Pasaule pierāda Džordža Buša nepopularitāti -- balsojums internetā

Labrīt, lasītāji!

Gribat redzēt, cik ļoti pasaulei ir apnicis ASV prezidents Džordžs Bušs? Žurnāls The Economist savā interneta lapā piedāvā "balsot" par, iespējams, visu laiku sliktākā ASV prezidenta pēcteci, tātad -- lasītāji var izvēlēties vai nu Dž. Buša pārstāvētās Republikāņu partijas pārstāvi senatoru Džonu Makeinu, vai arī Demokrātu partijas izvirzīto senatoru Baraku Obamu. Laikraksts piedāvā izmantot tā dēvēto "elektorālās koledžas" principu, kādu izmanto ASV. Amerikā prezidenta vēlēšanās mazāk svarīgs ir vēlētāju skaits, vairāk svarīgs ir štatu skaits, kurā kandidāts ir uzvarējis, turklāt svarīgāki ir lielākie štati, jo no tiem nāk vairāk "elektorālās koledžas" balsu. Lasītāji varbūt atcerēsies, ka 2000. gadā Bušs zaudēja vēlētāju skaita ziņā, bet nosacīti "uzvarēja" elektorālās koledžas nozīmē. The Economist tā ir sadalījis visu pasauli -- mazajai Latvijai šādā procesā ir piecas, lielajai Krievijai -- 205, bet milzīgajai Ķinai - 1990 "balsis."

Kādi patlaban ir rezultāti? Senatoram Barakam Obamam pasaulē ir 8114 "elektorālās koledžas" balsu. Senatoram Džonam Makeinam tādu ir ... trīs. Jā, tikai trīs, tās nāk no pundurvalstiņas Andoras. Gandrīz visur citur pasaulē nospiedošais vairākums ir par to, ka Amerikā nevajag turpināt Buša valdīšanas principus. Francijā Obamu izvēljies 91 procents balsotāju, Kanādā -- 87%, Saūda Arābijā un Indonēzijā -- pat 100 procenti balsotāju. Pie mums Latvijā -- 78 procenti par Obamu, 22 -- par Makeinu. Portālā nav pateikts, cik cilvēku ir balsojuši, proti, vai Latvijas gadījumā 78 cilvēki ir bijuši par Demokrātu partijas, bet 22 -- par Republikāņu partijas pārstāvi, vai arī balsojuši attiecīgi ir 780 un 220 cilvēku. Taču kopējais rādītājs ir absolūti nepārprotams. Pasaule vēlas redzēt Džordžu Bušu aizejam ne vien fiziskā, bet arī garīgā nozīmē. Patlaban notiekošais Volstrītā uzskatāmi demonstrē pašreizējās ASV valdības nekompetenci, un tas, protams, nav vienīgais iemesls, kāpēc tik daudz cilvēku šo prezidentu vienkārši nicina.

Žurnāla balsojumā var piedalīties ikkatrs, taču ir jāreģistrējas, un katrs cilvēks drīkst balsot tikai vienu reizi (citiem vārdiem sakot, portāls pieņems tikai vienu balsi no katras IP adreses). Portāla adrese: www.economist.com/vote2008.

Jauku visiem dienu!

Stāvparka izmantošana, lai nodarbotos ar transportmiju -- jaunvārdi latviešu valodā

Labrīt, lasītāji!

Transportmija un stāvparks. Lūk, divi jaunvārdi, kurus nāksies iemācīties Latvijas Republikas iedzīvotājiem, vismaz tiem, kuri nodarbojas ar to procesu, kurš patlaban saucas "park and ride" - tātad, noliec savus spēkratus lūk, šajā vietā, un tālāk brauc tramvajā vai trolejbusā. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija ir tā, kura izdomāja šos divus jaunvārdus, un nu laiks rādīs, cik lielā mērā latvieši būs vai nebūs gatavi tos pieņemt.

"Tautas" partijas pārstāve Rīgas domē Sarmīte Pīka ir mīļi, lai arī visnotaļ naīvi, pateikusi, ka tas ir jauki, ka vārdi tiek latviskoti, "jo latviešu valoda ir daudz bagātāka par angļu." Šī draiski tautiskā apgalvojuma absolūto nepatiesību var konstatēt kaut vai aplūkojot latviešu-angļu (mazāka) un angļu-latviešu (daudz lielāka) vārdnīcu, bet lai nu "Tautas" partijas pārstāve paliek pie savām ilūzijām. Plašāks jautājums ir par jaunvārdu akceptēšanu. Paralēles varam meklēt datoru pasaulē. Jā, "dators" ir aizstājis "kompjūteru" (lai gan "dators", protams, latvisks vārdiņš nu gan nav). Protu "lejupielādēt," nevis "daunlodēt." Veikalos meklēju "zīmolu," nevis vairs "brendu." Taču joprojām datorā ir "fails," nevis "datne," to turpina darbināt "procesors," nevis ... hm, patiesībā nezinu, vai kāds jau ir pamēģinājis latviskot jēdzienu "procesors." Piedāvāju datapstrādierīce. Sarežģītības ziņā analogs jēdzienam "transportmija" tas varētu arī būt. Par to, vai ļaudis būs gatavi šāda veida jēdzienus izmantot ikdienas leksikā, acīmredzot šaubās arī minētā LZA komisija, jo tā jēdzienam "transportmija" ir piedāvājusi arī saīsinājumu: P&R. Tas jau sāk likties pavisam mistiski. Lai gan, protams, mūsu valsts piedalās NATO, nevis ZALO darbā.


Grūti ir ar valodas lietām, patlaban šķēpi tiek lauzti arī ap to, kā saukt mazo salu Atlantijas okeāna ziemeļos, kuras galvaspilsēta saucas Rejkjavīka. Atkal kāda no latviešu valodas vecināšanas komisijām lēmusi, ka to sauc nevis Islande, kā tas ilgstoši ir bijis, bet gan "Īslande," jo tas esot tuvāk tam, kā attiecīgo vārdu izrunā paši salas iedzīvotāji. Šodien Dienā kāds tulkotājs ir aizrādījis, ka patiesībā salas iedzīvotāji vārdu izrunā kā "Istlante." Turklāt viņš pilnīgi pareizi aizrādījis, ja komisijai tik ļoti rūp tas, kā valstu nosaukumus izrunā to iedzīvotāji, tad tūdaļ pat mums jālabo saraksti un turpmāk jārunā par Inglandi (vai pareizāk sakot par Junaitedkingdomu), Frānsu, Doičlandi, kā arī (ak, šausmas!) Magjarorszagu (tas būtum vārds, ar kuru savu valsti apraksta ungāri) un Škiperiju (albāņi). Nemaz nerunājot par kaimiņiem Ēstijā, Rosijā un Bjelarusā.

Neskatoties uz "Tautas" partijas pārstāves pārliecību, latviešu valoda nav īpaši plaša valoda, turklāt tās glābšana no Padumjās savienības rusifikācijas sekām notiek brīdī, kad globalizācija (pasaulizācija?) spiež regulāri mācīties pavisam jaunus jēdzienus. Labi, ka kāds par to domā. Bet pievienojos Sarmītei Pīkai domā, ka vārds "transportmija," iespējams, ir pārlieku sarežģīts. Lasītāji, kādas ir jūsu domas?

Jauku visiem dienu!

Par autobiogrāfijām, nodevējiem un lielu zaudētāju -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Rakstot par bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas topošo autobiogrāfiju, laikraksts Diena izcēlis šādu domu: "Skandalozas Latvijas politikas virtuves detaļas nevajadzētu gaidīt." Ļoti žēl, nudien žēl. Īsi pirms viņas aiziešanas no prezidentes amata, es V. Vīķi-Freibergu intervēju Latvijas televīzijā, un tur viņa teica aptuveni to pašu, proti -- vēl nav pienācis laiks atklāt visas politiskās kārtis, cita starpā tāpēc, ka daudzas no personām, kuras atrodas "skandalozajā virtuvē" turpat darbojas joprojām. Tiesa, topošā autobiogrāfija tiek rakstīta angļu valodā un ir vispirms domāta ārpasaulei, kurai noteikti nenāks par sliktu erudītās profesores rakstīta grāmata par to, kas pagājušā gadsimta otrā pusē notika ar Latviju un latviešiem. Taču ļoti ceru, ka V. Vīķe-Freiberga sarosīsies un uzrakstīs arī politiskus memuārus. Viņa darīja ļoti daudz ko, lai glābtu valsti no "skandalozās virtuves" aktīvākajiem šefpavāriem, un gribētos zināt viņas domas par to ne vien plikas ziņkārības dēļ, bet arī tieši tāpēc, ka par "skandalozās virtuves" smirdīgākajām detaļām joprojām daudz kas nav zināms. Un katrs uzziņas gabals, kurš Latvijas iedzīvotājus pārliecinās, ka nākamajās vēlēšanās nekādā gadījumā nedrīkst balsot par tām partijām, kuras veido pašreizējo valdošo kliķi, ir būtisks.

***

Ļoti interesanta intervija šodien laikraksta Dienas Bizness pielikumā "Numurs" ir ar ekonomikas speciālisti Raitu Karnīti. Tajā viņa saka, ka Latvija patlaban nepiedzīvo ekonomisku krīzi, patiesībā runa ir par ciklu. Un viņa pasaka arī to, ka latviešus, kuri ir aizbraukuši uz citām zemēm naudas pelnīšanas nolūkos viņa uzskata par nodevējiem. Pati atzīst, ka tā ir skarba doma, un jā, tāda tā arī ir. Man personīgi nekad nav gribējies kritizēt prom braucējus vienkārši iepriekšminētās "skandalozās virtuves" dēļ. Par smagu darbu pelnīt kapeikas, tas ir viens. Dzīvot valstī, kurā valdošā "elite" uzskatāmi dara visu, lai vairotu savu un savu īpašnieku, bet katrā gadījumā ne tautas labklājību -- tas atkal ir kaut kas cits, un nekad neesmu bijis pārsteigts, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri tam visam vēlas pateikt "čau."

***

Un pēdīgi, ļoti priecājos par jaunu domu no satiksmes buldozera, kurš tagad ir ieņēmis prātā ideju, ka viņa nākamais uzdevums ir kļūt par Rīgas mēru. Žurnālā Una runājot par lielo "integrētāju" Kastēnu, viņš sacījis šādus vārdus: "Varu pateikt, ka viņš rīkojās kā muļķis. Viņam ir sieva un bērni. Uzskatu, ka viņš pats ir vainīgs. Žurnāliste darbojās amorāli un neētiski -- tā ir viena medaļas puse. Bet tas, ka viņš vazājās apkārt ar citu sievieti un meloja sievai, ir medaļas otra puse. Un pēc tam vēl mēģināja melot publiski, ka viņš tikai spēlēja līdzi -- tas ir blefs. Viņš ir liels zaudētājs. Jācer, ka Oskars pēc šādas kļūdas sapratīs, ka nākamā kļūda var būt pēdējā."

Ar piebildi, ka atmaskojot "mācītāju partijas" iekšējo liekulību, Aleksandra Jolkina it neko nemorālu un neētisku nedarīja, pilnīgi piekrītu triecējraķetes teiktajam, turklāt tikai minētā liekulība ir tas, kas nodrošināja, ka pseidoministram arī pirmā "kļūda" nebija pēdējā.

Jauku visiem dienu!

Par diskrimināciju, Eiropas lietām un cūku kastrēšanu -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Visu iespējamo cieņu Vairai Paeglei, bet skriet uz Tiesībsarga biroju ar sūdzību par "diskrimināciju" nav valstsievas cienīgi. Lasītāji atcerēsies, ka Ārlietu ministrija un pēc tam arī Saeimas Ārlietu komisija pieredzējušo "Tautas" partijas pārstāvi izvirzīja Latvijas vēstnieces amatam Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Valsts prezidents Valdis Zatlers kandidatūru noraidīja, sakot, ka viņam neesot pieņemama politiķu virzīšana diplomātiskajā dienestā. To V. Paegle uzskata par diskrimināciju.

Grūti spriest, ko Tiesībsarga birojs šajā lietā lems, bet diskriminācijas apstiprinājums radītu pat ļoti interesantu precedentu. Piemēram, absolūti politisku iemeslu dēļ Saeimas prezidijā nav neviena "Jaunā laika" pārstāvja. Nemaz nerunāsim par valdību, kurā ir pārstāvēta knapi puse visu tautas ievēlēto kalpu! Politisku aprēķinu dēļ dažādu valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs ir sastūķēti tikai tie bieži vien par attiecīgo jomu neko nezinošie cilvēki, kuri ir pieslējušies valdošajām partijām, tur nav to bieži vien par attiecīgo jomu neko nezinošo cilvēku kuri pārstāv opozīciju. Diskriminācija! Tiš, skrienam visi pie Tiesībsarga!

Protams, protams, epopejā ap Vairu Paegli pati nabaga V. Paegle bija lelle, kuru savu interešu dēļ turp un atpakaļ bīdīja te viens, te otrs. Būtībā, piedodiet rupjību, starp Valsts prezidentu un "Tautas" partiju notika, kā stāstīts romānā "Cilvēka bērns", gailīšu mērīšana. Tas, ka V. Paegle minētajam amatam būtu pat ļoti kvalificēta, tas nevienu īpaši neinteresēja. Taču absolūti politisku zaudējumu uzskatīt par Tiesībsargam piekrītošu diskrimināciju -- nu, nezinu gan. Tad jau tikpat labi turp varētu bizot arī Māris Riekstiņš, kuru attiecīgā "elites" partijas uzmeta tad, kad pērn valdošā banda nolēma par prezidentu iebīdīt nodokļu nemaksātāju.

***

Protams, nav jau Tiesībsarga birojs vienīgā vieta, kurp skriet. Ir tāda partija "Jaunie demokrāti" (atcerieties tādu? -- 2006. gada Saeimas vēlēšanās tā savāca veselus 11,5 tūkstošus balsu, tātad -- knapi pāri vienam procentam). Šīs partijas censoņi nu, visnotaļ ilgi pēc fakta kā tāda, ir nolēmuši, ka Saeimai nevajadzēja ratificēt Eiropas Savienības Lisabonas līgumu, un tāpēc par šo faktu ir jāiesniedz prasība Satversmes tiesai. Šajā gadījumā ir pilnīga taisnība Saeimas Ārlietu komisijas vadītājam Bērziņam, kurš ir runājis par absolūti neietekmīgas partijeles zīmēšanos. Tās pārstāvji sakās esam dikti satraukušies par Latvijas suverenitāti, kuru joprojām spēkā neesošais Lisabonas līgums dikti ierobežojot. Droši vien viņiem derētu izlasīt sākotnējos Eiropas Savienības dokumentus, tajā skaitā Romas un arī Māstrihtes līgumu. Latvija daļu savas suverenitātes atdeva 2004. gadā ij tajā dienā, kad iestājās Eiropas Savienībā, ij arī tajā dienā, kad iestājās NATO. Diez vai "Jaunie demokrāti" vēlas pārstāvet domu, ka Latvijai būtu bijis labāk minētajās organizācijās neiestāties vispār. To var argumentēt dažs labs apdauzīts censonis (re, vēl daudreiz mazāk balsu Saeimas vēlēšanās ieguvušie "Eiroskeptiķi" tagad vēlas pieslieties "Saskaņas centram" -- tāpat kā "Jaunie demokrāti", arī viņi zīmējas, lai tikai netiktu gluži pelnīti aizmirsti pavisam), bet ne jau ļaudis, kuri vēlas sevi uzskatīt par nopietniem.

***

Un pēdīgi. Sēdēju vismaz divvapdsmitarpus minūtes šorīt un intensīvi prātoju, kā un kam varētu pat uz mirkli ienākt prātā, ka labs uzdevums jaunkundzēm, kuras piedalās šovā ar nosaukumu "princese," ir kastrēt cūku. Nevarēju to izdomāt. Kā tam notikt, ar nagu šķērītēm, vai? Kam vispār piederēja attiecīgā cūka? Vai tas ir cilvēks, kurš ļauj absolūti jebkuram nākt un pieteikties par tās kastrētāju? Varbūt to var attīstīt kā tūrisma produktu? Atzīstos, es šovu par "princesēm" neskatos vispār, bet vai dieniņ, cik ļoti, ļoti zemu ļaudis ir gatavi krist, lai tikai piesaistītu skatītājus! Nabaga cūka!

Jauku visiem dienu!

Par politisko partiju finansēšanu un "žuļikiem un maitām"

Labrīt, lasītāji!

Vakar Ministru kabineta komiteja visnotaļ lielā vienprātībā sprieda par tādu tematu, kā valsts budžeta finansējums Latvijas politiskajām partijām. Jā, tā sprieda ministri, tā ir laba doma, partijām katru gadu maksāt 50 santīmus par katru balsi, kura saņemta iepriekšējās vēlēšanās. Sistēma stātos spēkā pēc 2010. gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām, tātad, uz pašreizējo politisko "eliti" tā neattiektos.

Sākums labs. Pašreizējā politisko partiju slimīgā atkarība no atsevišķiem ziedotājiem kropļo demokrātisko vidi un nodrošina iemeslu, kāpēc, allaž daiļrunīgā iekšlietu ministra vārdos runājot, sabiedrība visus politiķus uzskata par "pēdējiem žuļikiem un maitām." Lai arī kā viņa pārstāvētā "Tautas" partija vēlētos cerēt, ka tā tas nav, nav tomēr ļaudis aizmirsuši to, ka 2006. gada priekšvēlēšanu laikā partija vienkārši un ļoti prasti krāpās. Tāpēc partiju finansēšana no valsts budžeta nedrīkst veidoties bez daudz, daudz stingrākiem noteikumiem par to, kā partijas saņem cita veida finansējumu, un pavisam konkrēti -- kāda ir loma tā dēvētajām "trešajām personām." Droši vien maz ir ļaužu ārpus politiskās "elites", kuri nav gatavi atzīt, piemēram, ka premjerministra biroja vadītāju par "trešo personu" uzskatīt noteikti nevar. Taču politikāņi (ne vien mūsu valstī, bet visā pasaulē) ir glumi radījumi, ja noteikumos būs kaut mazākā spraudziņa, viņi pratīs tai izlīst cauri. Te galvenais tomēr ir kopējā attieksme pret likumu un arī pret sabiedrību. Ir mazliet pierimusi valdošās kliķes pārliecība, ka tai ir tiesības darīt visu ko pēc kārtas, taču nekur pazudusi tā nav. Sevišķi rūpīgiem mums jābūt par vakardienas Ministru kabineta diskusijā izskanējušo domu -- ka jaunās sistēmas pārraudzība būtu jāuztic nevis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, bet gan Tieslietu ministrijai, tātad -- pilnībā politiskai iestādei.

Precīzi tas pats ir sakāms arī par citu būtisku jomu, proti, par reklāmu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Tieši tur aiziet priekšvēlēšanu kampaņu izdevumu nospiedošais vairākums, un tā nu ir joma, kurā ļoti noteikti (lai man piedod kolēģi Latvijas televīzijā) ir vērts padomāt par stingriem ierobežojumiem. Bet tikai pie diviem noteikumiem. Pirmkārt, tiem jāatiecas tiklab uz sabiedriskajām, kā arī uz privātajām raidorganizācijām. Pagātnē privātās televīzijas kompānijas reizēm šajā ziņā ir bijušas pavisam nekaunīgas. Ja reiz vieniem, tad arī citiem. Taču otrs jautājums ir pārraudzīšanas elements. Cik spējīga šajā ziņā varētu būt Nacionālā Radio un televīzijas padome, kuras locekļus, lai nu kā, bet tomēr izvirza politiskās frakcijas Saeimā? Un vēl vairāk, kādi ir tās un citu iestāžu rokās ieliktie instrumenti, lai risinātu iespējamos noteikumu pārkāpumus? Par to, ka "Tautas" partija 2006. gadā rupji krāpās, nebija nekādu šaubu jau krietnu brīdi pirms pašām vēlēšanām. Tagad kopš tā laika ir pagājuši gandrīz divi gadi, un jautājums tiesā nav atrisināts joprojām. Citiem vārdiem sakot, partija varēja krāpties un tad vienā mierā sākt iznīcināt Latvijas tautsaimniecību ar pārliecību par "treknajiem gadiem," labi zinot, ka sods par krāpšanos, ja vispār kāds, ir gaidāms tikai pēc laba laiciņa.

Jautājums ir arī par tiem diviem procentiem vēlētāju. Gadījumā, ja sistēma pastāvētu jau tagad, 50 santīmus par katru vēlētāju saņemtu tās septiņas partijas un partiju apvienības, kādas parlamentā ir patlaban, plus vēl LSDSP, kā arī iestādījums ar daiļskanīgo nosaukumu "politiskā patriotiskā apvienība Dzimtene." Taču ne partija "Visu Latvijai", ne "jaunie Demokrāti", ne savdabīgā "Māras zeme" ar savu vienu vienīgo kandidātu. Protams, zinot, ka laikā pirms vēlēšanām savu laimi, jaunu partiju dibinot, cenšas izmantot katrs, kuram nav slinkums, nevarētu teikt, ka valsts budžeta finansējums būtu dodams ikkatram, kurš sevi sauc par politisku partiju. Taču varam paredzēt, ka pret sistēmu iebildīs tās politorganizācijas, kuras nekad nav spējušas pārliecināt vairāk, kā viens komma nullpadsmit procentus vēlētāju.

Ja godīgi, man nav ne mazākās ticības, ka šis ir jautājums, kuram politiskā elite pieies godprātīgi. Rēķinoties ar sabiedrības apātiju, noteikti politikāņi žigli meklē veidu, kā tai iesmērēt kaut ko, kas smuki izskatās un spīd un laistās, bet tie paši vecie mēsli ir joprojām. Vieta pie siles ir tik ļoti, ļoti silta un jauka. Doma, ka jau pēc diviem gadiem var nākties meklēt darbu kaut kur tālu prom no siles, var būt ļoti, ļoti biedējoša. Šie ir procesi, kuriem pilsoniskajai sabiedrībai nāktos pievērst pašu nopietnāko uzmanību.

Jauku visiem dienu!

Par ugunsgrēku kultūras piemineklī

Labvakar, lasītāji!

Šovakar čāpoju no mājām Avotu ielā uz Stokmanu, un tas prasīja mazliet vairāk laika kā ierasts, jo uz Marijas ielas bija sapulcējušies daudz ļaužu un ļoti daudz tehnikas. Kāpēc? Jo dega tas grausts, kurš atrodas Marijas ielā 6 un ir bijis baiss jau daudzus, daudzus gadus. Liesmas no jumta leca gaisā, labi, ka mazliet līņāja, kad nācu no veikala atpakaļ, šķiet, ugunsdzēsēji tās jau bija noremdinājuši. Malači.

Taču degošais grausts, manuprāt, uzrāda divas masīvas absurditātes Latvijas likumdošanā. Pirmā ir jautājums par konfiskāciju. Nu, cik ilgi valsts un pašvaldība taisās auklēties ar īpašniekiem, kuri acīmredzot ar māju vienkārši nav spējīgi tikt galā? Augustā Rīgas dome it kā sarosījās un it kā solījās aicināt Saeimu labot likumu, lai māju īpašniekiem varētu atņemt, bet ugunsgrēks graustu ķēra vispirms. Lai gan ne jau tas grausta situāciju padarīja īpaši sliktāku.

Taču tas noved pie otras absurditātes. Grausta īpašnieki ir teikuši, ka viens iemesls, kāpēc viņi nav varējuši neko īpašu darīt, ir tas, ka māja ir kultūrvēsturisks piemineklis. Gribu teikt, ka noteikti ir laiks izrevidēt arī noteikumus šajā jomā, jo ļoti iespējams, ka tie četri tukšie mūri, kas tur stāv patlaban, ir vēsturiski, bet, ja tas nozīmē, ka jebkādi darbi ap graustu prasa 75 institūciju piekrišanu, tad kaut kas ļoti noteikti nav kārtībā. To saku kā cilvēks, kurš arī dzīvo vēsturiskā piemineklī. Kad es te ierados, pirmajos divos stāvos aiz masīviem skatlogiem bija spēļu zāle. Neesmu pārliecināts, ka tas atbilst kultūrvēsturiskiem principiem, bet vienalga uz manu dzīvokli attiecas visi noteikumi par griestu rotājumiem, logu paskatu un visu pārējo. Protams, nav man mērķis teikt, ka Rīgas pilī kādā stūrī vajadzētu atvērt kazino un Rundāles pilī Makdonaldu, bet kaut kā tomēr liekas, ka šis pieminekļu jēdziens ir pārmērīgi plašs. Vienādi vai otrādi, situācija ap graustu Marijas ielā ir jānokārto. Īpašnieki acīmredzot to nevar izdarīt. Secinājumi nav tālu meklējami.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

No ministriem viena laba, viena ne tik laba doma par noziedzniekiem

Labrīt, lasītāji!

Pa starpu ne īpaši gudriem plāniem, piemēram, par Latvijas aviokompānijas nacionalizēšanu, valdības buldozeriskajam traktorministram reizēm prāta iekrīt arī kāda pavisam gudra doma. Piemēram, par to, ka ļaudis, kuri sēžas pie stūres dzērumā, būtu jāsoda nevis ar maksimālo sodu 500 latu, kā tas ir patlaban, bet gan ar maksimālo sodu 5000 latu. Pilnīgi pareizi. Turklāt, manuprāt, derētu rīkoties vēl stingrāk. Pirmo reizi pie stūres dzērumā -- atņemtas tiesības uz gadu, plus vēl ministra minētais sods. Otru reizi pie stūres dzērumā -- reāls, konkrēts cietumsods un tiesības atņemtas uz mūžu. Šī nav joma, kurā pat minimāli ir izprotama auklēšanās. Ja būtu garantija, ka cilvēks, kurš ir pietiekami dumjš, lai dzērumā vai narkotiku reibonī sēstos pie tonnu smagiem spēkratiem, tikai un vienīgi trieksies kokos vai citos nedzīvos priekšmetos, tas būtu viens. Taču, diemžēl, šāda veida cilvēki mēdz ietriekties arī citos automobīļos, kā arī cilvēkos. Es zinu, ka ir ļaudis, kuri uzskata, ka pārāk bargi nedrīkst rīkoties, jo (A) Latvijas nabaga iedzīvotāji nevar atļauties maksāt vairāk kā 500 latu; (B) dzērājs varbūt ir vienīgais naudas pelnītājs ģimenē, tāpēc nevar likt viņu cietumā; (C) u.tml. Nepārliecinoši argumenti. Ja nevar tādā vai citā nozīmē atļauties grēkot, tad pats vienkāršākais risinājums ir ... negrēkot vispār.

***

Bet kā tādā gadījumā vērtēt cita, pļāpu kules iekšlietu ministra pārliecību, ka ir jāmaina attieksme pret zagļiem veikalos? Ministra doma -- ja tiek nozagts kaut kas, kas ir vērts mazāk par 53 latiem, tam jābūt nevis kriminālpārkāpumam, bet gan administratīvam pārkāpumam. Protams, ir taisnība, ka policijai nav nedz laika, nedz iespēju pilnībā risināt katru, kā daiļrunīgais ministrs reiz ir teicis, zaptes burkas nozagšanas gadījumu. Bet diez vai tas, kas ir paredzēts patlaban, sūtīs pareizo signālu. Jo veikalos tomēr ir ļoti daudz kārojamu preču vērtībā zem 53 latiem, tur, piemēram, ietilpst vai viss parfimērijas klāsts, un tās mēdz būt mazas kārbiņas, kuras ir viegli iebāzt kabatā. Pieļauju, ka rūdītākie blēži arī zina, kā atbrīvoties no signalizācijas iekārtām, kādas veikali ir spiesti likt pat uz salīdzinoši mazvērtīgām precēm (droši vien neesmu vienīgais, kuram ir gadījies pirkt datora diskus un pacietīgi gaidīt, kamēr kasiere no katra vienu latu vērtā diska noķeksē signalizācijas lipekli). Ja reiz administratīvs process, tad, manuprāt, slieksnim jābūt krietni zemākam, bet neesmu pavisam pārliecināts, ka doma kā tāda ir pareizā.

Jauku visiem dienu!

Skārleta un kalnā kāpējs -- interesantas domu pērles no politikāņiem

Labrīt, lasītāji!

Piedodiet, zinu, ka par brašo integrētāju Kastēnu un viņa kantori rakstu daudz, bet šorīt lasīju, ka par kantora slēgšanu viņš ziņu aģentūrai BNS ir pateicis šādus vārdus: "Es, tāpat kā Skārleta O'Hāra -- par to domāšu rīt." Nu, nevaru atturēties neatzīmējis, ka Kastēnam ar Skārletu Ohāru (ceru, ka visi zina, ka runa ir par leģendārā romāna "Vējiem līdzi" varoni) viens ir kopējs -- arī viņa laulībā mēdza spert sānsoļus, lai gan viņa nekad nebija liekulīga "ģimenes vērtību" aizstāvētāja. Taču vienā ļoti būtiskā nozīmē Kastēns un Skārleta tomēr atšķiras. Skārletai O'Hārai nekad nebija vajadzīga sabiedrisko attiecību aģentūra, lai izdomātu, kas viņa tāda ir un kā viņai būtu jārīkojas.

***

Un otrs interesantais paziņojums izskanējis Latvijas Televīzijas "100. pantā" no kādreizējā "stabilitātes garanta" un pašreizējā kalnā kāpēja Kalvīša: "Mēs šobrīd esam piedzīvojuši varbūt pārdesmit tūkstošu aizbraukšanu uz Īriju un Lielbritāniju." Kalvītis varbūt to ir "piedzīvojis," bet viņš jau vienmēr ir dzīvojis kaut kādā sev vien zināmā paralēlā pasaulē. Piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija aizbraukšo skaitu lēš ap 110 tūkstošiem, un to nu par "pārdesmit tūkstošiem" nevar nosaukt. Kalvīša "treknos gadus" varbūt piedzīvoja viņa un viņa partijas "savējie," bet pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem tie tā arī nepienāca.

Jauku visiem dienu!

Paldies premjerministram ... un par azartspēlēm laikraksta interpretācijā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt premjerministrs Ivars Godmanis vēlreiz paziņoja, ka acīmredzot būs jālikvidē valdības īpašo uzdevumu sekretariāti, un neilgi pēc tam "Tautas" partijas boss Saeimā Kučinskis pateica, ka partija ir gatava runāt par ministru portfeļu pārdali pēc tam, kad tas būs noticis. Nu, prieks, kur tu rodies? Par sekretariātu nelietderību esmu rakstījis daudz, it īpaši jautājumā par Kastēna kantori, kurš, kā esam uzzinājuši pēdējās dienās, ir tik nekompetents, ka pats pat neprot izdomāt, ko nozīmē jēdziens "integrācija." Padzenot kādreizējo Latvijas televīzijas žurnālistu (kauns, kur tu rodies?), valdība nodrošinās arī vēl labāku rezultātu, jo Kastēnam atgriežoties Saeimā no tās būs spiests aiziet "cilvēka tiesību aizstāvis" Šmits, kura klātbūtne parlamentā apkauno visu valsti. Kas attiecas uz ministru portfeļiem, būtu ļoti jauki, ja Aizsardzības ministrijas vadību pārņemtu kāds, kas kaut ko zina par aizsardzības lietām arī ārpus zirgu izmantošanas militārām vajadzībām. Tas būtu pats pirmais darbiņš ministru portfeļu pārdalīšanā, it īpaši, ja Kučinskis, kā pats apgalvoja, ir norūpējies par "profesionalitātes" pakāpi ministru starpā.

***

Diena turpina vārīties par Valentīnu Andrējevu, virakstā šodien ir teikts, ka viņas "hobijs rada aizdomas par lēmumu pamatotību." Tātad -- tāpēc, ka Valentīna Andrējeva apmeklē azartspēļu zāles, visi pieci Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas locekļi, iespējams, pieņem nepamatotus lēmumus. Pārējie četri komisijas locekļi -- Gints Zeltiņš, Edvīns Karnītis, Ivars Zariņš un Daiga Iļjanova -- par šādu apgalvojumu varētu būt gan pārsteigti, gan arī, ne bez pamatojuma, apvainoti. Kas attiecas uz pašu V. Andrējevu, vakar viens bloga lasītājs viņas "hobiju" salīdzināja ar kādu, kas vakaros pīpē zāli vai opiju vai šņauc kokaīnu. Nepamatots arguments, jo minētās nodarbes ir nelikumīgas, ko par azartspēlēm teikt nevar. Diena šodien citē deputātu Strazdiņu, kurš atzīst, ka V. Andrējevas parādsaistības varot nozīmēt, ka "aizdevējs sev izdevīgā brīdī var ietekmēt amatpersonu pieņemt šādu vai savādāku lēmumu." Tiesa, bet tam nav nekāda sakara ar azartspēlēm, jo pieņemsim, ka V. Andrējevai kasino taču naudu nav aizdevuši. Ja V. Andrējevas "hobijs" traucē viņas darbam, tad ir jārisina jautājums par viņas atbilstību amatam. Lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka aizraušanās ar azartspēlēm var būt kaitīga un bīstama, pagaidām nekas neliecina, ka V. Andrējevas gadījumā tas tā ir, lai arī cik Diena nevēlētos par to dot nepierādītus mājienus. Tā vietā varbūt laikraksts varētu varētu vairāk padomāt par žurnālistikas pamatprincipiem. Piemēram, šodien tajā ir arī plašs materiāls par algām, kurā cita starpā tiek citēts kādreizējais Dienas komentētājs un pašreizējais Swedbankas eksperts Pēteris Strautiņš. Pirmajā vietā, kur materiālā viņš tiek citēts, viņš ir identificēts nevis kā "Swedbankas sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš," bet gan kā "P. Strautiņš." Viena lieta ir tā, ka kādreizējais komentētājs laikrakstā tiek citēts tik bieži un regulāri, ka jācer, ka Diena viņam turpina maksāt honorāru. Cita lieta ir tā, ka žurnālistikas students pirmajā kursā zina, kā pareizi materiālā identificēt personu. Otrā kursā droši vien zina: Ja no materiāla tiek izņemta rindkopa, kurā persona ir identificēta pilnībā un pareizi, tad vajag aplūkot arī pārējo materiālu, lai konstatētu, vai gadījumā viņš nav citēts arī kaut kur citur. Vārdu sakot -- tādas elementāras lietas. Tādas pašas, kā arī šis teikums no laikraksta lappusēm: "A. Konste iedomājas par iespējamo mulsumu skolēns un ļauj ekrānā Ziedonim paskaidrot pašam." Ja kas.

Jauku visiem dienu!

Gribam zināt, gribam zināt ... un jaunākā domu pērle no Valsts prezidenta

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikrakstā Diena kā liela sensācija ir pasniegts fakts, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru padomes priekšsēdētāja Valentīna Andrējeva mēdz apmeklēt azartspēļu zāles. Raidījuma "Nekā personīga" ļaudis sešu dienu laikā konstatējuši veselas trīs reizes, kurās valsts galvenā tarifu noteicēja viesojusies spēļu zālē -- vienreiz darba dienā pirms plkst. 17.00, vienreiz sestdien pulksten trijos naktī, un tad vēl reizi, kad, tā ziņojuši žurnālisti, V. Andrējeva pirms iešanas uz spēļu zāli piestājusies pie bankomāta. Blakus materiālam redzama fotogrāfija, kuras autors, tā vēstīts Dienā, ir bijis vārdā nenosaukts "aculiecinieks." Un materiāla autori konstatējuši arī to, ka V. Andrējevai pēdējo trīs gadu laikā parādsaistības ir pieaugušas no 10 līdz pat 105 tūkstošiem latu.

Pati V. Andrējeva mierīgi atzīst, ka azartspēļu zālē pavadītais laiks viņai ir atpūtas laiks. Azartspēles mūsu valstī nav nekas aizliegts. Pats tādas neapmeklēju un tāpēc nevaru zināt, cik patiess ir viņas apgalvojums, ka "ļoti daudz pazīstamu cilvēku spēlē un tā atpūšas," taču nav arī īpaša iemesla tam neticēt. Interesanta man toties ir doma, kāda ir lasāma "Nekā personīga" žurnālistes sagatavotajā materiālā starp rindiņām, proti -- regulatore spēlē azartspēles, regulatorei ir lieli parādi ... un tāpēc ir vērts vairākās garās rindkopās analizēt tās jomas viņas darbā, kurās ir iespējama korupcija. Turklāt ar piebildi, ka tāpēc, ka finansējumu regulēšanas iestāde saņem nevis no valsts, bet no regulētajiem uzņēmumiem, tā var atļauties "dzīvot lepni."

Interesanti man tas ir tāpēc, ka ap azartspēlēm Latvijā ir izveidojusies tāda "īpaša" aura, pat nopietnos televīzijas raidījumos un laikrakstu materiālos bez ironijas šīs iestādes bieži tie sauktas par "spēļu ellēm." Ja. V. Andrejeva naudu izdotu, teiksim, lepnos kurpju veikalos, nezinu, vai no tā sanāktu sižets un materiāls avīzē. Regulatorei materiālā ir vaicāts, vai viņa no azartspēlēm jūt atkarību, un viņa atbild šādi: "Man grūti atbildēt. Varu iet un neiet. Bet man patīk. Domāju, ka kaut kur noteikti tā atkarība rodas." Vai šāda veida atkarība ir citāda, nekā, teiksim, vēlme regulāri ēst dārgos restorānos un pirkt pašas jaunākās modes preces? Nav nekā slikta tajā, ka žurnālisti par šo lietu ir interesējušies, lai gan Diena jau visnotaļ sen ir krietni par daudz aizrāvusies ar anonīmu un tāpēc nepārbaudāmu autoru darba prezentēšanu laikraksta saturā. Taču materiālā (vēlreiz atsaucoties uz anonīmiem avotiem) ir apcerēta arī "iespējamā korupcijas riska zona" regulatores darbā, un tas jau ir smagāks mājiens. Vai tam ir kāds pamats? Ja tā, tad tā arī vajadzētu pateikt.

***

Un prieku rada kārtējais pierādījums par to, ka mūsu Valsts prezidents, lai arī cik laba gribēdams, ne vienmēr pasaka gluži to, ko ir vēlējies pateikt. Pēc sestdien notikušās Vislatvijas talkas, prezidents nāca ar šādu domu: "Ja kāds domā, ka var mēslot, tad vāksim katru rudeni, kamēr iemācīsim visus Latvijas iedzīvotājus nemēslot savā zemē." Šī anonse, protams, vēsta kaut ko pavisam citu: Mēslojiet vien, bērniņi. Pēc tam kāds cits to visu savāks. Sodiem par atkritumu mešanu, kur pagadās, ir jābūt krietni smagākiem. Tas būtu pamatīgi labāks "iemācīšanas" līdzeklis.

Jauku visiem dienu!

Par sportu un lieliskām atziņām no citiem ļaudīm

Labrīt, lasītāji!

Vakar vakarā biju uz Rīgas kausa vieglatlētikas pasākumu Daugavas stadionā. Bija visnotaļ nepatīkami laika apstākļi, bet ļoti jauka kompānija -- Sidnejas Olimpisko spēļu dalībniece Līga Kļaviņa un viņas Evita (vai arī juriste Evita Goša un viņas Līga). Kārtējo reizi nācās pārliecināties, ka Latvijā sportisti lielākoties sasniegumus var iegūt vienā no diviem veidiem -- vai nu mācoties un trenējoties ārzemēs, kā to ir darījuši ļoti, ļoti daudz cilvēku, vai arī dzimt laimes krekliņā, kas saucas "vecāki, kuri var atļauties atbalstīt atvases sporta cerības" (tenisists Gulbis). Protams, ir sporta veidi, kuros paši entuziasti rīkojas un šiverējas ar lieliskiem rezultātiem (BMX), un ir arī Latvijas apstākļiem klasiskie sporta veidi, kuros arī tradīcijas dara savu (šķēpmešana). Bet vakar vakarā nācās redzēt arī sporta infrastruktūras ēnas puses. Vesera metējiem uz slapjās virsmas bija pagalam lielas problēmas, un uzvarētājs pasaules klases metējs polis diplomātiski pateica, ka mešanas sektors esot bijis "dīvains." Kādreiz jau vesera mešanā Latvijā cilvēks gāja bojā. Ja godīgi, nezinu, kam būtu jāuzņemas atbildība par Daugavas stadiona vesera mešanas sektoru. Pie tam nezinu, vai vesera mešanas sektora uzlabošana būtu uzskatāma par lielāku prioritāti, nekā, teiksim, atbalsts to pašu Sidnejas spēļu zelta medaļas ieguvēja Igora Vihrova vingrošanas studijai. Bet labi nav. Tomēr, no otras puses -- malači pasākuma organizētāji, tajā piedalījās ļaudis no visas pasaules, tajā skaitā viens no tiem izredzētajiem, kurš 100 metru distanci ir noskrējis ātrāk kā 10 sekundēs, šķiet, viņš bija no Gānas. Skatītāju īpaši daudz nebija, kā jau varēja sagaidīt i no laika apstākļiem, i arī no tā, ka ar vieglatlētiku vakar konkurēja gan futbols, gan arī basketbols, bet man kā vieglatlētikas fanam bija ļoti jauks un interesants vakars.

***

Un blogu rakstot reizēm varu priecāties, ka reizēm ģeniālus tekstiņus piedāvā kāds cits, un tad es tos varu ar prieku citēt. Šorīt tādi ir divi:

Laikraksts Dienas Bizness par buldozera un tankkuģa satiksmes ministra jauno pārliecību, ka valstij savā īpašumā ir jāpārņem arī aviokompānija airBaltic: "Vienīgais izskaidrojums šādai Šlesera vēlmei varētu būt ministra cienīgs redzējums, kā atrisināt problēmu, kad vairāki pasažieru pārvadātāji ir piesolījuši nerentabilitātes dēļ pārtraukt veikt starppilsētu resisus. Lidojumi no Rīgas un Liepāju un Ventspili mums jau ir. Acīmredzot varam sagaidīt arī turpmāku iekšējo avioreisu attīstību. Varētu būt reiss Ogre-Ķeipene, Lielvārde-Skrīveri, Zaļesje-Pušmucova utt. Atliktu vien šosejas pielāgot skrejceļu vajadzībām."

Un vienmēr lieliskā Baiba Sipeniece par politiku: "Lielākā nelaime, ka Lavijas politiķi ir neizglītoti. Muļķi var savārīt daudz lielākas ziepes, nekā nelieši. Es nesaprotu, kā var būt vetārsts par aizsardzības ministru?! Ja vēl šim cilvēkam būtu kādas dotības. Bet nav!" Jautājums: "Gribi teikt, ka tikai muļķis var apņemties to, ko nemaz nespēj pavilkt?" B. Sipeniece: "Un uz muļķu fona neliešiem vieglāk izvērsties."

Abos gadījumos -- nu, tieši tā. It īpaši pēdējais atzinums. Vārīties varam par lopu dakteri un viņa zirgu gvardi, jo viņš par šo domu ir bijis pat ļoti, lai neteiktu naivi atklāts. Patiesi nelietīgās lietas, piemēram, zaļo zemnieku vēlme legalizēt naudas atmazgāšanu, notiek daudz klusāk.

Jauku visiem dienu!

Par Vairu Paegli un par kārtējo masīvo cūcību

Labrīt, lasītāji!

Ziņots, ka Ārlietu ministrija Valsts prezidentam iesniegusi Saeimas deputātes Vairas Paegles uzvārdu kā ieteikto kandidāti kļūt par Latvijas Republikas vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā. Šis fakts dažos komentētājos ir izcēlis sašutumu, jo mūsdienu demokrātijai neklājoties vēstnieka amatā iecelt politiķus.

Par to neesmu simt punktus pārliecināts. Ja ir kvalificēts kandidāts, kāpēc gan ne? Latvijai, piemēram, nāktu tikai par labu, ja to ANO vai kādā citā vadošā organizācijā pārstāvētu mūsu "otra Vaira," un arī viņa kā bijusī prezidente ir ieskaitāma politiķu kārtā. Taču jautājumā par Vairu Paegli ir cita lieta. Ir pilnīgi iespējams, ka "Tautas" partija ar šo nomināciju ierauga veidu, kā atbrīvoties no neērtas personas. Es drīzāk gribētu to aplūkot no otras puses -- tas ir veids, kā Vairai Paeglei atbrīvoties no neērtas (un tas ir ļoti maigi teikts) politiskās partijas.

Jo es Vairu Paegli pazīstu jau 20 gadu garumā. Kādreiz es strādāju Amerikas Latviešu asociācijā, un kādu laiku ALA ārlietu nodaļu vadīja visnotaļ nekompetents cilvēks. V. Paegle toreiz latviešu lietās īpaši iesaistīta nebija, bet viņu pārliecināja startēt uz attiecīgo amatu un, kad viņa uzvarēja, ALA štata darbinieki visi bija ļoti, ļoti laimīgi. No turienes V. Paegle kļuva par Pasaules Brīvo latviešu asociācijas vadītāju un, kā zināms, ar laiku arī par Saeimas deputātu. Neaizmirsīsim, ka 1999. gadā "Tautas" partija tieši viņu izvirzīja Valsts prezidenta amatam, un toreiz vēl nebija izstrādāta politika par "uzmešanu" un "lielākā kretina" meklēšanu.

Taču diemžēl jāsaka, ka laikā kopš pagājušajām Saeimas vēlēšanām Vaira Paegle sevi ir diskreditējusi absolūti tikpat daudz, kā jebkurš cits valdošās "elites" deputāts, jo arī viņa ir balsojusi par muļķīgiem, kaitīgiem un bīstamiem lēmumiem. Nav nepieciešams tos uzskaitīt vēlreiz, visi zina, par ko ir runa. Man ir ļoti sāpīgi tā rakstīt par cilvēku, kuru vienmēr esmu cienījis (un Vaira Paegle nav vienīgais "Tautas" partijas deputāts, par kuru tas ir sakāms -- citiem uzvārds ir Ābiķis un Leiškalns), un tāpēc es tikai priecāšos, ja viņa no šīs varzas un šīs mēslu bedres atbrīvosies. Viņa būs lieliska vēstniece ANO, un es būšu ļoti laimīgs, ja viņa varēs sākt ārstēt savu pavisam pazaudēto sirdsapziņu.

***

Un par masīvo cūcību. Par savu zelta medaļu Pekinā BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs saņem valsts prēmiju 100 tūkstoši latu (vismaz ceru, ka viņš to saņem -- spiedīgos budžeta apstākļos varbūt arī šajā gadījumā Godmanis sarauks pieri un pateiks "nē"). Savukārt par savu zelta medaļu Pekinā diska metējs Aigars Apinis saņems prēmiju 20 tūkstoši latu. Aigars Apinis startēja paralimpiskajās spēlēs, un ar absolūti visu iespējamo cieņu Mārim Štrombergam, es tomēr atļaušos teikt, ka Aigaram Apinim, lai tiktu pie sava zelta, bija jāpārvar daudz, daudz kas vairāk. Tas, ka "neveselajam" sportistam valsts prēmija ir piecas reizes mazāka, nekā "veselajam" -- tā ir āprāta cūcība un kauns.

Jauku visiem dienu!

Lembergiāde

Labrīt lasītāji!

Visnotaļ pretīgā teātra izrāde "Lembergiāde" turpinās. Nu Puzes ķeizars ir paziņojis, ka viņa "morāli" epopeja ap Ojāru Grinbergu ir aizskārusi tik briesmīgi un ārprātīgi, ka valstij vajagot viņam maksāt kompensāciju -- veselu miljonu latu. Jautrība sit augstu vilni. Un, starp citu, varam Puzes ķeizaru apsveikt ar veselības uzlabošanos, jo nu jau kādu laiku kakla parikte, par kuru nabadziņa slimības laikā kāds pareizi atzīmēja, ka dīvaina gan tā parikte, ja ļauj brīvi kustināt i kaklu, i galvu, nav redzēta.

Puzes ķeizars un viņa aizstāvji Atkarīgajā Grinberga lietu ir uztvēruši kā pasaules sākumu un galu. Re, ķeizaru tiesāja, re, ķeizaru attaisnoja, līdz ar to viņš ir pats tīrākais un pūkainākais cilvēks, kāds vien var būt. Pats ķeizars ir sācis sevi aprakstīt vārdiem "nopietnos noziegumos attaisnotais." It kā strīds par patvaļu pašvaldībā un ministrijā būtu "nopietns noziegums" salīdzinājumā ar kukuļu maksāšanu un naudas atmazgāšanu, kuri ir nākamie jautājumi, kādos ķeizaram nāksies stāties tiesas priekšā.

Pareizi par šo jautājumu vakar izteicās kādreizējā (un diemžēl vairs ne pašreizējā) Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Latvijas Republikas tiesu sistēmai Puzes ķeizara lieta ir pārbaudījums, kura kontekstā var pienākt ļoti ievērojams lūzuma brīdis. Pingpongveidīgā lietas mētāšana no vienas tiesas uz nākamo ne par ko labu neliecina jau no paša sākuma, bet jautājums te ir pilnīgi skaidrs. Nav absolūti nekādu šaubu par to, ka Puzes ķeizars kā Ventspils pašvaldības vadītājs par multimiljonāru nekļuva veidā, kāds visiem ir skaidri un atklāti zināms un saprotams. Tāpat nav absolūti nekāda jautājuma par to, ka Ventspils tranzītindustrijā gadu gaitā ir notikušas Dieva zīmes, un vēl joprojām nav skaidrs, kam kas tur pieder un kas no tā visa gūst patieso labumu. Treškārt nav absolūti nekāda jautājuma par to, ka Ventspils tranzītindustrijas kontekstā Latvijas politikāņiem ir maksāti kukuļi, ja arī dažam labpatīkas tos daiļrunīgi saukt par "stipendijām." Ceturtkārt nav absolūti nekāda jautājuma par to, ka Puzes ķeizara darbi un nedarbi ir pamanīti ne vien mūsu valstī, bet arī citur, un tas nebūt nebija velti, ka viņa pārstāvji tik histēriski cīnījās pret juridiskās palīdzības sniegšanu no ārvalstīm. Puzes ķeizars un viņa rokaspuiši Atkarīgajā par Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru var gvelzt, ko grib, bet diez vai tādu pašu attieksmi var izrādīt pret likuma aizsardzības instancēm Lihtenšteinā. Turklāt arī Latvijā prokurori dara savu darbu, vienalga, ko par to uzskata attiecīgā avīze. Lai viņiem veicas.

Taču ar visām šīm absolūti skaidri zināmām lietām, jautājums ir un paliek par to, vai Latvijas tiesu sistēma ar to visu var tikt galā. Otra lieta, kura tāpat kā histērija Lihtenšteinas gadījumā nenotiek velti, ir Puzes ķeizara kabatas partijas histēriskie centieni labot likumu, lai ar atpakaļejošu spēku mīkstinātu noteikumus par naudas atmazgāšanu. Vēl varētu nākt ar labojumiem, kuros ir pateikts, ka zem galda maksāta nauda politikāņiem ir nevis kukulis, bet "pateicība," ka septiņpadsmit ofšori ir normāla biznesa prakse u.tml. Taču te nudien ir vēsturisks pagrieziena punkts. Neapskaužu to tiesnesi, kuram šis jautājums būs jārisina, bet nāksies atbildēt uz vienu pavisam konkrētu jautājumu: Vai Latvijas Republikas politiskajā un ekonomiskajā vidē viss var turpināties tāpat, kā tas ir bijis līdz šim. Ar naudu piestūķētiem diplomātiem, ar situāciju, kurā neviens nezina, kam patiesībā pieder valsts tautsaimniecībai būtiski uzņēmumi, ar politisku vidi, kurā lēmumi tiek pieņemti oligarhu, nevis valsts interesēs, ar politekonomisku vidi, kurā ir akceptējams absolūts caurskatāmības un tiesiskuma trūkums, ar vidi, kurā politiskā "elite" nevis cīnās pret korupciju, bet cīnās pret korupcijas novēršanu. Puzes ķeizars zināmā mērā ir kļuvis par šīs pretīgās sistēmas simbolu, ne viņš vien pēdējo 15 un 20 gadu laikā ir kļuvis ļoti bagāts visnotaļ apšaubāmā veidā. Bet kaut kur ir jāsāk, un ir ļoti jācer, ka tiesu sistēma tomēr atradīs par iespējamu pateikt, ka tālāk tā vairs nevar.

Un kamēr uz minēto jautājumu nav gūta atbilde, par "morālo kaitējumu" runāt -- nu, piedodiet.

Jauku visiem dienu.

Vai dieniņ, ko tik visu pasaulē nedara letiņi!

Labdien vēlreiz, lasītāji! Sānāk šodien divas reizes rakstīt.

Būsit dzirdējuši, ka Amerikā Republikāņu partijas kandidāts prezidenta amatam Džons Makkeins par savu kandidāti viceprezidentes amatam ir izvēlējies nu ļoti, ļoti konzervatīvo Aļaskas gubernatori Sāru Peilinu. Šī ir sieviete, kura uzskata, ka aborts ir aizliedzams pavisam, arī tadā gadījumā, ja sieviete ir kļuvusi grūta izvarošanas vai asinsgrēka dēļ. Viņa ir kaismīga Nacionālās Šaujamieroču asociācijas biedre, tā ir organizācija, kura ir kategoriski oponējusi absolūti jebkuriem centieniem ierobežot ASV pilsoņu tiesības rīkoties ar šautenēm. Viņa oponē evolūcijas mācīšanai skolās. Vārdu sakot, nu, viens riktīgs Dieva bērns šī vārda ne pašā pozitīvākajā nozīmē.

Bet vai zināt, kā saucas mācītājs nu ļoti, ļoti konzervatīvajā baznīcā, kuras locekle ir Sāra Peilina? Šis ir cilvēks, kurš kādreiz esot sprediķojis, ka jebkurš, kurš pauž kritiku pret ASV prezidentu Džordžu Bušu pēc nāves noteikti nonāks ellē. 2004. gadā jautāts par Demokrātu partijas kandidātu prezidenta amatam Džonu Keriju, mācītājs atbildēja šādi: "Neteikšu, par ko balsot, bet gadījumā, ja balsosi par šo cilvēku, tad šaubos par to, vai tiksi pestīts. Piedod." Lieki teikt, arī šis cilvēks uzskata, ka evolūcija ir blēņas un pasaule ir tikai 7000 gadu veca, jo tā esot rakstīts Bībelē.

Cilvēks saucas ... Edgars Kalniņš. Uz jautājumu no portāla "Latvians Online" viņš ir atbildējis šādi: "Jā, esmu latvietis. Man ir senči latvieši, taču latviešu valodu neprotu. Protu dažus vārdus."

Un vēl kāds gribēja domāt, ka latviešiem pasaulē ietekmes nav! Ja arī ļoti, ļoti muļķīgas, negatīvas un bīstamas ietekmes!

Jauku visiem atlikušo dienu!

Par citu politiku un to pašu veco, nekam nederīgo politiku -- pārdomas pirmdienā

Labrīt, lasītāji!

Ceru, ka visiem bija jauka nedēļas nogale. Prieks, ka vēl vienu reizi brīvdienās pagadījās tāda īsti skaista, silta un saulaina diena.

Dibināta politiskā partija "Sabiedrība citai politikai" (SCP). No nosaukuma vien varētu gaidīt, ka šis būs veiksmīgs projekts, jo Dievs zina, ka pašreizējā politika vismaz lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir apriebusies līdz nelabumam. Taču viņdien dzirdētās pieticīgās runas nu būs jāpārvērš darbos, un būs jāskatās, kurā virzienā jaunais politiskais spēks virzīsies. Visnotaļ nepārprotama kļūda bija pirms partijas dibināšanas veidotās sabiedriskās organizācijas iesaistīšanās referendumā par pensijām. Miljonārs Aigars Štokenbergs, lai arī kā centās, nespēja sevi prezentēt dzīves pabērnu aizstāvja lomā, nespēja argumentēti paskaidrot, kādā veidā pensijas pēkšņi var trīskāršot bez attiecīgajām sekām sociālājā budžetā, un galu galā arī neveica tādu reklāmu, kādu iepriekšējā referenduma gadījumā veica tamdēļ izveidotā sabiedriskā organizācija. Esmu personīgi dzirdējis A. Štokenbergu sakām, ka Latvijā ir daudz turīgu cilvēku, kuri, tāpat kā viņš, ir gatavi vairāk pārdalīt savu bagātību, lai vairāk sanāktu tiem, kuriem tās nav. Esmu personīgi par šo apgalvojumu smīnējis, gan tāpēc, ka Latvijā nav tik daudz turīgu vai pat daļēji turīgu cilvēku, lai pat pie labākās gribas ar bagātības pārdales mehānisma palīdzību veidotu Skandināvijas modelim līdzīgu sistēmu, kurā visiem ir vismaz OK, bet arī tāpēc, ka altruisms nav kaut kas tāds, ko var paģērēt politiskajā līmenī. Par SCP redzēsim -- partija startēs Eiropas parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, tad jau redzēsim. Saeimā pagaidām partiju pārstāvošie deputāti paliek puslīdz bezcerīgajā opozīcijā.

***

Tikams kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis Dienā ir pateicis, ka varbūt nenokalpos Saeimā līdz nākamajām vēlēšanām. Nākamajā mēnesī, tā ziņots Ināras Egles materiālā, viņš paredz kāpt Everestā. Acīmredzot Saeimā nav paredzēti nekādi kritiski balsojumi, vismaz zaļais zemnieks Ščerbatihs uz Olimpiskajām spēlēm brauca Saeimas brīvdienās. Tāpat "stabilitātes garants" patlaban ir nodarbināts ar hokeja lietām, kuras ir ļoti specifiski saistītas arī ar gāzes lietām, un tās savukārt ir ļoti specifiski saistītas ar Krievijas ietekmi mūsu valstī. Katrā gadījumā, darīt cilvēkam ir ko, ja arī premjerēšana, par spīti viņa apgalvojumam, ka "esmu pārliecināts par sevi un par to, ko esmu darījis", tomēr izvērtās par pabaismīgu krahu. "Es noraidu pārmetumus" -- tā brašais deputāts. Nu, labi, labi. Ja pašam tā labāk ir.

Bet interesanti ir ar kādreizējiem premjeriem, tas arī atzīmēts I. Egles materiālā. Gailis divus gadus braukāja pa pasauli un tagad ir nekustamo īpašumu magnāts. Krištopans 8. Saeimā tika ievēlēts, bet debatēs nepiedalījās nevienu reizi un vispār vairāk dzīvojās pa Ameriku, nekā pa Latviju. Krasts tagad ir eiropietis. Par Emsi gandrīz pilnīgi nekas nav dzirdēts, kopš sazvērestības teoriju fanāts bija spiests aiziet no Saeimas. Šķēle ir Šķēle. Vien miera mika Bērziņš ir pārkvalificējies par valdošās kliķes absolūtu paraugbērnu, viņam akceptējams acīmredzot ir pilnīgi viss, kas tai ienāk prātā. Ka tik "stabilitāte." Un, protams, Godmanis, kuram, nabagam, acīmredot liktenis ir lēmis būt par premjeru tikai un vienīgi ekonomiskas krīzes laikā.

Vispār, ja Kalvītim Saeimā ir garlaicīgi, tad labāk būtu aiziet drīzāk, nekā vēlāk, lai nāk kāds, kuram darbs valsts parlamentā nav sekundāra lieta, ar kuru nodarboties tad, kad nav jānodarbojas ar hokeju un kalnā kāpšanu. Nākamais "Tautas" partijas līderis acīmredzot būs pļāpīgais Segliņš, arī tas darbiņš "stabilitātes garantam" vairs nebūs jādara. Pats raksturīgākais viņa teiktajā ir šis atzinums par saviem premjerešanas gadiem: "Tie trīs gadi ir bijuši labākie gadi, kādi Latvijā ir bijuši, un diez vai būs tuvākajā laikā." Pašpārliecinātības šim cilvēkam nekad nav trūcis, bet droši vien naktī, īsi pirms aizmigšanas, pat viņš saprot, ka pilnīgi noteikti tie "labākie gadi" tuvākajā laikā neatkārtosies, un par to Latvija var pateikties pavisam precīzi tiem lēmumiem, kuri "labākajos gados" tika (un arī netika) pieņemti.

Jauku visiem dienu!

Par nepieklājību radio raidījumos un portālos

Labrīt, lasītāji!

Šorīt manu uzmanību piesaistīja stāsts kādā no Latvijas portāliem. Ir tāds Radio PIK, un tajā strādā žurnālists vārdā Arkādijs Karijevs. Kolēģis jau ilgstoši tiesā ņemas ar kādu Irinu Borcovu, kura viņa raidījumā kādreiz izturējusies tik agresīvi, rupji un nepieklājīgi, ka beidzot A. Karijevam mērs bijis pilns, un viņš devies pie likuma aizsardzības iestādēm. Kopš tā laika ir bijis, nu, riktīgs trādirīdi. Veselas 11 reizes tiesa ir sanākusi kopā, un veselas 11 reizes Irina Borcova nav uzskatījusi par vajadzīgu, to pagodināt ar savu klātbūtni. Pat veselu mēnesi cietumā nosēdējusi par tiesas pavēstes ignorēšanu, bet vienalga sieviete slapstās.

Man, protams, šis stāsts ir interesants lielākoties tāpēc, ka arī es kādreiz vadīju radio raidījumu, un lasītāji varbūt atcerēsies garumgaro epopeju, kāda man bija ar divām no tā dēvētajām Gardas meitenēm, tātad -- aktīvām "nacionālistēm", kuru pārstāvētā organizācija savā apkārtrakstiņā ir publicējusi pasaules vēsturē pretīgāko antisemītisko viltojumu, kura nevar vien rimties jautājumā par "pederastiem" un "kolonistiem", u.tml. Tiesas process, kuram beidzot punktu pielika Augstākā tiesa (un man par labu), saistījās ar to, ka es šīs jaunkundzes biju nosaucis par "kazām", un gluži no zila gaisa man šī doma, lieki teikt, prātā neienāca. Konkrētā gadījumā tas bija tāpēc, ka kāda zvanītāja (abas jaunkundzes apgalvoja, ka viņas tā nebija un zvanītāju viņas vispār nepazīstot) uzdeva nudien nepieklājīgu jautājumu Cietumu pārvaldes priekšniekam. Vienkārši sakot, arī manā radio raidījumā bija ļaudis, kuri pavisam vienkārši vai nu bija slikti audzināti, vai neprata sevi savaldīt, tajā skaitā kāds kungs, atceros, kurš pavisam uzstājīgi paziņoja atkal un atkal, ka viņam esot cilvēka tiesības, raidījumā runāt vienalga cik ilgi viņš to vēlas darīt, un bija ļoti un pat ļoti sašutis, kad es piespiedu podziņu un pateicu, ka nav vis. Katrā gadījumā uzskatu, ka būtu ļoti labi, ja Latvijas tiesu praksē sāktu veidoties izpratne par to, kuros brīžos radio klausītāju nepieklājība pārtop par kaut ko vairāk.

Un, ja kas, tas pats būtu sakāms arī par komentētājiem interneta portālos. Materiāls par radio žurnālistu bija vienā no tiem portāliem, kurš gan dikti apgalvo, ka visiem lasītājiem ir jāievēro morāles, pieklājības un kādas vēl tur normas, bet pat divas minūtes minētajā un arī citos lielākos portālos tomēr apliecinās, ka efekta tam nav nekāda. Lielie portāli protams nevar izkontrolēt visu, ko ļaudis raksta, te patiesībā vairāk ir runa par cilvēka audzināšanu. Grūti spriest, kādi ir bijuši vecāki tiem, kuri prot vienkārši izbļauties par materiāla autoru, bet neko par tēmu tā arī nevar pateikt. Grūti spriest kāda, ja vispār kāda, viņiem ir bijusi izglītība. Taču viens gan ir jāatceras. Jebkura portāla rīcībā ir zināma IP adrese, no kuras ir atstāts jebkurš atstātais komentārs. Portālos ir viena maziņa sabiedrības daļa, kura ļoti rūpīgi prot balansēt uz robežas, kura ir starp vienkāršu, piedodiet, kretinismu un kaut ko nopietnāku. Atsevišķi lasītāji sevi šajā atzinumā noteikti atpazīs. Un viņiem es teikšu -- kājiņa, iespējams, paslīdēs. Nākamreiz, kad celsies roka, rakstīt kaut ko rupju un aizskarošu, atcerieties cilvēka uzvārdu -- Irina Borcova. Un atcerieties arī jēdzienu "mēnesis cietumā."

Jauku visiem dienu!

Pašārstējieties! Sargiet sevi! Bērnus sūtiet uz ārzemēm!

Labrīt, lasītāji!

Vēlu Jums veselību. Ceru, ka Jums ir izdevies dzīvoklī ierīkot i kārtīgas durvis ar kārtīgu slēdzeni, i dūmu detektoru, i pilnīgu signalizācijas sistēmu, i arī, ja dzīvojat zemākos stāvos, stingras dzelzs restes uz visiem logiem. Ja domājat par bērnu radīšanu, vispirms apsveriet, vai pēc sešiem gadiem, kad bērnam būs pienākuši skolas gadi, rocība ļaus viņus skolot ārpus Latvijas, piemēram, Šveicē vai Anglijā.

Tas tāpēc, ka spriežot pēc mūsu brašās valdības vakar pieņemtā lēmuma par visu valsts sektorā strādājošo ļaužu algas iesaldēšanu nākamajā gadā, varam sagaidīt, ka veselības aprūpes, likuma aizsardzības un izglītības jomā diez vai varam gaidīt darbinieku skaita saglabāšanos. Tieši otrādi. Ja atmiņa neviļ, nesen amatpersonas stāstīja, ka Rīgas pašvaldības policijā pietrūkstot pat vesels tūkstotis (!) kadru. Viņdien avīzē lasīju interviju ar visnotaļ labas un prestižas skolas direktoru, kurš sūdzējās, ka trūkst angļu valodas, bioloģijas, arī citu skolotāju. Šajā jomā problēmu kompensēt pat centušies privātuzņēmumi -- Lattelecom un Hansabanka ar savu "Iespējamā misija" projektu. Pāris desmit ļaužu nu kļuvuši par skolotājiem. Kaut kā nešķiet, ka tas aizpilda visas vajadzības, turklāt policistus un medmāsas šī programma neapmācīja.

Būs protesti, bet vēl vairāk būs cilvēku, kuri izmisumā pametīs gan amatu, gan arī valsti, par to man nav ne mazāko šaubu. Jo inflāciju taču valdības lēmums neaptur. Jau pēc trīs nedēļām stingri pieaugs komunālo maksājumu rēķini, un arī skolotājām un policistiem dzīvoklis ir jāapkurina. Nupat lasīts, ka Latvijas pasts vēlas krietni paaugstināt tarifus, arī uzrakstīt vēstuli krustmātei Preiļos kļūs dārgāk. Un tā visa fonā ir tās pašas valdības spītīgā atteikšanās radīt piemēru, slēdzot bezjēdzīgus kantorus. Jo tas, lūk, apdraudēšot politisko stabilitāti. Kura acīmredzot ir svarīgāka par to, ka pietiekami daudz Latvijas iedzīvotāju tiek dzīti postā.

Algu pieaugumu dažādajās ar valsti saistītajās profesijās valsts valdības personā ir solījusi. Pateikt "piedodiet, nesanāks" -- tas nav godīgas valsts pārvaldes cienīgi. Ja pašreizējā politiskā "elite" ekonomikā ir tik absolūti nekompetenta, tad godīgi sakot rokas nolaižas, jo līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām tomēr ir vēl divi gadi jāizvelk. Atcerēsimies kādreizējā "stabilitātes garanta" plaši izbazūnēto, bet acīmredzot pilnīgi neefektīvo "inflācijas apkarošanas plānu." Atcerēsimies arī to, ka pagājušajā gadā, kad problēmas jau sāka rasties, Saeimas deputāti lepni paziņoja, ka viņi no sev paredzētā algas pielikuma, lūk, nevar atteikties, jo algas pielikums ir saistīts ar vidējo algu valstī un ir noteikts Saeimas Kārtības rullī. Un konstatēsim, ka jau tagad Rīgas Domes priekšnieks ir pateicis, ka bez savām astoņām sekretārēm nu nesanāks darbs, vienkārši nesanāks.

Tas bija vēl visnotaļ nesen, kad valdība apgalvoja, ka sabalansēts budžets ir absolūta nepieciešamība. Nu doma ir tāda, ka deficīts būs kaut kur zem diviem procentiem IKP. Māstrihtas kritēriji, kuri saistās ar eiro ieviešanu, liedz deficītu virs trim procentiem, turklāt Latvijā patlaban inflācija ir krietni virs atļautā. Nezinu, neesmu ekonomists, bet kaut kā šķiet, ka tādos apstākļos apsolīto algas pielikumu tiem, kuri mūsu valstī dara pašu svarīgāko darbu -- aprūpē veselību, nodrošina drošību, izglīto bērnus -- tomēr varētu nodrošināt. Kaut vai, lai nesanāk, ka valdība iepriekš vienkārši ir melojusi.

Jauku visiem dienu. Turieties!

Par KNAB, ASV politiku un varenu degsmi -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Vai dieniņ, cik daudz dažādu lietu, par kurām šodien padomāt. Nu, piemēram, KNAB direktora meklēšana. Tieslietu ministrija centusies nodrošināt, ka process ir pēc iespējas mazāk atklāts. Premjerministrs jau ir pateicis, ka nākamais direktors nebūs neviens, kas patlaban strādā knābī. Vārdu sakot, viss notiek atbilstoši politiskās "elites" priekšstatiem par dzīvi. Pareizi šodien Dienā raksta Aivars Ozoliņš - Godmanim radusies "neiespējamā misija" -- atrast kādu, kas netraucēs savējos, taču sabiedrībai radīs kārtīgas rīcības iespaidu. Nu, apmēram tāpat, kā patlaban Godmaņa kolēģi Ministru kabinetā dikti aktīvi cenšas "samazināt štatus," vien štatus nevar samazināt, ja tas kļūst politiski neērti. Lūk, Kastēna kantori nevarēja aizklapēt ciet (lai arī pat Kastēna partijas īpašnieks ir atzinis tā bezjēdzīgumu), jo, kā skaidrojis Godmanis, varbūt pēc tam netiks nodrošinātas tās funkcijas, kuras tam tiem "piedēvētas." Ņemot vērā to, ka galvenais Kastēna panākums ir bijis stulbu aizspriedumu pacelšana valsts politikas līmenī, nekāda traģēdija gan tā nebūtu.

Bet par KNAB direktoru. Nu, kāpēc neviens no tur patlaban strādājošajiem? Par KNAB darbu kā tādu pretenzijas nav neviens cēlis ... nu, izņemot tos, kurus KNAB ir pieķēris nedarbos. Pasakot jau iepriekš, ka Jutai Strīķei un Alvim Vilkam nav izredzes, valdības vadītājs būtība pauž neuzticību visai iestādei. Ja tā, tad droši vien labākais risinājums būtu viņam pašam kļūt par KNAB direktoru. Nebūtu vairs klapatas ar Ministru kabinetu, kur viņš var runāt līdz aizsmakumam, bet neviens cits viņu pat galvā neņem (skat. iepriekš minēto fiktīvo "štatu samazināšanu"). Minimālos kritērijus KNAB vadītāja darbam droši vien apmierina. Pats vienmēr visu labāk zina. Nu, Godmani -- uz priekšu!

***

Par Sāru Peilinu Amerikā. Tiem, kuri prot angļu valodu, ļoti varu ieteikt blogu "Dispatches From the Culture Wars" (http://scienceblogs.com/dispatches). Tajā ir jautrs un ironisks skatījums uz amerikāņu konservatīvo spārnu un tur valdošo pārliecību par sabiedrību un reliģiju. Šodien blogā ir ļoti uzjautrinoši (bet arī atbaidoši) fakti par Republikāņu partijas izvirzīto kandidāti ASV viceprezidenta amatam. Pati ir sapriecājusies par tā dēvēto "pavalstniecības apliecinājumu," kuru daudzviet Amerikā bērni katru rītu skaita skolā ("Es apliecinu uzticību Amerikas Savienoto Valstu karogam un republikai, kuru tas pārstāv, viena nācija zem Dieva, nesadalāma, ar brīvību un taisnību visiem"). Šad tad jautājumi oficiāli sekulārajā Amerikā ir radušies par vārdiem "zem Dieva." S. Peilina braši paziņojusi, ja vārdi "zem Dieva" bija pieņemami ASV veidotājiem, tad tie ir pieņemami arī viņai. Vienīgi vārdi "zem Dieva" apliecinājumā tika iekļauti ... 1954. gadā. Kad ASV veidotāji visi jau bija sen nomiruši...

Vēl blogā atrodami pāris video klipi, kuros Republikāņu partijas balstītāji skaidro, ka patiesībā S. Peilinai ir varen daudz pieredzes ārpolitikā, jo (lasītāji, jūs neticēsit) ... viņas Aļaskas štats atrodas blakus Krievijai! Ar šo apgalvojumu ir nākusi pat kandidāta Džona Makkeina sieva!!! Vienreizēji! Tas, ja kas, ir tas pats, kas Latvijas politikāņiem skaidrot, ka viens nodokļu nemaksātājs ir pats godīgākais cilvēks Latvijā, jo viņš ir atzinies nodokļu nemaksāšanā. un tāpēc ir pats piemērotākais cilvēks prezidenta amatam.

Vēl kļuvis zināms, ka S. Peilinas 17 gadus vecā (un nelaulātā) meita patlaban ir piektajā grūtniecības mēnesī. Tas nu nekādi neatbilst Republikāņu partijas konservatīvāko ļautiņu uzskatiem, lai gan tas lieliski uzrāda, cik idiotiska ir viņu pārliecība, ka tīņiem vajag tikai pateikt, ka ar seksu nevajag nodarboties, jo Bībelē tas nav atļauts, un viss būs kārtībā. Te nu ir fantastiskas liekulības paraugstunda. Es, protams, priecāšos, ja Republikāņi sev turpinās šaut kājā, nu, bet goda vārds, grūti saprast, kas notiek manā dzimtenē, ja vēl 21. gadsimtā ļaudis politikas vārdā var būt tik absolūti stulbi.

***

Un tikams "Tautas" partija meklē jaunu līderi, jo vecais vismaz morālā ziņā ir nolietojies. Ziņots, ka labas izredzes ir iekšlietu ministram Marekam Segliņam, jo viņam uz amatu esot "degsme." Tas ir labs kritērijs. Apmēram tāpat, kā kādreiz "Tautas" partijas izvirzītajam ministru prezidenta kandidātam galvenais bija tas, ka viņam bija mirdzošas actiņas.

Jauku visiem dienu!

Par Puzes ķeizaru un viņa informācijas avotiem

Labrīt, lasītāji!

Par to, ka Latvijas politiskajai "elitei" vienmēr ir gribējies visās likuma aizsardzības iestādēs nodrošināt kādu "savējo," par to jau sen nav bijušas nekādas šaubas. Tieši tas bija patiesais pamats Kalvīša kliķes slepenībā izstrādātajiem drošības likumu grozījumiem, kurus apturēja vienīgi Valsts prezidentes noraidījums un tam sekojošais referendums. Atcerēsimies, toreiz banda centās apstiprināt noteikumus par vārdā nenosauktu "Saeimas deputātu autorizētu personu" pielaišanu izmeklēšanas iestāžu darbam un noslēpumiem. Un paldies Dievam par Valsts prezidenti, bet arī par tiem drošības un citu izmeklēšanas iestāžu vadītājiem, kuri šādu politikānisku iejaukšanos viņu darbā nepieņem un noraida.

Šodien Dienā ir melns uz balta redzams, cik lielā panikā politikāņi iekrīt tad, kad "savējais" iekuļas nepatikšanās. Baibas Rulles sagatavots garš fragments no audio ieraksta, kurā Puzes ķeizars cenšas iestāstīt KNAB direktoram, ka nevajag no amata padzīt izmeklētāju Ilmāru Bodi. Lasiet un brīnieties. Runā Lembergs: "Tagad es gribēju parunāt par to Bodi. Pilnīgi atklāti. Jā? Tātad, man ar viņu ir neslikts kontakts. Es to pilnīgi atklāti pasaku. (..) Un viņš man dod iespēju būt daudz maz lietas kursā, ko tas Maizītis un visa tā Šaraškina kantora pret mani tur dara. Jā?"

Pārfrāzēsim. Latvijas Republikas Korupcijas Novēršanas un apkarošanas birojā strādāja cilvēks, kurš smagos noziegumos apsūdzētam pašvaldības censonim piegādāja izmeklēšanas informāciju. No Puzes imperatora viedokļa raugoties, nelāgi, ka šis informants kādā jaukā dienā, cik var spriest pēc KNAB vadības stāstītā, ieradās darbā kaut ko "sarijies." Gluži loģiski, KNAB vadība viņam parādīja durvis. Tad procesā iesaistījās "stabilitātes garants" Kalvītis, pie kura, tā viņš pats stāstījis, Bode ieradās, lai pasūdzētos par KNAB vadības represijām. Tas jau pats par sevi ir interesanti, ka KNAB padotais jūtas pilnvarots doties pie valsts premjerministra. Taču vēl "interesantāk" ir tas, ka acīmredzot "stabilitātes garanta" satraukums par cilvēku tomēr bija saistīts ar to, ko cilvēks darīja no darba brīvajā laikā -- nopludināja izmeklēšanas informāciju. Acīmredzot -- un būdams pagalam rūpīgs cilvēks, nevienu es vārdā te nesaucu, negribu saukt un nesaukšu, neko neapgalvoju -- Puzes ķeizara ilggadīgi maksātās "stipendijas" ir nesušas rezultātus. Pretīgi. Pagalam, pagalam pretīgi.

Tieši šajā kontekstā būtu vērts satraukties par to, kā politiskā banda plāno sameklēt nākamo KNAB priekšnieku. Tieslietu ministrija nu acīmredzot ir nospriedusi, ka nekāda konkursa nebūs. Ļoti iespējams, labi vien, ka tā, jo atklāti konkursi uz dažādiem amatiem mūsu valstī mēdz reizēm kļūt par klaunādēm, kurās pavisam nopietni kandidāti nevēlas piedalīties. Taču, kā redzam no stāsta par Puzes Ķeizaru, KNAB vadību, "stabilitātes garantu" un Bodi, politikāņu attieksme pret korupcijas novēršanu mūsu valstī ir bijusi ... nu, neteiksim, ka īpaši atbalstoša. Tāpēc, tiklīdz tiek pateikts, ka KNAB direktors tiks meklēts ārpus atklāta konkursa ietvariem, momentā prātā nāk zoodārzi. Un jā, arī mērkaķošanās.

Jauku visiem dienu.

Par politiku Amerikā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt par politiku manā dzimtenē Amerikā. Tiem, kuri gadu gaitā ir sekojuši manām pārdomām par ASV, nebūs nekāds pārsteigums tas, ka es novembrī turēšu visus iespējamos īkšķus par Baraka Obamas un Džosefa Baidena ievēlēšanu attiecīgi prezidenta un viceprezidenta amatā. Man galvenais jautājums iekšpolitiskajā kontekstā ir par to, ka ASV prezidents ieceļ tiesnešus, tajā skaitā arī Augstākās tiesas tiesnešus, un tiesām Amerikā pieder pēdējais vārds visos jautājumos. Man, protams, interesanta ir ASV tiesu sistēmas attieksme pret viendzimuma partneru partnerattiecībām un laulībām, taču tiesas risina arī tādus jautājumus, kā aborti (pareizi Dienas korespondents Diņģelis viņdien to, ka Amerikā joprojām par abortiem tiek lauzti šķēpi, uztvēra ar lielu izbrīnu) un, ja kāds vēlas domāt arī par ārpolitisko kontekstu, par Buša valdības pastrādātajiem grēkiem Guantanamo līča lēģerī un citur.

No Latvijas viedokļa raugoties, būtiska būs nākamā ASV prezidenta spēja salabot mūsu valsts galvenā stratēģiskā partnera reputāciju pasaulē, jo tā nu ir joma, kurā pašreizējais Baltā nama iemītnieks ir pastrādājis vislielākos nedarbus. Taču neglaimosim sev pārāk daudz. Latvija Amerikas Savienoto Valstu izpratnē ir labs draugs, bet tomēr maziņš, maziņš, maziņš. Daudziem tik ļoti svarīgo bezvīzu jautājumu, piemēram, prezidents nerisinās, tas joprojām ir lielākoties tehniskas dabas jautājums. Tomēr plašākā kontekstā konstatēsim, ka Republikāņu partijas kandidāts Makkeins ir tas, kurš kādreiz labprāt dziedāja dziesmiņu par Irānas bombardēšanu. Latvijai ASV reputācija ir svarīga arī tādā nozīmē, ka atsevišķi amerikāņu politiķi ir agresivāki nekā citi, un Buša uzsāktajā "karā pret terorismu" agresivitāte var izsaukt agresivitāti. Diez vai islama teroristiem Latvijā ir kāds paredzēts mērķis, viņi tomēr vēlas rīkoties tur, kur ir garantēta vislielākā publicitāte. Bet tomēr. Arī ārpolitiski nenāktu nemaz par sliktu Ameriku un amerikāņus prezentēt daudz vairāk uz sadarbību vērstā kontekstā. It īpaši tagad, kad Krievijas impērija ir atjaunojusies visā imperialistiskajā "dižumā", tām valstīm, kuras uztur demokrātiskās vērtības, ir jāturas kopā.

Kas attiecas uz Džona Makkeina izvēlēto kandidāti viceprezidenta amatam Sāru Peilinu -- tā visvairāk demonstrē Republikāņu partijas vieglprātīgo attieksmi pret valsts pārvaldīšanu. Jā, tas ir inčīgs triks, konservatīvajiem republikāņiem izvēlēties sievieti. Taču šī ir sieviete, kuras pieredze izpildvarā saucas nepilni divi gadi gubernatores krēslā vienā no vismazāk apdzīvotajiem ASV štatiem, pirms tam viņa bija domes priekšsēdētāja ciematā ar tikai pāris tūkstošiem iedzīvotāju. Lieki teikt, ar ārpolitiku un drošības politiku šī dāma nav nekad nodarbojusies. Turklāt viņa ir arī ļoti konservatīva amerikāņu politikas nozīmē -- nekādi aborti, pieci bērni, viņai patīk ņemt rokā šauteni un bliezt pa pūkainiem zvēriņiem, un dabas aizsardzība viņas Aļaskā ir mazāk svarīga par naftas urbšanu visur, kur vien tas ir iespējams. Ņemot vērā to, ka Džons Makkeins ir 72 gadus vecs, tā nudien ir vieglprātīga attieksme no republikāņu puses. Ļoti ceru, ka vēlētāji neuzķersies.

Pavisam skaidrs ir tas, ka novembrī Demokrātu partija atkal iegūs pārsvaru abās ASV Kongresa palātās, atklāts ir jautājums par to, vai Senātā izdosies iegūt 60 vietas un tātad bloķēt jebkāda veida obstrukcionisma izpausmes no republikāņu puses. Tas nozīmē, ka ievēlēšanas gadījumā Džons Makkeins nekādas īpaši radikālas republikāņu lietas (piemēram, vēl vairāk samazināt nodokļus pašiem bagātākajiem ASV iedzīvotājiem, kā to ir darījis Bušs jaunākais un mazākais) nevarēs izdarīt. Taču pēc katastrofālajiem Buša gadiem nemaz nenāktu par sliktu dot Demokrātu partijai iespēju pierādīt, ko tā var, ja tās rokās ir gan likumdošanas, gan arī izpildvara. Ja salaidīs lietas dēlī, tad pēc diviem un četriem gadiem amerikāņi varēs skatīties atkal. Taču Buša astoņi gadi tandēmā ar sešiem gadiem, kuros republikāņi kontrolēja abas Kongresa palātas, Amerikai ir bijuši traģiski. Laiks pārmaiņām, un nebūt ne pati svarīgākā pārmaiņa būs nodrošināt, ka pirmo reizi ASV vēsturē sieviete uzkāps tik augstu pa politiskās karjeras kāpnēm. Ja kas, tad trešajā augstākajā amatā jau tagad ir sieviete. Un nebūt ne republikāne.

Jauku visiem dienu!