā tas krietni atvieglotu dzīvi laikraksta krusstēvam Puzē. Atkarīgajā uzbrukumi KNAB ir nepārtraukts vadmotīvs. Tā dēvētajā "Rēzeknes burtnīciņu" lietā laikraksts ir vienkārši ignorējis tiesas spriedumus un katru reizi par to rakstot vienkārši melo. Savukārt attiecībā uz KNAB darbinieku Jurašu, Atkarīgajā ir a priori pārliecība, ka tur ir notikusi neģēlība. Tā rezultātā esam nonākuši pie situācijas, kurā valsts likuma aizsardzības dienestu darbība tiek izvētēta vispirms šauru politisku interešu kontekstā un patiesībā tikai šauru politisku interešu kontekstā. Ja tā nebūtu, tad mūsējā nebūtu valsts, kurā cilvēks turpina būt pilsētas domes deputāts pat pēc tam, kad ir iesēdināts cietumā, nemaz nerunājot par Saeimas deputātu, kurš ir "gudro galvu" starpā par spīti tam, ka bija notiesāts par krāpšanos vēlēšanās (protams, tā kā nepārprotamu krāpšanos vispirms demonstrēja "Tautas" partija, arī tas dažiem varēja likties maznozīmīgi).
Ja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ir cilvēki, kuri ir rīkojušies neatbilstoši likumam, tad viņi ir jāatklāj un jāsoda, tieši tāpat, kā tas ir jādara ar Valsts ieņēmuma dienesta cilvēkiem, kuri ir rīkojušies tāpat. Abām aģentūrām šajā gadījumā ir vajadzīga pilnīga atklātība. VID ir jāpaskaidro, kāpēc dienests ir kļuvis tik ļoti skrupulozs tieši KNAB darbinieku, un ne, teiksim, Valsts kancelejas, kādas ministrijas vai kāda citas iestādes darbinieku kontekstā. Savukārt KNAB ir jāpārliecina sabiedrība par to, ka tās darbinieki nenodarbojas ar šmucēm, turklāt, ja kādam darbiniekam ir saistības, kuru dēļ var rasties šaubas, tad no šīm saistībām ir jāatbrīvojas. Protams, katrs grib sev nodrošināt dzīvi, un KNAB darbiniekiem (kā arī, ja kas, policistiem un VID aģentiem) var būt mieles par to, ka politikāņi var sasēsties septiņpadsmit padomēs un pelnīt tūkstošus un daudzus tūkstošus. Tāda diemžēl ir cena, kāda jāmaksā, strādājot pirmkārt valsts, ne savā labā. Un pats galvenais -- ir jāļauj šīm iestādēm darīt savu darbu, jo abos gadījumos tas valstij ir būtisks. Gandrīz vai noziedzīgi politizēta pieeja ij valsts galvenajai nodokļu iestādei, ij valsts pretkorupcijas iestādei -- tas ir ir pilnīgi garām, un tas vairāk par visu ir atbilstoši banānu republikas stilam.
Jauku visiem dienu!
Interesanta gan veidojas situācija attiecībās starp Valsts ieņēmumu dienestu un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Lasītāji atcerēsies, ka pateicoties KNAB izmeklēšanai, lielas klapatas radušās augsti stāvošai VID amatpersonai Vladimiram Vaškevicam, kuram Satversmes aizsardzības birojas anulēja pielaidi valsts noslēpumam. VID reakcija uz šo faktu bija visnotaļ savdabīga. Vispirms dienests grozīja savus iekšējos noteikumus, lai Vaškevics varētu turpināt strādāt bez attiecīgās pielaides. Pēc tam vienkārši viņu pārcēla uz pavisam citu amatu. Nu kļuvis zināms, ka VID sācis ļoti intensīvi apraudzīt KNAB darbinieku ienākuma deklarācijas, uzsākti pat vairāki kriminālprocesi.
Pats par sevi tas nav nekas slikts. KNAB kā korupcijas cīņas uzraudzītājam pašam ir jābūt kristāltīram, it īpaši pēc briesmīgās šmuces, kas saistās ar diviem šķietami (tiesa spriedīs, nu bet tomēr) kretiniski negodīgiem darbiniekiem, kuri piesavinājās naudu no seifa. Taču nav iespējams atturēties no domas, ka te ir runa par politisku un politizētu procesu, par sava veida atriebību. Un tur nu mazāk vainojams ir Valsts ieņēmumu dienests un stipri vairāk ir vainojams kādreizējais "stabilitātes garants" un tagad kalnā kāpējs Kalvītis, kurš visai valsts pārvaldei radīja priekšzīmi par to, ka KNAB ir aģentūra, kurai var uzbrukt arī absolūti politizētu mērķu labad. Informatīvu atbalstu šiem nedarbiem, protams, sniedz Atkarīgā Rīta Avīze, kurai acīmredzot būtu labāk, ja valstī cīņa pret korupciju vispār nenotiktu, jo cita starpā tas krietni atvieglotu dzīvi laikraksta krusstēvam Puzē. Atkarīgajā uzbrukumi KNAB ir nepārtraukts vadmotīvs. Tā dēvētajā "Rēzeknes burtnīciņu" lietā laikraksts ir vienkārši ignorējis tiesas spriedumus un katru reizi par to rakstot vienkārši melo. Savukārt attiecībā uz KNAB darbinieku Jurašu, Atkarīgajā ir a priori pārliecība, ka tur ir notikusi neģēlība. Tā rezultātā esam nonākuši pie situācijas, kurā valsts likuma aizsardzības dienestu darbība tiek izvētēta vispirms šauru politisku interešu kontekstā un patiesībā tikai šauru politisku interešu kontekstā. Ja tā nebūtu, tad mūsējā nebūtu valsts, kurā cilvēks turpina būt pilsētas domes deputāts pat pēc tam, kad ir iesēdināts cietumā, nemaz nerunājot par Saeimas deputātu, kurš ir "gudro galvu" starpā par spīti tam, ka bija notiesāts par krāpšanos vēlēšanās (protams, tā kā nepārprotamu krāpšanos vispirms demonstrēja "Tautas" partija, arī tas dažiem varēja likties maznozīmīgi).
Ja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ir cilvēki, kuri ir rīkojušies neatbilstoši likumam, tad viņi ir jāatklāj un jāsoda, tieši tāpat, kā tas ir jādara ar Valsts ieņēmuma dienesta cilvēkiem, kuri ir rīkojušies tāpat. Abām aģentūrām šajā gadījumā ir vajadzīga pilnīga atklātība. VID ir jāpaskaidro, kāpēc dienests ir kļuvis tik ļoti skrupulozs tieši KNAB darbinieku, un ne, teiksim, Valsts kancelejas, kādas ministrijas vai kāda citas iestādes darbinieku kontekstā. Savukārt KNAB ir jāpārliecina sabiedrība par to, ka tās darbinieki nenodarbojas ar šmucēm, turklāt, ja kādam darbiniekam ir saistības, kuru dēļ var rasties šaubas, tad no šīm saistībām ir jāatbrīvojas. Protams, katrs grib sev nodrošināt dzīvi, un KNAB darbiniekiem (kā arī, ja kas, policistiem un VID aģentiem) var būt mieles par to, ka politikāņi var sasēsties septiņpadsmit padomēs un pelnīt tūkstošus un daudzus tūkstošus. Tāda diemžēl ir cena, kāda jāmaksā, strādājot pirmkārt valsts, ne savā labā. Un pats galvenais -- ir jāļauj šīm iestādēm darīt savu darbu, jo abos gadījumos tas valstij ir būtisks. Gandrīz vai noziedzīgi politizēta pieeja ij valsts galvenajai nodokļu iestādei, ij valsts pretkorupcijas iestādei -- tas ir ir pilnīgi garām, un tas vairāk par visu ir atbilstoši banānu republikas stilam.
Jauku visiem dienu!
trešdiena, 2008. gada 1. oktobris
Par Pareksa banku un "informācijas laikmetu"
Labrīt, lasītāji, lai gan patiesībā pulkstens rāda 00.52, ir agrs rīts. Mani mudina rakstīt Pareksa banka, kuras interneta pakalpojumu veidotāji acīmredzot nav pamanījuši, ka mēs dzīvojam it kā interneta un informācijas sabiedrības laikmetā. Lieta tāda, ka man šonakt bija, kā reizēm gadās, ļoti steidzami vajadzīgs nosūtīt maksājumu. Mūsdienu globālajā pasaulē, un pieļauju, ka to ir pamanījusi arī Pareksa banka, tautsaimniecība darbojas visas diennakts garumā, un ne visur ir pulkstens 00.52. Varu apliecināt, piemēram, ka manas māsas dzīvo vietās, kur patlaban ir 14.52. Ievadīju visus datus. "Ievadīts nepareizs kods," tā man pateica bankas sistēma. Maz kas var gadīties. Ievadīju visus datus atkal. "Ievadīts nepareizs kods." Tad zvanīju uz operatoru numuru, kur man pateica, ka operatori strādā tikai darba laikā. Pēdējo reizi, kad sistēma man par pareizi ievadītajiem koda numuriem pateica "Ievadīts nepareizs kods," es operatorus varēju sazvanīt arī pēc darba stundām, pat precīzi atceros, ka operators saucās Artjoms. Šoreiz sazvanīju citu numuru, operators saucās Kaspars un pateica, ka operatori nestrādā. Viņam sistēma rādījusi, ka ir ievadīts nepareizais kods. Nu, paldies, liels paldies. Arī mana sistēma to rādīja. Pajautāju Kasparam, vai var kaut ko lietas labā darīt. Nē, viņam neesot tādu iespēju. Varbūt ir arī kāds cits, ar kuru varētu aprunāties? Kaspars teica, ka piezvanīs citiem. Pēc laba brīža izrādījās, ka arī viņi vairāk par "ievadīts nepareizs kods" neko nezināja. Pa to laiku biju pamēģinājis maksājumu veikt trešo reizi, un šoreiz tas aizgāja.
Mani iebildumi nav par Kasparu, kurš stāstīja man to, ko priekšnieki viņam bija likuši pateikt, jo patiesībā, izrādās, Pareksa bankas operatori kā tādi nakti nestrādā, viņš bija maksājumu karšu operators, un tas laikam Pareksa bankai ir būtiskāk, nekā vienkārši maksājumi internetā. Iebildumi ir pret to, ka Pareksa bankā ir interneta sistēma, kura no pilnīgi pareizi ievadītiem cipariem izkalkulē, ka "ievadīts nepareizs kods." Es par to nerakstītu, ja tas nebūtu šoreiz noticis kādu trešo vai ceturto reizi. Vienreiz, atceros (un tas bija darba laikā, vismaz tādā, kā to saprot Pareksa banka), meitene man stāstīja, ka būs jāpārstartē sistēma. Tā arī tas notika, un maksājums aizgāja. Šoreiz tas trešajā piegājienā aizgāja pats no sevis. Jautājums ir par to, kāda Pareksa bankā ir interneta sistēma, jo varu apzvērēt, ka man nudien šonakt bija vajadzīgs pārskaitīt naudu, varu apzvērēt, ka man nudien kontā bija vajadzīgā nauda, un varu apzvērēt, ka ievadīju interneta sistēmā visus tos ciparus, kurus uzrādīja man izsniegtais Pareksa bankas aparātiņš. Tas pats, kurš šodien "darba stundu" laikā nodrošināja divus atsevišķus maksājumus, ar kuriem problēmas nebija. Gribu jautāt -- kāpēc? Gribu lūgt lasītājus pateikt, vai arī viņiem ir bijušas problēmas ar Pareksa bankas interneta sistēmu. Man tepat mājās ir cilvēks, kurš ir apliecinājis, ka arī viņam gluži tāpat ir bijusi "ievadīts nepareizais kods" problēma. Viņš, tāpat kā es, uzskata, ka varbūt "ievadīts nepareizais kods" mūsdienās (atkārtoju -- dzīvojam modernā laikmetā) nav adekvāta informācija. Adekvāta informācija varbūt būtu "Jūs neievadītāt to ciparu, kāds ir aparātiņā" vai "Jūs neievadījāt precīzu konta numuru". Vai varbūt arī "Mēs uzskatām, ka Jūs esat nenormāls un tāpēc neprotat ievadīt pareizos ciparus." Bet nudien ne "ievadīts nepareizais kods."
Te ir sasaiste ar valsti, kura tikai tagad šķiet saprotam, ka dzīvojam elektroniskā laikmetā. E-lietu sekretariāts tagad nodarbojas ar skolu informatizāciju, lai gan tas ir process, kurš sākās jau visai sen, un varu apliecināt, ka tas ir darbojies pat ļoti labi. Nešaubos, ka arī Pareksa bankā ir ļoti, pat ļoti, ļoti labas informācijas sistēmas. Bet acīmredzot ne vienmēr. Kaspars nevarēja pateikt, kāpēc. Gribu cerēt, varbūt kāds varēs pateikt -- kāpēc.
Mani iebildumi nav par Kasparu, kurš stāstīja man to, ko priekšnieki viņam bija likuši pateikt, jo patiesībā, izrādās, Pareksa bankas operatori kā tādi nakti nestrādā, viņš bija maksājumu karšu operators, un tas laikam Pareksa bankai ir būtiskāk, nekā vienkārši maksājumi internetā. Iebildumi ir pret to, ka Pareksa bankā ir interneta sistēma, kura no pilnīgi pareizi ievadītiem cipariem izkalkulē, ka "ievadīts nepareizs kods." Es par to nerakstītu, ja tas nebūtu šoreiz noticis kādu trešo vai ceturto reizi. Vienreiz, atceros (un tas bija darba laikā, vismaz tādā, kā to saprot Pareksa banka), meitene man stāstīja, ka būs jāpārstartē sistēma. Tā arī tas notika, un maksājums aizgāja. Šoreiz tas trešajā piegājienā aizgāja pats no sevis. Jautājums ir par to, kāda Pareksa bankā ir interneta sistēma, jo varu apzvērēt, ka man nudien šonakt bija vajadzīgs pārskaitīt naudu, varu apzvērēt, ka man nudien kontā bija vajadzīgā nauda, un varu apzvērēt, ka ievadīju interneta sistēmā visus tos ciparus, kurus uzrādīja man izsniegtais Pareksa bankas aparātiņš. Tas pats, kurš šodien "darba stundu" laikā nodrošināja divus atsevišķus maksājumus, ar kuriem problēmas nebija. Gribu jautāt -- kāpēc? Gribu lūgt lasītājus pateikt, vai arī viņiem ir bijušas problēmas ar Pareksa bankas interneta sistēmu. Man tepat mājās ir cilvēks, kurš ir apliecinājis, ka arī viņam gluži tāpat ir bijusi "ievadīts nepareizais kods" problēma. Viņš, tāpat kā es, uzskata, ka varbūt "ievadīts nepareizais kods" mūsdienās (atkārtoju -- dzīvojam modernā laikmetā) nav adekvāta informācija. Adekvāta informācija varbūt būtu "Jūs neievadītāt to ciparu, kāds ir aparātiņā" vai "Jūs neievadījāt precīzu konta numuru". Vai varbūt arī "Mēs uzskatām, ka Jūs esat nenormāls un tāpēc neprotat ievadīt pareizos ciparus." Bet nudien ne "ievadīts nepareizais kods."
Te ir sasaiste ar valsti, kura tikai tagad šķiet saprotam, ka dzīvojam elektroniskā laikmetā. E-lietu sekretariāts tagad nodarbojas ar skolu informatizāciju, lai gan tas ir process, kurš sākās jau visai sen, un varu apliecināt, ka tas ir darbojies pat ļoti labi. Nešaubos, ka arī Pareksa bankā ir ļoti, pat ļoti, ļoti labas informācijas sistēmas. Bet acīmredzot ne vienmēr. Kaspars nevarēja pateikt, kāpēc. Gribu cerēt, varbūt kāds varēs pateikt -- kāpēc.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
